problemas

Ģimeņu stiprums. Tā precas un šķiras Baltijas valstīs

Dr.oec., prof. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Jauktās laulības Latvijā 2.tabula

(procentos no salaulāto attiecīgā etnosa cilvēku kopskaita)

Jaukto laulību īpatsvaram no attiecīgā etnosa salaulāto cilvēku kopskaita Latvijā var izšķirt 3 grupas. Vismazāk jauktajās laulībās stājas pamattautība — latvieši. Vidējo grupu veido Latvijā dzīvojoši krievi. Trešajā grupā ietilpst visi pārējie Latvijā dzīvojošie lielākie etnosi.

Sadalījumam trīs grupās — ar zemu, vidēju un ļoti augstu jaukto laulību īpatsvaru — ir gan dažādu etnosu savstarpējās pievilkšanās (atgrūšanās) sindroms, gan izvēles iespējas (grūtības).

Ir etnosi, kas savstarpēji simpātiski. Tie tad arī vairāk stājas savstarpējās jauktās laulībās. Ir etnosi, kas ar citu (noteiktu) etnosu nelabprāt grib veidot ģimenes, taču ne dažādo etnosu pievilkšanās, atgrūšanās spēks būs galvenais jaukto laulību noslēgšanas vai nenoslēgšanas moments.

Izšķirošais tomēr, liekas, ir tas, ka ne visi Latvijā dzīvojošie etnosi var sev atrast sava etnosa partneri. Sava etnosa partneri viegli ir atrast latviešiem. Un viņus arī vairāk pievelk sava etnosa partneris. Ar citiem etnosiem latvieši laulībā dodas samērā reti, pēdējos gados pat vēl retāk nekā agrāk.

Atrast sava etnosa partneri nav grūti arī krieviem. Viņi te pārstāvēti pietiekami lielā skaitā. Taču krievi labprāt par laulību partneri izvēlas citu etnosu pārstāvi. Tādu jaukto laulību krieviem ir ap 40%. Pēdējos gados šis īpatsvars nedaudz palielinājies.

Pārējo Latvijā dzīvojošo etnosu iespējas un acīmredzot tieksme stāties laulībā ar sava etnosa partneri ir ierobežotākas, iespējams, ne pārāk gribētas. Tāpēc starp pārējiem Latvijā dzīvojošajiem lielākajiem etnosiem jauktās laulībās regulāri dodas 80—90% un vairāk, kā vīrieši, tā sievietes. Pat ebreji, kas tradicionāli atturējās pārāk lielā skaitā laulībās doties ar citas ticības cilvēkiem, pēdējos gados šo atturību pārvarējuši un 80 % gadījumu ebreju laulības partneri ir citu etnosu cilvēki.

Apmēram līdzīga situācija vērojama arī abās citās Baltijas valstīs: Igaunijā vairāk nekā Lietuvā. Tas izskaidrojams ar etnisko situāciju šajās valstīs.

To, ka visās trijās Baltijas valstīs izveidojies līdzīgs tām raksturīgs laulības modelis, norāda sieviešu vecums, stājoties pirmajā laulībā. Dati par to doti 3.tabulā.

3.tabula

Sieviešu vecums,

stājoties pirmajā laulībā

Visās trijās Baltijas valstīs sieviešu vecums, pirmo reizi stājoties laulībā, ir 22—23 gadi. Lietuvā šis vecums tuvāks zemākajai, Latvijā un Igaunijā — augstākajai robežai. Pārmaiņas 90.gados visās valstīs ir nelielas, bez izteiktas tendences paaugstināties.

Citās Eiropas valstīs zemāka laulībā stāšanās vecuma, kāds tas ir Baltijas valstīs, tikpat kā nav. Lielākajai daļai valstu šis vecums pārsniedz 25–26 gadus, bet Dānijā tas tuvojas 30 gadiem, Zviedrijā, Islandē, Norvēģijā — 27–28 gadiem.

Kaut arī Baltija ir pieskaitāma Eiropas Ziemeļvalstīm, tās laulībā došanās tradīcijas vairāk raksturīgas Eiropas dienviddaļai. Vai šajā ziņā "mode" mainīsies un arī Baltijas valstīs sievietes (arī vīrieši) sāks stāties laulībā nobriedušākā vecumā, to rādīs laiks.

Pārejot šķiršanās "bumam", var sagaidīt, ka pret tik nopietnu soli savā dzīvē kā laulība cilvēki sāks izturēties nopietnāk, vairāk paļausies uz saviem spēkiem nekā vecāku atbalstu.

Arī vīrieši pirmajās laulībās stājas vēlāk, nekā tas vērojams Baltijas valstīs (ap 25 gadu vecumu). Dānijā šis vecums pēdējos gados ir 31,3 gadi, Zviedrijā — 30,8, Islandē — 30,4, Norvēģijā 29,7, Somijā — 28,6 gadi. Visas šīs valstis atrodas kaimiņos Baltijas valstīm. Taču tur izstrādājies cits laulībā stāšanās vecuma modelis nekā Baltijas valstīs.

Pamattautu īpatsvars tomēr palielinās

Demogrāfiskie procesi ir vēsturisko, politisko, ekonomisko un līdzīgu apstākļu nosacīti. Šie apstākļi visām trijām Baltijas valstīm vismaz kopš 1940.gada bijuši līdzīgi. Vienlaikus šīs neatkarīgās valstis nokļuva svešas (svešu) varas pakļautībā, vienlaikus tās atkal kļuva neatkarīgas.

Kaut arī pēc neatkarības atgūšanas tās savas problēmas risināja katra savā valstī tā, kā uzskatīja par iespējamu un pareizu, šo valstu demogrāfiskajā ritmā var atrast daudz kā līdzīga un tajā pašā laikā izskaidrojami atšķirīga.

Demogrāfiskie procesi gandrīz visās reformvalstīs pārdzīvo depresiju. Tādā pārejas posmā 90.gados atrodas arī visas trīs Baltijas valstis.

Vērojot demogrāfisko procesu norisi katrā atsevišķā Baltijas valstī, var rasties iespaids, ka to negatīvā norisē vainojamas lēmējvaras un izpildinstitūcijas, kas "nerada apstākļus" dzimstības paaugstināšanai, mirstības samazināšanai, arī to, lai cilvēki aktīvāk varētu stāties laulībā, mazāk šķirtos un citādi "uzvestos saprātīgāk". Tā var iznākt, ka pie visa "vainīgas" katras valsts valdības, parlamenti.

Ja šīs tiešām nevēlamās demogrāfiskās pārmaiņas būtu notikušas tikai kādā no šīm valstīm, tad varētu arī pukoties uz "neizdarībām" valdībā. Taču analīze rāda, ka tādi nelabvēlīgi procesi notika visās trijās valstīs apmēram vienlaikus un pie dažādām valdībām katrā valstī.

Demogrāfija ataino dzīvē notiekošo, objektīvi un adekvāti raksturo dzīves labās un ēnas puses. Pati dzīve, ne atsevišķas iegribas liek cilvēkiem tā vai citādi rīkoties. Kā tādi šie masveida procesi arī jāvērtē: objektīvo apstākļu novērtējums konkrētā (masveida) darbībā.

Visās trijās Baltijas valstīs pēc neatkarības atgūšanas ir daudz kopīga. Galvenā atšķirība no demogrāfiskā (un ne tikai no šī) viedokļa ir tā, ka Latvijā un Igaunijā tika iepludināts liels skaits cittautiešu no austrumteritorijām, kamēr Lietuvā šo austrumslāvu sabrauca daudz mazākā skaitā. Tas tad arī noteica to, ka daudzas demogrāfiskās parādības Latvijā un Igaunijā notika un notiek līdzīgā virzienā un tempā, kamēr Lietuvā tas bija citādi.

Kā to parāda dati un to analīze, demogrāfiskie procesi ir etniska rakstura. Šī katra etnosa savdabīgā demogrāfiskā uzvedība sevišķi parādās ekstremālās, pārejas laika situācijās. Viens demogrāfiskās uzvedības modelis ir pamatetnosam savā zemē, cits — etnosiem, kuri atrodas svešā zemē, svešā vidē.

Latvijā un Igaunijā dažādu apsvērumu dēļ padomju laikā sabrauca liels skaits, kā tagad izrādās, "krievvalodīgo". Liela daļa no viņiem neatkarības apstākļos nevarēja vai negribēja mītnes zemēs vairs palikt, tas tad arī radīja lielu iedzīvotāju skaita samazināšanos Latvijā un Igaunijā, apmēram līdzīgos apjomos par 7% katrā no tām. Turpretī Lietuvā iedzīvotāju skaits 90.gados palika bez pārmaiņām.

Iedzīvotāju skaits pārejas periodā samazinājās ne tikai ar emigrāciju. To samazināja arī dabiskais zudums, mirušo pārsniegums pār dzimušajiem. Arī tam ir etnisks raksturs. Dabiskais zudums radās visās trijās valstīs, bet augstāks (lielāks) zudums bija valstīs ar lielāku svešo etnosu īpatsvaru — Latvijā un Igaunijā. Dabiskā samazinājuma intensitāte lielāka ir pilsētās, kur lielāks iebraukušo (citu) etnosu īpatsvars (Rīga, Tallina u.c.), nekā laukos, kur citu etnosu īpatsvars ir neliels.

Dabiskais zudums visās trijās Baltijas valstīs 90.gados radās ne tik daudz ar mirstības paaugstināšanos, kā ar dzimstības samazināšanos. Par ļoti zemo dzimstības līmeni 90.gadu otrajā pusē liecina visi dzimstību raksturojošie rādītāji: speciālais dzimstības koeficients, summārais dzimstības koeficients, bruto un neto atražošanās koeficienti. Tie rāda, ka 90.gadu otrajā pusē Baltijas valstīs, sevišķi Latvijā, no bērnu skaita, kas nodrošina normālu (līdzīga apjoma) paaudžu nomaiņu, dzimst vairs tikai puse. Tātad nākamās paaudzes apjoms (pēc 25—26 gadiem) būs divkārt mazāks nekā tagadējā paaudzē. Ar tā sekām jārēķinās būs visās dzīves jomās, sākot ar skolām, armiju, darbarokām un citādi.

Dzimušo bērnu skaits vislielākais ir sievietēm: 20—29 gadu, īpaši 20—24 gadu vecumā. Vai varbūt šis kontingents sieviešu savā apjomā 90.gados kļuvis mazāks? Izrādās, ka ne. To īpatsvars visu iedzīvotāju, arī sieviešu, vidū saglabājies 90.gadu sākuma līmenī. No tā jāsecina, ka šajā laika posmā jūtami samazinājusies dzimstības intensitāte. Pilsētās, sevišķi lielajās, dzimstības intensitāte kritusies straujāk nekā lauku teritorijās.

Krītoties kopējam dzimstības līmenim, aug nereģistrētajās laulībās (ārlaulībā) dzimušo bērnu īpatsvars, kas sasniedz trešdaļu (Latvijā) vai pat pusi (Igaunijā) no gadā dzimušo bērnu skaita. Tā ir jauna līdz šim retāk sastopama parādība. Lietuvā ārlaulībā dzimušo bērnu skaits visu dzimušo bērnu kopskaitā ir neliels (10—12%). To var izskaidrot ar katoļticības lielo iespaidu šajā valstī.

Par ģimenes krīzi liecina arī tas, ka Baltijas valstīs laulības ir nenoturīgas. Pārāk liels ir izšķirto laulību īpatsvars. 90.gadu sākumā gadā uz 100 noslēgtām laulībām izšķīra ap 50 (Lietuvā 35), bet 90.gadu otrajā pusē Igaunijā katru gadu vairāk laulību izšķīra nekā noslēdza. Latvijā izšķirto laulību skaits uz 100 noslēgtām laulībām gadā bija ap 70, Lietuvā — vairāk nekā 50. Tie ir pārāk augsti rādītāji, kas liecina par lielo ģimenes nestabilitāti.

Pētījumi rāda, ka nestabilākas ir jaukto (divu dažādu etnosu) laulību ģimenes. Latvijā un Igaunijā, kurās ir liels citu (bez pamatetnosa) etnosu cilvēku skaits, jauktās laulības ir bieža parādība. Latvijā latvieši ar cittautieti precas līdz 20%, krievi — ap 40%, bet citi etnosi — ap 80—90% un vairāk. Tas acīmredzot ir par iemeslu tam, ka pārāk daudzi pāri izšķiras.

40.—80.gados Baltijas valstīs, sevišķi Latvijā un Igaunijā cilvēki no austrumteritorijām masveidā iebrauca, bet 90.gadi raksturīgi ar to, ka no Baltijas valstīm cilvēki tūkstošiem aizbrauca. Tā kā visvairāk iebrauca Latvijā un Igaunijā, tad arī aizbraucēju skaits no šīm valstīm ir liels. Vislielākais aizbraukušo skaits visās Baltijās valstīs bija 1992.—1993.gadā. Kaut arī mazākos apjomos nekā šajos gados, emigrācija pārsniedza imigrāciju arī visos citos gados gadsimta pēdējā desmitgadē. Emigrācijas vilnis noplacis, bet vēl turpinās visās trijās valstīs.

Lai kuru demogrāfisko procesu un situāciju Baltijas valstīs pēc to neatkarības atgūšanas arī aplūkotu, jākonstatē, ka visa pamatā ir lielais citu etnosu pieplūdums no austrumteritorijām 50 gadu garumā. Tas tad arī radīja reakciju visos galvenajos demogrāfiskajos procesos pēc neatkarības atgūšanas 90.gados.

Situācija Baltijas valstu, īpaši Latvijas un Igaunijas etniskajā sastāvā bija izveidojusies neapskaužama. Pamattautas bija zaudējušas kontroli pār notiekošo, arī demogrāfijā. Kaut arī būtiskas pārmaiņas etniskajā sastāvā šajās valstīs nav notikušas arī tagad, pamattautu īpatsvars uz citu etnosu rēķina visās trijās valstīs pēdējos gados ir nedaudz palielinājies: Latvijā — līdz 55%, Igaunijā — līdz 65% un Lietuvā — pāri 80%. Lielo masīvu vadības teorija apliecina, ka vēlamie rezultāti var tikt panākti, ja pamatmasīvs sasniedz 75—80% visas masas. Demogrāfijā tas nozīmē, ka šo procesu vadība vēlamajā virzienā var tikt nodrošināta, ja pamatetnoss (galvenais masīvs) veido 3/4 —4/5 visu valsts iedzīvotāju. Šīs tēzes pareizību apliecina gan Lietuvas, gan citu Eiropas valstu pieredze, kur pamatetnoss veido valsts galveno masīvu.