"Darīt cilvēkiem labu — tas ir ideāls, ar kuru man vieglāk dzīvot"
Gidons Krēmers. Bērnības lauskas. Zvaigzne ABC. 1996. Fragmenti no dienasgrāmatas
1964. gada 24.oktobrī
Ar katru dienu aizvien vairāk sāku mīlēt mūziku un mākslu. (Nevajag aizmirst, ka ne jau viens to mīlu.)
Jānonāk pie vienkāršā caur sarežģīto, taču — pie patiesas vienkāršības, nevis pie vienkāršošanas.
Skaņdarbi, kuri ataino (pat labi) mūsu laikmeta problēmas, ir ierobežoti laikā, ātri pārvēršas par muzeja eksponātiem. Cilvēkus vairāk satrauc dzīve, nevis mūžīgā un personiskā kopums.
31. oktobrī
Tagad ir masu diktatūra, bet tā taču ir pretruna: vienmēr personība ir virzījusi masas.
Vai es nepārstāšu sevi cienīt, ja nebūšu mazliet pārāks par citiem?
14. novembrī
Pēc stundas — trešā kārta. Spēlēju Brāmsu... Par ko jādomā, spēlējot Brāmsu?!!!
22. novembrī
Spēlēju apmierinoši, bet žēl, ka nebija īstā Brāmsa — pārāk daudz jūtelīguma!
Cilvēkus un priekšmetus mēs mīlam materiāli, bet mākslas iespaidā sākam īsteni mīlēt dzīvi!
24. decembrī
Daiļrades procesā vajag atklāt komponista ieceri, to attīstot sevī. Bīstamība: radīt apgaroti apgarotības dēļ!
Cik bieži mēdz būt šāda savienība: talantīgs (parasti — vīrietis) un vienkāršs, toties labs un mīlošs cilvēks (Hamlets — Ofēlija). Vai tas nav tādēļ, ka talantam vajadzīgs labestīgs draugs?
Pirms turpmākajiem koncertiem man vairāk jāpaliek vienatnē ar sevi.
"Piespiediet mani domāt, patiesību es atradīšu pats!" ( Gorkijs )
1964. gads man sākās skumji, pilnīgā vientulībā un bija braucienu, sasniegumu, tikšanos, jaunu iespaidu gads. Laiks skrien, gads pagājis, nodzīvots, un tas jau daudz ko nozīmē.
Kas tad bija svarīgākais 1964. gadā?
Iemīlēju teātri un mākslu, sāku domāt, daudz ceļoju, sāku iepazīt sevi.
Iemīlēju dzīvi. Gribu, lai arī citi to spētu.
1965. gada 14. augustā
(..) mans mērķis — ar mūziku dāvāt cilvēkiem prieku.
Man astoņpadsmit gadu. Liekas, ka vajadzētu būt ar visu ārkārtīgi apmierinātam: esmu jau laureāts (jebšu pa pusei "vietējais"), iestājos mācīties pie paša Dāvida Oistraha. Ko vēl vēlēties? Bet apmierināts neesmu. Man bieži ir šausmīgs garastāvoklis, gribas nodarboties ar kaut ko citu.
Baida nākotne. Pēc visiem pārmetumiem par "individuālismu" mazliet bail... Protams, grūti noskaidrot, kas es īstenībā esmu (diez vai vajag vēlēties pārāk lielu skaidrību), taču tiekties pēc pašizzināšanas ir nepieciešams! Lai arī tas ir pats grūtākais.
Bieži domāju, ka man ir vajadzīgs cilvēks, kurš manī attīstītu paša "es". Kurš mani saprastu. Gribu vienu: lai viss, ko daru, būtu dziļš, lai cilvēki mūzikas iespaidā kļūtu cilvēcīgāki, domājoši, lai mūzika visur sētu labo.
Kļūdams līdzīgs visiem pareizajiem padomju mūziķiem, es padarīšu cilvēkus par vēl vienādākām skrūvītēm un nekad nenokļūšu līdz īstai mākslai.
20. gadsimta cilvēkam vajadzīga saudzība — viss ir tik mehanizēts ("Katrs progress ir reakcionārs, jo tas iznīcina cilvēku"). Ja māksla pārvērtīsies eksaktā zinātnē, tad tā arī notiks. Māksla tagad ir vienīgais, kas spēj dot prieku, sevis apziņu, enerģiju.
Man ir ļoti smagi — es tik grūti saprotos ar cilvēkiem. Es dzīvoju, t.i., domāju un uz katra soļa cenšos kaut ko atklāt. Taisnību sakot, vēl nekad neesmu saticis cilvēku, ar kuru kopā es varētu celt pasauli, bet gan tikai tādus, kuri veido manu pasauluztveri.
Kā gribas piemēroties dzīvei un cilvēkiem, kā gribas, lai mazliet paveiktos! Bet kā to panākt?
Atkal esmu atguvis ticību dzīvei un piespiedis sevi daudz ko uzlūkot no cita viedokļa, uztvert dzīvi kā vienotu veselumu. Tas ļoti palīdz. Darīt cilvēkiem labu— tas ir ideāls, ar kuru man vieglāk dzīvot.