PIE PIRMAVOTIEM

Dr. Miķelis Valters

Latvijas valsts un tās vīri

Latvijas traģiskajos gados

No Miķeļa Valtera, Kārļa Ulmaņa un Vilhelma Muntera 1939.–1940. gada sarakstes

Divas lielas personības Latvijas valsts vēsturē dzīvoja savai Dzimtenei. Par to domāja, varbūt arī kļūdoties, — veica lielus darbus tās labā.

Tie bija Miķelis Valters un Kārlis Ulmanis.

Vairāku gadu desmitu garumā viņi tikās, sarakstījās, bija garīgi un centienos tuvi. Tāpēc, sagaidot Latvijas valsts 80. dzimšanas dienu, liekas, būtu vērtīgi pārlasīt kaut daļu no Dr. M.Valtera un Dr. K.Ulmaņa sarakstes.

Un tā — mūsu rokās 1957. gadā Zviedrijā apgāda "Jaunā Latvija" sērijā "Latvijas diplomātijas dokumenti. I." izdotā grāmata "Dr. M.Valters. Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru Latvijas traģiskajos gados".

Dr. Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors

Briselē, 1. maijā 1939. g.

Paskaidrojums: Vēstule rakstīta Valsts prezidentam Dr. K.Ulmanim sakarā ar kādu telegrammu, kurai pilnīgi privāts raksturs, uz ko attiecas vēstules pirmais teikums. Tālāk vēstule uznāk uz temata, kam sakars ar sarakstē ieņemto stāvokli. Šī vēstule palika bez jebkādas atbildes.

Mīļais un cienītais draugs.

Paldies, mīļu paldies par telegrammu. Palaižos uz Tavu labo vārdu un ceru visu labu. Bet pie šī gadījuma gribētu no Tevis izlūgties atļauju runāt ar Tevi kā draugs ar draugu. Tu man rudenī sacīji vārdus, kas man neiziet no galvas, un taisni, pie tiem piedomājot, es izsaku savu lūgumu. Es gribētu Tev vēl vairāk teikt, nekā tas īsā brīdī bija iespējams, vienmēr domās pie Tava lielā, gudrā prāta un pie tavas draudzības. Tu redzi, kāds ir laiks, un ar to jau daudz kas teikts. Es gribētu būt Tev neieinteresēts palīgs. Ja draud briesmas, liec mani zaldātos — esmu priekš tā vēl pietiekoši spēcīgs. To saku ar dziļāko nopietnību. Ja atļauji man ar Tevi aprunāties, esi tik labs un liec mani izsaukt.

No sirds Tavs M.Valters.

Briselē, 1939. g. 30. maijā.

Paskaidrojums: Vēstule, kas tagad nāk, arī adresēta Valsts prezidentam, kopā ar norakstiem no astoņiem ziņojumiem–piezīmēm, atbildot ministram V. Munteram.

Mīļais un cienītais draugs.

Es te klāt Tev nosūtu saraksti, kurai izlūdzos Tavu laipno ievērību. Sarakstē Tu atradīsi vispirms ārlietu ministra 26. aprīļa apkārtrakstu Nr. R. 12644., izgatavotu norakstā, no kura tu redzēsi, ka ārlietu ministrs Munters ar šo apkārtrakstu izteica vēlēšanos dzirdēt sūtņu vaļsirdīgi izteiktus apsvērumus, lai palīdzētu, kā tur teikts, valdībai ienest korektīvus tur, kur viņa pēc sūtņu domām pielaiž kļūdas savos novērtējumos. Uz šo apkārtrakstu es atbildēju ar astoņiem ziņojumiem, kuru noraksti tāpat atrodas pieliktā iesējumā. Mans nodoms bija šais ziņojumos izteiktās domas vēl tālāk turpināt, bet pienāca ārlietu ministra V.Muntera man adresēta vēstule, kas man to noliedza. Uz šo 11. maija vēstuli, kuras noraksts tāpat atrodas iesējumā, es atbildēju ar 18. maija vēstuli. Ar to šī sarakste pagaidām nobeigusies. Varbūt, ka ministra kungs pats cels Tev priekšā visu saraksti, ko biju vēlējies, izteicot tādu vēlēšanos savā vēstulē, atbildot ārlietu ministra kungam. Ja Tev tagad piesūtu saraksti atsevišķi, tad daru to, lai bez kādas novilcināšanās Tev būtu iespējams iepazīties ar sarakstē izteiktiem uzskatiem, pagaidām atturoties no kaut kādiem tālākiem komentāriem, kas būtu nepieciešami, lai pilnīgi saprastu, kādēļ es uzskatīju par nepieciešamu atsaukties uz ārlietu ministra kunga apkārtrakstu ar plašākām piezīmēm. Es neuzskatu sevi, un tu to no manis arī neprasīsi, par kuru katru vienkāršu ierēdni. Manas sabiedriskās darbības pagātne un mana pašcieņa liek man runāt vaļsirdīgi. Šai gadījumā daru to jo vairāk vēl tāpēc, ka cilvēki, ļoti plaša sabiedrība, skatās ar izbrīnu un jautājumiem uz ārlietu ministra Muntera kunga darbību, kāda tā parādījusies presē, dažādos izteicienos un deklarācijās. Man nav Tev jāsaka, ka pret šo darbību ceļ ļoti spilgtas ierunas. Tu man pagājušu rudeni sacīji, lai es runāju vaļsirdīgi, jo Tev esot grūtības zināt visu, ko saka, un šie vārdi mani piespiež arī te runāt, kā to daru. Es Tev neesmu teicis nevienu vārdu par ārlietu ministru Muntera kungu, lai gan man būtu bijis Tev toreiz jau daudz kas jāsaka. Atturējos, jo negribēju runāt par baumām, vai dažādu cilvēku spriedumiem. Domāju, ka labāk nogaidīt. Tad nāca ārlietu ministra apkārtraksts un, tikai uz to zīmējoties, es atļāvos izteikt savas domas. Bez tam atsevišķā aploksnē Tu atradīsi "Latvijas Kareivja" 1938. gada 16. oktob®a 236. numuru ar manu rakstu "To pašu ceļu tālāk". Šis raksts pamudinājis ārlietu ministru V.Muntera kungu man rakstīt 23. oktobrī vēstuli, ku®as norakstu pievienoju avīzei, kā arī norakstu no manas 28. oktobra atbildes V.Muntera kungam. Starp piezīmēm, kas izteiktas astoņos ziņojumos pie ministra 26. aprīļa apkārtraksta un šo "Latvijas Kareivja" rakstu, ir skaidri saredzami sakari. Es gribēju jau toreiz celt Tev priekšā tiklab "Latvijas Kareivja" rakstu, kā arī ministra vēstuli. Tomēr atradu par derīgāku nogaidīt. Ja tagad lūdzu Tevi ieskatīties "Latvijas Kareivja" rakstā, es domāju atradis pašu īstāko brīdi, lai redzētu, ka rakstā izteiktās domas nav bijušas tik greizas, ka tās būtu attaisnojušas tāda veida vēstuli, kādu toreiz oktobrī saņēmu no ministra. Gadiem ilgi bijuši mani ārpolītiskie raksti "Brīvā Zemē" un "Jaunākās Ziņās", un ja tos šodien pārlasītu, mana pārliecība ir, ka tur teiktais piepildījies un piepildās. Ja pēc tam ministrs Muntera kungs neatrod par iespējamu man atļaut rakstīt apsvērumus, dot ieskatus, kādus viņš pats vēlās, pie tam vēlās ar pilnīgu vaļsirdību teiktus, tad es nesaprotu, kāds stāvoklis tiek ierādīts darbiniekam, ku®š var atskatīties ar apziņu uz savas darbības pagātni.

Vēl vairāk nekā šī oktobra vēstule, kas man aizliedza polītisku apcerējumu publicēšanu, mani skāra tagad saņemtā vēstule, kuru uzskatu pēc satura un veida par vairāk kā greizu. Mana vēlēšanās nav, lai Tu ievadītu kādu rīcību šai gadījumā. Mana vienīgā vēlēšanās ir, lai Tu zinātu, kas notiek Tavā tuvumā un bieži zem Tava vārda un tavas aizbildniecības segas. Sabiedrībā, to atļaujos teikt, ir to jau novērojuši. Neesmu gribējis uz tādiem aizrādījumiem atsaukties, vai Tev tos tālāk nodot, radīt Tev nepatīkamas jūtas vai pat aizdomas, bet ir tomēr gadījumi, kā tagadējais, kur nevar klusēt. Sabiedrībā uzskata mani par Tavu līdzgaitnieku, taisnība, varbūt ne tagadējā ceļā, bet gan ilgu gadu posmā, un sabiedrība netic, ka arī šodien man nebūtu draudzīgu jūtu pienākuma pret Tevi. Cilvēki nemitas saistīt Tavas domas ar manām domām. Tas vēl jo vairāk piespiež mani ar Tevi atklāti runāt, daudz atklātāki, nekā citi to dara. Tu pats man to atļāvi un tamdēļ lūdzu Tevi neļaunoties, ja šinīs rindās nāku pir Tevis vecā draudzībā un labākos novēlējumos Tavam darbam. Ja Tu vēlēsies, es runāšu vēl plašāki — došu Tev savas domas un arī citu, kas seko Taviem darbiem, skatās uz Tavu apkārtni un prot it labi atšķirt, kur rīkojas Tava roka un kur citi aiz Tevis cenšas savā labā izlietot apstākļus. Tavas pareizās domas var tā pieņemt pārprotamu izskatu, kā tas ir arī šai gadījumā, ar kuru nāku pie Tevis ar šīm rindām. Sabiedrībā daudzi savos spriedumos, lai arī cik bieži netiktu minēts ministra Muntera vārds, viņa nozīmi uzskata par nesvarīgu, citi atkal saka, ka viņam esot liela noteikšana ne tikai ārējā polītikā, kamēr vēl citi novirza savus spriedumus vairāk uz Tevi un Tavām domām. Nelabvēlīgi prāti to dara ar lielu sajūsmu. Turpinoties ilgāku laiku, tādas parādības, kā tās atzīmētas manās piezīmēs pie apkārtraksta, paplašina iespaidu, it kā ministra Muntera kunga manifestanti izteiktie uzskati būtu arī Tavējie. Es to negribu pielaist un esmu pret tādu uzskatu vienmēr cēlis ierunas. Tādā garā esmu rīkojies daudzos rakstos agrāk, rakstīdams no Varšavas, to pašu esmu darījis "Latvijas Kareivja" rakstā, un to daru piezīmēs pie apkārtraksta. Nešaubos, ka tavs taisnīgais prāts to atzīs un man piedos, ka, iedams vecas draudzības ceļu, nesu Tev savas domas un vaļsirdīgos novērojumus.

Ar dziļu draudzību un cieņu Tavs M.Valters.

Rīgā, 1939.g. 12. jūnijā.

Paskaidrojums:Ar 12. jūnija vēstuli, kas te seko, ārlietu ministrs V.Munters paziņoja man, ka nodevis Valsts prezidentam manus astoņus rakstus.

Augsti godātais sūtņa kungs.

Atsaucoties uz Jūsu 18. maija personīgo vēstuli, pagodinos Jūs informēt, ka esmu izpildījis Jūsu vēlēšanos un visus Jūsu ziņojumus runā esošā lietā cēlis priekšā Valsts Prezidenta kungam. Valsts Prezidenta kungs solījās Jums atbildēt tieši.

Ar augstu cieņu V.Munters.

Briselē, 1939.g. 15. jūnijā.

Paskaidrojums:"Brīvās Zemes" raksta lietā un ievērojot, ka tā manu paskaidrojumu neievietoja, rakstīju Valsts prezidentam 15. jūnijā vēstuli, kas te seko.

Godātais, mīļais draugs.

Esmu saņēmis apstiprinājumu, ka sūtījums Tev ir nodots un, kā jau vēstulē biju Tev teicis, mana vēlēšanās nav, lai Tu atsauktos uz to ar kādu rīcību, kas jau nebūtu paredzēta Tavās paša pārdomās. Ja ar šo vēstuli griežos pie Tevis, sakarā ar te pielikto mazo rakstu "Beļģijas starptautiskais stāvoklis," tad to daru, palaizdamies arī šai gadījumā uz Tavu labvēlīgo atsaucīgo prātu, turklāt, zinādams, ar kādu nopietnību Tu vēro notikumus. Berlīnē parakstītais līgums un garantiju jautājums ir radījuši veselu avīžniecības literātūru, pa daļai pie mums, bet vēl vairāk ārzemēs. Par ārzemju atsauksmēm esmu devis dienu no dienas pārskatus savos ziņojumos ārlietu ministram. Iekšzemes avīžniecības atsauksmes prasītu plašākas piezīmes. Šais atsauksmēs ir bieži pārāk daudz subjektīvu vienpusību, ja neteiktu — apzinīgi veidotu greizību, kurām, kā liekās, ir viens un tas pats avots. Šie dažādie raksti — agrāk un tagad — ir savos spriedumos dažubrīd pat pārāk nepārprotami pakalpīgi un daži secinājumi liek domāt, ka tie taisīti noteiktam mērķim, kas jau izrādījās, apskatot tamlīdzīgus rakstus piezīmēs pie ārlietu ministra apkārtraksta. Vai tādi raksti, tik tendenciozā izteiksmē, būtu vajadzīgi, ja nebūtu vēlēšanās dot notikumiem apgaismojumu, kādu tiem īstenībā nevar dot? Patiesības labā un, it īpaši ievērojot domas, kādas pie mums arvien vairāk nostiprinās, būtu vajadzīga lielāka vērība, pārrunājot vai motivējot kādu polītisku rīcību. Ja rīcība var būt kļūdīga un kaitēt, vēl vairāk var kaitēt tādi kommentāri, kas pēdējā laikā arvien biežāk parādījušies. Kad izlasīju "Brīvā Zemē" rakstu "Garantijas", redzēju, ka tas dažos apgalvojumos ļoti apstrīdāms, bet, ievērojot zināmus apstākļus, negribēju uz rakstu citādi atsaukties, kā tikai ar tīri faktiskas dabas aizrādījumu uz apgalvojumu, ku®ā izredzama apzinīga maldināšanas griba. Šis aizrādījums atrodams rakstā "Beļģijas starptautiskais stāvoklis", kuru piesūtīju "Brīvās Zemes" redaktoram H.Zariņa kungam. Es uzsvēru viņam rakstītā vēstulē, ka rakstā "Garantijas" izteiktais apgalvojums, it kā Belģijai būtu neitrālitātes statuts, neatbilst īstenībai. Pats raksts, kuru lūdzu Tevi izlasīt, to skaidri aprāda. Tagad pagājušas jau vairākas dienas kopš raksts redakcijā saņemts, bet tas vēl nav parādījies. Es ļoti, šķiet, maldītos, ja vēl cerētu, ka nelielais raksts, kas neprasa gandrīz nekādas telpas, kļūs iespiests. Būtu nu jājautā, kāpēc tas nevar notikt? Vai tas noticis uz pašas redakcijas lēmumu, vai būtu kāds rīkojums, kas neatļautu tamlīdzīgiem aizrādījumiem parādīties, lai arī cik lietišķi tie būtu? Nāku pie Tevis ar šo šķietami mazsvarīgu lietu, tomēr domāju, ka tā ir vērā ņemama un ka tai ir nozīme. Izlūgšos paziņojumu no redakcijas, kura varbūt nevarēs atklāti atbildēt, un domāju, ka paskaidrojums no redakcijas puses diezin vai lielāku skaidrību lietā ienesīs. Ja es maldītos, es izlūgšos piedošanu, bet pagaidām gribu Tev atļaut pašam vērot. Man nav vēl sevišķi jāizceļ, ka apsverot jau vēstules sākumā teikto, varbūtējs rīkojums, ja tāds pastāvētu un varētu tikt attiecināts uz manis iesūtīto rakstu, padarītu par neiespējamiem pat pašus lietišķākos aprādījumus un pat tādos jautājumos, kas ska® Latvijas dzīvības intereses. Tas nozīmētu Tevi dziļi apvainot, ja gribētu pieņemt, ka tāda varētu būt jelkad Tava vēlēšanās. Ja lietišķu aprādījumu iespējamības tiktu ierobežotas tādā mērā, augtu nepaļāvība uz dažādiem šķietami oficioziem paskaidrojumiem arvien vairāk, kas notiek — atļauj lūgt man to ticēt — ļoti plašos apmēros jau tagad. Par to Tu pats varēji pārliecināties Kameru kopsanāksmē no tur uzstādītiem jautājumiem, ku®i attiecās, protams, vispirms uz lietu būtību, bet ne mazāk arī uz iztulkojumiem, kādus lietām grib dot. Vēl vairāk Tu būtu varējis izdzirdēt no sarunām un atsauksmēm. Cilvēki sāk skatīties ļoti dīvainām acīm. Piedod, ka to atklāti Tev saku.

Ja Tu vēlētos saņemt vēl kādus tuvākus paskaidrojumus pie visa te teiktā, esmu gatavs Tev pakalpot. Arī pie šī gadījuma gribu tev teikt: Ja nepareizi rīkojos, vai taisu nedibinātus pārmetumus, sodi mani. Drauga sodu vienmēr pieņemšu, ienaidnieka nekad. Neņem ļaunā, ka nāku pie Tevis ar savām rūpju domām.

Tev draudzīgā cieņā vēlot visu labu, M.Valters.

Rīgā, 1939.g. 26.jūnijā

Paskaidrojums:Uz 15.jūnija vēstuli saņēmu no Valsts prezidenta 26.jūnijā rakstītu atbildi, kas te seko.

Mīļais draugs,

Man ir divi Tavi pasta sūtījumi; arī ārlietu ministrs ir mani informējis tajās pašās lietās, par ko runā tavas vēstules. Es gribu atbildēt tā: mans uzskats ir, ka nav vēlama polemika ārpolītikas jautājumos ne ārlietu ministrijā, ne arī "Brīvā Zemē", vai citos Latvijas laikrakstos. "Brīvā Zeme" pauž ārlietu ministrijas atziņas, un ārlietu ministrs savu polītiku saskaņo ar visu kabinetu un arī ar mani. Polemika nav vēlama arī blakus jautājumos, un valdības polītikas jautājumos nepavisam nav vēlami raksti no valdības ierēdņu puses. Es domāju, ka taisni Tev šī lieta varēja būt skaidra un neapšaubāma. — Vairāk man nekas šinī jautājumā nebūtu sakāms.

Apsveicu Tevi ar iecelšanu par Liepājas A.P.*) goda šefu. Man bija liels prieks beidzot atrast iespēju izpildīt šo man ļoti patīkamo goda pienākumu.

Tev draudzīgā cieņā visu labāko vēlēdams K.Ulmanis.

*) Liepājas aizsargu pulka

Briselē, 1.jūlijā 1939.g.

Paskaidrojums:Sarakstei turpinoties, es rakstīju 1.jūlijā Valsts prezidentam vēstuli, kuras noraksts te seko

Mīļais draugs,

Katru Tavu vārdu esmu vienmēr sev pietuvinājis tuvu, pat ja tas kādreiz bijis paass, un tikai vienu esmu pie katra gadījuma vēlējies: lai tas būtu taisnīgas cilvēcīgas atziņas nests. Vēstule, kuru tagad saņēmu kā atbildi uz maniem Tev sniegtiem aizrādījumiem, neatstāj, diemžēl, tādu iespaidu. Tā ir tāda ne aiz kāda ļaunuma, par ko esmu dziļi pārliecināts, bet gan aiz iemesliem, kurus iedomājos pārredzam. Mana vēlēšanās būtu, lai arī šai gadījumā valdītu skaidrība lietās, par kurām, viens otru cienīdami, runā divi cilvēki atklāti, kauču viens ir valsts augstākā personība, otrs tavs padevīgais ierēdnis. Tāda vēlēšanās mani pamudinās sagatavot plašāku paskaidrojumu, kuram izlūgšos Tavu draudzīgu labvēlību jau ar šīm rindām.

Atļauj man vēl teikt, ko Tev jau telegrafēju, tiklīdz saņēmu ziņu, ka pagodinājums, kādu Tu man parādīji, mani ierindodams Liepājas A.P., mani patiesi aizkustināja. tas bija liels pārsteigums un toties lielāks arī mans paldies Tev.

Draudzīgi, pateicīgi Tev roku spiezdams Tavs M.Valters.

Briselē, 1939.g. 9.jūlijā.

Paskaidrojums:Pēc kāda raksta parādīšanās "Brīvā Zemē", veselā citu ierindā, vienmēr ar to pašu tendenci, es rakstīju Valsts prezidentam 9.jūlijā sekojošu vēstuli:

Mīļais un cienītais draugs,

Izlasījis "Brīvās Zemes" rakstu "Vēlreiz garantijas" un paris dienu atpakaļ "Valstisko egoismu" — rakstus, kas pierindojas blakus agrākiem no tā paša avota, varu tikai teikt: Mums visiem būs kādreiz sāpīga sajūta, ka tāda veida raksti ir rakstīti. Nepārspīlēju, saku to ar pārliecinātāko apziņu. Ja nav citas iespējas to pateikt, saku to Tev, Tavam augstajam atbildīgajam vārdam.

Palieku ar draudzīgākas cieņas novēlējumiem Tavs M.Valters.

Briselē, 1939g. 27.jūlijā

Paskaidrojums:Sekojošā vēstule, rakstīta Valsts prezidentam Dr.K.Ulmaņa kungam 27.jūlijā, sakarā ar viņa ģīmetnes gleznojumu. Šī vēstule neskar vispārējus jautājumus, bet tā kā atbilde uz to skar arī nepersonīgas lietas, tad to ievietoju vēl vairāk tāpēc, ka tā ir draudzīgās cieņas pausta.

Mīļais un cienītais draugs.

Šodien Tev rakstu priecīgā sajūtā: atnesa tavu ģīmetni. Tu būtu pārsteigs, cik labi tā izdevusies. Tā ir gleznota pēc kādas Tavas fotogrāfijas un Tu redzēsi no fotografiskā attēla, kuru lieku no gleznojuma izgatavot, cik labi darbs izdevies. Māksliniece ir Anna Zariņa, kuras darbus vispāri beļģi ļoti iecienījuši. Esmu pārliecināts, ka vēl labāk izdotos darbs — tava glezna, ja Tu atļautu viņai Tevi uzgleznot pēc dabas. Katrā ziņā viņa ar savu lielo talantu atradīs daudz vairāk Tavu dvēselisko seku, nekā tie daudzie, kas tevi gleznojuši un bieži izgatavojuši tīri neciešamu Tavu portretu. Nupat notikušajās saviesībās, sūtniecībā visi apskatīja ar lielu sajūsmu skaisti un raksturīgi dzīvi strādāto māksliniecisko darbu.

Visā draudzībā, ar novēlējumiem Tavs M.Valters.

Briselē, 1939.g. 3.augustā.

Paskaidrojums:Tādā pašā sakarīgā rakstīju Valsts prezidentam 3.augustā vēstuli, ku®a te seko.

Mans mīļais draugs,

Nebūtu domājis, ka manā dažas dienas atpakaļ rakstītā vēstulē teiktais tik drīz piepildīsies. Vai tā sāpīgā sajūta, par kuru rakstīju, nepārņem, kad noklausās tagad radio un lasa, ko angļu parlamentā saka par šiem rakstiem mūsu presē? (Pēdējais famozais gabals "Brīvā Zemē" no 29.jūlija). Palieku te klāt "L’Indēpendence Belge" 1.augusta izgriezumu. Tu tur lasīsi par Daltona runu. Tā ir plaši tādā veidā izplatīta pa visu pasauli, ko redzu no dažādiem preses atreferējumiem. Taisni tas, ka dažādos rakstos izteikušās ārlietu ministrijas atziņas, kā Tu saki, ir devis iemesli pagriezt šiem rakstiem vēl jo sevišķi vērību un tos tādā veidā iztulkot, kā tas tagad nu noticis angļu apakšnamā. Ne patiesi neitralitātes centieni mums kaitīgi, bet gan savādā publicistika, kas ap tiem radīta, vai arī tendence, kuru izjūt un kas tiešām nebūtu saprotama, ja ar to negribētu panākt patiesas neitralitātes neiespēju — īstenībā mūsu polītikas aktivizēšanu hilteriskās Vācijas labā. Daudzi to iztulko tādā veidā. Lai arī kā, vai mums vajadzēja pie tādām runām angļu House of Commons? Neatrunāsimies ar to, kā tā ir opozīcijas vadītāja runa, tā tad‚ nenozīmīga. Tu zini it labi, kāda nozīme piekrīt opozīcijai angļu parlamentā un cik liels iespaids ir Darba partijai Anglijā, kā arī visas pasaules atklātībā. Būtu vieglprātīgi par tādām runām pajokoties. Lūdzu man piedot, ka Tev atkal rakstu. Tu varbūt lasīsi manu vēstuli ar nepatīkamu sajūtu. Varu tikai teikt, ka turu par savu pienākumu Tev rakstīt: notikumu gaita prasa neliekuļotu pārdomu un neliekuļotu vārdu. Uz mana galda ir biezs manuskripts, kurā vēlējos Tev dot vēl tālākus paskaidrojumus, kā Tev rakstīju, bet es sev jautāju: vai tie maz vajadzīgi, kur lietas tik atklāti parādās, kā tas jau notiek. Lūdzu piedod, ja Tu atrastu manus vārdus par liekiem.

Ar draudzīgākiem novēlējumiem un draudzībā cienot Tavs M.Valters.

Sarakstes turpinājums — seko

Publicēšanai sagatavojis Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors