nozaru zinas

Turpinājums. Sākums — "LV" 13.01.98., nr. 8; 14.01.98., nr. 9; 16.01.98., nr.11/12;

21.01.98., nr.15; 22.01.98., nr.16/17; 23.01.98., nr.18/19;

24.01.98., nr.20; 27.01.98., nr.21/22; 28.01.98., nr.23/24;

5.02.98., nr.31; 10.02.98., nr.34/35; 11.02.98., nr.36.

Latvijas ekonomika: šodien, reformās, rīt

No Ekonomikas ministrijas 1997.gada ziņojuma par Latvijas tautsaimniecības attīstību

Saturā

1. Tautsaimniecības ekonomiskā stāvokļa īss raksturojums

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

6. Rekomendācijas uz ekonomisko izaugsmi orientētas ekonomiskās politikas īstenošanai

4.4. Enerģētika

4.4.1. Pašreizējā situācija

Rūpniecībā nozīmīgākās problēmas ir liela uzstādīto iekārtu jauda, kura netiek izmantota, un zems lietderības koeficients. Energoefektivitātes paaugstināšanai ir nepieciešams energoaudits un ražošanas analīze.

Apzinoties, ka enerģētikā kā tehnoloģiskā sistēmā progress nav sasniedzams vienīgi ar organizatoriskiem un ekonomiskiem pasākumiem, tiks atbalstīta tehniski un ekonomiski pamatota uzņēmumu atjaunošana un modernizācija.

Enerģētikas sektorā tiek realizēti gan sabiedriskie (par valsts un pašvaldību līdzekļiem), gan komerciālie projekti. Valdības investīciju politika paredz projektus komercializēt, lai vairāk līdzekļu atliktu sektoriem, kuriem komerciālie projekti nav piemēroti, piemēram, izglītībai, zinātnei, vides aizsardzībai u.c.

Piemēram, komerciāls projekts ir a/s "Latvijas gāze" Inčukalna pazemes gāzes krātuves atjaunošana (projekts pabeigts 1995. gadā) un PVAS "Latvenergo" Daugavas HES kaskādes hidroelektrostaciju rekonstrukcija (projekts uzsākts 1996. gadā).

Par valsts budžeta līdzekļiem tiek finansēta programma "Siltuma skaitītāju uzstādīšana lauku apvidu apkures sistēmās".

Ir sagatavoti jauni projekti, kuriem tiek meklēti finansēšanas avoti. Piemēram, PVAS "Latvenergo" elektrostaciju un elektropārvades līniju datu savākšanas un vadības sistēmas nomaiņa, Daugavpils un Cēsu katlu māju rekonstrukcija par termoelektrocentrālēm (TEC).

Modernizācijai galvenokārt tiek izmantotas ārvalstīs ražotas iekārtas, ierīces, izstrādājumi un materiāli. Latvijā tiek ražotas katlu iekārtas, siltuma un ūdens skaitītāji, rūpnieciski izolētas caurules, elektroierīces un izstrādājumi.

4.4.2. Energoapgāde

Apgāde ar gāzi.

Ar dabas gāzes un sašķidrinātās gāzes apgādi valstī nodarbojas a/s "Latvijas gāze", kuras vienīgais piegādātājs uz ikgadēju līgumu pamata ir Krievijas kompānija Gazprom.

Dabas un sašķidrinātās gāzes patēriņa prognoze 1997. gadam liecina par patēriņa pieaugumu, salīdzinot ar 1996. gadu. Kopējā 1997. gada energoresursu bilancē dabas un sašķidrinātās gāzes īpatsvars varētu palielināties līdz 24–25 procentiem.

Rīgas sašķidrinātās gāzes eksporta bāze nodrošina sašķidrinātās gāzes piegādi, uzglabāšanu, sadali un nosūtīšanu.

A/s "Latvijas gāze" maģistrālie gāzes vadi ir savienoti ar Krievijas, Baltkrievijas, Igaunijas un Lietuvas gāzes apgādes sistēmām. Baltijas un Krievijas kopsakarā Latviju var uzskatīt par dabas gāzes tranzītvalsti. Inčukalna pazemes gāzes krātuve tiek izmantota reģionālai gāzes apgādes stabilizācijai, un ziemas mēnešos tā gāzi piegādā ne tikai Igaunijai un Lietuvai, bet arī Krievijai. (Latvijas teritorijā ir unikālas ģeoloģiskas struktūras papildu gāzes krātuvju izbūvei, kuru apjoms pārsniegtu 50 mljrd.kub.m un kas teorētiski spētu nosegt slodžu svārstības visā Eiropas gāzes tirgū. Jau pētītās ģeoloģiskās struktūras Dobelē var izmantot gāzes krātuves izbūvei ar 10 mljrd.kub.m, bet Līgatnē — 2,5 mljrd.kub.m ietilpību.)

Apgāde ar naftas produktiem.

Kopš 1993. gada stabilu naftas produktu apgādi nodrošina brīvais tirgus. Ar naftas produktu apgādi un realizāciju valstī nodarbojas privatizējamais valsts uzņēmums "Latvijas nafta", liels skaits vietējo privāto uzņēmumu un ārzemju kompānijas.

Kopējā 1997. gada energoresursu bilancē naftas produkti varētu sastādīt aptuveni 43–45%. Siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai valstī galvenokārt izmanto mazutu. Gaišos naftas produktus (benzīns, dīzeļdegviela u.c.) ieved no Krievijas, Baltkrievijas, Lietuvas un rietumvalstīm.

Latvija piedalās naftas un naftas produktu tranzītā, izmantojot cauruļvadu sistēmu, dzelzceļa transportu un Ventspils ostas pārkraušanas jaudas. 1996. gadā nosūtīts aptuveni 25300 tūkst. tonnu naftas un naftas produktu.

Apgāde ar cieto kurināmo.

Kopš 1993. gada darbojas cietā kurināmā brīvais tirgus, kurā kurināmā sagāde un realizācija ir privāto firmu kompetencē.

Latvijā tiek izmantots importētais (ogles) un vietējais (kūdra un kurināmā koksne) cietais kurināmais. Ogles ieved no Polijas un NVS valstīm (Pečoras, Kuzņeckas, Karagandas baseini u. c.). Piegādes notiek pa dzelzceļu, bet sekundārās piegādes — ar autotransportu.

Pašreiz gadā vidēji tiek ražots 450-550 tūkst. t kūdras, galvenā produkcija ir kurināmā frēzkūdra, gabalkūdra un kūdras briketes.

Nodrošinājums ar koksni 1997. gadā ir saglabājies aptuveni 1996. gada līmenī, un tā tika izmantota individuālajās apkures iekārtās un nelielas jaudas centralizētās siltumapgādes sistēmas siltumavotos.

Kopējā 1997. gada energoresursu bilancē akmeņogļu īpatsvars tiek vērtēts 2%, bet vietējais kurināmais (koksne, kūdra) — aptuveni 19% apmērā.

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ogļu patēriņš samazinās, tās aizvietojot ar malku un kūdru, ko veicina relatīvi augstas ogļu cenas.

Energoresursu patēriņš Latvijā raksturots 4.8. tabulā.

Energoresursu patēriņš Latvijā*

4.8. tabula

(tūkst. tonnu nosacītā kurināmā — ktce**)

Energoresursu patēriņš	1995	1996	1997.g.	1997
			9 mēn.	prognoze
Energoresursu patēriņš — kopā	6407	6441	4027	5900-6300
tajā skaitā:
dabas gāze	1399	1250	990	1500-1550
gaišie naftas produkti	1563	1475	1015	1450-1500
mazuts	1412	1630	823	1150-1300
malka, kūdra, kokss un citi kurināmā veidi	1013	1200	720	1100-1200
ogles	379	260	54	120-150
elektroenerģija (HES un no ārvalstīm importētā)	641	626	425	580-600

* Avots: Valsts statistikas komiteja, a/s "Latvijas gāze" un Ekonomikas ministrija.

** 1 ktce = 0,02931 PJ.

Elektroapgāde.

Ar elektroenerģijas ražošanu, pārvadi un sadali Latvijā nodarbojas PVAS "Latvenergo", kurai ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības uz elektroenerģijas pārvadi un sadali. Ir arī neatkarīgie elektroenerģijas ražotāji.

Pēc 1997. gada datiem, elektroenerģiju ražo PVAS "Latvenergo" elektrostacijas — HES un TEC (97,5%), kā arī rūpniecības uzņēmumu siltumelektrostacijas (2,3%) un mazās HES (0,2%). 1997. gada deviņos mēnešos Latvijā ražotā elektroenerģija sastādīja aptuveni 74% no pieprasījuma. Trūkstošo daļu iepirka Igaunijā, Lietuvā un Krievijā. Elektroenerģijas patēriņš ir samazinājies salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu par 4,3% sakarā ar vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos februārī un martā. Kopumā 1997. gadā var prognozēt Latvijā ražotās elektroenerģijas īpatsvaru aptuveni 66% apmērā.

Sakarā ar hidrometereoloģiskajiem apstākļiem (straujo ledus kušanu 1997. gada februārī un martā, lielo nokrišņu daudzumu maijā un jūnijā) augstais ūdens līmenis Daugavā krasi iespaidoja Daugavas hidroelektrostaciju izstrādi sešos mēnešos. Salīdzinot ar 1996. gada deviņiem mēnešiem, HES izstrāde pieauga 1,6 reizes. Līdz ar to elektroenerģijas iepirkumu no citām valstīm varēja samazināt par 51,8%. Elektroenerģijas piegādi Latvijā raksturo 4.9. tabula.

Elektroapgādes tīklu rekonstrukcija

4.3. ielikums

1997. gada 3. ceturksnī pabeigta 330 kV pamatiekārtas nomaiņa Pļaviņu hidroelektrostacijā. Veikta rekonstrukcija Augstsprieguma tīkla Ventspils, Kuldīgas un Krustpils apakšstacijās. Šie darbi ir nozīmīgi, realizējot Baltijas loka programmu un integrēšanos vienotā Eiropas energosistēmā.

1997. gadā ir uzsākta Rīgas elektroapgādes tīkla stabilizēšana.

3. ceturksnī ir pabeigti vairākkārt avarējušās 110 kV kabeļu elektropārvades līnijas Vairogs–Andrejsala atjaunošanas darbi. Vecā papīra–eļļas izolācijas kabeļa vietā ievilkts firmas "NOKIA" (Somija) plastmasas izolācijas kabelis. Šos darbus veica "Latvijas energoceltnieka" speciālisti, pēc firmas "NOKIA" pārstāvju vērtējuma — pasaules standartu līmenī.

Par Vācijas energokompānijas "PreussenElektra" piešķirtā kredīta līdzekļiem sākta Rīgas pilsētas elektrotīkla rekonstrukcija, kuras pirmajā posmā tiks izbūvētas 50 transformatoru apakšstacijas, 3 sadales punkti un rekonstruēti piegulošie tīkli.

Elektroenerģijas piegāde Latvijā*

4.9. tabula

(miljardi kWh)

Energoresursu patēriņš	1995	1996	1997.g.	1997
			9 mēn.	prognoze
Kopējā elektroenerģijas piegāde	6,235	6,351	4,454	6,3
Elektroenerģijas izstrāde — kopā,
3,979	3,124	3,207	3,9-4,3
tajā skaitā:
HES	2,932	1,858	2,207	2,6-2,8
TEC	0,956	1,154	0,919	1,2-1,4
blokstacijas un citās iekārtas	0,086	0,109	0,074	0,10
mazās HES	0,0045	0,002	0,0055	0,007
vēja ģeneratori	0,0004	0,001	0,0013	0,0014
Elektroenerģijas imports (saldo)
2,256	3,227	1,247	2,1-1,9

* Avots: Valsts statistikas komiteja, PVAS "Latvenergo" un Ekonomikas ministrija.

Pēdējo trīs gadu laikā elektroenerģijas pieprasījums ir 6–6,3 milj. kWh līmenī. Elektroenerģijas patēriņš rūpniecībā stabilizējiess, bet turpina samazināties lauksaimniecības uzņēmumos un zemnieku saimniecībās (aptuveni par 11%, salīdzinot ar 1996. gadu).

Visu trīs Baltijas valstu energosistēmas strādā kopējā Baltijas valstu apvienotā energosistēmā, un LR elektroenerģijas pārvades tīkls nodrošina tranzīta pakalpojumus Baltijas reģionā.

Siltumapgāde.

Ar siltumapgādi Latvijā nodarbojas pašvaldību siltumapgādes uzņēmumi, akciju sabiedrības ar jauktu kapitālu, kā arī rūpniecības uzņēmumu un privātfirmu katlumājas.

Siltumenerģijas pieprasījuma prognoze liecina, ka nodrošinājums ar siltumenerģijas ražošanas jaudām Latvijā ir pietiekams un jaunas siltumapgādes jaudas nav nepieciešamas.

Pēc pēdējo divu gadu datiem, aptuveni 35–40% no visas ikgada energoresursu plūsmas tiek patērēts centralizētās siltumapgādes nodrošinājumam ar kurināmo. Aptuveni vērtējot naudas plūsmu (valsts mērogā vidējam gadam), nepieciešamie līdzekļi centralizētās siltumapgādes nodrošināšanai ar kurināmo Latvijas reģionu griezumā ir: Rīgai 44%, lielākajām pilsētām — 25%, rajoniem — 31 procents.

Kurināmā patēriņa struktūra centralizētās siltumapgādes nodrošinājumam Latvijā ir šāda: mazuts — 50%, gāze — 29%, malka — 11%, ogles — 6%, kūdra — 4%. Atsevišķos reģionos tā ir atšķirīga (Rīgā par labu mazutam un gāzei, pilsētās — mazutam, rajonos — vietējam kurināmam).

Siltumtīklu garums Latvijā aptuveni sastāda 3000 km, tai skaitā — Rīgā 1000 km, lielākajās pilsētās — 670 km, rajonos — 1330 kilometru.

Dzīvojamās platības nodrošinājums ar centralizēto apkuri un gāzi vidēji valstī ir 45%, tai skaitā Rīgā 64 %, lielākajās pilsētas — 65%, rajonos — 27 procenti.

Sakarā ar centralizētās siltumapgādes sistēmas darba efektivitātes pasliktināšanos valstī ir vērojama pāreja uz decentralizēto siltumapgādes sistēmu. Siltumenerģijas lietotāji uzstāda katlu iekārtas vai sildierīces, kas ļauj samazināt siltumapgādes izmaksas. Savukārt centralizētās siltumenerģijas lietotāju skaita un patēriņa samazināšanās dēļ pieaug siltumenerģijas pašizmaksa.

Lai nesagrautu centralizētās siltumapgādes sistēmu, jāuzlabo tās efektivitāte.

Siltumapgādes parādu problēma

4.4. ielikums

Pēdējos gados vietējo pašvaldību siltumapgādes uzņēmumiem ir uzkrājušies parādi par piegādāto siltumenerģiju. Siltumapgādes parādu problēmai tiek pievērsta liela sabiedrības uzmanība, tā tiek risināta gan valdības, gan atsevišķu pašvaldību līmenī.

Viens no cēloņiem ir tas, ka pašvaldībām trūkst līdzekļu energoefektivitātes pasākumu veikšanai un palīdzībai maznodrošinātajiem iedzīvotājiem. Analizējot līdzekļu trūkuma iemeslus, ir jāsecina, ka pašvaldību finansiālais stāvoklis ir ļoti atšķirīgs. Ir pašvaldības, kuras spēj atrisināt savas teritorijas siltumapgādes problēmas patstāvīgi, un ir pašvaldības, kuras nespēj to darīt dažādu iemeslu dēļ. Lai gan pašvaldības veic dažādus pasākumus (sociālās palīdzības programmas, pašvaldību organizatoriskie pasākumi parādu piedziņas uzlabošanai, iedzīvotāju orientēšana uz viņu maksātspējai atbilstošiem dzīvokļiem, valsts dotācijas pašvaldību sociālo dzīvokļu izveidošanai utt.), problēma joprojām ir aktuāla.

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

1995. gada 27. septembra likumā "Par uzņēmējdarbību enerģētikā" ir noteikti Energoapgādes regulēšanas padomes uzdevumi, no kuriem svarīgākie ir:

— energoapgādes uzņēmumu licencēšana;

— tarifu aprēķināšanas metodiku izstrāde;

— energoapgādes uzņēmumu iesniegto tarifu apstiprināšana.

Energoapgādes uzņēmumu licencēšana tika uzsākta 1996. gadā (skatīt 4.5. ielikumu), un līdz 1997. gada beigām Energoapgādes regulēšanas padome ir piešķīrusi licences:

— PVAS "Latvenergo" elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai, elektroenerģijas sadalei, pārvadei un realizācijai;

— a/s "Latvijas gāze" dabas gāzes pārvadei, uzglabāšanai, sadalei un realizācijai, kā arī sašķidrinātās gāzes uzglabāšanai un uzpildīšanai, sadalīšanai un realizācijai;

— 8 elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem: 5 — elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas režīmā, 1 — ar vēja ģeneratoriem un 2 — elektroenerģijas sadalei un realizācijai;

— 27 siltumapgādes uzņēmumiem;

— 7 sašķidrinātās gāzes apgādes uzņēmumiem.

Tiek prognozēts, ka 1998. gadā tiks licencēti vēl 20 elektroapgādes uzņēmumi, galvenokārt elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas režīmā, aptuveni 210 siltumapgādes un 20 sašķidrinātās gāzes apgādes uzņēmumi.

Lai nodrošinātu valdības politikas izpildi enerģētikas sektorā (privatizācija, atsevišķi energosektoru monopoli, pāreja uz konkurētspējīgu tirgu), Energoapgādes regulēšanas padome ir uzsākusi jaunu tarifu aprēķinu ekonomisko izmaksu metodiku izstrādi un ieviešanu, kurās tarifi tiks noteikti vairākiem gadiem. Saskaņā ar šīm metodikām PVAS "Latvenergo", a/s "Latvijas gāze" un a/s "Rīgas siltums" līdz 1998. gada 1. augustam ir jāiesniedz Energoapgādes regulēšanas padomei tarifu aprēķini nākošajam trīs gadu periodam.

Pašlaik energotarifus nosaka, ņemot vērā energoapgādes uzņēmumu iepriekšējā gada faktiskās izmaksas un nepieciešamo peļņu nodokļu, kredītu procentu, dividenžu nomaksai un kapitālieguldījumiem uzņēmuma attīstībai.

Siltumenerģijas tarifus aprēķina atbilstoši 1997. gada 3. jūlijā apstiprinātajām Energoapgādes regulēšanas padomes siltumenerģijas tarifu aprēķina metodikām.

Elektroenerģijas tarifus aprēķina, ievērojot 1997. gada 14. oktobrī apstiprināto "Elektroenerģijas tarifu aprēķinu metodiku "Latvenergo" koncerna struktūras variantam". Tā paredz izdalīt atsevišķi ražošanas, pārvades un sadales uzņēmumu izmaksas, tās nodalot pastāvīgās un mainīgās izmaksās, kā arī nodrošināt vienotu tarifu valstī neatkarīgi no ģeogrāfiskā reģiona.

Saskaņā ar šo metodiku un atbilstoši uzņēmuma privatizācijas gaitai (plānots uzņēmumu pārveidot par holdinga kompāniju ar nodalītiem ražošanas, pārvades un sadales uzņēmumiem) nākošais posms ir elektroenerģijas pirkšanas/pārdošanas cenu apstiprināšana starp ražošanas un pārvades, pārvades un sadales uzņēmumiem, kā arī pārvades pakalpojumu un sadales pakalpojumu tarifu apstiprināšana.

Gāzes tarifus aprēķina atbilstoši 1997. gada 11.novembrī apstiprinātajai gāzes tarifu aprēķina metodikai, kurā noteikts, ka Energoapgādes regulēšanas padome apstiprina dabas gāzes cenas un abonenta maksu iedzīvotājiem, bet rūpnieciskajiem patērētājiem tiek apstiprināts tikai maksimālais tarifs noteiktam gāzes bāzes apjomam. Gāzes cenas maksimālā tarifa ietvaros konkrētajam rūpnieciskajam patērētājam tiks noteiktas PVAS "Latvijas gāze" līgumos par gāzes piegādi. Tādējādi uzņēmumam ar elastīgāku cenu politiku tiek dota iespēja palielināt gāzes konkurētspēju ar citiem enerģijas veidiem.

4.5. ielikums

Licence uzņēmējdarbībai energoapgādē

nosaka uzņēmuma tiesības un pienākumus. Licence tiek izsniegta noteiktam uzņēmējdarbības veidam energoapgādē. Energopārvadē un energosadalē licence nodrošina ekskluzīvas tiesības, t.i., tiesības bez konkurences veikt uzņēmējdarbību licences darbības zonā. Licenču nosacījumos ir:

— noteikta licences darbības zona (energoapgādes uzņēmuma darbības zonas ģeogrāfiskais novietojums);

— licences darbības termiņš (enerģijas ražošanai, uzglabāšanai, pārvadei un sadalei licence tiek izsniegta uz 20 gadiem, realizācijai uz 5 gadiem, un licencētajam uzņēmumam ir priekšrocības jaunas licences saņemšanai pēc iepriekšējās licences termiņa beigām);

— prasība licences darbības zonā un darbības termiņā nodrošināt nepārtrauktu energoapgādi atbilstoši spēkā esošajiem tiesību aktiem;

— prasība reizi gadā iesniegt Energoapgādes regulēšanas padomei ilgtermiņa un īstermiņa kvalitātes nodrošināšanas plānus, kā arī pārskatu par paveikto atbilstoši iepriekšējā gada plānam;

— enerģijas pirkuma nosacījumi un tiesības pirkt enerģiju;

— nosacījumi energoapgādes uzņēmuma aktīvu saglabāšanai;

— prasība nodrošināt apkārtējās vides aizsardzību atbilstoši tiesību aktiem;

— prasība izstrādāt pasākumu plānu zudumu samazināšanai un sniegt pārskatu par plāna izpildi.

4.4.4. Cenas un tarifi

1997. gada 27. novembrī Energoapgādes regulēšanas padome apstiprināja PVAS "Latvenergo" vidējo elektroenerģijas realizācijas tarifu 0,03028 Ls/kWh (šeit un turpmāk tarifi bez PVN) un desmit diferencētos realizācijas tarifus lietotāju grupām 1998. gadam.

Iedzīvotājiem — vienotā tarifa lietotājiem maksa par elektroenerģiju ir 0,033051 Ls/kWh (tarifa pieaugums ir 5,4%) un maksa par elektroenerģiju pēc diennakts zonām ir palielinājusies par 6,3%:

— nakts zonas tarifs ir 0,02574 Ls/kWh;

— dienas zonas tarifs ir 0,03678 Ls/kWh.

Elektroenerģijas tarifu paaugstinājumu sastāda:

— no mazām stacijām par valstī vidējo realizācijas un divkāršo realizācijas tarifu iepirktās elektroenerģijas izmaksu palielinājums par Ls 4,2 milj.;

— izmaksu palielinājums nolietojumam par Ls 1,7 milj.;

— remontu un attīstības izmaksu palielinājums par Ls 3,5 milj., kas tomēr ir nepietiekami esošās energosistēmas tehniski ekonomisko rādītāju optimizācijai;

— darba algu samaksas fonda palielinājums par 6,1%, t.i., vidēji katram darbiniekam algas pieaugums būs apmēram Ls 10, bet 1997. gadā algas bija iesaldētas.

Jāatzīmē, ka apstiprinātajos tarifos ir noteikts summāro elektroenerģijas zudumu samazinājums par 4,1%, t.i., 50 milj. kWh apmērā.

Latvijas enerģētikas nacionālā programma paredz pakāpenisku vidējā elektroenerģijas realizācijas tarifa pieaugumu, un 2020. gadā prognozētā cena ir 15 sant/kWh. Programmā noteikts maksimālais tarifa līmenis, kas neiespaido valsts makroekonomiskos rādītājus. Piemēram, 1998. gadam šis maksimālais tarifs ir aptuveni 3,5 sant/kWh.

1997. gada 27. novembrī padome 1998. gadam apstiprināja šādus a/s "Latvijas gāze" maksimālos tarifus:

— rūpnieciskajiem, komunālajiem u.c. komerciālajiem patērētājiem — 60,7 Ls/tūkst.n.m3 pie dabas gāzes zemākās siltumspējas 7900 kcal/n.m3;

— autotransportam — 165 Ls/tūkst.n.m3.

Iedzīvotājiem dabas gāzes cenas un abonenta maksa nav palielinātas.

Sašķidrinātās gāzes tarifi bez PVN iedzīvotājiem no pazemes grupu iekārtām ir 302 Ls/t (ar citu organizāciju starpniecību), 306 Ls/t (bez citu organizāciju starpniecības), viena 50 l balona cena — Ls 6,07, 27l — Ls 3,18, 5l — Ls 0,58; rūpnieciskajiem un komunālajiem patērētājiem — 242 Ls/t (no gāzes uzpildes stacijas), 269 Ls/t (balonos no starpnoliktavām); autotransportam — 169 Ls/t; tirdzniecības organizācijām portatīvajos balonos no gāzes uzpildes stacijas — 190 Ls/t.

Energoapgādes regulēšanas padomes apstiprinātie siltumenerģijas tarifi Rīgā 1997./98. gada apkures sezonai: iedzīvotājiem — 18,53 Ls/Gcal (ar priekšnodokli), pārējiem — 16,11 Ls/Gcal (bez PVN).

1997. gada janvārī–oktobrī nav būtiski mainījušās energoresursu cenas, kuras nosaka tirgus.

Rīgā ogļu realizācijas cenas svārstās robežās no 43–46 Ls/t (ar PVN) atkarībā no kvalitātes; benzīna mazumtirdzniecības cenas no 26–33 Ls/l (ar PVN) atkarībā no markas; dīzeļdegvielai mazumtirdzniecības cenas svārstās robežās no 21–25 Ls/l (ar PVN), mazutam 63–66 Ls/t.

Arī vietējā kurināmā cenas no 1997. gada janvāra līdz oktobrim caurmērā ir saglabājušās stabilas. Nelielās cenu svārstības ir izskaidrojamas ar produkcijas kvalitātes dažādību, cenu līmeņa samazināšanos apkures sezonas beigās, kā arī ar to pieaugumu, sākoties apkures sezonai. Salīdzinot ar 1996. gada vidējām cenām, cenas ir pieaugušas enerģētiskajai frēzkūdrai, ko pārsvarā iepērk Rīgas TEC–1, un Stružānu kūdras fabrikas ražotajām kūdras briketēm.

4.10. tabulā ir redzams vietējā kurināmā cenu salīdzinājums pa mēnešiem.

4.10. tabula

Vietējā kurināmā realizācijas cenu salīdzinājums (ar PVN)*

Kurināmā	Mērvienība	1997.g.	1997.g.	1997.g.	1997.g.	Piezīmes
veids		februāris	maijs	jūlijs	oktobris
Malka:	Ls/sters					Cenas Rīgā
saskaldīta		7-8	7-8	7-8	8
šāļu malka		4	4	4	6-7
Briketes	Ls/t	16,50	13,48	13,48	15,99	Stružānu kūdras fabrika
Gabalkūdra	Ls/t	12-16	12-15	12-14	12-15
Frēzkūdra**	Ls/t	9-11	8-10	8,5-10,8	10,8
Šķelda	Ls/blīv.m3	3-7	3-7	3-7	3-7

* Avots: Ekonomikas ministrija.

** Ar 1997. gada 1. maiju frēzkūdras iepirkuma cena Rīgas TEC-1 ir Ls 10,80 (ar PVN) par nosacītā mitruma kūdras tonnu (Ekonomikas ministrijas 1996. gada 28. decembra rīkojums nr.199).

4.4.5. PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" debitoru un kreditoru parādu analīze

Atbilstoši Ministru kabineta 1996. gada 12. novembrī apstiprinātajiem Priekšlikumiem par energouzņēmumu parādu sakārtošanas konceptuālajiem aspektiem ir sakārtoti PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" parādi. Ir iesniegts Pasaules Bankai tās prasībām atbilstošs plāns par energouzņēmumu nenomaksāto parādu samazināšanu un maksājumu disciplīnas uzlabošanu, lai panāktu norēķinu laiku gāzei 40 dienas un elektroenerģijai 30 dienas.

PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" atbilstoši apstiprinātajam darbības plānam:

— ir pabeigta bankrotējušo uzņēmumu identificēšana;

— ir pabeigta debitoru parādu līgumu formēšana;

— turpinās prāvas ar bankrotējušiem uzņēmumiem;

— notiek pastiprināta kontrole pār maksāšanas disciplīnu.

Atbilstoši Ministru kabineta 1997. gada 20. februāra rīkojumam nr.77 "Par pašvaldību, pašvaldību budžeta iestāžu un pašvaldību uzņēmumu debitoru parādu sakārtošanu un ilgtermiņa kredītsaistību daļēju dzēšanu privatizējamajai valsts akciju sabiedrībai "Latvijas gāze"", kā arī Ministru kabineta 1997. gada 13. marta rīkojumam nr.126 "Grozījums Ministru kabineta 1997. gada 20. februāra rīkojumā nr.77 "Par pašvaldību, pašvaldību budžeta iestāžu un pašvaldību uzņēmumu debitoru parādu sakārtošanu un ilgtermiņa kredītsaistību daļēju dzēšanu privatizējamajai valsts akciju sabiedrībai "Latvijas gāze"" Finansu ministrija pārņēma pašvaldību, pašvaldību budžeta iestāžu un pašvaldību uzņēmumu debitoru parādus 17,1 milj. latu apmērā a/s "Latvijas gāze".

PVAS "Latvenergo":

Debitoru parādu izmaiņas:

uz 1997. gada 1. oktobri kopējie debitoru parādi ir 33,6 milj. latu (skatīt 4.11. tabulu). Salīdzinājumā ar 1997. gada 1. janvāri, kad šo parādu summa bija 56,9 milj. latu, debitoru parāds ir samazinājies par 40,9%. Faktiskais norēķinu laiks par elektroenerģiju ir 32 dienas.

PVAS "Latvenergo" debitoru parādu dinamika*

4.11. tabula

(milj. latu)

Debitori	Summa uz	Summa uz	Summa uz	Summa uz
	01.01.1997	01.04.1997	01.07.1997	01.10.1997
Pircēju un pasūtītāju parādi:	43,9	43,3	38,6	28,4
tajā skaitā:
par siltumenerģiju	33,7	33,9	29,4	23,5
par elektroenerģiju	8,9	8,3	8,1	4,6
Pārējie	1,3	1,1	1,1	0,3
Citi debitori	2,8	4,1	4,3	5,0
Nākamo periodu izmaksas	10,2	10,1	0,3	0,2
Kopā	56,9	57,5	43,2	33,6

* Avots: PVAS "Latvenergo" bilanču dati

Kreditoru parāda izmaiņas:

uz 1997. gada 1. oktobri PVAS "Latvenergo" kreditoru parādi ir 45,5 milj. latu (skatīt 4.12. tabulu). Salīdzinājumā ar 1997. gada 1. janvāri, kad kopējā kreditoru parāda summa bija 49,8 milj. latu, tie ir samazinājušies par 8,6%. Gandrīz divkārt ir pieauguši ilgtermiņa parādi sakarā ar ERAB kredītu Daugavas HES kaskādes rekonstrukcijai.

PVAS "Latvenergo" kreditoru parādu dinamika*

4.12. tabula

(milj. latu)

Kreditori	Summa uz	Summa uz	Summa uz	Summa uz
	01.01.1997	01.04.1997	01.07.1997	01.10.1997
Īstermiņa parādi	28,8	23,5	6,6	5,0
no tiem:
Piegādātājiem un darbuzņēmējiem	8,6	5,3	1,0	2,3
tajā skaitā:
dabas gāze	4,5	4,4	0,1	0
elektroenerģija	2,5	0	0,1	0,2
mazuts, kūdra	0,9	0,1	0	0,9
darbuzņēmēji	0,4	0,4	0,4	0,8
materiāli	0,3	0,4	0,4	0,4
Valsts budžets un citi maksājumi
budžetā	20,2	18,3	5,6	2,7
Ilgtermiņa parādi	21,0	36,3	43,3	40,5
Kopā:	49,8	59,9	49,9	45,5

* Avots: PVAS "Latvenergo" bilanču dati

A/s "Latvijas gāze":

Debitoru parāda izmaiņas:

debitoru parāds uz 1997. gada 1. oktobri ir 11,7 milj. latu (skatīt 4.13. tabulu). Salīdzinājumā ar 1997. gada 1. janvāri, kad debitoru parāds bija 13,8 milj. latu, kopējais debitoru parāds ir samazinājies par 15,2 procentiem.

Faktiskais norēķinu laiks par dabas gāzi ir 32 dienas.

Kreditoru parāda izmaiņas:

kreditoru parāds uz 1997. gada 1. oktobri ir 19,5 milj. latu (skatīt 4.14. tabulu). Salīdzinājumā ar 1997. gada 1. janvāri, kad kreditoru parāds bija 30,6 milj. latu, tas ir samazinājies par 36,3 procentiem.

A/s "Latvijas gāze" debitoru parādu dinamika*

4.13. tabula

(milj. latu)

Debitori	Summa uz	Summa uz	Summa uz	Summa uz
	01.01.1997	01.04.1997	01.07.1997	01.10.1997
Rūpniecības uzņēmumi	10,5	11,2	6,7	7,4
Iedzīvotāji	1,5	1,9	2,7	2,3
Citi debitori	1,8	2,3	1,8	1,3
Kopā	13,8	13,1	11,2	11,7

* Avots: a/s "Latvijas gāze" bilanču dati

 

A/s "Latvijas gāze" kreditoru parādu dinamika*

4.14. tabula

(milj. latu)

Kreditori	Summa uz	Summa uz	Summa uz	Summa uz
	01.01.1997	01.04.1997	01.07.1997	01.10.1997
Ilgtermiņa kreditori	9,1	9,1	6,1	5,7
Īstermiņa kreditori	21,5	19,6	11,1	13,9
tajā skaitā:
uzņēmuma ienākuma nodoklis	0	0	1,8	1,8
citi kreditori	9,1	8,9	5,4	5,6
Kopā:	30,6	28,7	17,2	19,5

* Avots: a/s "Latvijas gāze" bilanču dati

4.5. Lauksaimniecība

1996. gadā lauksaimniecības produkcijas apjoms sastādīja 41,2% no 1990. gada apjoma. 1997. gada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar 1996. gada atbilstošo periodu, nozares "Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība" pievienotās vērtības apjoms salīdzināmās cenās pieaudzis par 2,6%. Tomēr sakarā ar tautsaimniecības pārējo nozaru straujākiem attīstības tempiem un ievērojamo lauksaimniecības produkcijas cenu samazinājumu (šajā periodā par 5,6%) nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā ir samazinājies no 7,8% līdz 6,6 procentiem.

1990. gadā lauksaimnieciskā ražošana sastādīja vienu piekto daļu no iekšzemes kopprodukta. Īpatsvara samazinājumu izraisīja galvenokārt atšķirīgās cenu pārmaiņas dažādās nozarēs. Kopumā tautsaimniecībā cenas laikā no 1990. gada līdz 1997. gadam pieaugušas 90 reizes, bet lauksaimniecības produkcijai — 50 reizes. Visstraujāk samazinājās lopkopības produktu ražošana — par 60%. Augkopības produkcijas ražošanas apjomi samazinājušies par 30% (skatīt 4.6. zīmējumu).

Lauksaimniecības produkcijas dinamika

4.6. zīmējums
(procentos, 1990=100)

Lauksaimnieciskās ražošanas lejupslīdi deviņdesmitajos gados noteica dažādi faktori: gan tādi, kas vienādi ietekmēja visu tautsaimniecību, gan tādi, kas lauksaimniecībai bija īpaši nelabvēlīgi, ņemot vērā tās specifiku. Galvenie iemesli ir straujā ārējā un iekšējā noieta tirgus sašaurināšanās un lauksaimniecībai nelabvēlīgas cenu izmaiņas.

4.15. tabulā atspoguļoti dati par Latvijas lopkopības produkcijas ražošanu.

Statistika vēl nav apkopojusi datus par 1997. gada ražām. Lai varētu gūt ieskatu par zemkopības attīstības tendencēm 1997. gadā, piedāvājam 4.16. tabulu par lauksaimniecības kultūru sējumu platībām.

1997. gadā Latvijas lauksaimnieki galvenās cerības bija saistījuši ar graudaugu ražošanu. Graudaugu sējumu platības pieauga par 9%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Lopkopības produkcijas ražošana

4.15. tabula

	1995.g.	1996.g.	1997.g.	1997.g. 11 mēneši
			11 mēnešos	salīdzinājumā ar
				1996.g. 11 mēnešiem
Gaļa (dzīvmasā tūkst. t)	169,3	103,6	85,9	-8,0
Piens (tūkst. t)	943,9	920,6	931,6	7,4
Olas (milj.)	421,0	470,8	418,8	-4,6

Lauksaimniecības kultūru sējumu platības

4.16. tabula

(tūkst. ha)

	1995	1996	1997
Sējumu kopplatība	930,2	986,1	989,9
graudaugi un pākšaugi	411,4	449,8	491,6
tehniskās kultūras	12,8	13,1	13,7
kartupeļi	75,3	78,7	69,8
dārzeņi	17,5	15,7	13,2
lopbarības kultūras	413,2	428,8	401,6

Turpinās zemes reformas otrā kārta — zemes privatizācija. Pēc Valsts zemes dienesta datiem, līdz 1997. gada 1. decembrim ar zemes komisiju (pašvaldību) lēmumiem zemes īpašuma tiesības ir atjaunotas 116,3 tūkst. zemes īpašnieku, un zeme piešķirta īpašumā par samaksu 106 tūkst. pilsoņu. Zemes kadastra centrā reģistrēti 158,0 tūkst. zemes īpašumu.

1997. gada sākumā valstī bija aptuveni 300 tūkst. dažāda lieluma saimniecību — zemnieku, piemājas un palīgsaimniecības. Zemnieku saimniecību skaits sasniedza 94,9 tūkstošus. Absolūtais vairākums no tām ir sīksaimniecības un mazsaimniecības, kuras neražo preču produkciju vai pārdod to nelielos daudzumos. Vidēji vienā zemnieku saimniecībā, pēc Valsts statistikas komitejas datiem, ir 13,7 ha lauksaimnieciskās zemes, bet sējumu kopplatība 1996. gadā bija 4,8 ha. Pēdējais rādītājs, sākot no 1990. gada (7,8 ha), pakāpeniski samazinās. Salīdzinot ar 1995. gadu, vidējā sējumu kopplatība zemnieku saimniecībās 1996. gadā samazinājās par 0,7 ha. Pašlaik laukos ir aptuveni 400 tūkst. ha neapstrādātas zemes.

Lai gan netiek apstrīdēta agrārās reformas nepieciešamība, tomēr nav noliedzams, ka lauksaimniecībā pašreiz pārsvarā ir sīkražošana. Piemēram, 30% graudaugu sējumu kopplatības atrodas mazās saimniecībās ar graudaugu sējumu platību līdz 5 hektāriem, 69% — platībās līdz 20 hektāriem. Šādās saimniecībās trūkst apgrozāmo līdzekļu, graudaugi bieži vien netiek audzēti atbilstoši agrotehniskajām prasībām, ražas ir zemas. Gandrīz puse slaucamo govju (47,6%) izvietotas 1–2 govju saimniecībās, kas nesekmē lēta piena ražošanu un apgrūtina tā realizāciju pārstrādei. Vidējais izslaukums ir samērā zems. 1996. gadā tas bija 3237 kg no govs. Pēc speciālistu aprēķiniem, lai ražošana būtu ekonomiski izdevīga, rekomendējamais ganāmpulka lielums ir 20 govis un vairāk, piena vidējam izslaukumam būtu jāsasniedz 5000 kg no govs gadā. Sīkražotājiem nav iespējams uzkrāt nepieciešamos līdzekļus, kā arī dabūt kredītus ar pieņemamām procentu likmēm, lai veiktu nepieciešamos kapitālieguldījumus, intensificētu un racionalizētu ražošanu. Bez tā nav iespējams turpmāk sekmīgi konkurēt lauksaimniecības un pārtikas produktu tirgos, pārvarēt cenu šķēres.

1997. gadā turpinās lauksaimniecības produktu iepirkuma cenu samazināšanās: pienam 1997. gada 11 mēnešos, salīdzinot ar 1996. gada 11 mēnešiem, vidēji par 6,2%, liellopiem — par 9,1%. Ievērojami kritušās kartupeļu un dārzeņu mazumtirdzniecības cenas: kartupeļi 1997. gada oktobrī bija vairāk nekā 2 reizes lētāki nekā 1996. gada oktobrī. Tajā pašā laikā palielinās ražošanas izmaksas, jo pieaug elektrības tarifi, lauksaimniecībai sniegto pakalpojumu cenas utt.

4.7. zīmējums

Ieņēmumu un izdevumu izmaiņas lauku iedzīvotāju saimniecībās
1995.–1996. gadā
(uz 1 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, latos)

Nepārtrauktais ražošanas izmaksu pieaugums, kuru nekompensē lauksaimniecības produkcijas cenu pieaugums, padara lauksaimniecisko ražošanu arvien nerentablāku. Lauksaimnieki nav spējīgi uzkrāt līdzekļus, lai investētu ražošanā. Tāpēc arvien grūtāk novērst galvenos lauksaimniecības lejupslīdes cēloņus. Samazinās iespējas risināt problēmas, kuras saistītas ar lauksaimniecības produkcijas kvalitāti, pret kuru prasības arvien paaugstinās. Zemais ražošanas specializācijas un tehnoloģijas līmenis kavē ražošanas efektivitātes kāpumu un līdz ar to izdevumu samazināšanos uz produkcijas vienību. Tas samazina lauksaimniecības produkcijas konkurētspēju kā ārējā, tā iekšējā tirgū.

4.17. tabula

Lauksaimniecības un pārtikas produktu eksports un imports

(milj. latu)

	1996 I-IX			1997 I-IX
	Eksports	Imports	Bilance	Eksports	Imports	Bilance
Kopā	101,8	127,2	-25,4	103,4	160,1	-56,7
dzīvnieki un lopkopības
produkcija	26,8	16,9	9,9	26,3	25,5	0,8
augu valsts produkti	2,4	42,8	-40,4	4,1	40,8	-36,7
tauki un eļļa	0,5	9,0	-8,5	0,4	10,5	-10,1
pārtikas rūpniecības produkti	72,1	58,5	13,6	72,6	83,3	-10,7
tai skaitā:
ar Lietuvu
kopā	2,9	4,1	-1,2	7,5	14,1	-6,6
dzīvnieki un lopkopības
produkcija	0,4	1,2	-0,8	0,9	4,6	-3,7
augu valsts produkti	0,1	1,7	-1,6	0,6	4,0	-3,4
tauki un eļļa	0,0	0,1	-0,1	0,1	0,2	-0,1
pārtikas rūpniecības produkti	2,4	1,1	1,3	5,9	5,3	0,6
ar Igauniju
kopā	6,0	6,3	-0,3	7,0	9,7	-2,7
dzīvnieki un lopkopības
produkcija	2,2	0,3	1,9	2,0	1,1	0,9
augu valsts produkti	1,1	0,6	0,5	1,7	0,9	0,8
tauki un eļļa	0,0	0,1	-0,1	0,0	0,1	-0,1
pārtikas rūpniecības produkti	2,7	5,3	-2,6	3,3	7,6	-4,3

Pasliktinās Latvijas lauksaimniecības un pārtikas produktu tirdzniecības bilances negatīvais saldo. 1996. gada 9 mēnešos tas bija 25,4 milj. latu, 1997. gada tajā pašā periodā — 56,7 milj. latu. Bilances pasliktināšanās (apmēram par 12 milj. latu) daļēji saistīta ar zivju eksporta samazinājumu šajā periodā (par 25%), bet galvenokārt tā saistāma ar lauksaimniecības izcelsmes pārtikas produktiem. Lauksaimniecības un pārtikas produktu bilance saistībā ar Lietuvu un Igauniju pasliktinājās par 7,7 milj. latu. Latvija pārtikas produktu tirgū zaudē savas pozīcijas, tajā skaitā arī Baltijas tirgū.

Valsts atbalsts situācijas uzlabošanai lauksaimniecībā joprojām ir nepieciešams. Zemkopības ministrija ir pilnveidojusi valsts atbalsta izmantošanas programmas. 1997. gadam subsīdiju apjoms ir palielināts, uzlaboti subsīdiju izmantošanas noteikumi. Paredzēts izmantot subsīdijas konkrētu programmu realizācijai un noteiktu mērķu sasniegšanai. Jaunais subsīdiju izmaksu mehānisms paredz lielāku ražotāju līdzdalību subsīdiju saņemšanā un lēmumu pieņemšanā par to izmantošanu.

Lauksaimniecības atbalsta programmās paredzēts turpmākajos gados būtiski palielināt kredītu izmantošanas atbalstu. Lauksaimniecībai ir raksturīga lēna kapitāla un apgrozības līdzekļu aprite, sezonalitāte, tādēļ šai nozarei jārada labvēlīgāki kredīta nosacījumi, izmantojot garantiju shēmas un samazinot kredītu izmaksas, veicinot krājaizdevumu sabiedrību veidošanos utt.

Lielāks atbalsts sagaidāms saimniecību tehniskai un tehnoloģiskai attīstībai, zemes kultūrtehniskai ielabošanai un citiem pamatpasākumiem, kuri ļaus ekonomiski izdevīgāk ražot, pārstrādāt un realizēt lauksaimniecības produkciju.

Vienlaicīgi jārisina lauku sociālās problēmas, it sevišķi jāpazemina bezdarba līmenis. Ir jāveicina ne tikai lauksaimnieciskā ražošana, bet jāstimulē arī mežizstrādes, kokapstrādes, zivsaimniecības un citu nozaru uzņēmumu veidošanās lauku apvidos, lai rastos jaunas darbavietas. Sagaidāms, ka to sekmēs īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmas, mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas un citu pasākumu realizācija.

4.6. Iekšējā tirdzniecība

1996. gadā nozares "Vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība, automobiļu un motociklu, personisko mantu un mājsaimniecības piederumu remonts" īpatsvars valsts kopējā pievienotajā vērtībā bija 11,3% un, salīdzinot ar 1990. gadu, tas ir palielinājies divkārtīgi. To veicināja kā iekšējā tirgus liberalizācija, tā arī strukturālās pārmaiņas tautsaimniecībā. Šajā nozarē nodarbināto skaits 1996. gadā bija 161 tūkst. cilvēku un, salīdzinot ar 1990. gadu tas ir pieaudzis pusotrkārtīgi.

Ņemot vērā makroekonomiskās prognozes, kas paredz turpmākajos gados straujāku iekšzemes kopprodukta un privātā patēriņa pieaugumu, sagaidāms nozares aktivitātes tālākais kāpums.

Mazumtirdzniecības

attīstībā pēdējo gadu laikā bija manāma nestabilitāte. 1995. gada beigās un 1996. gadā sakarā ar finansu krīzi un iedzīvotāju pirktspējas pazemināšanos mazumtirdzniecības apgrozījuma pieauguma tempi sāka kristies. 1996. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, mazumtirdzniecības apgrozījums (salīdzināmajās cenās) pazeminājās par 9%. Taču, pieaugot ekonomiskai rosībai un jaunu finansu pakalpojumu, tādu kā līzings, pieejamībai 1997. gada 10 mēnešos tas ir pieaudzis par 14,6%. Šajā laikā sabiedriskās ēdināšanas apgrozījums samazinājās par 2,6 procentiem.

4.8. zīmējums

Mazumtirdzniecības apgrozījuma struktūra 1990.–1996. gadā
(pa preču grupām, procentos, faktiskajās cenās)

Pēdējo gadu laikā ir novērojama pārtikas preču īpatsvara samazināšanās mazumtirdzniecības apgrozījuma preču struktūrā (skatīt 4.8. zīmējumu). 1997. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, pārtikas preču īpatsvars tajā samazinājās par 12,2 procentpunktiem un sasniedza viszemāko līmeni kopš 1993. gada — 41,6%. Attiecīgi pieauga nepārtikas preču daļa, sasniedzot 58,4% mazumtirdzniecības apgrozījumā.

Šajā laikā mazumtirdzniecības apgrozījuma struktūrā samazinājās īpatsvars praktiski visām svarīgākajām pārtikas preču grupām. Pārtikas produktu īpatsvara kritums mazumtirdzniecības apgrozījumā uzskatāms par pozitīvu parādību, kas zināmā mērā liecina par iedzīvotāju pirktspējas paaugstināšanos.

Patēriņa cenu pieauguma tempi pēdējo gadu laikā ir strauji samazinājušies. Uztura produktu cenas 1997. gada novembrī, salīdzinot ar atbilstošo periodu iepriekšējā gadā, pieaugušas tikai par 2,8% (visām precēm — par 4,6%). Krietni augstāks cenu līmenis bija apģērbiem un apaviem, kur gada laikā cenas pieauga par 12,3%, dzīvokļa uzturēšanai — par 15,2% (detalizētāk skatīt 3.2. nodaļu).

Augsts ir privātā sektora īpatsvars mazumtirdzniecībā, kurš 1997. gada trešajā ceturksnī sasniedza 92,2% no kopējā mazumtirdzniecības apgrozījuma valstī (1996. gadā — 87,5%), sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos — 90,2% (1996. gadā — 88,1%).

Mazumtirdzniecības apjoms, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, sadalās starp Latvijas rajoniem un pilsētām ļoti nevienmērīgi, un 1997. gada otrajā ceturksnī tas svārstījās lauku rajonos no 10 latiem Rēzeknes un Daugavpils rajonā līdz 65 latiem Valmieras rajonā, starp pilsētām vislielākais mazumtirdzniecības apjoms uz vienu iedzīvotāju bija Rēzeknē — pāri par 100 latiem un vismazākais Daugavpils pilsētā — 42 lati. Vidēji valstī šis rādītājs bija aptuveni 80 latu, taču 14 lauku rajoni nesasniedza pat pusi šī apjoma. Viszemākie mazumtirdzniecības apgrozījuma apjomi uz vienu iedzīvotāju bija Latgales lauku rajonos, un tas ir cieši saistīts ar augsto bezdarba līmeni šajā reģionā un ļoti zemo iedzīvotāju naudas ieņēmumu līmeni. Ļoti zems šis rādītājs ir arī Jelgavas, Ventspils un Gulbenes rajonos. Jāatzīmē gan, ka valsts nozīmes pilsētu tuvumā esošo rajonu rādītājus mazināja to tirdzniecības firmu un uzņēmumu vadības centru izvietojums šajās pilsētās, kur līdz ar to tika ieskaitīts viss mazumtirdzniecības apgrozījums, kā arī lauku iedzīvotāju tieksme lielākus pirkumus veikt lielākos tirdzniecības centros.

Konjunktūras analīze.

Par situāciju mazumtirdzniecībā liecina arī Valsts statistikas komitejas veikto konjunktūras apsekojumu rezultāti. 1996. gada laikā konfidences rādītājs pakāpeniski samazinājās no +7 pirmajā ceturksnī līdz -3 gada beigās, 1997. gadā tas visos ceturkšņos bija pozitīvs. (Tirdzniecības konjunktūras apkopojošo (konfidences) rādītāju aprēķina kā atbilžu saldo vidējo lielumu uz jautājumiem par esošo un pēc 6 mēnešiem gaidāmo saimnieciskās darbības stāvokli, preču krājumu līmeni (šo rādītāju ņem ar pretējo zīmi), kā arī par kopējo preču pasūtījuma apjomu piegādātājiem.) 1997. gada oktobra konjunktūras apsekojuma rezultāti liecina, ka konfidences rādītājs pieaudzis gan salīdzinājumā ar jūlija aptauju, gan it īpaši salīdzinājumā ar 1996. gada atbilstošo periodu (no -3 līdz +6) (skatīt 4.9. zīmējumu).

4.9. zīmējums

Mazumtirdzniecības konjunktūras (konfidences) rādītājs
1996.–1997. gadā

Jāatzīmē, ka 1997. gada oktobra konfidences rādītāja pieaugums, salīdzinot ar jūlija rādītāju, konstatēts tikai vidēja lieluma (no 20 līdz 99 nodarbināto) mazumtirdzniecības uzņēmumos. Šajā grupā visvairāk uzlabojusies arī apkopojošā rādītāja gada vidējā vērtība — no (-3) 1996. gadā līdz (+5)

1997. gadā. Lielo tirdzniecības uzņēmumu (no 100 un vairāk nodarbināto) grupā konfidences rādītājs bija jūlija rezultātu līmenī un mazajos (līdz 20 nodarbinātajiem) — nedaudz zemāks, bet, spriežot pēc gada vidējās konfidences vērtības, lielos mazumtirdzniecības uzņēmumos konjunktūras situācija ir nedaudz sliktāka nekā 1996. gadā, mazajos uzņēmumos abos apsekojuma gados tās novērtējums neatšķiras.

Labāks nekā jūlija aptaujā (no -2 līdz +4) un jo sevišķi augstāks nekā 1996. gada oktobra aptaujā konfidences rādītājs ir privāto uzņēmumu grupā. Atzīmējams līdz šim nebijis konfidences pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu un iepriekšējā gada oktobri (no -4 līdz +14) valsts mazumtirdzniecības uzņēmumos.

Daudz pesimistiskāk nekā vairākās iepriekšējās aptaujās konjunktūras situāciju vērtējuši kooperatīvo uzņēmumu pārstāvji. Konfidences rādītājs šajā grupā pēdējos mēnešos pazeminājies no +11 līdz -10.

Raksturīgi, ka visās 1997. gada oktobrī apsekotajās uzņēmumu grupās pēc tirdzniecības veida (izņemot apģērbu un apavu tirdzniecību) konfidences rādītājs ir pozitīvs un jūtami augstāks nekā 1996. gada atbilstošajā periodā.

Finansiālās situācijas vērtējums 1997. gadā (-1) ievērojami pārsniedz vidējo 1996. gada rezultātu (-14).

Mazumtirdzniecības konjunktūru ierobežojošo faktoru vērtējums 1997. gada oktobra aptaujā nedaudz atšķiras no iepriekšējiem periodiem. Kā galvenais tirdzniecību ierobežojošais faktors šoreiz tiek nosaukta konkurence. Līdz šim dominējošo nepietiekamo pieprasījumu oktobra aptaujā atzīmējuši tikai 49% aptaujāto (minētā faktora 1997. gada vidējā vērtība ir 56%).

Salīdzinot 1996. un 1997. gada vidējo tirdzniecības konjunktūru ierobežojošo faktoru vērtējumu, jāatzīmē, ka 1997. gadā nedaudz mazāka ietekme ir bijusi finansu izmaksām, nepietiekamam pieprasījumam un apgrūtinātai pieejai banku kredītam, bet nozīmīgāka ir kļuvusi konkurence savā sektorā, kā arī tirdzniecības apkalpojamās zonas vieta.

Vairumtirdzniecības

apjoms turpina strauji pieaugt. 1996. gadā tas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, palielinājās par 24,7% (faktiskajās cenās), 1997. gada deviņos mēnešos, salīdzinot ar attiecīgo periodu 1996. gadā, — 1,9 reizes. No kopējā vairumtirdzniecības apjoma 74% sastādīja apgrozījums, ko veica vairumtirdzniecības uzņēmumi, kuriem tā ir pamatdarbība. Šajos uzņēmumos lielākās preču grupas vairumtirdzniecības apgrozījumā bija pārtikas precēm — 32,8% (tai skaitā alkoholiskie dzērieni — 5,9%), un šķidrajam, cietajam un gāzveida kurināmam — 18,3 procenti.

Straujie vairumtirdzniecības attīstības tempi liecina, ka šī apakšnozare arvien vairāk sāk ieņemt tās tradicionālo vietu tirgus saimniecībā kā starpniece starp ražotāju un mazumtirdzniecību.

Visai strauji sāk pieaugt arī atsevišķu pakalpojumu veidu realizācijas apjomi. 1997. gada janvārī–septembrī, salīdzinot ar attiecīgo periodu 1996. gadā, faktiskajās cenās automobiļu remonts un tehniskā apkope pieauga 1,9 reizes, reklāmas pakalpojumi — 1,6 reizes, kultūras, atpūtas un sporta pakalpojumi — 1,6 reizes, ar datoriem saistītie pakalpojumi — 1,5 reizes. Par 30% pieauguši pirmskolas bērnu iestāžu un citi izglītības maksas pakalpojumi, par 26% — veļas mazgāšana, ķīmiskā tīrīšana, frizētavu, kosmētisko salonu un citi individuālie pakalpojumi.

Vienlaikus jāatzīmē, ka pakalpojumu cenu un tarifu indeksi minētajā periodā ir vidēji auguši par 15% un pārsnieguši patēriņa preču cenu indeksu 2,1 reizes.

4.7. Tūrisms

Saskaņā ar Vispasaules tūrisma organizācijas apkopoto informāciju tūrisma industrija deviņdesmitajos gados pretendē uz vienu no vadošajām vietām pasaules ekonomikā. Tūrisma industrijas īpatsvars kopējā pasaules eksportā ir 7%, tiešā vai netiešā veidā tūrisms veido aptuveni 10% pasaules nacionālā kopprodukta, kā arī nodrošina katru desmito darba vietu pasaulē.

Tūrismam ir īpaša nozīme:

— ārzemju valūtas piesaistīšanā, kļūstot par eksporta nozari, kas pozitīvi ietekmē maksājumu bilanci;

— ievērojamā jaunu darba vietu radīšanā;

— valsts reģionu attīstībā, kur tūristu iztērētā nauda var dot ievērojamu ieguldījumu rajonu un pagastu saimnieciskās dzīves rosināšanā.

Arī Latvijai ar tās izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, vēsturiskajiem tirdzniecības ceļiem, bagāto kultūrvēsturisko mantojumu, kūrortu tradīcijām un mazpārveidoto dabu ir labi priekšnoteikumi kļūt par tūristiem pievilcīgu zemi. Tikpat būtiski ir veicināt arī vietējā tūrisma attīstību, tādējādi radot Latvijas iedzīvotājiem jaunas iespējas apceļot un iepazīt dzimto zemi un atpūsties.

ES PHARE programmas konsultantu aprēķini liecina, ka 1996. gadā tiešie ienākumi no tūrisma pakalpojumiem Latvijas iekšzemes kopproduktā veidoja 3%, netiešā veidā šis īpatsvars pārsniedza 5%. Tūrisma industrijā tiešā un netiešā veidā bija nodarbināti apmēram 60 tūkst. Latvijas iedzīvotāju jeb aptuveni 5,1% no nodarbināto kopskaita.

Par tūrisma industrijas pašreizējo vietu Latvijas tautsaimniecībā var lielā mērā spriest pēc maksājumu bilances rādītājiem. (Maksājumu bilances tekošā konta pakalpojumu daļā atsevišķi tiek izdalīta sadaļa "ceļojumi", nepieciešamā informācija par ceļojumu eksportu tiek iegūta no ārzemju tūristu izdevumu apsekojumiem, ko veic Valsts statistikas komiteja trīs reizes gadā. Novērtējumus iegūst, kombinējot ārzemju viesu skaitu ar to vidējām izmaksām. Līdzīgi tiek veidota informācija par ceļojumu importu, t.i., par Latvijas rezidentiem, kuri apmeklē ārvalstis. Kā papildus informācija izmantoti pārskati par viesnīcu pakalpojumiem, tūristu firmu ieņēmumiem un Latvijas transporta organizāciju ārzemēs izmaksāto darba algu.) 1996. gadā Latvijas pakalpojumu eksportā gandrīz katrs piektais lats iegūts no ceļojumiem (19,1% no kopējā pakalpojumu eksporta). Kopējā eksportā ceļojumu īpatsvars 1996.gadā bija 7,5% jeb Ls 118,5 milj. Salīdzinot 1997. gada pirmo pusgadu ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, progress ir bijis pavisam nenozīmīgs - faktiskajās cenās ceļojumu eksports pieaudzis par Ls 320 tūkst. jeb 0,6%, veidojot ienākumus Ls 50,3 milj. apmērā jeb 6,1% no kopējā eksporta apjoma. Vēl ir pāragri spriest, vai 1997. gads kopumā tūrisma industrijai būs bijis mazāk veiksmīgs nekā iepriekšējais, jo, kā zināms, dabas apstākļu dēļ tūrismam mūsu valstī un arī citviet pasaulē izteikts sezonas raksturs, un būtisks tūrisma pakalpojumu apjoma pieaugums ik gadu ir vērojams vasarā. Jāatzīmē izteikti negatīvā tūrisma pakalpojumu bilance — 1997. gada pirmajā pusgadā tūrisma pakalpojumu imports vērtības izteiksmē pārsniedza eksportu 1,9 reizes. Tas nozīmē, ka Latvijas tūristi ārzemēs iztērējuši gandrīz divas reizes lielāku naudas summu nekā ārvalstu ceļotāji, kas apmeklējuši Latviju. No vienas puses, var secināt, ka maksātspējīgākie Latvijas iedzīvotāji pēdējos gados vairāk dodas atpūtas ceļojumos uz ārvalstīm, uzskatot, ka ārzemēs ir daudzpusīgākas izklaides un atpūtas iespējas. No otras puses, statistika liecina, ka Latvijas ceļotāji caurmērā ārvalstīs uzturas ievērojami ilgāk nekā ārzemnieki mūsu valstī (1996. gadā Latvijas tūristi ārzemēs pavadījuši vidēji 6,1 diennakti, ārvalstu tūristi Latvijā — tikai 2,9 diennaktis. 2/3 Latvijas robežu šķērsojušo ārzemju ceļotāju mūsu valstī nav nakšņojuši, un līdz ar to nebūtu uzskatāmi par tūristiem). (Pēc Tūrisma statistikas uzskaites metodikas ne visas personas, kas šķērso kādas citas valsts robežu, ir atzīstamas par tūristiem. Tūristu skaitā netiek iekļauti vienas dienas ceļotāji (valstī atrodas mazāk nekā 24 stundas), kā arī tie ceļotāji, kuru ceļojuma mērķis ir algots darbs vai mācības citā valstī.) Kā pozitīva tendence ir vērtējams Latvijā ieceļojušo ārvalstu iedzīvotāju skaita pieaugums 1997. gada pirmajā pusgadā (skatīt 4.18. tabulu).

Latvijas robežu šķērsojušo personu skaits*

4.18. tabula

(tūkst. cilvēku)

	Izbraukuši Latvijas iedzīvotāji	Iebraukuši ārzemnieki
	1993	2269	2446
	1994	1794	1944
	1995	1812	1633
	1996	1798	1750
	1996. gada 1. ceturksnis	294	288
	1996. gada 2. ceturksnis	478	450
	1996. gada 3. ceturksnis	579	590
	1996. gada 4. ceturksnis	447	422
	1997. gada 1. ceturksnis	344	350
	1997. gada 2. ceturksnis	489	492

* ja konkrēta persona šķērsojusi robežu atskaites periodā vairākas reizes, tad robežu šķērsošanas reizes tiek summētas

Lai ieinteresētu ārvalstu ceļotājus apmeklēt arī mūsu valsti, Latvijai ir jāpilnveido sava īpatnējā un savdabīgā tūrisma produkta vieta jeb tūrisma "niša" Baltijā un Eiropā. Šobrīd Eiropas tūrisma produkta tirgū Latvijas konkurenti ir pārējās Baltijas valstis, Skandināvija, Polija, arī Velsa, Skotija, Īrija, kur ir līdzīgi tūrisma produkti. Pašlaik Latvijas tūrisma produkta savdabība pārējo Baltijas valstu vidū nav pietiekami izstrādāta un reklamēta. Lietuvā un Igaunijā salīdzinājumā ar mūsu valsti tūrisma produkta piedāvājums izkliedēts vienmērīgāk (Lietuvā — Viļņa, Traķi, Kauņa, Klaipēda; Igaunijā — Tallina, Tartu, Igaunijas salas). Latvijā vairums aktivitāšu pagaidām koncentrēts Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē.

Tūrisma produktu veido tūrisma resursi, atbilstošs materiāli tehniskais nodrošinājums un pakalpojumu infrastruktūras bāze. Atkarībā no šo komponentu esamības un to kvalitātes (piemēram, apmešanās vietu skaits un kvalitāte, ēdināšanas iespējas un kvalitāte, izklaides iespēju daudzveidīgums, informācija un reklāma, tūrisma pakalpojuma cena) veidojas tā vai cita produkta popularitāte kā ārvalstu, tā arī vietējo tūristu vidū. Saskaņā ar Latvijas tūrisma attīstības koncepciju šobrīd iecienītākie Latvijas tūrisma produkti ir:

— atpūta ar vai bez ārstniecības (kūrortoloģiskā dziedniecība; pasīva atpūta — klusa atpūta laukos, pie jūras, ezera u.c.; aktīva atpūta — pārgājieni, medības, makšķerēšana u.c.);

— dažu dienu ceļojums pa Latviju, ietverot Rīgas apskati, Siguldu, Rundāli u.c.;

— dažu dienu ceļojums pa Baltijas valstu galvaspilsētām;

— nedēļas nogale Rīgā;

— lietišķas konferences un tikšanās nelielam dalībnieku skaitam (50–100 cilvēku), specializētas interešu ekskursijas (dažādu profesiju, vecumu un izcelsmes cilvēkiem);

— notikumi (Dziesmu svētki, dažādi festivāli, sporta pasākumi).

Pēdējos gados aug pieprasījums pēc lauku tūrisma, ceļojumiem pa Latvijas novadiem, kā arī pēc augstas kvalitātes izmitināšanas servisa. Pieaug pieprasījums pēc īsiem ceļojumiem (līdz vienai nedēļai) un brīvdienām dabā. Līdz šim Latvijā nav pietiekami popularizēta atpūta mazpārveidotā dabasvidē, kā arī aktīvā tūrisma veidi — ūdenstūrisms, velotūrisms, pārgājieni.

Latvijas tūrisma produkta konkurētspēju Baltijas un Skandināvijas mērogā mazina tūrisma pakalpojumu nesamērīgā dārdzība, kas atsevišķos gadījumos par 20-30% pārsniedz ne tikai Baltijas kaimiņvalstu, bet arī Somijas, Zviedrijas attiecīga līmeņa tūrisma pakalpojumu cenas. Pirmām kārtām būtu minami Latvijas viesnīcu pakalpojumi, kuru izmantošanu ārvalstu tūristiem ievērojami sadārdzina pievienotās vērtības nodokļa (PVN) augstā likme. Vairākas Eiropas valstis, īstenojot tālredzīgu ilgtermiņa tūrisma attīstības politiku un rūpējoties par savu valstu tūrisma produktu konkurētspējas saglabāšanu vai pieaugumu Eiropas piesātinātajā tūrisma tirgū, ir samazinājušas PVN likmi viesnīcu pakalpojumu eksportam. Ilgtermiņā šāda politika sevi attaisno, piemēram, Īrijas tūrisma industrijas augšupeja sakrīt ar Īrijas valdības lēmumu samazināt gandrīz uz pusi PVN piemērojamo likmi viesnīcām.

Visbeidzot Latvijas tūrisma produkta sekmīga realizācija ir visciešākā mērā saistīta ar pašas valsts tēlu. Diemžēl, pagaidām joprojām neskaidrais, izplūdušais vai nereti ne īpaši labvēlīgais Latvijas tēls ārzemēs, kas saistīts ar pārejas ekonomikai raksturīgām saimnieciskām un sociālām problēmām, samērā augsto kriminogēno situāciju, priekšstatiem par etniskajiem konfliktiem, uz Latviju atbraukušā ārzemju tūrista pieredzē tiek uzturēts ar viduvēju tūrisma produkta kvalitāti.

Svarīgi ir noskaidrot, uz ko pašreiz piedāvātais Latvijas tūrisma produkts ir orientēts. Neskaitot vietējā tūrisma iespējas, Latvijas pašreizējie tūrisma tirgi pēc ģeogrāfiskā izvietojuma ir:

— tuvie — valstis ap Baltijas jūru (Lietuva, Igaunija, Krievija, Somija, Zviedrija, Polija, Vācija Dānija), kā arī Norvēģija, Baltkrievija, Ukraina;

— attālie — Lielbritānija un pārējās ES valstis, kā arī Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija, Turcija, Šveice;

— tālie — ASV, Kanāda, Austrālija, Japāna.

Arī viesnīcu statistika uzrāda līdzīgu valstu sadalījumu: 1997. gada pirmajā pusgadā no ārvalstu viesu kopskaita, kuri uzturējušies Latvijas viesnīcās un citās izmitināšanas iestādēs, visvairāk — 14% ir no Krievijas, kā arī no Somijas (12%), Vācijas (10%) un Zviedrijas (11%). Viesnīcu pakalpojumus izmantojuši arī tuvāko kaimiņu — Lietuvas ceļotāji (7% no viesu kopskaita). Zīmīgi, ka to Somijas un Zviedrijas pilsoņu skaits, kuri izmantojuši Latvijas viesnīcu un citu apmešanās vietu pakalpojumus, pieaudzis par 33% 1997. gada pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar 1996. gada attiecīgo periodu.

Latvijas tūrisma industriju jau šobrīd pārsvarā pārstāv privātais sektors, vienlaicīgi turpinās valsts un pašvaldības tūrisma izmitināšanas uzņēmumu privatizācija, kā arī jaunu privātu uzņēmumu veidošanās. 1997. gadā Latvijā darbojas 175 licencētas tūrisma firmas, ir izsniegtas aptuveni 150 importa (tūristu nosūtīšanas) pakalpojumu un 75 eksporta (tūristu uzņemšanas) pakalpojumu licences.

Saskaņā ar Valsts statistikas komitejas datiem 1996. gada beigās Latvijā darbojās pavisam 221 viesnīca vai cita veida izmitināšanas iestāde, tai skaitā 126 viesnīcas un moteļi, 27 atpūtas nami un sanatorijas un 68 pārējās īslaicīgās kolektīvās izmitināšanas vietas ar kopējo vietu skaitu gandrīz

18 tūkstoši. 1997. gada pirmajā pusgadā Latvijas viesnīcās un citās izmitināšanas vietās pavisam tika apkalpoti gandrīz 200 tūkst. viesu, tai skaitā 80% tika izmitināti viesnīcās. Nozīmīgi ir tas, ka 1997. gada pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar 1996. gada attiecīgo periodu apkalpoto cilvēku skaits atpūtas namos un sanatorijās ir pieaudzis 1,6 reizes, lai gan caurmēra pieaugums viesnīcās un citās izmitināšanas iestādēs šajā laika periodā ir 24%. Šobrīd Latvijā aptuveni 40% viesnīcu numuru atrodas Rīgā, 25% — Jūrmalā un 35% pārējā valsts teritorijā. Pieaugot privāto viesnīcu un viesu māju skaitam, kopējā izmitināšanas kvalitāte Latvijā ir augusi, taču tā joprojām ir nevienmērīga: pašlaik, piemēram, Rīgā ir pietiekošs vietu skaits 4 un 5 zvaigžņu kategorijas viesnīcās, kuras galvenokārt izvēlas biznesa tūristi no ārzemēm, taču visā Latvijā joprojām trūkst labas kvalitātes 2 un 3 zvaigžņu kategorijas viesnīcu.

Būtiska tūrisma nozares izaugsme Latvijā iespējama, mērķtiecīgi īstenojot šīs tautsaimniecības nozares attīstības politiku, kas balstās uz valsts, pašvaldību un tūrisma uzņēmēju saskaņotu rīcību un ciešu sadarbību. Šobrīd ir uzsākta valsts pārvaldes reforma tūrisma jomā. Līdz šim un turpmāk Latvijā par valsts tūrisma attīstības politikas izstrādi un realizāciju atbildīgā institūcija ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), savukārt tikko reformētā Latvijas Tūrisma padome (LTP) darbojas kā interešu un viedokļu saskaņošanas procesa organizators starp valdību, pašvaldībām un privāto sektoru. VARAM pakļautībā darbu sāk Valsts tūrisma pārvalde (līdzšinējā LTP izpildinstitūcija), kas izstrādā tūrisma attīstības stratēģiju un realizē valsts tūrisma attīstības politiku. Šīs institūcijas 1997. gadā ir veikušas vairākus būtiskus darbus Latvijas tūrisma attīstības politikas izstrādes un īstenošanas jomā: ir izstrādāts Tūrisma likumprojekts (šī likuma mērķis: radīt priekšnoteikumus tūrisma kā vienas no tautsaimniecības pamatnozarēm attīstībai un ilglaicīgas tūrisma politikas veidošanai; noteikt tūrisma nozares pārvaldes struktūru, kā arī tūristu, tūrisma uzņēmumu un organizāciju tiesības un pienākumus). 1997. gada 2. decembrī Ministru kabinets pamatā akceptēja Latvijas tūrisma attīstības koncepcijas projektu, kurš ir ciešā saistībā ar likumprojektu (koncepcijā ir noteikti Latvijas tūrisma politikas vispārējie mērķi un nozares attīstības pamatprincipi, izstrādāts mehānisms valsts un pašvaldības institūciju, sabiedrisko organizāciju un uzņēmēju saskaņotai rīcībai tūrisma attīstības jomā, noteikti tūrisma attīstības pamatvirzieni tuvākam un tālākam laikam). Noslēgti starpvalstu līgumi par sadarbību tūrismā ar Turciju un Uzbekistānu, parafēts nolīgums ar Ēģipti, kā arī sagatavoti starpvaldību nolīgumu projekti par sadarbību tūrismā ar Poliju, Kipru, Krieviju. Latvijas valdības un citu valstu, pārsvarā — Ziemeļeiropas un citu Eiropas valstu valdību savstarpējā sadarbības aktivizēšana un pretimnākšana ārlietās, savstarpēji atceļot vīzu režīmu ar to vai citu valsti, veicinās būtisku tūristu plūsmas turpmāku pieaugumu abos virzienos — kā no Latvijas uz ārvalstīm, tā arī uz Latviju (1997. gadā savstarpēji ir atcelts vīzu režīms ar Īriju, Dāniju, Norvēģiju, Zviedriju, Somiju, tādējādi 1997. gada decembrī Latvijai bija bezvīzu režīms ar 13 pasaules valstīm. Acīmredzot, tuvākajā laikā arī uz Šveici būs iespējams ceļot bez vīzas).

Tiesa, reālā dzīve pierāda, ka valsts nedrīkst aprobežoties tikai ar tūrisma nozares attīstību veicinošas likumdošanas bāzes radīšanu: vienlīdz aktuāls uzdevums ir veicināt investīcijas tūrisma infrastruktūras uzlabošanai. Uzskatāmākais piemērs ir pasažieru jūras transporta aizkavētā attīstība. Latvija joprojām nepietiekami izmanto tās potences pasažieru jūras transportā, ko tai dod izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis — Latvijas un ārvalstu ceļotājiem, šķērsojot Latvijas robežu, šis transporta veids salīdzinoši tiek izmantots vismazāk (1996. gadā no ceļotāju kopskaita 5,8% ārzemju tūristu mūsu valstī ieradās pa jūru, savukārt izbraukušo Latvijas iedzīvotāju īpatsvars izbraukušo kopskaitā bija tikai 2,4%. Salīdzinājumam — 60% ceļotāju Igaunijā ieradušies, izmantojot prāmju satiksmi). Pozitīvs pavērsiens šajā jomā bija 1997. gadā uzsāktā regulārā darbība prāmja līnijā Rīga–Stokholma.

Īpaša loma tūrisma attīstības veicināšanā ir Latvijas pašvaldībām. Lai piesaistītu lielāku ārvalstu tūristu skaitu, veicinātu vietējo tūrismu un decentralizētu tūristu plūsmu, sadalot to vienmērīgāk pa visu Latvijas teritoriju, ir jārada kvalitatīvu tūrisma pakalpojumu piedāvājumu klāsts. Pašvaldības var veicināt tūrisma piedāvājuma apzināšanu un potenciāla izpēti savā teritorijā, stimulēt privāto iniciatīvu attiecīgu pakalpojumu radīšanai, piesaistot vairāk tūristu savam reģionam un gūstot papildus ienākumus savā budžetā. Lai piesaistītu tūristus un stimulētu tos uzkavēties noteiktā teritorijā ilgāk, ir jārada attiecīga infrastruktūra, ar to saprotot kā maksas pakalpojumus (izmitināšana, ēdināšana, izklaides, suvenīri, inventāra noma utt.), tā arī bezmaksas ērtības (autostāvvietas, atpūtas vietas, tualetes, atkritumu tvertnes utt.). Īpaša nozīme atsevišķu valsts reģionu tūrisma attīstībā ir informācijai: potenciālajam tūristam ir jābūt pieejamai vispusīgai informācijai par attiecīgās teritorijas interesantām vietām, objektiem, notikumiem. Tūrisma informāciju sākotnēji var pasniegt informācijas stendu, norāžu, informācijas zīmju veidā utt. Tomēr attīstīto tūrisma valstu pieredze liecina, ka sevišķi efektīva ir tūrisma informācijas centru (TIC) sistēma. Pašlaik šādi centri sāk attīstīties arī Latvijā (šobrīd valstī darbojas 20 TIC). Tūrisma informācijas sniegšana pati par sevi nav peļņu nesošs bizness, tādēļ jo īpaši svarīga ir Latvijas pašvaldību ieinteresētība un atbalsts TIC darbībai, kuri palīdz radīt labvēlīgu vidi tūrisma attīstībai reģionā un valstī kopumā. Latvijas pilsētu, rajonu un novadu tūrisma informācijas centri jau šobrīd savā darbībā faktiski pārsniedz tās robežas, kādas asociējas ar TIC nosaukumu — tūrisma informācijas apkopošana un izplatīšana. Šie centri pakāpeniski kļūst par visas attiecīgās teritorijas tūrisma attīstības koordinatoriem.

5. Ekonomiskās politikas prioritātes

un reformas

5.1. Valsts ekonomiskās attīstības stratēģija

Šobrīd, kad ir stabilizēta makroekonomiskā situācija un izveidoti tirgus ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamie pamatelementi, ekonomiskajā politikā lielāka uzmanība pievēršama vidēja un ilgtermiņa izaugsmes jautājumiem.

Kādus ekonomiskās politikas pasākumus izvēlēties, lai iedarbinātu uz ekonomisko izaugsmi orientētās pamatsviras? Tas ir sarežģīts jautājums, uz kuru nevar atbildēt viennozīmīgi. Jāņem vērā, ka, realizējot ekonomisko politiku, valdībai ir jārēķinās ar dažādu sociālo un interešu grupu atšķirīgiem viedokļiem un dažkārt nākas pieņemt lēmumus, kuri ne vienmēr ir optimāli no ekonomiskās attīstības viedokļa. Arī pasaules ekonomiskā doma nav izstrādājusi vienu ekonomiskās politikas modeli, kas būtu pieņemams visām valstīm un spētu nepārprotami nodrošināt to ekonomisko izaugsmi. (Lai arī ir virkne piemēru, kad dažas valstis ir sasniegušas augstus pieaugumu tempus vairāku gadu garumā (piemēram, pēc "The Economist", May 20-th, 1995, laika posmā no 1985.-1993.g. vidēji gadā starp jaunattīstības valstīm augsti iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi uz vienu iedzīvotāju ir reģistrēti Dienvidkorejā (8,1%), Taivānā (7,3%), Singapūrā un Čīlē (6,1%), Malaizijā (5,7%), Honkongā (5,3%), Portugālē (4,7%)), tomēr konkrētās valsts ekonomiskā vide, tās attīstības pakāpe, ārējie un iekšējie apstākļi u.c. ir tik dažādi, ka nav iespējams izstrādāt vienu ekonomiskās politikas modeli, kas būtu piemērots visām valstīm.)

Turklāt ir jāpanāk, lai izaugsme būtu stabila, sabalansēta un ilgtspējīga. Tas nozīmē, ka ar izaugsmi nav jāsaprot tikai un vienīgi iekšzemes kopprodukta pieaugums, bet tai ir jābūt vidi un resursus saudzējošai, kā arī vispusīgai, diversificētai un sabalansētai no tautsaimniecības attīstības viedokļa.

Ir skaidrs, ka veiksmīga attīstība iespējama tikai tad, ja Latvijas uzņēmumi un darbaspēks būs konkurētspējīgi pasaulē. Tehnoloģijas un izglītības līmenis noteiks, vai Latvija XXI gadsimtā būs ekonomiski attīstīto valstu vidū.

Nozīmīga ir valsts loma efektīvas ekonomikas izveidē. Pasaules Bankas 1997. gada ziņojumā (World Development Report 1997. The State in a Changing World.) ir atzīmēts, ka tirgus un valsts viens otru papildina, jo valsts loma nav pārvērtējama tirgus organizatorisko pamatu veidošanā. Lai arī nepastāv vienota koncepcija, kā šādu valsts iekārtu veidot, minētajā ziņojumā ir uzsvērtas divas stratēģiskas nozīmes rekomendācijas.

Pirmā — valsts loma jāsaskaņo ar tās iespējām. Daudzas valstis plāno paveikt pārāk daudz ar pārāk maz to rīcībā esošiem resursiem, kas reti nodrošina labus rezultātus. Tādēļ, lai sekmētu lielāku efektivitāti, valdībām vajadzētu pievērsties būtiskākajiem valsts institūciju uzdevumiem, kuri nav pa spēkam tirgum.

Otrā — valsts iespējas var uzlabot, pastiprinot tās institūciju darbību.

Kopš neatkarības atgūšanas Latvija savā ekonomiskajā politikā ir ievērojusi pasaules vadošo ekonomisko organizāciju (Starptautiskais valūtas fonds, Pasaules Banka u.c.) izstrādātās rekomendācijas — ekonomiskās politikas pamatprincipus jaunattīstības un pārejas ekonomikas valstīm. Nav šaubu, ka, ievērojot rekomendācijas pietiekami liberālas un uz konkurences principiem balstītas ekonomikas izveidošanai, privātā īpašuma nostiprināšanai, stabilas ekonomiskās vides ar prognozējamu inflāciju un stabilu naudas vienību radīšanai, ekonomiskā situācija Latvijā ir stabilizējusies.

Tomēr ne starptautisko organizāciju rekomendācijas, ne politisko partiju programmas un valdības programmdokumenti neveido pietiekami aptverošu un sistematizētu Latvijas vidēja un ilgtermiņa ekonomiskās politikas aprakstu (plānu) stabilas, sabalansētas un ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai. Arī Eiropas Komisija ir norādījusi, ka tagadējo Latvijas ekonomisko nostādņu pamatā nav izstrādāts plāns vidēji ilgam laika periodam. (Agenda 2000. Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas savienībā.)