MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Triju Zvaigžņu ordeņa tālais starojums

Pieminot skautu kustības aizsācēju

100. dzimšanas dienā

Skautu audzinātājs Ž.Vikšs – Soboļevskis divdesmitajos gados

Meita Biruta Kalnača un mazdēls Jānis Kalnačs

Rīgas pils Svina tornī pulcējās sirmi vīri un sievas skautu formas tērpos. Vecskauti un sengaidas kopā ar vēsturniekiem atšķīra aizmirstu lappusi Latvijas vēsturē, godinot cilvēku, kurš aizsācis skautu kustību Baltijā. Atceres pasākumā piedalījās arī skautu un gaidu jaunā paaudze.

Žorža Vikša–Soboļevska dzīves ceļš sākās 1898. gada 17. janvārī Tērbatā. Mācoties ģimnāzijā, viņš 1913. gadā te noorganizējis pirmos skautu pulciņus. Bēgļu gaitās Tomskā viņa skauti Pilsoņu kara laikā sniedza palīdzību ievainotajiem. Pēc dienesta Kolčaka armijā viņš 1920. gadā iestājās Troicas latviešu strēlnieku pulkā. Par drosmi cīņās tika apbalvots ar Jura krustu. Vladivostokā pulks kāpa uz kuģa un sāka tālo mājupceļu. Tas ilga gandrīz četrus mēnešus. Tikai 1920. gada 3. oktobrī 600 latviešu strēlnieku izkāpa krastā Liepājas ostā.

Žoržs Vikšs–Soboļevskis savu dzīvi saistīja ar brīvvalsts armiju, iestājoties karaskolas artilērijas nodaļā. Mācību laikā un vēlāk dienesta gaitās viņš deva lielu ieguldījumu skautu un gaidu audzināšanā. Viņu aizrāva skautu svinīgais solījums — “Modrībā par savu godu apņemos visiem spēkiem censties būt uzticīgs Dievam un Latvijai” — jaunā skauta — apliecinājums Latvijas ciešanas un trūkumus uzskatīt kā savējos, tās stiprumu kā savu stiprumu un tās nākotni kā savu nākotni. Vairākus gadus Ž.Vikšs–Soboļevskis bija Latvijas skautu priekšnieks. Kādu laiku arī Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Gopera (1876–1941) adjutants.

Žoržs Vikšs–Soboļevskis 1923. gadā apprecējās ar gaidu Lilliju Rezevsku. Viņus laulāja profesors Voldemārs Maldonis (1870–1941), ģimenē piedzima divas meitas.

Kā varam izlasīt “Latvijas Vēstneša” apgādā iznākušajā grāmatā “Triju zvaigžņu gaismā”, 1931. gada 8. maijā smagās artilērijas pulka saimniecības komandas priekšnieks virsleitnants Žoržs Vikšs–Soboļevskis iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Vēlāk viņš saņēma kapteiņa dienesta pakāpi.

1941. gada 14. jūnijā Žoržu Vikšu –Soboļevski apcietina. Tas notika zenītartilēristu nometnē Mangaļsalā. Sākās viņa Golgātas ceļš uz Noriļsku.

Atceres vakarā vēsturnieks Ainars Bambals minēja vēstures liecības un parādīja arhīvu dokumentus, kas ļāva izsekot Žorža Vikša – Soboļevska ērkšķainajam dzīves ceļam. Jaunie skauti savām acīm varēja skatīt materiālus no čekas safabricētās lietas Nr.35.198. Pēc nežēlīgas pratināšanas ticis pasludināts spriedums. Kā sociāli bīstamai personai viņam par pretvalstisku aģitāciju piespriesta brīvības atņemšana uz 10 gadiem.

Žorža Vikša–Soboļevska mūžs aprāvās 1943. gada 15. maijā Noriļskā. Viņa kapa vietu Šmita kalna pakājē vairs neizdosies noskaidrot — kapulauks te plešas 12 kvadrātkilometru platībā.

Piemiņas stundā skanēja vijole, tika lasīti fragmenti no Žorža Vikša –Soboļevska dienasgrāmatas. Runāja arī viņa meita — pazīstamā Raiņa daiļrades pētniece Biruta Kalnača. Pēc viņas pārliecības “tēva personību veidoja stipras stīgas — skautu kustība, kuras devīze ir uzticība Dievam un Latvijai, un simbols — baltā lillija, un pašaizliedzīgais dienests Latvijas armijā”. Ar savu paraugu viņš palīdzēja citiem dzīvot, iet tālāk. Arī mazdēls mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs audzina jaunatni.

Svētkos piedalījās Latvijas skautu un gaidu priekšniece Līga Driķe, kā arī Jānis Šķinķis — latviešu skautu kustības vadītājs no ASV.

Aina Adermane

Foto: Harijs Burmeistars

Žoržs Vikšs – Soboļevskis izsūtījumā Noriļskā

Vecskauti un sengaidas atceres vakarā

Zemgales novads ceļā uz Dziesmusvētkiem

Dziedāja “Īslīce”, “Mežotne” un “Mēmele”, dancoja “Kalve”, “Ozolnieki” un pati “Jaunība”, gudrības no senču apcirkņiem bārstīja “Dimzēns” un “Dreņģeri”, teātri spēlēja lieli un mazi, skanēja taures un vijoles, trinkšķēja kokles, savas pūra lādes vaļā vēra “Atspole”, “Staļģene” un “Auce” — trīs dienas Rīgas Latviešu biedrības nama zālēs un gaiteņos valdīja Zemgales novada daile un darba tikums. Nosaucām tikai dažus no Jelgavas, Bauskas un Dobeles rajona koriem, deju kolektīviem, folkloras ansambļiem, orķestriem un tautas mākslas studijām, kas no 30.janvāra līdz 1.februārim piedalījās novada svētkos.

Visu trīs rajonu vadītāji ar gandarījumu ziņoja, ka Zemgales novada dziedātāju, dejotāju un muzikantu rindas nekļūst retākas un gājiens uz lielajiem Dziesmusvētkiem ir sācies.Krāšņā tautastērpu izstāde liecināja, ka Zemgales rokdarbnieces godam varēs piedalīties arī tautastērpu skatē, kas pēc ilgiem gadiem atkal iekļauta Dziesmusvētku programmā. Kā stāsta “Atspoles” vadītāja Ilga Madre (attēlā pa labi), ķederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs ik pavasari rīko etnogrāfiskās ekspedīcijas, un gadu ritumā izveidota kupla Zemgales novadu tautastērpu kolekcija — turpat simts variantu. Uz šo izstādi bija atvesti 27 paraugi.

Fotogrāfijas, svētku programmas, dziesmu krājumi un interesantas piemiņas lietas atainoja novada Dziesmusvētku vēsturi no zemgaliešu līdzdalības pirmajos Latviešu dziedāšanas svētkos Rīgā 1873.gada 26. — 29.jūnijā līdz mūsdienām, īpaši izceļot IV Vispārējos Latviešu dziesmu un mūzikas svētkus Jelgavā, kuru rīcības inspekcijas priekšnieks bija Jānis Čakste, un šo svētku simtgades sarīkojumu 1995.gada vasarā.

Visu trīs rajonu kultūras pieminekļu aizsardzības komitejas izpelnījās pateicību arī par izstādi “Zamgale aicina”, kas par novadu stāstīja fotoattēlu valodā, atgādinot, ka mūsu zaļā Zemgale, Latvijas maizes klēts, ir seno zemgaļu zeme — Tērvete, Mežotne, Ratene, Dobene, Babāte, Raģene, Sidrabe. Viestura un Nameja varonīgie karavīri pēdējie turējās pretī vācu krustnešu karapulkiem. No Zemgales nākuši brīvās Latvijas prezidenti Jānis Čakste, Gustavs Zemgals un Kārlis Ulmanis, daudzi ministri, valstsvīri un sabiedriskie darbinieki.

Jelgavnieka Vitauta Ļūdēna poēmā par rudziem ir rindas:

Vienam grūti debesis noturēt,

Visi varam.

Latviešu debesis cēluši un palīdzējuši noturēt Zemgalē dzimušie dzejnieki un rakstnieki Vilis Plūdons, Aspazija, Edvarts Virza, Anna Brigadere un Elza Stērste, gleznotāji Aleksandrs Romans un ķederts Eliass, aktrise Dace Akmentiņa, komponists Jāzeps Mediņš un latviešu armijas ģenerāļi A.Berķis, L.Bolšteins un V.Tepfers.

Svētību zemgaliešu svētkiem deva Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis Pēteris Pētersons:

— Jelgavnieki pirms dažiem gadiem iedibināja tradīciju, kas uz Rīgu atvedus daudzu rajonu ļaudis. Tagad klāt ir viss Zemgales novads, no kura nākuši stipri talanti, kas pāršalkuši pasauli. Tādi kā Edvarts Virza, kuram kā rakstniekam bijusi vislielākā loma manā dzīvē. Šīs ir vitālas, dzīvības piestrāvotas dienas, kas nostiprina pārliecību, ka Latvijas atjaunotnes gars netop pilsētā, bet nāk no zemēm. Dainu pūrs latviešiem palīdzēja izdzīvot cauri verdzības gadsimtiem. Un ne tikai izdzīvot, bet kļūt lielākiem un stiprākiem garā.Lielā zemgaliete Anna Brigadere:

Ko Latvijai kā jauku balvu

Lai nākamajie laiki gādā?

— Daudz možu prātu, skaidru galvu,

Kas patiesības vārdā strādā.

Šīs trīs bagātās dienas rādīja, ka Zemgalē ir daudz možu prātu un skaidru galvu un novads kā allaž būs spoža pērle Dziesmusvētku vainagā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Izstādē, kur baloži mūs uzrunā

Senajā Rīgā, ko tagad saucam par Vecrīgu, baloži esot iemājojuši jau 13. gadsimtā. Kristietībā balodis pieņemts par Svētā Gara simbolu, tāpēc arī Vecrīgas vēsturiskajā centrā Svētā Gara konventa sētā namiem doti baložu vārdi. Bijuši te visādu krāsu baloži, bet pa kara un juku laikiem no visiem zilajiem, pelēkajiem, baltajiem putniem krāsas saliktas vienā un tas nu ir Raibais balodis, tikai Melnais balodis kā bijis, tā palicis — un tagad šai namā atrodas arī Agijas Sūnas galerija. Mākslas cienītājiem jau labi pazīstami galerijā rīkotie tematiskie konkursi ar sauli, balto tīrības un skaidrības krāsu un citiem rosinošiem simboliem goda vietā un arī gada labākās gleznas godalgošana.

Pašā Ziemas mēneša vidū Agija Sūna kopā ar mākslas zinātnieci Anitu Vanagu Melnajā balodī atklāja izstādi, kam dots nosaukums “Kolumbārijs jeb vieta, kur mīt baloži”. Frančeskas Kirkes “Baloži” te labi sadzīvo ar Neles Zirnītes, Lilijas Dineres, Ilmāra Blumberga, Gļeba Panteļejeva un vēl vismaz desmit autoru gleznām, grafikas lapām un tēlniecības darbiem, kuros varbūt neredz nevienu putnu ar knābi un spalvām, toties jūt atbalsojamies baloža ideju. Spārnus jūt. Anita Vanaga par baložiem ieinteresējusies tieši saistībā ar Vecrīgu, kur šie putni savulaik bijuši vismaz tikpat populāri kā gaiļi baznīcu smailēs.

Arī baltu tautas zīlējušas pēc putniem. Par strīdiem un kašķiem vēstīja ērgļi, vanagi, kraukļi. Lijas, bezdelīgas un pūces brīdināja par ugunsgrēku. Dzīves gadus skaitīja dzeguzes, kas varēja aizkūkot ikvienu, kam tukšs vēders vai kabata. Nāves ziņu nesa zīle. Bet laimi un svētību solīja stārķi, gārņi, lakstīgalas, dzeņi un baloži.

Nevar zināt, vai mākslinieki smēlušies kādu ierosmi no Anitas skaistās apceres par baložiem, bet skatītājiem tā var dot kādu pavedienu iztēlei un tālākdomāšanai.

“LV” informācija

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Frančeska Kirke. “Baloži”