Latvijas saliņā Francijā

Sandra Kalniete, ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Francijā, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpat jau gadu savus pienākumus Francijā pilda Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Sandra Kalniete

— Kopš jūsu stāšanās šajā amatā jau pagājušas trīs ceturtdaļas gada, un jums noteikti ir izveidojies stabils viedoklis par Latvijas un Francijas attiecībām. Kādas tās ir jūsu vērtējumā?

— Politiskā ziņā attiecības starp Latviju un Franciju ir pietiekami izkoptas. Es pat teiktu, labas. Bet tajā pašā laikā atliek vēlēties, lai arī ekonomiskās starpvalstu attiecības kļūtu intensīvākas. Tas pagaidām diemžēl ir tikai vēlmes līmenī. Iepriekšējā gadā, gan vēl Ābolas kundzes vēstnieces pilnvaru laikā, bija mūsu Valsts prezidenta oficiālā vizīte Francijā. Pērn Francijā vairākkārt bijis Latvijas ārlietu ministrs. Savukārt Francijas Eiropas lietu ministrs Moskoviči apmeklēja Rīgu. Nesen Parīzē bija vizītē Latvijas iekšlietu ministrs. Tā ka šie kontakti, kā redzat, ir tiešām intensīvi. Taču Latvija ir 89. Francijas tirdzniecības partnere apjoma ziņā. Tas ir ļoti zems rādītājs. Jāsaka gan arī — Francija ir tikai 18. Latvijas tirdzniecības partnere. Tas parāda, kāda ir caurmēra interese Francijas uzņēmēju vidū.

— Kā rit jūsu vēstnieces darbs Francijā? Jums šis darbs nebija jāsāk tukšā vietā — vēstniecība labi strādāja jau iepriekšējās vēstnieces Ainas Nagobads-Ābolas vadībā.

— Jā, protams, Ābolas kundzes iesāktais dod pamatu darbam. Bet katram vēstniekam, no jauna atnākot, tomēr ir sevi jāpierāda. Katrs vēstnieks saņem to, kas viņam pienākas pēc protokola. Un tad nāk nākamais svarīgais moments, kas saucas — personiskais kontakts. Un šajā līmenī var valsti vai nu pacelt , vai nogremdēt. Ābolas kundzei piemīt izcilas publiskās saskarsmes spējas. Un, protams, viņas izcilā pagātne Francijā. Es personīgi viņu uztveru vairāk kā francūzieti. Jo viņa, neapšaubāmi, pazīst Franciju labāk nekā Latviju. Manas saknes ir Latvijā, un es savukārt labāk pazīstu Latviju.

Lielākā dāvana bija jaunā vēstniecības ēka, kas tika nopirkta, tā man deva iespēju iekārtot visu pilnīgi no jauna. Tagad mums ir viena no visskaistākajām Latvijas vēstniecībām.

Runājot par komandu, ko Ābolas kundze man atstāja mantojumā, varu teikt tikai viscildinošākos vārdus par saviem kolēģiem. Esmu ar viņiem sastrādājusies. Es gribu cerēt, ka esmu ieguvusi arī viņu uzticību, un tieku arī pietiekami labi vērtēta viņu acīs. Katrā ziņā kolektīvā valda laba gaisotne. Lietišķa un arī sirsnīga. Tas ir ļoti svarīgi mazos kolektīvos, kas dzīvo kā salas okeānā.

— Latvijas iepriekšējā vēstniece Francijā, kurai jūs pamatoti veltījāt labus vārdus, — Aina Nagobads-Ābola bija trimdas latviete. Diplomātija ir viena no jomām, kurās līdzās strādā latvieši no Latvijas un trimdas latvieši. Vai, jūsuprāt, trimdas latviešiem šo darbu kaut kā apgrūtina pieredzes trūkums Latvijā? Un vai jūs savukārt savas diplomātes darbības laikā (kas aizsākās Ženēvā) esat izjutusi Rietumu pieredzes trūkumu?

— Tas ir ļoti komplicēts jautājums. Protams, man pēc saviem vērojumiem ir arī savas pārdomas par to. Pirmajā posmā, pēc neatkarības atjaunošanas, kad tika veidotas visas struktūras un kad mums nebija pietiekami daudz kvalificētu cilvēku, kas varētu pildīt diplomāta misiju, nebija citu iespēju. Un tas faktiski arī bija pareizais risinājums. Jo tajā brīdī, lai Latviju atkal "aiz rokas" atvestu atpakaļ tur, kur tā reiz jau ir bijusi, bija vajadzīgi ļoti labi kontakti Rietumos. Un tas nekad nebūtu izdevies, ja neiesaistītos Pasaules brīvo latviešu apvienība, te jāsaka liels paldies viņiem. Jo, piemēram, Igaunijas trimdas organizācijas savu Tautas fronti neatbalstīja. Bet mums uzreiz izdevās atrast dialogu ar savām trimdas organizācijām. Un tajā posmā bija ļoti svarīgi, lai šie cilvēki ar attiecīgās uzturēšanās zemes pieredzi veicinātu Latvijas ārpolitiku. Turpretī tagad es neesmu par to vairs tik pārliecināta. Uzskatu, ka ir vismaz vienlīdz labi jāpārzina abas puses. Arī Latvija. Jo vēstnieks nevar tikai stāstīt rožainas atmiņu ainas vai jaukt ministru vārdus (es esmu redzējusi, kā tas notiek). Arī nepazīt Latvijas inteliģences virsotnes un Latvijas akadēmiskos mācību spēkus. Vai Latvijas uzņēmējstruktūras. Nesen Universitātes konferencē pēc ministra Birkava referāta tika uzdots jautājums: "Ko vēstniecības dara, lai sekmētu Latvijas ekonomiskos kontaktus?" Bet tā to nevar darīt — tāpēc esmu dziļi pārliecināta, ka ir jābūt pieredzei arī Latvijā. Turpretī man varētu pārmest, ka man nav šīs uzturēšanās valsts pieredzes. Bet tā ir normāla prakse, ka lielākajai daļai diplomātu arī citās valstīs šādas pieredzes nav. Diplomāti attiecīgi gatavojas savam jaunajam amatam. Daudz mācās, daudz lasa. Un viņi ir interesanti uzturēšanās valstij tieši ar savu īsto latviskumu, īsto norvēģiskumu, īsto poliskumu... ar ko viņi atnāk. Lai nebūtu šī dīvainā sajūta, ka rit saruna ar cilvēku, kurš perfekti runā angliski un kurš faktiski ir amerikānis. Lai gan viņš pazīst amerikāniskās psiholoģijas nianses. Te ir arī tāda robeža, kas šķir dažādas tautas un kas diplomātiskās attiecībās, manuprāt, ir ne vien vājums, bet arī spēks.

— Kā tagad ir komplektēta jūsu komanda? Vai tajā ir arī trimdas latvieši?

— Nē, Ārlietu ministrijā jau ir strikti izstrādāta sistēma, kā tiek veidoti vēstniecību kolektīvi. Tas vairs nav tik subjektīvi kā kādreiz. Un ir normāla kārtība, kādā likums par Latvijas ārpolitisko dienestu tiek piemērots. Ir noteikts dienesta laiks ārzemēs. Tad notiek diplomātu maiņa. Un šīs maiņas rezultātā vēstniecībā ienāk jauni cilvēki. Es saņēmu cilvēkus, kas nāca no Ābolas kundzes laika. Tajā pašā laikā tehniskajā personālā ir viena pusslodzes sekretāre, kura ir daļēji francūziete, daļēji latviete, bet diplomāti visi ir no Latvijas.