Par mūsu ģimeņu rūpju sadalīšanu

Turpinājums

no 1.lpp.

Dr. habil. oec. Oļģerts Krastiņš,

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim"

Teorētiski var iedomāties arī pretēju dzīvesveidu. Darbspējīgie dzīvo kopā ar saviem vecākiem, tos apgādā un par viņiem rūpējas. Toties bērnus, ja tie rodas, tūliņ nodod “silē” valsts gādībā, varbūt reizi nedēļā aiznes kādu dāvaniņu, parasti ne. Salīdzinot ar pašreiz izplatīto dzīvesveidu, tas šķiet diezgan absurdi. Bet, ja tā notiktu, tad gan sociālā nodokļa resursi būtu jādala par labu bērniem, ne sirmgalvjiem. Tomēr, neraugoties uz šādu pārdali, var droši prognozēt, ka demogrāfiskā situācija valstī būtu vēl daudz ļaunāka nekā pašreiz.

Divi bērni

nav nabadzības cēlonis

Kā rāda mājsaimniecību budžetu pētījumi, ģimenes, kuras veido precēts pāris ar “optimālo” bērnu skaitu — divi, dzīvo nedaudz pārtikušāk nekā pensijas vecuma bezbērnu ģimenes un vieninieki. 1996.g. rīcībā esošais ienākums, rēķinot vidēji uz vienu patērētāju vienību mēnesī, ģimenēs, ko veido precēts pāris ar diviem bērniem, bija Ls 68,74, precētu pensijas vecuma pāru bezbērnu ģimenēs — Ls 66,03, pensijas vecuma vieninieku mājsaimniecībās — Ls 56,49. Bērni nemaz tik strauji “neapēd” ģimenes labklājību, kā pieņemts domāt (plašāk skat. O.Krastiņš. Bērni un ģimenes labklājība, LV, 1997.g. 2. oktobrī).

Trūkums vai pat nabadzība iestājas un padziļinās, ja kāds no darbspējīgiem vecākiem zaudē darbu, ja bērnu (-us) audzina māte viena pati, ja ģimenē ir 4 vai vairāk bērnu (nekontrolēta dzimstība, kas vairs nav “optimāla”), ja ģimenē ienāk alkohols.

Gimeņu nabadzība nav tikdaudz demogrāfiska kā sociāla problēma (bezdarbs, alkoholisms, atteikšanās no laulības, laulību šķiršana, dzimumsatiksme ārpus laulības, viena no vecākiem, parasti — tēva, nedabiska nāve u.c.).

No tā var secināt, ka nav nepieciešama tālāka sociālo resursu pārdale, atņemot sirmgalvjiem un dodot bērniem, bet kompleksa sociālo problēmu risināšana, no kurām smaga daļa gulstas tieši uz pašiem darbspējīgajiem un valdību.

Laba veselība un bērni

Stipra dziņa atjaunoties bērnos ir ieprogrammēta visu dzīvo organismu, arī cilvēka, gēnos. Bērni ir veselu un dzīvespriecīgu cilvēku pašapliecināšanās veids. Ja tieksme pēc bērniem ir nomākta, kaut kas pašā cilvēkā ir nomākts. Tai nebūt nav jābūt oficiālai diagnozei par nespēju radīt bērnus (ir arī tādas!). Šo dabisko tieksmi zemapziņas līmenī nomāc daudzas jau pašreiz zināmas slimības, un droši vien vēl vairāk pašreiz nezināmas, kā arī sociāls posts.

Autoram dzīves laikā ir bijušas vairākas neformālas sarunas ar ārstiem. Viņi visi stāstīja, ka Medicīnas akadēmijā iekaļ galvās pārliecību, ka cilvēks labu veselību spējot saglabāt tikai ģimenē. Tā kā par medicīnas studentiem var kļūt tikai veseli cilvēki, grūti atrast ārstu (-i), kurš nav precējies vai ir bez bērniem.

Bērni ir jāvērtē ne vien kā rūpju objekts, bet arī kā darbspējīgo dzīves piepildījums un savas veselības saglabāšanas ķīla.

Tādēļ var izteikt nopietnas šaubas, vai ar sociālā budžeta līdzekļu pārdali vien, ja to izdarītu, izdotos panākt būtisku dzimstības pieaugumu. Šim nolūkam ir nepieciešama sabiedrības atveseļošana tiklab šauri medicīniskā, kā arī sociālā un morālā izpratnē. Tas būs daudz grūtāk, nekā pieņemt kārtējo likuma grozījumu par budžetu.

Vēl nezināmie apstākļi

Pašreiz Latvijas sabiedrība ir sarosījusies par to demogrāfiskās krīzes daļu, kas rodas sakarā ar nepietiekamu dzimstību. Paaugstināta mirstība un vecuma darbnespējīgo nožēlojamie dzīves apstākļi paliek otrajā plānā. Lai dziļāk izvērtētu veco cilvēku dzīves apstākļus, būtu jānoskaidro daudz tāda, ko pašreiz nezinām vai vērtējam vienīgi ekspertīzes ceļā. Piemēram:

— kāda veco cilvēku daļa dzīvo kopā ar darbspējīgiem bērniem;

— kāda veco cilvēku daļa saņem materiālu vai citu atbalstu no bērniem, dzīvojot citā mājoklī;

— kādai daļai atbalsts, ko sniedz bērni, ir lielāks un kādai mazāks nekā valsts noteiktā pensija;

— kāda darbnespējīgo vecāku daļa, kuriem ir vairāki darbspējīgi bērni, saņem atbalstu no visiem, no trim, diviem, viena, neviena bērna;

— vai saņemto rūpju lielums pieaug, ja ir vairāk darbspējīgu bērnu, un samazinās, ja bērnu mazāk, vai šāda sakarība nav vērojama;

— kā izpaužas bērnu rūpes par vecākiem pilsētās, laukos, raksturīgās sociālās grupās.

Šī raksta autors kopā ar kolēģiem ir iecerējis pievērsties veco ļaužu sociālekonomisko problēmu izpētei. Visi interesējošie jautājumi ir jāformulē tā, lai atbildes varētu raksturot kvantitatīvi. Ir jāatrod iespēja vajadzīgos jautājumus pievienot kādai reprezentatīvai sociālai aptaujai (pētījuma visapdraudētākā daļa).

Kad zinātnieku rīcībā būs pietiekami daudz datu, varēs mēģināt izstrādāt empīrisku ekonometrisku modeli, kas samērotu ģimeņu un valsts rūpes par darbnespējīgiem bērniem un darbnespējīgiem sirmgalvjiem ar viņu vajadzībām.

Vai paaudžu solidaritāte

ir vienīgā?

Apspriežot sociālā nodokļa pārdalīšanu, A.Siliņš izsaka arī šādu apsvērumu: “Regulāras nopelnīto pensiju izmaksāšanas vienīgā (pasvītrojums mūsu — O.K.) garantija ir noteikts sociālā nodokļa maksātāju skaits. Ja šis skaits nākotnē ievērojami sarūk [..], tad tagadējiem sociālā nodokļa maksātājiem nav nekādu cerību, ka vecumdienās viņi saņems normālas pensijas, kaut arī savā laikā būs cītīgi maksājuši sociālo nodokli un it kā veidojuši savu pensijas fondu.”

Teiktais pilnībā atbilst jau agrāk presē apspriestai paaudžu solidaritātes teorijai un sabalsojas ar teoriju, ka vienīgais vērtības radītājs ir darbs.

Tagad, kad dzīvojam kapitālismā, ir jārēķinās, ka vērtību rada arī kapitāls. Valstīs, kur ilgi valdījis kapitālisms, ir rantjē slānis, kas dzīvo no kapitāla procentiem. Ar to nedomājam tikai bagātos rantjē, bet arī pensionārus, kas dzīvo no darba dzīves gaitā uzkrātajiem pensiju fondiem. Arī bagātās valstis atšķiras no nabadzīgajām ne tik daudz tādēļ, ka viņām vairāk talantīgu un centīgu cilvēku, kā ar to, ka tur uzkrāts kapitāls, kas kapitālisma apstākļos nes augļus.

Protams, paaudžu solidaritāte ir daudz drošāka izdzīvošanas ķīla dažādu sociālu un politisku satricinājumu un katastrofu apstākļos. Tādēļ A.Siliņa teikto negribam noliegt pilnībā. Tomēr, ja ceram uz Latvijas ilgspējīgu attīstību tādā iekārtā, kādā pašreiz dzīvojam, arī pensiju fondu un uzkrājumu nozīmi nevajadzētu noliegt. Līdz ar to nav pamata atkal radikāli mainīt pensiju likumu.

Aicinājums pieņemts Rīgas Latviešu biedrības namā 1998.gada 30.janvārī

Latvijas inteliģences

XVII konferences aicinājums

Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas, Latvijas Zinātņu akadēmijas un citi pētījumi liecina, ka 90. gados valstī ir iestājusies demogrāfiskā krīze.

Jau deviņus gadus turpina samazināties dzimušo skaits. Pasliktinās tautas dzīves kvalitātes rādītāji. Daudzi tūkstoši bērnu neapmeklē skolu. Daļa no viņiem klaiņo un ubago, citi veido sociālo bāzi prostitūcijai, narkomānijai, alkoholismam un noziedzībai.

Viens no demogrāfiskās krīzes un dzīves kvalitātes lejupslīdes cēloņiem ir nabadzība, pārmērīga sociālā nevienlīdzība, nesamērība dažādu reģionu attīstībā. Šo krīzi pastiprina tautas vienotības trūkums, atsvešinātība un neuzticēšanās publiskajai sfērai.

Pēc ANO pētījumiem, 68 procenti Latvijas iedzīvotāju ir nabadzīgi, viņu ienākumi uz vienu pieaugušo mēnesī nepārsniedz 52 latus. Trīs ceturtdaļas no ģimenēm ar diviem bērniem dzīvo zem krīzes iztikas minimuma. Gandrīz ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju mēnesī var tērēt tikai 24 latus. Īpaši smags stāvoklis ir Latgalē.

Šāda situācija reāli apdraud ne tikai Latvijas iedzīvotāju skaitlisko atjaunošanos, bet arī tautas tālāko pastāvēšanu un valsts neatkarību. Pastiprinās inteliģences, tai skaitā spējīgu studentu, talantīgu jauno zinātnieku, speciālistu un radošo profesiju pārstāvju, emigrācija, tā pavājinot Latvijas garīgo potenciālu.

Latvijas inteliģences konference uzskata, ka tautas attīstības negatīvās tendences var novērst, vienlaikus un kompleksi risinot noteicošās tautas dzīves kvalitātes problēmas:

1) attīstot izglītību un zinātni;

2) veicinot cilvēku veselīgu dzīvesveidu un veselības aprūpi;

3) novēršot augošo nabadzību un mazinot nevienlīdzību;

4) pastiprinot varas institūciju un visas sabiedrības rūpes par tautas ataudzi un palielinot investīcijas šim mērķim;

5) novēršot tautas atsvešinātību un veicinot iedzīvotāju līdzdalību sabiedriskajos un politiskajos procesos.

Ņemot vērā Latvijas nacionālā kopprodukta niecīgos apjomus, valsts varas un visas sabiedrības kopīgie pūliņi jāveltī

1) Latvijas tautsaimniecības nostiprināšanai un straujākai attīstībai;

2) vispārējam racionālas taupības režīmam valstī;

3) privatizācijas un ekonomisko reformu ciešai mērķtiecībai — uzņēmējdarbības veicināšanai, jaunu darbavietu radīšanai, uzkrāto līdzekļu novirzīšanai izglītībai, zinātnei un veselībai;

4) ēnu ekonomikas, korupcijas un kontrabandas apkarošanai, muitas un Valsts ieņēmumu dienesta darba uzlabošanai, iegūtos līdzekļus novirzot izglītībai, veselībai un tautas ataudzei;

5) kopējā reformu programmā prioritāte jāierāda ilglaicīgai publiskā sektora stratēģiskai reformai. Ievērojami jāsamazina uzmilzušais birokrātiskais aparāts, tā funkcijas un izdevumi. Jāveido pilnvērtīga pilsoniskā sabiedrība, jāatbalsta nevalstiskais sektors.

Latvijas inteliģences konference uzskata, ka demogrāfisko krīzi var pārvarēt, vienīgi apvienojot inteliģenci un visus demokrātiskos spēkus. Latvijas inteliģences apvienība, Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas Latviešu biedrība ar šādu mērķi ir nodibinājusi “Demokrātijas forumu”.

Latvijas inteliģences konference aicina Saeimu un Ministru kabinetu, sadarbojoties ar “Demokrātisko forumu” un citām nevalstiskajām organizācijām, visdrīzākajā laikā izstrādāt Tautas dzīves kvalitātes un demogrāfijas programmu, nodot to sabiedrības apspriešanai masu saziņas līdzekļos un diskusijai Latvijas inteliģences konferencē 1998. gada 15. maijā “Pilsoniskā sabiedrība un 7. Saeima”. Šīs ļoti samilzušās problēmas jārisina neatliekami jau līdz 7. Saeimas vēlēšanām. Šai nolūkā mēs prasām daudz enerģiskāku un konsekventāku rīcību no katra pašreizējās Saeimas deputāta, no ikviena valdības locekļa.

”