Bērnības zemē — kopā ar mūziku un savu orķestri

Vienmēr, nokāpjot no lidmašīnas trapa lidostā "Rīga", mani apreibina neatkārtojamā dzimtās zemes, dzimtās Rīgas smarža. Šī smarža, ko esmu uzsūcis līdz ar pirmo elpas vilcienu, kā arī tas, kas vēlāk un līdz pat šim laikam asociējas ar piederību pie latviešu valodas (pie tās valodas, ar kuru, lai arī pasīvā veidā, ir piepildīta mana apziņa) — šīs divas stīdziņas mani, klejotāju, pastāvīgi vieno ar bērnību, ar dzimteni.

Esmu laimīgs, ka "Bērnības lauskas", kas vēstī par manas, reizumis sarežģītās, bērnības pieredzi, beigu beigās no valodas, kurā tās rakstītas (vācu valoda — pirmā, ko iemācījos ģimenē), ir pārtulkotas latviski — valodā, kura apņēma un piepildīja manu bērnību.

Vēl vairāk mani pacilā un iepriecina tas fakts, par ko daudzi līdz pat nesenam laikam bija tikai sapņojuši: fakts, ka šī grāmata iznāk valstī, kura atguvusi pilnvērtības apziņu, valstī, kurā bijušā laika ēnas pamazām atkāpjas jaunu cerību priekšā. Ļoti gribas ticēt, ka jaunajās vēsmās nebūs vietas sociālai netaisnībai, kuru daudzi no mums — neatkarībā vai atkarībā no nacionālās piederības — piedzīvojuši "gaišās nākotnes" doktrīnas, politiskās paverdzinātības gados.

(..) Šī grāmata ir mēģinājums pateikties (diemžēl daļēji novēloti) visiem tuvajiem cilvēkiem, kuri man palīdzējuši atrast sevi un savu aicinājumu. Man dārga doma, ka šī grāmata uz visiem laikiem savieno mani ar to valsti, kuru bez liekas patētikas ar lielu prieku saucu par dzimto zemi.

Tās ir rindas no pēcvārda, ko Gidons Krēmers 1995. gadā uzrakstīja savas grāmatas "Bērnības lauskas" latviešu izdevumam. Sešdesmito gadu beigās aizbraucis no Rīgas, viņš šajos vairāk nekā trīs gadu desmitos kļuvis par vienu no spožākajām vijoļspēles zvaigznēm, kam atvērtas visas pasaules koncertzāles, bet līdz ar Latvijas atdzimšanu viņš aizvien rosīgāk piedalās tās kultūras dzīvē.

1997.gadā Rīgā pirmo koncertu sniedza viņa izveidotais Baltijas jauniešu kamerorķestris KREMERata Baltica, kas nemitīgi aug savā meistarībā un piecus mēnešus gadā pavada koncertturnejās, nesot pasaulē Latvijas vārdu un apliecinot Baltijas valstu vienotību. Prestižu starptautisko konkursu uzvarētāja Gidona Krēmera talants un darbs saņēmis augstu novērtējumu arī dzimtenē — viņš ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Lielās mūzikas balvas laureāts un tagad ievēlēts arī par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli.

Šoreiz Gidona Krēmera ciemu dienas Latvijā bija sevišķi piesātināta. Pēc raženas mēģinājumu nedēļas viņš kopā ar jauniešu kamerorķestri viesojās Cēsīs, bet pirmdien, 5.martā, tika svinēti jurģi KREMERata Baltica jaunajā mītnē Vecrīgā.

Ieejot piektajā darbības gadā, orķestris ticis pie sava biroja, kam ierādītas telpas vēsturiskajā Rīgas vācu teātra ēkā Vāgnera ielā, kas saistīta ar dižā vācu komponista vārdu un kur jau labu laiku norit intensīva koncertdzīve Vāgnera zālē. Viena neliela istaba ar grāmatu plauktiem un faksa aparātu iekārtota biroja darbam, otra, ar dīvānu un dažiem atpūtas krēsliem, — relaksācijai, bet pati lielākā telpa paredzēta mēģinājumiem un sanāksmēm. Visas sienas ir gaišas, saulainas. Vienīgais rotājums — sudraboti pelēkiem burtiem rakstītie komponistu vārdi visapkārt mēģinājumu zālītes sienām.

Jaunā mājokļa iesvētīšanā bija klāt visi orķestra mūziķi kopā ar savu vadītāju. Latvijas kultūras ministre Karina Pētersone viņus uzrunāja kā mūzikas ekselences un izteica cerību, ka viņi Rīgā un šai namā, kas tik tieši saistīts ar Vāgnera vārdu un mūziku, tiešām jutīsies kā mājās. Ministre sirsnīgi apsveica maestro Gidonu Krēmeru nesenajā dzimšanas dienā un novēlēja mūziķiem raženu jauno darba cēlienu.

Klātesošos uzrunāja Gidons Krēmers :

— Es esmu dzimis šai pilsētā un audzis vidē, kur runāja trijās valodās, tāpēc gribētu jūs uzrunāt gan latviešu, gan krievu, gan vācu valodā, bet palikšu pie krievu valodas, kas ir mūsu darba valoda. Rīga bija manas mājas, palika manas mājas un atkal kļūst par manām mājām. Un ne tikai manām. Rīga tagad ir mūsu mājas. Savas pastāvēšanas piekto gadu mēs sākam ar koncertu Rīgā, kur mēs arī piedzimām un kur notika mūsu pirmais koncerts. Tas ir simboliski, ka mūsu mājas ir Rīgā, šajā namā, kurš, kā jau teica kultūras ministre, ir saistīts ar Riharda Vāgnera vārdu un mūziku. Uz sienām rakstīti mūsu mīļoto komponistu vārdi. Tie ir komponisti, ar kuru mūziku mēs diendienā tiekamies. Te nav nosaukti visi. Viņi nav aizmirsti. Viņu vārdi vēl parādīsies uz šīm sienām. Un klāt nāks jauni. Es domāju, ka ar laiku viņu vārdi aizņems visas sienas.

Un vēl kaut kas ir simboliski. Kad nācu šurp un kāpu te augšā uz ceturto stāvu, es nodomāju — mākslinieki vienmēr dzīvojuši mansardos, mitinājušies tieši zem jumta. Un es novēlu, lai jūs vienmēr saglabātu artistisko mākslinieka garu, kas jums piemitis šos četrus gadus. Lai jūs vienmēr būtu nemierā ar sevi un censtos visu darīt arvien labāk! Un būsim pateicīgi par to, ka mūs visur sāk saprast, mūs aicina uzstāties daudzās pasaules valstīs un sāk atzīt pat tur, no kurienes mēs nākam. Parasti taču saka, ka grūti būt pravietim savā dzimtenē, bet mēs pamazām sākam iemantot atzinību arī te, Baltijā — Igaunijā, Lietuvā un Latvijā, kur ir mūsu dzimtene. Un jāvēlas, lai mūsu tuvākie, kas uzņēmušies rūpes par mūsu nākotni, domātu par mums, jo gribētos, lai svētki, kas mums ir šodien, turpinātos. Un lai cilvēki saprastu, ka mums vajag ne tikai muzicēt, bet arī dzīvot un dažreiz nepieciešams arī mazliet atslābināties un atpūsties. Un ka mums ir ne tikai jāstrādā, bet arī jādomā, kā dzīvot savā ģimenē. Ļoti gribētos, lai mums arī turpmāk būtu tāds atbalsts, ar kādu mēs esam varējuši tikt pie šī dzīvokļa, pie šī biroja, kas turpmāk būs KREMERata Baltica centrs.

Es esmu pateicīgs tiem, kas izveidojuši un iekārtojuši šīs telpas un padomājuši ne tikai par sienu krāsojumu un tam pieskaņotiem galdiem, bet arī par to, ka te jābūt bibliotēkai, datoram un faksa aparātam, lai te varētu strādāt. Lai te būtu telpas mēģinājumiem un sanāksmēm. Lai mēs te varētu justies kā mājās, kur vienmēr gribas atgriezties. Lai tie, kas ir no Igaunijas un Lietuvas, neņem ļaunā, ka es saku — atgriezties Rīgā kā mājās. Lai Rīga mums kļūst par triju Baltijas valstu vienotības centru, tāpat kā vienota ir mūzika, ko mēs radām!

Tagad, kad mums Rīgā ir savas mājas un mēs gribēsim te biežāk atgriezties, būtu labi, ja mums veidotos sava pastāvīga publika un lai mēs te nebūtu viesos, bet arī koncertzālēs justos kā mājās. Es esmu iecerējis, ka mēs katrā sezonā Lietuvā, Latvijā un Igaunijā varētu nospēlēt pa diviem mūsu orķestra koncertiem un pa diviem kameransambļa koncertiem. Tādā veidā mums būs koncertu cikli, un es ceru, ka mums būs pastāvīga publika ne tikai vienu, bet daudzas sezonas.

Oficiālu runu vairāk nebija, bet sarunas dzīvi ritēja visās trijās istabās. Uz dažiem jautājumiem labprāt atbildēja arī pats maestro. Viņš piekrita, ka toreiz, pirms četriem gadiem, KREMERata Baltica zināmā mērā bija dāvana sev pašam un sabiedrībai savā 50. dzimšanas dienā. Vaicāts, kāda bija orķestra veidošanas iecere un kā tā piepildījusies, Gidons Krēmers pastāstīja: "Sākumā bija tikai doma izveidot orķestri, kas varētu piedalīties manā kameransambļu festivālā Austrijā, ko es rīkoju nu jau divdesmit gadus. Bet, kad ar šiem jauniešiem iepazinos tuvāk, gribējās kaut ko vairāk darīt viņu labā. Un vēl tagad gribas! Man daudz ko vajadzēja pašam apgūt. Nekad agrāk es nebiju mūziku mācījis, man nebija savu audzēkņu. Jauniešu kolektīvā es sadūros ar to, ka cilvēki ir ļoti dažādi, viņiem ir dažādi temperamenti. Pie tā bija jāpierod. Un es pieradu, jo viņi visi ir ļoti labi cilvēki. Tagad mēs esam kā ģimene, kam ir arī savas mājas. Mēs daudz strādājam un daudz ceļojam. Ar jauniešiem es pavadu vismaz pusi sava laika. Šis darbs prasa daudz enerģijas. Bet man ir pārliecība, ka tā ir ļoti laba lieta, un man nav žēl atdot šo enerģiju."

Arī paši jaunieši vienā balsī saka, ka šis orķestris ir īsta Dieva dāvana un muzicēšana kopā ar Gidonu Krēmeru viņiem ir liela laime. Kopš pirmās dienas orķestrī spēlē čelliste Marta Sudraba (apakšējā attēlā centrā), ko pazīstam arī kā virtuozu solisti. Uz orķestri viņa atnākusi kā Mūzikas akadēmijas studente, un Marta saka, ka Gidons Krēmers viņai daudz ko dzīvē iemācījis, palīdzējis tikt pāri grūtumiem. Nemaz jau nerunājot par viņa lielās personības pozitīvo ietekmi muzikālās gaumes izkopšanā, profesionālajā izaugsmē un plašajām koncertēšanas iespējām.

Daudz ko dzīvē iemācījis... Tā saka arī citi uzrunātie jaunieši. Ko tieši iemācījis — uz to atbildi varam meklēt arī paša Gidona Krēmera pārdomās par dzīvi un dzīvošanu, ko viņš kā topoša mūzikas zvaigzne septiņpadsmit un astoņpadsmit gadu vecumā uzticējis dienasgrāmatas lappusēm. To kvintesence: "Darīt cilvēkiem labu — tas ir ideāls, ar kuru man vieglāk dzīvot."

Uz KREMERata Baltica atklāto mēģinājumu Mūzikas akadēmijas lielajā zālē, kas notika 6.marta priekšpusdienā, pulcējās ne vien visa akadēmijas saime, bet arī mūzikas skolu audzēkņi un pedagogi. Viesošanos Latvijā vainagoja triumfāls koncerts, kas tās pašas dienas vakarā notika Latvijas Filharmonijas koncertzālē "Lielā ģilde". Programmā bija Šūberta un Lista romantiskie skaņdarbi, igauņu komponista Arvo Perta un gruzīnu skaņraža Gias Kančeli mūzika, kā arī Sanktpēterburgas komponista Leonīda Desjatņikova opuss "Krievu gadalaiki", kas sacerēts tieši šim orķestrim.

Kā pastāstīja orķestra KREMERata Baltica direktore Ingrīda Zemzare, jaunie mūziķi kopā ar savu vadītāju vakar, 7.martā ieradās Lietuvā, lai sniegtu koncertus Kauņā un Viļņā. Tālāk viņu ceļš vedīs uz Sanktpēterburgu un Maskavu, kur Gidonam Krēmeram nesen tika pasniegta Triumfa balva.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore

Viesu vidū: komponists Pēteris Vasks, arhitekts Pēteris Venckovičs un kultūras ministre Karina Pētersone

Karina Pētersone sarunā ar Gidonu Krēmeru

Pēteris Vasks ar veselīgu cienastu

Jaunie mūziķi, KREMERata Baltica mākslinieki

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"