Latvijas saliņā Francijā

Turpinājums no 1.lpp.

Sandra Kalniete, ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Francijā, — "Latvijas Vēstnesim"

— Jūs minējāt Latvijas vēstniecības jauno ēku Parīzē. Bet man, tāpat kā daudziem latviešiem, sirdī joprojām ir rūgtums par Latvijas pirmskara vēstniecības ēku Parīzē, ko savā laikā pēc Latvijas okupācijas piesavinājās mūsu lielais Austrumu kaimiņš un kas joprojām nav atdota atpakaļ.

— Par šo jautājumu bieži runā pagātnē. Es gribu izmantot šo iespēju, lai precizētu: šī lieta vēl nav beigusies. Es personīgi esmu visaktīvākajā veidā iesaistījusies šī jautājuma risināšanā. Cita lieta, ka, lai nesarežģītu starpvalstu attiecības, pārāk plaši presē par to netiek runāts. Es biju klāt arī pie Latvijas īpašuma atgūšanas Šveicē. Protams, tas viss notiek saskaņā ar valdības noteikto mandātu. Pašlaik mēs esam tādā konsultāciju stadijā. Runājot par sarūgtinājumu lielā Austrumu kaimiņa dēļ, ko jūs minējāt, es gribētu, lai jūs tam pievienotu arī vēl citu sarūgtinājumu — par valsti, kas mūsu lielajam Austrumu kaimiņam šo īpašumu atdeva. Jāsaka, ka šis mūsu īpašums Francijā ir pēdējais, kas nav atgūts. Somija ir atdevusi, Igaunija atdevusi, Šveice mums izmaksājusi kompensāciju, Vācija ir atdevusi naudu, ko Latvija savulaik ieguva par sava īpašuma pārdošanu. Un tā joprojām. Bet sarunas ar Franciju tā īsti sāk risināties tikai tagad. Līdz tam ir bijuši tādi solījumi par kaut kādu sarunu, kas reiz būs, vai atstāsti par to, cik intensīvi rit konsultācijas ar Krieviju. Līdz ar manu stāšanos amatā, arī balstoties uz pieredzi, ko ieguvu Šveicē, Ārlietu ministrija šo jautājumu sāka daudz uzstājīgāk virzīt uz priekšu. To arī Francijas puse ir sapratusi. Tā ka tas ir palicis pēdējais mūsu neatrisinātais jautājums. Un skaidrs, ka tā nevar palikt. Kad Valsts prezidents Ulmanis tikās ar Francijas prezidentu (tas gan bija vēl pirms manas atrašanās šajā amatā), Širaks deva rīkojumu nodibināt šajā jautājumā ekspertu jeb darba grupu. Tas arī noticis. Ir bijusi arī pirmā konsultācija. Mēs esam iesnieguši pamatīgu memorandu, pie kura teksta es strādāju personīgi un kurā apskatīti visi ārpolitiskie, vēsturiskie un juridiskie apstākļi. Un kura vienīgais secinājums ir, ka šis jautājums jārisina starp Latvijas un Francijas valdībām. Kā Francija to risina tālāk ar Krieviju, tā jau ir Francijas problēma.

— Jūs minējāt vēstniecības jaunās ēkas iekārtošanu. Atceroties, ka esat profesionāla mākslas zinātniece, es laikam gan nekļūdīšos ar pieņēmumu, ka pati esat pielikusi šajā procesā roku — ar savām iecerēm, ar savu profesionālo gaumi.

— Jā, mēs patiešām varējām atļauties nemaksāt lielu honorāru arhitektam un dekoratoram, jo es to uzņēmos kā savu atbildību. Uzņēmos, apzinoties, ka varu to izdarīt. Galarezultāts ir iznācis pārliecinošs — to esmu dzirdējusi no visiem, kuri bijuši mūsu vēstniecībā. Mēs esam absolūti iekļāvušies mums atvēlētajā budžetā, jo vēstniecība ir iekārtota, taupot katru santīmu. Tajā pašā laikā tā ir iekārtota grezni. Un šī greznība ir izmaksājusi 50 procentus no tā, ko tas normāli izmaksātu, jo es esmu ieguldījusi ļoti lielu darbu, meklējot antīkās mēbeles no privātpersonām, atrodot vislētāko un viskvalitatīvāko restaurēšanas veidu un tā joprojām. Piegriežot trīs milzīgus spoguļus Latvijā un par tiem maksājot 50 latu, kamēr Francijā tas būtu ap 500 latu. Mēs viss kolektīvs ļoti lepojamies ar vēstniecību un rādām katram viesim to kā Latvijas sasniegumu. Es ar lepnumu katram viesim, kas ienāk vēstniecībā, saku: "Tagad jūs atrodaties Latvijas teritorijā." Un tas ir skaisti, ka man dzīvē bijusi iespēja ko tādu izveidot.

— Kāds ir Latvijas tēls Francijā? Ja vien jums ir pieņemams šis apzīmējums.

— Es pret šo apzīmējumu izturos ar ironiju, jo tas ir tik daudz vazāts visdažādākajās vietās. Tas ir tā kā līgava bez pūra — droši vien skaista, bet neprecama. Jo nav pūra. Un tā ir ar Latvijas tēlu. Tāpat kā ar Latvijas institūtu. Ir pieņemts lēmums to dibināt. Tai pašā laikā nauda tam nav piešķirta. Ministru prezidents vēstnieku sanāksmē uzrunā vēstniekus: jums jābūt ļoti kvalificētiem diplomātiem. Jā, protams, šajā kvalifikācijā ietilpst zināšanas un iemaņas, kas nepieciešamas diplomāta darbam. Bet, lai Latviju popularizētu, vienai mazai valstij, kas nesen atgriezusies šajā informācijas pārblīvētajā pasaules telpā, ir nepieciešama nauda. Lai mēs varētu ārzemju laikrakstos pasūtīt laukumu un publicēt pasūtījumu rakstus. Tāpat televīzijas programmās. Lai izplatītu izdevumus par Latviju, kinofilmas, videofilmas par Latviju. Protams, arī bez tā daudz kas tiek darīts, jo entuziasms, ar kādu mani kolēģi strādā, ir vienreizējs. Kaut vai vienas izstādes sarīkošana Parīzē. Mēs paši iekraujam, izkraujam, iepakojam, izpakojam un tā joprojām. Un beigās rodas notikums, ar kuru mēs piesaistām uzmanību. Bet, protams, tādas ļoti plašas rezonanses tam nav. Jo kas ir rezonanse? Tāda būtu Rembranta izstādei Parīzē.

— Vai jūs piekrītat Latvijā diemžēl izplatītajam viedoklim: ko nu mēs brīnāmies, ka ārzemēs nezina, kas ir Latvija? Man liekas, šāda nezināšana vispirms liecina par zemu vispārējo intelektuālo līmeni attiecīgajā valstī. Un arī par mūsu pašu nepamatotiem mazvērtības kompleksiem. Kā ir Francijā?

— Es domāju, ka Francijā tas ir vēl sliktāk. Jo Francija, kā jau visas lielvalstis, ir ļoti sevī centrēta un nemaz tik daudz par ārpasauli neinteresējas. Un Latvija arī nav bijusi Francijas ģeopolitisko interešu centrā. Bez tam pašlaik Francijā ir diezgan smaga saimnieciskā situācija, cilvēki ir koncentrējušies uz savām problēmām. Protams, Francijas akadēmiskajās aprindās Latvija ir kas tāds ļoti pazīstams, mīlēts, romantiski apjūsmots. Mani vienmēr pārsteidz, kāpēc francūzim, kas dzīvo pārtikušā, siltā, senā zemē, jāmācās latviešu valoda. Vienkārši tā, intereses pēc. Bet caurmērā Latviju pazīst maz, Lietuvu — nedaudz vairāk. Galvenokārt tādēļ, ka Lietuvai bijušas ciešas saiknes ar Poliju. Un savukārt Franciju ar Poliju saista daudzas senas, nozīmīgas saiknes. Sarūgtinājums, ka dažkārt mūs sajauc labākajā gadījumā ar Lietuvu — jā, tas tiesa, bet pie tā pierod. Piemēram, pirmo reizi ceremonijmeistars mani pieņemšanā pieteica: "Viņas ekselence Lietuvas vēstnieces kundze." Tā bija mana pirmā pieņemšana pēc stāšanās amatā, Izraēlas nacionālajai dienai par godu. Un tā tas notika. Tāds ir arī apmēram tas kopējais zināšanu līmenis. Taču padomāsim arī, cik mēs orientējamies, teiksim, Āfrikas valstīs...

— Un tomēr es palieku pie savā personīgajā pieredzē balstītas pārliecības, ka kopumā Latvijas iedzīvotāju zināšanu līmenis ir daudz augstāks nekā vairumā citu valstu. Arī salīdzinot ar pārtikušajiem Rietumiem.

— Jā, tur jums taisnība. Tas vispār ir ļoti raksturīgi mazām tautām. Mēs esam daudz atvērtāki zināšanām, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam sevi šajā lielajā pasaulē apliecināt.

— Šis gads iesākās ar diviem notikumiem, kas atkal lika Latvijas vārdam skanēt pasaulē: es domāju ASV un Baltijas valstu hartas parakstīšanu un Baltijas jūras valstu padomes sanāksmi Rīgā. Kā šie notikumi, jūsuprāt, iespaidoja Latvijas starptautisko prestižu?

— Baltijas jūras valstu sanāksme bija pirmā reize, kad Francijas žurnālisti uzmeklēja mani, Latvijas vēstnieci Parīzē. Parasti es meklēju viņus, tad viņi manī noklausās, bet gandrīz nekas tālāk nenotiek. Protams, arī ASV un Baltijas valstu harta izraisīja lielu interesi pasaulē — es lasu arī angļu presi. Taču Francijas presē par šo hartu nekas neparādījās, lai gan preses relīze par to tika nosūtīta nekavējoties — tā bija gatava jau parakstīšanas brīdī, un tūdaļ tika aizsūtīta Francijas lielākajiem laikrakstiem. Izskaidrojums tam varētu būt arī Francijas sacensība ar Ameriku un Francijas nevēlēšanās atzīt Amerikas lielo lomu Eiropas drošībā. Jo viens no Francijas saukļiem ir: "Eiropu bez virsvadības no ārpuses".

— Tagad es gribu jautāt pavisam vienkārši: kā jums klājas Francijā? Kādreiz jūs Latvijā bijāt ļoti populāra, vieni jūs slavēja un apbrīnoja, citi nīda un aprunāja. Tagad, kad esat Francijā, par jums dzird maz.

— Tas vien jau liecina, ka esmu iekšā pamatīgā darbā.

— Vai tas nav paradokss, ka, piemēram, par ASV prezidentu Klintonu tagad seksa skandāla sakarā dzirdam daudz vairāk nekā svarīgu politisku notikumu kontekstā?

— Jā, man tas ir pilnīgi nepieņemami, jo liecina par lielas sabiedrības daļas vēlēšanos raudzīties pa atslēgas caurumu. Es esmu priecīga, ka laiks, kad mani dievināja un nīda, ir beidzies. Es varu iet mierīgi pa ielu, un neviens man nemetas ap kaklu un arī nevīsta pret mani dūres. Es varu mierīgi strādāt un esmu pa šo laiku ļoti daudz mācījusies. Pirmkārt, esmu pilnīgi iemācījusies angļu un nu jau arī franču valodu. Man vēl gan ir kļūdas runājot, bet tulkot no franču valodas latviski es varu brīvi. Esmu ļoti daudz iemācījusies par starptautiskajām attiecībam. Esmu iemācījusies nirt tajā melnajā bezdibenī, ko sauc par "nepazīstamu cilvēku jūru". Ir liela starpība, vai es strādāju šeit pat Latvijā, kur cilvēki, kaut arī nepazīstami, ir savējie, vai arī pavērt milzīgas zāles durvis un ar smaidu iet iekšā svešu cilvēku pūlī. Tagad jau man ir vieglāk, jo pagājuši deviņi mēneši, kopš esmu Parīzē. Bet sākums man vienmēr ir kā lēkšana bezdibenī. Es nekad neaizmirsīšu to šausminošo sajūtu savā pirmajā pieņemšanā, tas bija Stokholmā — es jutos kā tāda lauku meitene ar vaļā muti. Pat angliski runāt es vēl īsti nemācēju.

— Vai tas bija Tautas frontes laikā?

— Tas bija, kad es strādāju mūsu informācijas birojā Stokholmā. Un tam es iekšēji tā īsti nekad neesmu tikusi pāri, jo nevar ieiet sabiedrībā, kad tev ir 40 gadu. Es apskaužu šodienas jauno paaudzi, kas aug atvērtā sabiedrībā. Es tomēr esmu augusi noslēgtā sabiedrībā, kur svešiniekam neuzsmaida. Tagad to visu esmu iemācījusies, un tas kļūst par manu sejas daļu — šis smaids. Bet iekšēji es tomēr dodu priekšroku pazīstamai sabiedrībai. Nevis šai svešinieku burzmai, kurā man jāpavada daļa sava laika — jo tas ir līdzeklis, kā veicināt kontaktus un kaut ko izdarīt, kas var reiz noderēt.

— Pēc tam, kad jūs no Valsts prezidenta saņēmāt akreditācijas vēstuli, es prasīju, kāda jums bija sajūta. Vai atceraties, ko jūs teicāt?

— Ko tad?

— Jūs teicāt, ka, Latvijas himnai skanot, esat sev teikusi: "Sandra, tu nedrīksti raudāt! Šoreiz tu nedrīksti raudāt!"

— Jā, daudz kas ir mainījies.

— Toreiz mēs bijām gatavi "staigāt vīzēs", lai tikai būtu atkal brīvā Latvijā. Tagad neviens vīzēs vis negrib staigāt, un tas ir tikai loģiski. Un tomēr — vai jums nešķiet, ka tolaik mums visiem bija kas liels, gaišs, ko ļoti gribētos savā tautā redzēt arī šodien?

— Manuprāt, daudzos, ļoti daudzos cilvēkos tas ir saglabājies. Arī manī. Ir tādi vienreizēji brīži, ko es nekad nebūtu izbaudījusi, ja nebūtu vēstniece. Piemēram, kad par godu ANO 50. gadadienai mūsu nacionālais orķestris Ženēvā sniedza koncertu. Tas bija vairāk nekā divu gadu darbs — tikt līdz vislabākajai pilsētas zālei. Šī žāle bija pilna.Un, kad es redzēju uz skatuves Latvijas prezidentu līdzās ANO ģenerāldirektoram un kad redzēju, ar kādu skatienu viņš pavērās uz galeriju, man iekšā viss vibrēja. Jo visa šī zāle bija sanākusi, lai aplaudētu Latvijas orķestrim. Pērnvasar — brīdis, kad mēs pacēlām pirmoreiz Latvijas karogu pie mūsu jaunās vēstniecības un skanēja Latvijas himna — tajā brīdī mums visiem bija asaras acīs. Mums nebija naudas banketam, paši smērējām sviestmaizītes. Jo banketa vietā mēs uzaicinājām no Rīgas solistus, lai viņi nodziedātu "Marseljēzu" un "Dievs, svētī Latviju!". Atceros, es ar kaut kādiem traukiem nācu augšā pa vēstniecības kāpnēm un dzirdu, kā Antra Bigača mēģina balsi. Kā viņa dzied Marseljēzas vārdus "Soļosim, soļosim..." Tas bija mans saviļņojošākais brīdis pēc tā lielā darba... Tādi brīži ir vienreizēji. Es esmu pārliecināta, ka vairs nekad tādus nepiedzīvošu.

— Es jūs klausos un arī vēroju. Un tas, ko dzirdu un redzu, ir lielā kontrastā ar noskaņu, kas lasāma vairumā mūsu avīžu: ka mēs visi esot nomocījušies un sarūgtināti. Kā jūs vērtējat Latvijas preses darbu, atspoguļojot Latvijas īstenību? Parīzē jūs šos procesus tomēr vērojat it kā no malas, no attāluma telpā un mazliet arī laikā.

— No malas tas izskatās sliktāk, nekā ir īstenībā. Kad tuvojās beigām mans darba laiks Ženēvā, man uznāca dziļš pesimisma vilnis. Man likās, ka Latvijā kaut kas ir galīgi nepareizi. Un šo iespaidu man deva Latvijas prese. Bet, kad ierados Latvijā un pavadīju gadu pirms došanās uz Franciju — esmu ļoti pateicīga par šo iespēju, kas man ļāva atkal sajust savu zemi, just, kā tā elpo, kādas ir problēmas un kā mainījušies cilvēki —, es sapratu, ka gluži tik slikti nav. Jo tie cilvēki, kas bija godīgi, tādi ir arī palikuši. Tikai viņi varbūt nestāv vairs pirmajās rindās. Bet, ja atkal pienāktu tāds izšķirīgs brīdis kā 1991. gada janvāris, viņi atkal ietu uz barikādēm. Tie ir tie cilvēki, kas veido tautas garīgo enerģiju un tautas nākotnes enerģiju.

Pozitīvu iespaidu atstāj jaunieši. Latvijā ir vairāk studentu nekā caurmērā citās Eiropas valstīs. Tas daudzās ģimenēs notiek ar ārkārtīgām grūtībām, bet notiek. Un tas arī liecina par ļoti veselīgu garu, spēju koncentrēties un arī novērtēt, kas ir īstās vērtības.

Bet, runājot par Latvijas šodienas presi — paliek iespaids, ka mūsu lielākie dienas laikraksti, kurus es agrāk respektēju, netiek tā īsti augstāk par, teiksim, ziloņkaula krāsu (atvasinot šo tēzi no dzeltenās preses). Jo man šķiet dīvaini, ka, piemēram, runājot par Baltijas jūras valstu sanāksmes gatavošanu, presē runā par galdu, kāpēc nav bijis konkurss par to, cik maksās ēdiens... tādas detaļas, kas piestāv zināma līmeņa laikrakstiem, bet ko neviens nemeklē "Financial Times" vai "Le Monde", vai "Le Figaro"... Diemžēl, Latvijas laikrakstos, no kuriem mūsu valsts mērogā varētu gaidīt to pašu kompetenci, var atrast šādas lietas. Otrs, ko es gribētu pārmest presei — ka ļoti daudz problēmu tiek nosaukts, ir neliels troksnītis ap tām, bet tālāk analītiska, izmeklējoša žurnālistika nogrimst. Protams, žēl. Jo prese var izdarīt ļoti daudz. Bet kopumā es teiktu, ka, lai arī kādi pārmetumi presei tiktu izteikti, valsts var normāli funkcionēt tikai tad, ja prese var atļauties teikt visu. Jo pretējā gadījumā — politiķiem visās valstīs ir tendence veidot tādu mazu elitāru slāni un pašiem savā starpā visu izlemt, pārdalīt, samaksāt. Vajag, lai ārpusē tomēr ir kāds spēks, kas to visu novēro. Un politiķi arvien vairāk un vairāk ir spiesti ar to rēķināties.

— Kā jūs redzat Latvijas nākotni? Man vēlreiz nāk prātā mūsu saruna tūlīt pēc tam, kad jūs bijāt no Valsts prezidenta saņēmusi akreditācijas vēstuli. Toreiz jūs arī atcerējāties savu interviju Atmodas laikā Itālijas televīzijai, kad bijāt viena no Tautas frontes vadītājiem un, atbildot uz jautājumu, kad Latvija būs brīva, teicāt: "Varbūt pēc desmit, varbūt astoņiem gadiem." Toreiz mēs neviens nezinājām un pat necerējām, ka notikumi attīstīsies tik strauji un mūsu zemei tik labvēlīgi. To atceroties, gribu jums tagad vaicāt: kad Latvija kļūs Eiropas Savienības dalībvalsts? Un vai Latvijas tauta referendumā izvēlēsies šo ceļu?

— Katrs jau saņem to, ko pelnījis. Ja tauta izlemtu, ka nevajag iestāties, tad...— tad žēl par mūsu bērniem, kuriem tad jau būs pavisam citas zināšanas un kuri paši noteikti nobalsotu par. Žēl, ka viņiem par šādu lēmumu būtu jāmaksā. Jo cilvēku apziņa ir ļoti viegli manipulējama. Arī Francijā es diendienā redzu, cik viegli ir manipulēt ar cilvēku apziņu.

Tā kā es strādāju Ārlietu ministrijā, tad nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Bet, protams, man ir savas domas, un tās nebūt nav tik optimistiskas, kā es redzu, sarunājoties ar citiem diplomātiem. Es esmu pietiekami pragmatiska un reālistiska, lai redzētu, ka šis process nebūs ātrs. Un nevis tāpēc, ka mūs negribētu, bet tāpēc, ka mēs paši nebūsim tam gatavi. Es simtprocentīgi piekrītu ārlietu ministra teiktajam kādā lekcijā, ka mēs tikai tad varēsim būt Eiropas Savienībā, ja būsim visu izdarījuši iekšpolitiski. Un tas neiet tik ātri. Bet es esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka mēs tomēr beigās būsim Eiropas Savienībā. Ka mēs tomēr nobalsosim par. Jo Latvijai Eiropas Savienība ir drošības jautājums. Manā skatījumā, pat vairāk nekā NATO. Bez integrācijas lielā ekonomiskā struktūrā mēs esam ļoti vāji.

— Acīmredzot mūsu žurnālistiem vairāk jāinformē lasītāji par šīm starptautiskajām organizācijām.

— Jā, un vairāk jāinformē par pozitīvo Eiropas Savienībā.

— Sakiet, no kurienes jums šis dziļais miers, iekšējā harmonija un arī gandarījums, kas it kā virmo mūsu intervijas laikā? Vai tas ir kāds īpašs sievietes noslēpums?

— Es šo darbu tiešām izjūtu kā savu īsto vietu. Bet ir arī tāda disharmonija, ko jūs varbūt nemanāt. Es apzinos milzīgo laika deficītu, kurā dzīvoju, jo man nepietiek laika izlasīt visu, ko es gribētu izlasīt. Un man ir arī melni pesimisma brīži. Tad nāk atkal kāda veiksmīga epizode, kas mani it kā izsit no tā. Bet es tomēr nemitīgi izjūtu profesionālisma trūkumu sevī. Es ļoti daudz lasu un ļoti daudz strādāju, bet 40 gados nav viegli pagriezt dzīvi — tā, kā to pagrieza ļoti daudzi. Jo pati mūsu valsts jau pagriezās...Bet tas nebūt nav viegli.

— Paldies par ļoti atklātajām atbildēm! Lai Dievs jums palīdz šajā Latvijai tik vajadzīgajā darbā!

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors