Latvija gaitā uz Eiropu

Edvards Kušners, Eiropas integrācijas biroja direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Nupat pie savu pienākumu pildīšanas stājies Eiropas integrācijas biroja direktors Edvards Kušners

— Kādi — jūsu formulējumā — ir Eiropas integrācijas biroja uzdevumi? Vai tie ir mainījušies pēc Luksemburgas sanāksmes?

— Es savu atbildi negribētu tik daudz saistīt ar Luksemburgas sanāksmi, jo patiesībā tā mūsu darbā neko būtiski nemainīja. Tas gan ir noteikts starpposms mūsu valstij ceļā uz ES. Bet biroja funkcijas arī bez tā nebūtu īpaši mainījušās. Te jārunā par funkciju kategorijām, kādas tās mums ir.

Par juridiskajiem jautājumiem. Mēs strādājam ar likumdošanas saskaņošanu un veidojam atzinumus par atbilstību ES normām. Caur mūsu rokām iziet visi likumdošanas akti, kuros ir iekļautas ES normas. Mēs arī fiksējam, vai tas atbilst vai arī ir bijušas kļūdas. Jo vairākkārt ir bijušas pretrunas. Pašreiz ir izveidojusies tāda ļoti laba shēma, ka likumprojekts nevar tikt apstiprināts Ministru kabinetā, ja tajā ir pretrunas. Biroja ietekme šajā ziņā ir pietiekami liela.

Otra daļa ir sadarbības projekti un tehniskās palīdzības programmas Eiropas integrācijas biroja valstīm, piemēram, Dānijas palīdzības programma, un mēs arī koordinējam citas palīdzības programmas. Mums ir informācija par to, kā Eiropas integrācijas jautājumos tiek sniegta palīdzība mūsu valstij no citu ārvalstu donoru puses. Tātad — koordinējošā funkcija.

Tikko sākām darbu un veidojam stratēģiju sabiedrības informēšanas jautājumos. Ar laiku daļēji tas arī būs viens no mūsu darbības virzieniem — sniegt informāciju sabiedrībai par valdības politiku.

Kopumā to varētu raksturot ar vārdiem: analizēt, koordinēt, būt par starpnieku.

— Precizēsim, lūdzu: ar kuru datumu jūs esat Eiropas integrācijas biroja direktors?

— Ar 9. februāri. Tas ir datums, kad Krasta kungs mani iecēlis šajā amatā. Bet faktiskais biroja vadītājs es esmu jau kopš Vaivada kunga atkāpšanās. Tā ka tas, ko es tagad veicu, ir turpinājums darbam, ko biju iesācis jau pagājušajā gadā. Un cenšos veiksmīgi pabeigt reformas, kas ir uzsāktas. Jo es uzskatu, ka mums ir atvēlēts šis gads. Lai līdz rudenim, līdz nākamajam Eiropas Komisijas atzinumam, valstij būtu reāli rezultāti un lai arī birojs būtu pietiekami nostiprinājies.

— Kuri ir galvenie aspekti šajās jūsu iekšējās struktūras reformās?

— Pirmkārt, biroja iekšējā nostiprināšana, tas ir, biroja intelektuālā potenciāla veicināšana. Tā jau tuvojas nobeigumam. Tā sauktā cilvēku resursu attīstības programma — tiem darbiniekiem, kas ir pašlaik birojā. Pārsvarā jauni, tādi paši kā es, bet jau ar zināmu pieredzi šajā procesā. Tomēr ir samērā vispusīga informācija un zināšanu bāze. Izmantojot tehniskās palīdzības projektus, izmantojot PHARE iespējas, uztrenēt, izveidot birojam spēcīgu profesionālu komandu, kas būtu atbalsts valdībai, padomdevējs valdībai un parlamentam un arī centrs šim integrācijas procesam — tas ir biroja iekšējais uzdevums.

Otrs — sakārtot valstī procesu, ko mēs saucam par integrāciju. Šo administratīvo struktūru. Jau ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas. Pagājušā gada beigās un šī gada sākumā ir izveidota vecāko amatpersonu sanāksme. Tūlīt darbu sāks darba grupas. Tas nozīmē, ka jau mainās akcenti, teiksim, administratīvajās struktūrās. Es uzskatu, ka pašlaik administratīvā struktūra ir pozitīva parādība. Varbūt daudz veiksmīgāk atrisināta nekā līdz šim. Jo tagad ir iesaistīti augstākā līmeņa administrācijas darbinieki. Mazāk ir uzsvērts tieši politiskais līmenis. Faktiski process tiek padarīts stabilāks, tiek nodrošināta pēctecība, arī mainoties politiskajiem uzsvariem.

— Gribētos dzirdēt arī jūsu paša, Latvijas Republikas pilsoņa, personīgo viedokli dažos, manuprāt, visnotaļ sāpīgos jautājumos. Viens no tādiem ir informētība par Latviju ārzemēs. Nupat Čehijas parlamenta vadītājs atbruņojošā atklātībā atzina, ka viņu valstī pirmais uzdevums būtu panākt, lai netiek jauktas trīs Baltijas valstis. Skumja realitāte. Čehijas parlamentāriešiem Latvijas vizītes laikā arī pilnīgs jaunums bijis Rīgas jūras tirdzniecibas ostas plašās iespējas. Un Čehija nebūt nav mums tāla valsts. Kā jūs pats izskaidrojat šo satraucošo parādību?

— Acīmredzot tam ir vēsturiski cēloņi. Tikai pavisam nesen krita dzelzs priekškars, pavisam nesen Eiropas kartē atkal parādījās jaunas valstis. Arī Čehija vēl nesen pastāvēja kā Čehoslovākija. Un arī mūs, Baltijas valstis, tajā rozā plankumā uz pasaules politikās kartes, ar ko apzīmēja PSRS, neizšķīra atsevišķi kā Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tagad tās atkal ir trīs valstis, kuru ekonomiskā ietekme lēnām pieaug. Bet tā vēl ir pārāk maza, lai to būtiski sajustu cilvēki, kas iesaistīti lielajā pasaules apritē. Un cilvēki jau uzzina jaunus ģeogrāfiskus nosaukumus tikai tad, ja tur notiek kas ekstraordinārs. Tikai tad to pamana ziņās. Es domāju, no tā, ar ko mēs pašlaik ejam pasaulē,— mūsu kultūra, sports, Latvijai specifiskā rūpniecības produkcija — ikdienas cilvēks varēs iepazīt Latviju, izvairoties no ziņām masu medijos, kad parasti parādās informācija, ja tā ir negatīva vai par kādām traģēdijām un tamlīdzīgi. Par ko tad parasti ziņās ir runa? Par kaut kādām nelaimēm. Es ceru, ka tādējādi Latvija nekļūs populāra. Ka mūsu valsts pamazām kļūs populāra ar savu darbību, ar savu reālo vietu pasaules un Eiropas ekonomikā. Taču tas ir ļoti ilgs process.

a