MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Uldis Ģērmanis — savās grāmatās, savās domās un atziņās

"Ja būtu kāda "vēstures tiesa", tā droši vien mūsu tautu par daudz ko attaisnotu. Taču tas mums maz ko līdzētu kā nācijai. Daudz svarīgāk ir savas kļūdas un vājības apzināties, pārdomāt un izdarīt saprātīgus secinājumus."

Godinot

Misiņa bibliotēkā, kā ikdienā saucam Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa nodaļu, 12. februārī svinīgi tika atšķirta Ulda Ģērmaņa grāmata "Tā lieta pati nekritīs" — pirmā, kas Latvijā iznākusi pēc autora aiziešanas mūžībā. Šajā bibliotēkā 1995. gada oktobrī par godu rakstnieka un vēsturnieka 80. dzimšanas dienai bija iekārtota plaša izstāde "Zili stikli, zaļi ledi", un pats jubilārs pārpildītajā zālē stāstīja par savu grāmatu likteņiem. Stāstījums bija tik krāsains un rada tik dzīvu atbalsi auditorijā, ka Uldis Ģērmanis apņēmās uzrakstīt par to grāmatu. Viņš par to runāja vēl pērnā gada augustā, kad pie rakstnieka ciemojos Solnā, Stokholmas priekšpilsētā. Diemžēl jau septembrī pēkšņi nomira rakstnieka dzīvesbiedre un pēc divarpus mēnešiem ļauna slimība pārcirta arī viņa dzīves pavedienu. Bet tajā atvasaras dienā Uldis Ģērmanis deklamēja Tacītu, citēja brāļus Kaudzītes, atcerējās panākumus kāršu spēlē un tikai mazliet sūrojās par karsto vasaru, kas nav ļāvusi piesēsties pie rakstāmgalda. Redzēdams mani skatāmies uz patukšotajiem grāmatu plauktiem, viņš priecīgs stāstīja, ka te bijusi vesela ekspedīcija un liela daļa grāmatu aizceļojusi uz Latviju. "Misiņa bibliotēkā man ir kārtīgs fonds. Lai tad tur viss ir pie vietas."

Sarīkojuma vadītāja Akadēmiskās bibliotēkas direktora vietniece Venta Kocere arī piemin šo ekspedīciju. Tagad Ulda Ģērmaņa fondā ir 10 tūkstoši glabāšanas vienību — grāmatas, žurnāli, laikraksti, sarakste, fotomateriāli, dokumenti. Liela daļa no tā ievadīta datorā. Plašā bibliogrāfisko datu bāze ļauj ar to iepazīties gan pētniekiem, gan visiem interesentiem, kā vēlējies rakstnieks.

Par Uldi Ģērmani kā analītisku vērotāju, vēsturnieku un skolotāju, izsmalcinātu literātu un publicistu runā akadēmiķis Jānis Stradiņš (viņa runu publicējam atsevišķi), grāmatizdevējs Ivars Riekstiņš un politiķis Eduards Berklavs. Nevar būt skaistākas godināšanas kā godināt rakstnieku un viņa darbu ar viņa grāmatas izdošanu, ar ieklausīšanos viņa domās, atziņās. Ivars Riekstiņš, kas sadarbojas ar zviedru apgādu "Memento" un jau desmit gadus sekmē Ulda Ģērmaņa grāmatu izdošanu Latvijā, atcerējās vēsturiskā romāna "Pakāpies tornī!" tapšanas laiku, kad abi ar autoru cauru nakti lasījuši vēl nepublicētās grāmatas nodaļas, un izteica cerību, ka Latvijā atgriezīsies visas iznākušās Ulda Ģērmaņa un arī Dr.Ulofa Jāņsona grāmatas. Savās pārdomās par latviešiem Latvijā un pasaulē, ko rosinājusi Ulda Ģērmaņa grāmata, dalījās Eduards Berklavs, ko rakstnieks pats mēdza saukt par savu menedžeri, jo tieši viņš allaž sagaidīja un pavadīja savu draugu, kārtoja žurnālistu intervijas un tikšanās. Viņš īpaši atzīmēja Ulda Ģērmaņa grāmatas mūsdienīgumu, nezudušo aktualitāti, kaut arī tā rakstīta pirms 27 gadiem:

— Arī es vienmēr esmu gribējis izprast, kādi esam mēs un kādi ir ārlatvieši, kā jāveidojas mūsu attiecībām. Kad pamodos, apjēdzu, kādā bandā esmu iekļuvis un aizgāju no komunisma, arī vēlāk, Tautas frontes laikā, es domāju — tur, dīķa otrā pusē, ir tie lielākie patrioti, mēs te tādi sušķi vien esam. Kad 1989. gadā pats nokļuvu Amerikā un Kanādā, nācu pie atziņas: gan tur, gan te ir gudri, pašaizliedzīgi, patriotiski noskaņoti latvieši un ir arī alkatīgi sava labuma meklētāji. Un nekas jau nav mainījies. Tikai agrāk cilvēkus visvairāk maitāja godkārība un varaskāre, bet tagad kā smagi dzirnavu akmeņi viņus spiež alkatība, šausmīga mantkārība. Aktualizējot Ulda Ģērmaņa darbu mūsdienīgumu, tajos pausto rūpi par latviešu tautas un valsts nākotni, Eduards Berklavs izteica savas pārdomas arī par Latvijas ceļu uz Eiropas Savienību un attieksmi pret pašām jaunākajām politiskās dzīves aktualitātēm.

Viņš runāja asi un nesaudzīgi, kā to savos darbos allaž atļāvies arī Uldis Ģērmanis un viņa "līdzinieks" Dr. Ulofs Jāņsons. Nevienu viņa grāmatu sabiedrība nav uzņēmusi ar aplausiem, visas tikušas no dažādām pusēm kritizētas, taču nezūdošu vērtību Ulda Ģērmaņa rakstniecībai un publicistikai piešķir tas, ka viņš, rakstot par cilvēku trūkumiem un dzīves ačgārnībām, allaž ir apliecinājis labo.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Uldis Ģērmanis pie Mičiganas ezera 1970. gada vasarā

Foto no grāmatas

"Tā lieta pati nekritīs. Amerikas piezīmes"

Atceroties

Latvijas ZA akadēmiķis Jānis Stradiņš:

Runa Ulda Ģērmaņa grāmatas atvēršanas svētkos 1998. gada 12. februārī Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā

Šī kopā sanākšana nav tikai iepazīšanās ar jaunizdotu grāmatu, nav tikai tās atgādinājums Latvijā 27 gadus pēc iznākšanas. Tas ir arī piemiņas brīdis, jo Ulda Ģērmaņa grāmata pirmoreiz iznāk pēc autora nāves, un esmu pārliecināts, vēl dažas viņa grāmatas atkārtoti ieraudzīs dienas gaismu Latvijā.

Tādēļ lai vēlreiz kopā atceramies Uldi un atceramies, kas viņš ir bijis Latvijai.

Viņš bija — ja ne kā Rainim tūkstošveidis, tad daudzveidis gan — ievērojams vēsturnieks un vēstures zināšanu popularizētājs (vairākkārt izdotie "Latviešu tautas piedzīvojumi"), viņš bija izcils, izsmalcināts literāts un publicists ("Zili stikli, zaļi ledi", "Pakāpies tornī"), viņš bija smalks analītisks vērotājs — sovjetologs ("Zināšanai", "Laikmeta likstas", "Ceļā uz Latviju", "Izvērtēšanai"), šķiet, 13 grāmatu autors. Viņš bija izslavēts skolotājs, sabiedrisks darbinieks un, varētu sacīt, pat politiķis (es te gribētu izcelt Ģērmaņa nopelnus Eduarda Berklava slavenās 1972.gada vēstules popularizēšanā), bet — pāri visam — Uldis Ģērmanis bija kaismīgs latviešu patriots, kas apcerēja savas tautas būtiskākos vēstures un tālākpastāvēšanas jautājumus, kura domas plaši atbalsojās sabiedrībā — gan trimdā, gan Latvijā.

Ir zināma ironija, ka Ulda Ģērmaņa godināšana notiek kompartijas vēstures arhīvam paredzētā ēkā, par ko Uldis būtu nosmīnējis sev raksturīgā veidā.

Man personiski bija gods iepazīties ar Uldi Ģērmani 1991.gada 14.jūnijā Komunistiskā totalitārisma un genocīda izvērtēšanas konferencē Rīgā, kuras rezolūcijā pirmoreiz izskanēja prasība aizliegt Komunistiskās partijas darbību un izvērtēt tās noziegumus pret Latviju; šī rezolūcija tika atkārtota Latvijas Republikas Augstākās padomes pazīstamajā 1991.gada 23.augusta lēmumā pēc puča. Konferencē, kuras rīkošanā bez Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Vēstures institūta, bez deputātiem Eduarda Berklava, Romāna Apsīša un Paula Lazdas piedalījās arī Uldis Ģērmanis, nolasot referātu "Kā tautu cietums kļuva par tautu kapsētu". Vēlāk ar nelaiķi mūs vienoja gan vēstuļu sarakste, gan būtiskas sarunas, īpaši Stokholmā. Uldis Ģērmanis mani iemācīja lietot pēc viņa receptes sagatavotu ķiploku šņabi, kas līdzot pret daudzām kaitēm. Ne visos vērtējumos esmu bijis un esmu šodien vienisprātis ar Uldi Ģērmani, taču allaž esmu apbrīnojis viņa spēju uztvert un pasacīt svarīgāko, analizēt, viņa dedzību un ļoti spēcīgo literāro izteiksmību. Bezkompromisa nostājā viņu savā ziņā varētu salīdzināt ar Kronvaldu Ati, tāpat viņa spalvas asumu, par ko vēl sacīšu pāris vārdus.

Ulda Ģērmaņa aiziešana ir zaudējums visai latviešu tautai, uzsveru — visai, jo domāju, ka viņa mums ļoti pietrūks, arī ienaidniekiem un skauģiem. Taču pateiksimies liktenim, ka viņš vēl dabūja redzēt notikumu ievirzi Latvijā, kaut visai pretrunīgu, tomēr neatkarības virzienā, ka viņš paguva brīdināt par dažām reālām un iespējamām kļūmēm mūsu atjaunotās valsts stratēģijā un virzībā. Būsim gandarīti, ka pirms divarpus gadiem savā 80 gadu jubilejā viņš paguva veikt triumfālu braucienu uz Rīgu, pakavēties Zinātņu akadēmijā, Misiņa bibliotēkā, Rakstnieku savienībai nesen atņemtajā namā, paguva nodot tautas mantojumā ne tikai savas publicētās grāmatas, bet arī vienreizēji bagātu un oriģinālu personisko arhīvu.

Tādēļ šodien skumsim, ka nav vairs Ulda Ģērmaņa, bet priecāsimies, ka viņš ir bijis — savā ziņā kā "latvju Pūcesspieģelis", kuram Klāsa pelni ir pukstējuši uz sirds visu viņa apzinīgo mūžu.

Grāmata "Tā lieta pati nekritīs" — Amerikas piezīmes — būtībā ir loģisks turpinājums pirmajai lielgrāmatai "Zili stikli, zaļi ledi", kas bija Rīgas piezīmes.

Šī pirmā grāmata bija tā, kas Uldi Ģērmani ar rāvienu darīja slavenu, un tā arī patiešām ir izcila grāmata. Izcila toreiz un izcila arī šodien. Ļoti patiesa un ļoti skumīga grāmata. Vērojumi īsajā Rīgas apmeklējumā 1966.gadā un jaunības atmiņas saplūdušas vienā, maķenīt rezignētā stāstījumā, asociāciju un refleksiju plūsmā. Grāmatā ir gan 20.—30.gadu Rīgas skatījums, gan iespaidi padomju Rīgā, gan smagas pārdomas par Latviju, vēsturi un nākotni. Tā bija trijās plūsmās rakstīta trimdinieka grāmata (es runāju par "Zili stikli, zaļi ledi"). Nav brīnums, ka šis darbs uzjundīja jau mazliet iesnaudušos trimdas sabiedrību, lika tai pamosties no sākotnējām ilūzijām un sapņojumiem. Tas bija "Prāgas pavasara", "Jaunās gaitas", Bal-tijas pētījumu veicināšanas asociācijas (AABS) veidošanās spraigais, rosinošais laiks, kas izraisīja nedibinātas cerības, tomēr starptautiskajās attiecībās noveda pie t.s. detantes un Brežņeva stagnācijas gadiem. Kad 1968.gadā iznāca grāmata "Zili stikli, zaļi ledi", to lasīja, vērtēja, apsaukāja.

Visai loģiski, Uldi Ģērmani no Zviedrijas tautieši uzaicināja uz Ameriku, lai skatītu vaigā šo "gaisa jaucēju", lai izrunātos, kopā padomātu. Tā tapa "Amerikas brauciena piezīmes", kas turpina Rīgas piezīmes. Varbūt tās vairs nav tik spilgtas, kolorītas, kontrastainas, taču arī te autors pārsteidz ar asiem vērojumiem, grafiskiem portretējumiem. Lielākā vērtība "Amerikas piezīmēs", manuprāt, tomēr ir divām lekcijām, kuru teksti (vai konspekti) iestarpināti grāmatā.

Pirmā lekcija "Kam par labu nāk kultūras sakari ar Latviju?" — Toronto sacīta lekcija, vērienīga un nebūt ne viegla saruna ar tautiešiem viņpus okeāna, saruna, kas uz ilgiem gadiem noteica trimdas un latviešu sabiedrības attiecības, ļāva atjaunot pirms 25 gadiem varmācīgi pārtrauktos kultūras kontaktus turklāt ne tādā veidā, kā iedomājās Kultūras sakaru komiteja Rīgā, bet Latvijas nākotnei labvēlīgā garā. Daudzējādā ziņā tie diedzēja "trešās atmodas" asnus. Arī šodien viena otra doma varbūt ir aktuāla, gan gluži citā griezumā, pārdomājot ārlatviešu un Latvijas sabiedrības attiecības.

Otra Ģērmaņa lekcija ir teikta 3. latviešu ārstu un zobārstu kongresā Losandželosā par tēmu, "Kāpēc esam tādi kā esam (kā vēsture mūs veidojusi)?". Kongress bija veltīts tēmai "Latviešu tautas bioloģiskās pastāvēšanas iespējas", tā vadītāju vidū bija Dr. A.Alksnis un J.Āboliņš, un Ģērmaņa lekcija ir par tautas psiholoģiju. Šī lekcija, manuprāt, skan spraigi, aktuāli un pamācoši arī šodien, arī pēc Vairas Vīķes-Freibergas Spīdolas lekcijas, arī pēc dažām pašreiz risinātām pārrunām par latviešu identitāti, arī pēc nupat aizvadītās demogrāfijas konferences un Zinātņu akadēmijas sēdes šajā jautājumā.

Nepārstāstīšu lekcijas saturu, tā jālasa (vai jāpārlasa) un jāpārdomā katram, taču atkārtošu lekcijā ietvertos Kronvaldu Ata vārdus pirms 127 gadiem: "Izmirs vēl daža paaudze, iekām tikai verdzības gars sāks patiesi vispārim izzust. Lai arī mēs šai ka®ā kristum, tomēr tā lieta pati nekritīs; bet mums, tiem tagadējiem, ka®ā krītot, izaugs jo spēcīgi, jo stalti ka®otāji." Šie Kronvalda vārdi 1870.gada vēstulē redaktoram Bernhardam Dīriķim izvēlēti par virsrakstu grāmatai. Tie ir tikpat aktuāli 1997.gadā, cik aktuāli bija 1970. un 1870.gadā.

Ulda Ģērmaņa lekcija un visa grāmata aicina uz nācijas paškritiku kā garantiju tās tālākpastāvēšanai. Tikai tā tauta, kas apzinās savus trūkumus un atbrīvojas no tiem, var virzīties uz nākotni. Kā lasāms grāmatā, lekcija auditorijā toreiz izraisīja visai dalītas izjūtas, taču tālredzīgākie klausītāji, kā Anšlavs Eglītis, saprata. Vai saprotam to šodien, un kā to saprotam?

Vēsture māca, ka nepietiek formāli iegūt neatkarību, politisku neatkarību. Jāiegūst arī gara suverenitāte, kas var būt ļoti daudzveidīga. Jāiegūst arī ekonomiska suverenitāte. Jāiegūst arī nācijas iekšēja vienotība, sakoptība. Jāprot paskatīties uz sevi no malas, varbūt arī ar ironiju, ne tikai ar iejūsmību un sevis iežēlināšanu vien.

Latviešu tautas tēls 1988.gadā atšķiras no tās tēla 1998.gadā, un es bīstos apgalvot, ka tas mainījies tikai uz labo pusi, bet kāds būs šis tēls 2008.gadā? Nupat par to skaisti runāja mācītājs Juris Rubenis, — realitāte diemžēl ne vienmēr seko viņa aicinājumiem.

Bet par to pašu lietu no aizmūžiem, mūs uzrunā Uldis Ģērmanis, un savus ieilgušos ievadvārdus nobeigšu ar aicinājumu ieklausīties šajos vārdos:

"(..) Mums nebūtu jāuztraucas vai jākrīt izmisumā (..) Mēs nu reiz esam tādi, kā vēsture un nemitīgie likteņa triecieni mūs veidojuši. Ja būtu kāda "vēstures tiesa", tā droši vien mūsu tautu par daudz ko attaisnotu. Taču tas mums maz ko līdzētu kā nācijai. Daudz svarīgāk ir savas kļūdas un vājības apzināties, pārdomāt un izdarīt saprātīgus secinājumus. Mūsu vēstures gaitas ir bijušas tik interesantas, mēs vairākkārt esam atradušies lielu pasaules notikumu "atslēgas pozīcijās", ka ir vērts nopietni mēģināt iepazīties ar latviešu tautas vēsturi un kultūru. Bet tikai to, ko pilnīgāk pazīst, var arī patiesi iemīlēt. Iemīlēt — ar visām kļūdām un trūkumiem."

Gribētu vēl tikai piebilst, ka Uldis Ģērmanis bija Latvijas ZA ārzemju loceklis, un šajā reizē vēlētos godināt mūsu izcilā biedra piemiņu arī ZA vārdā, jo īpašas piemiņas ceremonijas ZA nebūs — "Zinātņu Akadēmijas Vēstīs" un "Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā" esmu uzrakstījis divus plašākus nelaiķa piemiņas rakstus, pirmo kopā ar akadēmiķi Saulvedi Cimermani. Taču nevar būt skaistākas godināšanas kā godināšana ar grāmatu, ar domām, ar loloto ideju atgādināšanu, un Uldis Ģērmanis tādu pelnījis ir pilnam.

Kāpēc esam tādi, kā esam

Kā vēsture mūs veidojusi

Ulda Ģērmana lekcija, nolasīta Latviešu ārstu un zobārstu 3. kongresā Losandželosā 1970. gada 2. jūlijā

Mēs sevi dažkārt mēdzam slavēt un cildināt, dažkārt peļam un "skaišamies par latviešiem". Diezgan parasta parādība ir, ka latvietis sveštautiešu sabiedrībā nonicina savus tautiešus, mēģinādams pats sevi izcelt kā indivīdu. Ir, protams, arī pretēji gadījumi.

Savdabīgajam dzejniekam, domātājam un patriotam A.Apsītim–Apsesdēlam ir kāda vārsma:

Noliksim, biedri,

Uz brīdi darbu un darba rīkus...

Un padomāsim, ko ceļam,

Priekš kā te uz akmeņa akmeni veļam...

 

To, mazliet pārveidojot, varētu arī teikt:

Un padomāsim, ko darām,

Kāpēc esam tādi, kā esam.

Ir derīgi kādreiz apstāties darba un dzīves steigā, nomierināties un rāmā garā šo to pārdomāt. Šoreiz — par mums pašiem, par mūsu izdarībām, ievirzēm un nosliecēm. Mēģināt kādu parādību izprast taču ir daudz svarīgāk nekā pelt vai slavēt. Ja labāk sevi pazīsim un sapratīsim, varbūt nākotnē pat spēsim vienu otru lietu labāk izkārtot. Bet, ja nelīdzēs, tad tomēr neskādēs.

Par mūsu sasniegumiem, spējām un labajām īpašībām lai runā citi. Mums pašiem visnoderīgāk būtu apzināties mūsu trūkumus un vājās puses. Par to tad arī šoreiz būs runa. Šis referāts tātad būs apzināti vienpusīgs, bet — labā nolūkā. Lai neizplūstu ga®ā traktātā, man nāksies dažas parādības vienkāršot, dažus jautājumus apskatīt fragmentāri. Vispārējo ainu tas, manuprāt, tomēr negrozīs.

*

Kā zināms, mēs piederam pie indoeiropiešu tautu saimes un pēc paskata mūs visai grūti atšķirt no daudzu citu tautu locekļiem. Bet vēsturiskā attīstība, sabiedriskā vide un sabiedriskie apstākļi ir mūs veidojuši un ietekmējuši, radījuši zināmus vērtējumus, paradumus, dzīves ievirzi (dzīves ziņu). Tur nav ko slavēt, tur nav par ko skaisties, bet to ir interesanti pārlūkot.

Kā etniska grupa ar savām tradicijām un valodu mēs esam ļoti sena (vecāki par amerikāņiem, kanadiešiem, angļiem, frančiem u.c.), bet kā kultūras nācija esam stipri jauna, tikko simt gadus veca.

Krusta ka®u un vācu ekspansijas rezultātā mūsu seno cilšu brīvā attīstība tika pārtraukta 13.gadsimtā. Līdz pat visjaunākajiem laikiem latvieši dzīvoja citu tautu, citu kultūru un polītisku sistēmu aizbildniecībā. Tā kā kristīgo ticību senajā Baltijā nācās izplatīt ar rupju varu un sīvā cīņā, tad ieka®otās Māras zemes jeb Livonijas (t.i., vēlākās Latvijas un Igaunijas) mācītā kārta (garīdznieki) bija naidīgi un nicīgi noskaņota pret turienes cilšu agrāko "pagānisko" kultūru un tradicijām. Tai nebija nekādas intereses to dokumentēt un aprakstīt, kā tas, piemēram, notika Islandē, kur kristīgā ticība nostiprinājās bez asins izliešanas. Tāpēc mūsu senču vecākā kultūra, it īpaši viņu mutvārdu vēstures tradicijas, gāja bojā uz visiem laikiem.

Ilgajos un nežēlīgajos krusta ka®os krita daudz mūsu seno cilšu kungu un ka®avadoņu; lielāks skaits no šī virsslāņa kopā ar savu ka®a draudzi un tuviniekiem devās trimdā uz radniecīgo leišu zemi, uz Novgorodu, Pliskavu un Polocku. Pārējie augstmaņi laika gaitā saradojās un saplūda ar ieka®otājiem — pārvācojās (brīvkungi Gaiļi–Hāni, firsti Līveni u.c.). Galotnes bija nocirstas; turpmāk norisinājās šo cilšu sabiedrības lēna nivelēšanās par zemnieku kārtu, ku®a pamazām grima arvien lielākā nebrīvībā. Šis process bija ilgs un sarežģīts, un arī šai nivelētajā sabiedrībā bija dažādas pakāpes un atšķirības. Bija arī daži izņēmumi — kuršu ķoniņi, atsevišķas brīvzemnieku (leimaņu) dzimtas un latviešu namnieki Rīgā. Bet mums neizveidojās pašiem sava garīdznieku un muižnieku kārta — nebija savas vadības.

Tai pašā laikā senajā Livonijā, iekšējās migrācijas un kolonizācijas ceļā, notika seno cilšu saplūšana: izveidojās latviešu un igauņu tautas.

*

Svešo novērotāju (ceļotāju) un chronistu apraksti, Rīgas latviešu amatu sūdzības (18.gadsimtā) liecina, ka latvieši tomēr nebija aizmirsuši, ka viņi ir īstie, senie zemes saimnieki un īpašnieki, bet vācieši tikai ienācēji, kas ar viltu un varu uzmetušies par kungiem. Ir daudz liecību par latviešu sarkasmu, humoru un nesalauzto spītu. Ar smalku ironiju latvietis saka:

Kungi raksta grāmatā,

Saule kļava lapiņā.

Bet ilgus gadsimtus viņi ir atrauti no savas zemes sabiedriski polītiskās un kultūras dzīves kārtošanas un vadības. Dažādu monarchu virskundzībai mainoties, "Baltijas provinču" sabiedriski polītisko vadību savās rokās patur vācu muižnieki un Rīgas vācu patricieši (rātskungi), bet garīgo dzīvi vada vācu mācītāji — "muižniecības taure kancelē". Latviešu ("arāju kārtas") aktivitātes loks tāpēc ilgu laiku ir šauri norobežots; tas aptve® lauku darbus mājā un muižā, ģimenes radu būšanu. Lielkungs un cienīgtēvs ir viņa tiešie priekšnieki, abi — ienīsti. Šo situāciju gleznaini izteicis J.Medenis:

Iet gadu simteņi un lasa vecā stabā:

Te karātavu kalns, tur kapu akmens žogs,

Tie pirksti muižā ved, tiem galā baznīckrogs,

Un vidū mācītājs zem pūra sveci glabā.

Latvietim tātad nav iespēju vingrināties sabiedriskā, kollektīvā darbā, strādāt kopējiem mērķiem un pasākumiem. Šīs spējas viņš nevar attīstīt, jo biedrošanās ir bīstama buntavniecība. Un viņš pierod, ka jāpaļaujas tikai uz paša spēkiem. Latviešu daudzinātais individuālisms, nespēja un neticība kopējiem pasākumiem ir vēsturiski nosacīta.

Ar muižas lielās saimnieciskās un policejiskās varas palīdzību, ar propagandu no kanceles latvietim nemitīgi cenšas iepotēt paklausību un bijību pret kungiem, pazemību, pieticību un strādību; ar visādiem līdzekļiem viņam cenšas iedvest mazvērtības apziņu. Viņam mēģina pat iegalvot, ka latvieši nav tauta, bet "arāju kārta", kam viņu valoda ir tikai zemnieku mēle, ka izglītots latvietis ir Unding, neiespējama lieta.

Bet tautas apspiestie garīgie, radošie spēki un tieksmes meklē kādu izpausmes iespēju — tā rodas mūsu apbrīnojamais folkloras zelta fonds — mūsu liriskās tautas dziesmas, sakāmvārdi, parunas, teikas un pasakas. Un latvietis izvēršas par aizrautīgu dziedātāju. Viņš izdzied savus priekus un bēdas, savus dzīves vērojumus un pieredzi. To viņam neviens nespēj aizliegt, kaut arī šīs dziesmas reizēm ir mēģināts nonicināt. Savas ilgās nebrīves laikos latvieši kļūst par izcilu dziedātāju tautu, kas gluži pamatoti var teikt:

Dziedot dzimu, dziedot augu,

Dziedot mūžu nodzīvoju.

Vai brīnums, ja lirika joprojām ir latviešu rakstniecības spēcīgākā nozare, it īpaši atkal apspiestajā dzimtenē?

Savās dziesmās latvietis ieliek sava "es" labāko daļu; tur viņš atbrīvojas, noreaģējas. Bet skaudrā praktiskās dzīves īstenība ir likusi viņam attīstīt arī citas maņas un prasmes, jo ir jāprot dzīvot, izdzīvot, izkulties caur visādiem spaidiem un grūtumiem ("kas māk, tam nāk"). Pašam ar visu jātiek galā. No citiem nekādu palīdzību nav ko gaidīt. Un, apstākļu spiests, izveidojas visnotaļ materiālistiski ievirzīts praktiska aprēķinātāja tips. Mēs redzam viņu dažādu laikmetu maiņās ar cepuri rokā, ar līku muguru, ar sieciņu padusē, bet ar blēdīgu smīnu ūsās. Viņš ir izdarīgs, izturīgs, centīgs (nereti pārcentīgs), visādās sīkās blēdībās izmanīgs (dažkārt arī zaglīgs), bez solidaritātes un lojalitātes pret saviem kārtas brāļiem, jo "katrs rauj, cik var un kur var". Viņš ir gatavs aprunāt, apsūdzēt un nodot citus, ja pašam kas atlec, bet bieži vien arī ja nekas neatlec — tā sakot, aiz paraduma. Tās ir apspiesta, izmantota cilvēka īpašības, kas cenšas izdzīvot un tikt labākā robā šai bēdu pasaulē. Šī latviešu tautas maitāšana ir vislielākais noziegums, ko mums nodarījušas dažādās svešās varas no senākiem līdz visjaunākiem laikiem. Ojārs Jēgens par to trāpīgi skandē (par latviešu dažnedažādo kalpošanu):

Par šķēpnesi, par vēstnesi,

Par bruņu kalpa kalpu,

Par lauksargu, par mežsargu,

Par muižas staļļa puisi,

Par krāsnkuri, par rijkuri,

Par kunga kambarsulaini,

Par piķieri, par šķilteri,

Par naktssargu, par vārtsargu,

Par pussargu, par aizsargu,

Par visu ka®u kalpu...

Mazāk izturīgie atkal slīcināja savu bezcerīgo dzīvi alus krūzēs un brandavīna kannās — "šķidrajā maizē". Apspiestības laikos latviešu tautā izplatījās žūpības posts. No šīs tradicijas mēs līdz pat šim laikam neesam tikuši vaļā (mūsu dzimtenē tā tagad diemžēl zeļ ar jaunu spēku progresīvās, lielās, pareizticīgās un brālīgās krievu tautas ietekmē).

Protams, vienmēr un visos laikos ir bijuši izņēmumi: cilvēki ar augstu tikumību, dažādi dumpinieki un nemiernieki.

*

Šādā primitīvā eksistences cīņa dzīvojot, nekādas plašākas un nopietnākas garīgas intereses attīstīties nevarēja. Ideāls bija gluži vienkārši labāka dzīve, labāki materiālie apstākļi un agrārajā sabiedrībā radušās bezgalīgās ilgas pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes.

Taču jau 17. un 18.gadsimtā vienam otram latvietim (it īpaši dažiem Rīgas amatnieku dēliem) laimējās iegūt akadēmisku izglītību. Dažs labs no viņiem — mācītājs Jānis Reiters un mācītājs Vilis Šteineks — ir arī iestājušies par saviem tautiešiem. Bet izglītotā sabiedrība līdz 19.gadsimta otrai pusei ir tikai vācu sabiedrība, un viss vairums izglītoto latviešu ar laiku pārvācojas un zūd savai tautai (nav gandrīz tādas baltvācu dzimtas, ku®as senčos nebūtu latvietis vai igaunis).

Gan maitāta un kropļota, bet grūtā darbā un vienkāršā dzīvē rūdīta, tauta izdzīvo dzimtniecības un klaušu laikus. 19.gadsimta otrā pusē sāk strauji izveidoties latviešu gruntniecība jeb saimnieku kārta. Industrializācijai attīstoties un pazūdot cunftu spaidiem, tai pašā laikā rodas latviešu pilsonība un rūpniecības strādnieki. Neizlutinātie latviešu gruntnieku un pilsonisko arodu pionie®i parāda ārkārtīgu enerģiju un darba spējas, sasniegdami apbrīnojamus rezultātus (šur tur pilsētās viņi sāk izspiest vāciešus).

Bet latviešu lauku un pilsētu pilsonībai (sauksim to tā) šī laušanās uz augšu paņem visus spēkus. Tā, gluži dabiski, ir visnotaļ materiālistiski ievirzīta. Attīstīta, veca pilsonība ir rietumu zemēs bijusi tas slānis, kas attīsta nacionālo kultūru, mākslu, zinātni, kas atbalsta un veicina šīs ikvienai kultūras nācijai tik svarīgās nacionālās dzīves nozares. Tā arī mēdz izveidot nacionālpolītisko ideoloģiju un uzņemties polītiskās cīņas vadību. Latviešu pilsonības attīstības vēsture ir pārāk īsa, lai tā līdz 20.gadsimta sākumam spētu izaugt par tādu sabiedrisku faktoru un spēku (latviešu tautiskā kustība jau astoņdesmitajos gados apsīkst nacionālā romantismā un polītiskā pieticībā).

Izsitusies cik necik uz augšu, tā izveido savu dzīves stilu, kā nu zina un prot. Paraugi ir: uz laukiem — muiža, pilsētās — vācu birģeļi. Latviešu pilsoņi noskatās, kā kungi ēd un dzīro, kā iekārto savas mājas. Viņi cenšas atdarināt vācu materiālo kultūru un sadzīves paradumus, slikti kopējot dažādas ārišķības (pie tam bieži vien tās izķēmojot). Ticis pie rubļa, latvietis cenšas spēlē kungu, plātīties ar savu mantu ("es var’ maksāt"), pērk plīša mēbeles, kroņlukturus, klavieres, palmas (vai vismaz gumijkoku), rīko izšķērdīgas viesības. Viņa bērniem obligāti jāmācās spēlēt klavieres, vienalga, vai tiem šai laukā ir kādas spējas, vai ne. Baltvācu īstā, nopietnā gara kultūra latviešu pilsoņiem visumā paliek sveša; ar baltvācu ievērojamo literātu slāni viņiem maz saskares. Sveša paliek arī izpratne par garīgo baudu un par to, ko tā spēj dot kulturāli attīstītam cilvēkam.

Saviem bērniem turīgais latvietis pūlas sagādāt "vieglāku dzīvi", sūta tos skolās, bet nespēj viņus garīgi vadīt un ietekmēt.

Šīs jaunās latviešu pilsonības ideologs, materiālās labklājības sludinātājs un veicinātājs ir izcilais tautas atmodas darbinieks Krišjānis Valdemārs. Viņa lieliskie nopelni latviešu pašapziņas celšanā un saimnieciskās attīstības veicināšanā neprasa nekādus kommentārus. Bet viņš bija vājš nacionālās polītikas stratēģis un tautas nākotnes plānotājs.

Arī nabadzīgākie latvieši ātri apķer, ka izglītība dod iespējas tikt uz augšu, palīdz iegūt vieglāku darbu un ērtāku dzīvi. Un latvieši ar neredzētu centību laužas uz skolām (ar apbrīnu to ir konstatējuši vairāki vācu publicisti, norādot, ka vācu zemākajos slāņos šādas tieksmes nav novērojamas). Bet izglītību latvietis visumā uzskata tikai par līdzekli, nevis par mērķi un pašvērtību, kam nozīme personības attīstīšanā. Nav vēl īstas izpratnes par to, ko dod garīgi pilnvērtīga dzīve, intellektuālas intereses un garīga bauda.

Pavisam niecīga interese ir par teorētiskajām, humanitārajām un sabiedriskajām zinātnēm.

(Arī neatkarīgajā Latvijā bija pavisam maz latviešu vēsturnieku, filologu un filozofu. Gluži skandalozs ir fakts, ka līdz pat 1936.gadam Latvijas universitātē nebija Latvijas vēstures katedras; visā mūsu neatkarības laikmetā arī netika sarakstīta zinātniski pamatota Latvijas vēsture).

Tāpēc latvieši vienmēr ir bijuši vāji minētajās zinātnēs, vāji teorētiskajā, ideoloģiskajā plāksnē. Šim apstāklim bijušas gaužām bīstamas sekas, jo tieši uz šīm zinātnēm balstās tautas nacionālā kultūra un dziļāka, noturīgāka nacionāla apziņa. Arī šodien nopietnāks kultūrāls nacionālisms lielākai latviešu daļai joprojām ir diezgan svešs, jo tāds var rasties tikai tad, ja cilvēks tiešām pazīst savu vēsturi un kultūru (tai vietā gan redzam dažādas ārišķīgas izdarības, kas, šķiet, maz pārliecina pat pašus darītājus). Mēs trimdā turpinām izšķiest sabiedriskus līdzekļus visādiem neprātīgiem projektiem, bet neesam spējuši radīt nevienu nopietnu periodisku zinātnisku izdevumu kādā svešvalodā, ar kuru varētu stāties veco kultūras tautu priekšā (tas tikai viens piemērs, bet raksturīgs).

Mūsu pirmie akadēmiski izglītotie ļaudis bija mācītāji un ārsti, tad nāca klāt inženieri un advokāti. Studēt teorētiskas disciplīnas latvietis ilgi uzskatīja par "plānā galdiņa urbšanu". Ar to gan varēja nodarboties delverīgie, pārsmalcinātie "kungi" (vācieši, cittautieši), bet latviešu zemnieka dēlam bija jāskatās "reāli". Iemesls, protams, bija neziņa, neizpratne, nepamatotas bailes par "praktiskās dzīves nodrošināšanu", jo was der Bauer nicht kennt, frisst er nicht. Mēs dažkārt skatāmies no augšas uz "slinkajiem, nevīžīgajiem krieviem", bet aizmirstam, ka viņiem ir vienmēr bijuši savi teorētiķi, domātāji un punktierētāji.

Atsevišķi, nedaudzi izņēmumi arī mums ir bijuši. Uz viņiem mēs vēl šodien balstāmies, atsaucamies. Bet viegli viņiem nav klājies. Latviešu pilsoņu aprindās arī agrākos laikos varam atrast dažu labu kultūrālu dzimtu, pat dažu ievērojamu mecenātu (piem., Augustu Dombrovski), bet vispārējo ainu tas negroza.

*

Tomēr nacionālisma idejas no rietumiem 19.gadsima vidū sasniedz Latviju. Arī pie mums sākas nacionālā atmoda. Pirmais lielais nacionālais ideologs ir Atis Kronvalds. Pameklēsim viņa rakstos — ko viņš saka par saviem tautiešiem. Vēstulē skolotājam D.Damberģim 1869.gada augustā Kronvalds konstatē:

"Mēs nemīlam krietnus tikumus, jo mūsu vienīgās rūpes ir — gaļa, gaļa, nauda, nauda! (..) Mūsu tautai vēl daudzkārt trūkst nešaubīgas ticības, dedzīgas tēvzemes mīlestības un prātīgas cerības."

1870.gadā vēstulē redaktoram B.Dīriķim viņš raksta:

"Izmirs vēl daža paaudze, iekām tikai verdzības gars sāks patiesi vispārim izzust. (..) Lai arī mēs šai ka®ā kristum, tomēr tā lieta pati nekritīs; bet mums, tiem tagadējiem, ka®ā krītot, izaugs jo spēcīgi, jo stalti ka®otāji."

Taču nacionālā atmoda pēc pirmajiem panākumiem ieslīd pilsoniskā pieticībā, nespēdama pāraugt polītiskā nacionālismā. Latviešu pilsoņi tai laikā (1880-tie gadi) ir apmierināti ar sasniegtajiem materiāliem panākumiem un turpina vairot savu mantu. Ar lojālu izturēšanos pret cara patvaldību viņi cer sagaidīt zināmas reformas, t.i., pēc vecās kalpu metodes — ar cepuri rokā, ar klanīšanos un pateikšanos (nezinot īsti par ko).

Rīgas Latviešu biedrības 28.gadasvētkos 1896.gada 19.februārī (pēc v.st.) tika skandināta Baginska Friča sacerēta "Galda dziesma", kas beidzas ar šādām vārsmām:

Novēlēsim saules mūžu

Rīgas Latvju Biedrībai

Un par visu pateicību

Izsacīsim valdībai!

 

Lai no Daugavas līdz Ņevai

Skaļu slavu uzsaucam:

Mūsu Caram — Patvaldniekam

Nikolajam — Otrajam!

Dabiski, ka tā nevarēja ilgi turpināt un vadīt sabiedrisko dzīvi. Šai apsīkumā un tukšumā tad nu deviņdesmitajos gados ielaužas jauna dumpīga priecas mācība jeb, kā toreiz teica, jaunais evaņģelijs — jaunā strāva. Tās avots bija vācu marksisma brošūriņas, kas galvenokārt caur Liepāju ieplūda Latvijā. Šis jaunais eveņģelijs aizrauj jauno, nemierīgo paaudzi, it īpaši skolniekus, studentus un pusintelliģentus. Tie audzina bārdas, ērmoti ģērbjas, jūsmo un dumpojas.

Bet jaunie latviešu marksisti paliek teorētiski vājinieki; viņi nespēj pārstrādāt un piemērot Latvijas apstākļiem jaunās idejas. Latviešiem nav bijis neviena izcila marksistiska vai sociālistiska teorētiķa. Jaunos ļaudis pievelk varenā perspektīva — internacionālais proletāriāts (kas gan eksistē tikai iedomu pasaulē) un apsolītā lielā sociālā (neizbēgamā) revolūcija, jo latvietis netic pats saviem spēkiem (nav varējis tos attīstīt), cieš no mazuma kompleksa. Šī priecas mācība dod viņam iespēju piedalīties lielā kustībā, un tas viņu pacilā. Bet, aizrāvies ar to, viņš aizmirst savas tautas intereses, savas kultūras vērtības.

Latviešu sociāldemokrati 1904.gadā nodibina pirmo lielo latviešu polītisko partiju, ko pilsoņi nespēj līdz pat 1917.gadam, kad daudz kas jau nokavēts (par to sarkastiski ir zobojies J.Jansons-Brauns). Pilsoņi nespēj arī radīt latviešu nacionālpolītisko ideoloģiju — to izdara neliela latviešu sociālistu grupa Šveicē gadsimtu maiņā (M.Valters, E.Rolavs, E.Skubiķis). Pilsonībā šīs idejas izplata pārnācēji no sociālistu nometnes (pēc 1905.gada revolūcijas) — M.Valters, J.Lapiņš, J.Akuraters, L.Laicens u.c. Raksturīgi, ka pirmie, kas jau 1917.gada vasarā deklarē prasību pēc suverēnas Latvijas, ir bijušie sociālisti — E.Blanks, K.Upītis u.c.

*

Pienāk izšķirīgais Pirmā pasaules ka®a un revolūcijas laikmets. Kā vērtē latviešu sabiedrību tā laika aktīvie nacionālie darbinieki? Lai runā avoti.

Jānis Lapiņš: "Kalpības gars un viņa cīņas līdzekļi" (Līdums, 30.3.15., nr.85):

"(..) Ieskatieties latviešu iekšējās cīņās (..) un jūs sapratīsit, ka te viscaur vēl valda plebejiskas cīņas gars un maziskums. (..) Kāds krievu rakstnieks nesen man teica, ka latviešu ir divi tipi: viens no tiem ir lirisks, labsirdīgs sapņotājs, otrs — neciešami brutāls materiālists. Latviešiem vidējo tipu nemaz neesot. (..) Pat latviešu rakstniecība ievērojusi šos divus pretpolus (skat. Raiņa un Skalbes darbus)."

Tai pašā laikā dienu vēlāk J.Lapiņš žēlojas par latviešu tieksmi denuncēt savus tautiešus (pēc vecās kalpu modes). 1915.gada 27.jūnijā (v.st.) viņš "Līdumā" atkal pieska®as dažām latviešu īpašībām:

"(..) viņi ir cēlušies no senajiem dzimtļaudīm, ku®u starpā ir bijusi stipri izplatīta žūpība (..) latviešu pilsonība ir jau pusgadsimtu veca, bet kultūras darbiniekus, kas būtu cēlušies no viņas vidus, var uz pirkstiem uzskaitīt (..) latviešu intelliģence visā vairumā ir ļoti materiālistika (..). Latviešu intelliģents attīstās tikai līdz zināmam vecumam (..) tik maz vērības piegriež zinātniskam darbam (..)."

Interesants ir arī J.Lapiņa raksts "Latviešu mākslinieciskais talants" (Līdums, 20.10.16., nr.241):

"(..) Jā, latviešiem kā noverdzinātai tautai ir samērā vāja gribas spēja garīgās lietās, bet stipra griba kādā nācijā ir vairāk nekā talants. (..) Cik daudz maznozīmīgu personību nav starp latviešu māksliniekiem, kas Dieva dota talanta dēļ varētu uzstrādāties, bet ku®i nestrādā pie sevis, jo iedzimtais gribas vājums tos velk neceļos. Latviešu mākslinieks ir ātraudzis, kas ātri novīst, garīgi mirst jau kā jauneklis. (..) Bet māksla prasa plašāka gara, lielākas pašuzupurēšanās kā jeb kas. (..) Viņai vajaga mākslas svētnīcu, galvenais — brīvas Latvijas un brīvu latviešu."

Par kādu citu sāpīgu jautājumu raksta J.Akuraters Līduma slejās 1916.gada 14.jūlijā (v.st.):

"(..) Mūsu nelaime ir tā, ka mums nekad nav bijusi nacionāla baznīca. Tas apstāklis ir radījis naidu, nesaprašanu un neuzticību pret baznīcu kā tautas nacionālo ideālu sekmētāju. (..) mūsu baznīca — luteriskā — ir bijusi vācu baznīca (..)."

1917.gada 2.augustā (v.st.) Maskavas latviešu nacionāldemokratu avīze Dzimtenes Atbalss atreferēja K.Skalbes Valmieras skolotāju kursos nolasīto lekciju. Dzejnieks cita starpā bija teicis:

"(..) Latvijai nav stipras un lielas dziņas uz augšu, Latvijai nav ilgas radīt sev galotnes. (..) No vāciem un krieviem gadu simteņus verdzināti, mēs esam pazaudējuši dārgāko (..) dziņu uz patstāvību (..).

Materiālisms ir saēdis Latvijas lauksaimnieku intelliģenci, un tā runā un domā tikai par lopiem. (..) Pateicoties latviešu verdziskumam, visi vēji mūs sviež apkārt (..)."

K.Freiberga vadītajā žurnālā Taurētājs (1917., nr.3) A.Švābe publicēja rakstu Nācija un polītika, kur viņš norāda uz dažām latviešu vājībām vēsturiskā skatījumā:

"Dzīvodams jau astoto gadsimtu savā zemē kā beztiesīgs svešinieks, kā trimdā nometināts noziedznieks, kam atņemta katra iespēja kollektīvi uzstāties un kollektīvi izteikt savu radošo gribu, latvietis zaudējis katru uzticību uz lielākiem nacionāliem pasākumiem. Tādēļ viņš, salīdzinot ar krieviem, tik vecīgi skops uz sabiedriskiem ziedojumiem (..).

Sāksim ar jaunlatviešiem. Viņi ir tipiski jaunās naudas saimniecības teorētiķi un mazgruntniecības ideologi kā uz laukiem, tā pilsētās. (..) Nācija kā kultūrāla vienība un pašvērtība priekš viņiem nepastāv. Ar to arī izskaidrojama viņu vieglprātīgā izturēšanās pret pašiem nācijas pamatiem — pret valodu un novadu. Katram zināma šī jaunlatviešu kauna pilnā biedrošanās ar visreakcionārākiem pārkrievinātājiem — slavofiliem; vēl vairāk: pašu jaunlatviešu aktīva dalība latviešu tautas pārkrievināšanā gan skolās (Brīvzemnieks), gan presē (Sproģis). Zināms, arī šai rīcībai var rast vēsturisku izskaidrojumu, bet — ne nacionālu attaisnojumu.

Tikpat bēdīgi slaveni ir jaunlatvieši kā Latvijas territorijas ārdītāji. Viņi bija tie, kas organizēja plašu latviešu masu izceļošanu uz kolonijām, "uz siltām zemēm". (..) Lūk, ko J.Allunans raksta 1859.g.: "Pats Dievs to grib, lai ļaudis mūžam nepaliek savā dzimtenē. (..) Tāpēc: kur labi klājas, tur ir manas mājas!" (..)

Tas ir pilnīgs kultūrāls nihilisms. (..) Arī Kr.Valdemāram bija šis pats mietpilsoniskais ieskats par kultūru — arī viņam galvenais materiālā kultūra. (..)

Ar šādiem pašiem lozungiem uzstājās veselu pusgadsimteni vēlāk jaunstrāvniecības "lielinieki". (..) Nekad nevajag aizmirst, ka pirmā illegālā latviešu literātūra bija gandrīz bez izņēmuma vāciska un pirmie latviešu sociāldemokrati iepazinās ne ar marksismu vispār, bet ar vācu marksismu, pārstrādātu vācu partijas biedru galvās un piemērotu vācu nacionālām vajadzībām. (..)

Pavisam citādam jābūt strādnieku partijas stāvoklim pret nacionālo jautājumu daudznacionālās valstīs kā Austrijā un Krievijā. (..)

Kā strādniecība izturēsies pret "cittautiešiem" tad, kad viņa būs valsts polītikas noteicēja, mēs nezinām. Bet daudzas pazīmes jau tagad rāda, ka, slēpdamās aiz dažādiem skaļiem un šķietami skaistiem lozungiem, tā centīsies bremzēt mazo nāciju demokratijas kultūrālās vajadzības. (..) Bez labās pilsonības un "lielinieciskās" strādniecības mums paliek plaši slāņi, ku®us reprezentē nelielinieciskā strādniecība, radikālā demokratija un kreisā intelliģence (..) polītiskā ziņā viņās izmanāma stipra vienība — griba uz nacionālu kopdarbību pēc vienotas autonomas Latvijas. (..)"

1917.gada maijā notika Kurzemes Zemes sapulce Tērbatā (delegāti — Kurzemes bēgļi). Par to rakstīja E.Blanks Dzimtenes Atbalsī (13.5.17., nr.37):

"(..) jāatzīst, ka šī sapulce pilnīgi atspoguļo latviešu sabiedrisko seju. Tā ir tā pati latviešu sabiedrība, ku®a stāv tikpat tāli no nacionāli polītisku ideālu apziņas, cik tuvu tā atrodas savu kalpu pagātnei. Tikpat tāli no apzinīgākas darbības — taktikas, cik tuvu pasīvai gaidīšanai. Liriska sapņošana un septiņi simts gadi ir saauguši ar latviešu dabu, ka tā ilgi vēl netiks uz noteikta nacionāli polītisku mērķu un taktikas ceļa. Kam tad nav Kurzeme dārga? Kam vēl vajaga apliecināt gribu uz jauno brīvo, apvienoto (..) Latviju? Bet kurzemnieki to viens otram apliecināja, it kā neticēdami sev un citiem, it kā izklīdinādami šaubas par to...

(Un līdzīgi izrīkojas latvieši dažādās sanāksmēs tagadējā trimdā. — U.Ģ.)

Kurzemniekiem trūkst polītiska takta un revolūcionāras taktikas (..) latvietis vēl nejūt tiesības uz pašnoteikšanos. Viņam liekas, ka mums tie kungi var dot un var arī nedot, ka viss atkarājas no viņiem. (..) veca kalpu taktika — lūgt un apsveicināt savus kungus. Katēgorisku polītisku prasību un revolūcionāras darbības kurzemnieks vēl nepazīst. Tā nāks pēc tam, kad krievu jūgu viņš būs izbaudījis ne mazāk par vācu (..). Bet vai tad nebūs par vēlu? (..)"

Rakstā "700 un 200" gadi E.Blanks (Dzimtenes Atbalss, 3.6.17., nr.42) aprāda:

"(..) 60-to gadu īstenība (..) spieda latvieti turēties pie reāla saimnieciskās iekārtošanas darba bez tālākiem nacionāliem un polītiskiem ideāliem. (..) Valdemārs ir tik stiprs un tik apgarots pirmās stadijas — sociālās, pilsoniskās atmodas priekšstāvis, cik neskaidrs un oportūnistisks un vājš tas nacionālās apziņas gaismā. Pēc latviešu atmodas kustības otra spēcīga soļa — Kronvalda, ku®š jau sniedzas pēc tautas nacionālā gara (..) pēc latviskās kultūras, mēs paliekam stāvot (..) vajadzēja spert trešo loģisko tautas attīstības soli (..) vajadzēja kronēt pirmo tautisko kustību ar Latvijas polītisko ideālu. Bet — tas nenotiek. Tautiskā kustība atgriežas atpakaļ pie K.Valdemāra, pie materiāli praktiskā (pilsonība), pie sociālā ("jaunstrāvniecība"). (..)

Kad nāks tā diena, kad latvietis nokratīs no savām kājām 200 gadu pīšļus, tāpat kā 700 gadu verdzības slogu? Kad nāks tā diena, kad brīvais latvietis pagriezīs savu vaigu pret saules lēktu un droši teiks: "Kur sākas Latvija, tur beidzas Krievija?"."

Teikto papildina E.Blanka raksts Vēl un vēlreiz (Dzimtenes Atbalss, 28.6.17., nr.49):

"Latvijas līdz šim vēl nebija. Bija latviešu tauta, izturīga un panesīga, kalpināta no vācu muižniecības saimnieciski un no Krievijas polītiski–kultūrāli. Pirmo verdzību latvieši sajuta vairāk, otro mazāk. Latvietis bija sen kamēr zaudējis savu patstāvību. (..) Viņš gribēja zemes stūrīti un ar to latvieti varēja apmierināt uz visiem laikiem. Viņš savus bērnus jau bija labi izskolojis, intelliģence un turība ar katru gadu auga, bet kultūrtautas pirmā pazīme — polītiskās patstāvības prasība, latviešos neattīstījās. Taisni otrādi — latvietis kļuva par pasaules pilsoni, ku®am vienalga, kur viņš strādā, priekš kā viņš strādā un ko tas strādā.

Neskaitāma intelliģentu armija aizplūda uz Krievijas muižām, fabrikām, zemstēm (pašvaldību iestādēm. — U.Ģ.), skolām (..). Latvietis nav jutis organisku sakaru ar Latviju. Nav viņam pilsoņa jūtu un nekādu saišu (..). Lielajā "tēvijā" latvietis pratis materiāli iekārtoties, un, būdams bez kaut kādiem nacionāliem ideāliem, viņš savu dzīves uzdevumu ir arī piepildījis. Latvietis, būdams intelliģents, pavēlnieks un vadonis, vēl arvien ir tikpat kalps. (..) Latvietis ir nolīdis sāņus un pazaudējis pat tiesības apziņu. Cik liels, cik liels ir pagātnes lāsts!

Latvietim nav pienākumu pret Krieviju, bet otrādi. (..) Latvietim jāsaprot, ka viņam ir tiesības pilnīgi atdalīties no Krievijas, un, ja tikai Latvijas prasības pēc suverēnitātes būs nobriedušas, mēs pacelsim karogu par Latvijas maksimālo prasību, par suverēnu Latviju. (..)"

*

Mēs zinām, cik lielas grūtības bija, šo karogu paceļot un brīvības cīņas sākot. Lielā tautas daļā nebija ticības un paļāvības uz pašu spēkiem (sveštautiešu iepotētais mazvērtības komplekss), nebija nacionālpolītiskas pieredzes un tradīciju, trūka stingras nacionālas apziņas. Un tomēr, par spīti visam, suverēnitātes ideja toreiz uzvarēja.

Taču mūsu patstāvības laikmets (1918—1940) bija par īsu, lai organiski nostiprinātu latviešu nacionālo apziņu, lai padarītu to noturīgu un pašsaprotamu. Nepaguva nobriest arī mūsu polītiskā kultūra rietumu demokrātiju garā.

Neatkarības laika kultūrālie panākumi bija lieli, bet mūsu kultūras dzīve nepaguva izvērsties dziļumā, pamatīgumā, precizitātē. Tā vēl šodien lielā latviešu trimdas sabiedrības daļā, piemēram, ir gaužām primitīvi un naīvi uzskati par vēsturi un vēsturnieku uzdevumiem; daudzi domā, ka vēsture jāraksta, lai propagandētu, lai slavinātu vai peltu mūsu interesēs. Ka, tādā veidā darbojoties, mēs varam sevi tikai kompromitēt, tas pat redzamiem sabiedriskiem darbiniekiem vēl nav kļuvis skaidrs.

Nobeigumā — vēl kāds sveštautieša vērtējums par mums. Centrālajā valsts vēstures archīvā Rīgā glabājas kāda Ostlandes reichskomisāriāta ierēdņa priekšlikumi par apiešanos ar latviešiem (sarakstīti 1941.gada rudenī). Šajā dokumentā teikts:

"(..) Nacionālie centieni jānovirza nekaitīgajā kultūras jomā, it īpaši tautas mākslā (tautas dziesmas, tērpi, tradicionālie svētki), tiem jāļauj dabiski iznīkt. (..)

Rasiski vērtīgajam latvietim (..) jāatstāj iespēja Austrumu koloniālo apgabalu celtniecībā saplūst ar vācu elementu. Turpretī elementi, kas rasiski mūsu tautā neiederas, jāpamudina izceļošanai, pave®ot tiem saimnieciskas iespējas Austrumos. Tie lietderīgi var aizpildīt vidusslāni, ku®a Krievijā joprojām gandrīz nemaz nav. (..)

Latvietis ar visām savām garīgajām un organizātora spējām polītiski ir nenobriedis. Viņa polītiskā patstāvība jau sākumā jāsamazina līdz minimumam. Lai nepieciešamo polītisko tiesību atņemšanu izlīdzinātu, latvietis labi jānodrošina saimnieciski. (..) Visumā viņš ir apmierināts, ja var labi dzīvot, un ja viņam nodrošināta viņa mazā kultūras brīvība. (..) Latvietis nespēj savu dzīvi pakārtot augstākiem aspektiem, bet tikai paša labumam.

Ir izcili latvieši, kas ir noteikti ideālisti, taču to nav tik daudz, lai tie pārvaldītu polītisko dzīvi. Šo īpašību izmantojot, mēs varam latviešus viegli vadīt, tos izspēlēt vienu pret otru un tādā kārtā aizkavēt nacionālu apvienošanos. Mums jāvairās tomēr aiziet tik tālu, ka viņš mana, uz ko mēs tēmējam. (..) Svarīga loma pārvācošanā ir ka®adienestam. (..) Pēc desmit gadiem, varbūt arī agrāk, latviešu pārvācošana vairs nebūs nekāda problēma. (..) Ar latviešiem jāapietas uzmanīgi vienīgi tikmēr, kamēr esam spiesti šo zemi pārvaldīt ar iespējami mazu vāciešu skaitu. (..)"

*

Divu okupāciju apdullināti un demorālizēti vairāk nekā simttūkstoš latviešu nonāca rietumos. Šeit atkal visā pilnībā atklājās mūsu dažādās, iepriekš minētās vājības un trūkumi. Būdami vāji polītiski domātāji un vērtētāji, vairums latviešu nododas vēlmju domāšanai (koncepcija par neizbēgamo konfliktu starp rietumu demokrātijām un PSRS, un par "drīzo atgriešanos mājās"). Atkal iedragāti ticībā saviem spēkiem, latvieši cer un gaida visu no citiem, bet negatavojas jau laikus ilgam un sīkstam nacionālam darbam trimdā. Atkal notiek bezjēdzīga klanīšanās, pateikšanās (par ko?), tautisku šķīvju un cimdu pasniegšana dažādiem visai apšaubāmas kvalitātes ierēdņiem.

Pašu sanāksmēs tiek izkliegtas apbružātas patriotiskas frāzes, bet mājās ar saviem bērniem "patrioti" buldurē svešvalodā, reizēm žēlojoties, ka jaunā paaudze neprotot latviski. Nekas tā neatklāj īstas nacionālas apziņas trūkumu kā šis nožēlojamais apstāklis.

Pats būdams intellektuāli nedrošs, trimdas latvietis dabiski jūt stipras aizdomas pret latviešu intellektuāļu saujiņu. Uz viņiem ne vien kā neklausās, bet viņus arī dažādā veidā mēģināts kompromitēt un pat izstumt no latviešu sabiedrības. Mums ir organizācijas, kas lielā mērā no šī "nelatviskā elementa" jau atbrīvojušās. Pēc tam dzirdama žēlošanās, ka mūsu organizāciju darbs, mūsu sanāksmes norisinoties zemā līmenī, nespējot ieinteresēt jauno paaudzi.

Trimdas skolās ilgu laiku tika stāstīts par rijām un klētiņām, bet nevis par to, kas ir reāls un aktuāls. Par varītēm centās jaunatni atturēt no saskares ar notikumu attīstību un dažādajām problēmām Latvijā, baidoties, ka tā varētu "samaitāties". Pieredze rādījusi, ka tieši tie jaunieši, kas varējuši iepazīties ar latviešu likteni padomju režīmā, ar patiesu interesi pievērsušies latviešu problēmām.

Katrai trimdas sabiedrībai draud iekonservēšanās un stagnācija. To apzinoties, mēs varbūt varētu šos draudus zināmā mērā reducēt. Mums tāpēc nevajadzētu arī vienmēr un visur meklēt atbalstu pie visreakcionārākajām aprindām, ku®ām bieži vien nav ne lielākas ietekmes, ne nākotnes, bet kas mūs pašus var tikai kompromitēt.

Vajadzētu apzināties, ka visai daudz cilvēku, nespēdami un neprazdami darīt ko nopietnu un konstruktīvu, aizpilda dzīvi ar to, ka viņi "izvērš iekšējo cīņu" — meklē dažādus "iekšējos ienaidniekus" un noņemas ar to apka®ošanu. Un kas meklē, tas vienmēr kaut ko atrod. Šīs nožēlojamās (kaut psīchiski varbūt saprotamās) izdarības tomēr nevajadzētu veicināt un atbalstīt.

*

Par to visu mums nebūtu jāuztraucas vai jākrīt izmisumā. Es apzinīgi esmu izcēlis mūsu vājās puses un trūkumus. Mēs nu reiz esam tādi, kā vēsture un nemitīgie likteņa triecieni mūs veidojuši. Ja būtu kāda "vēstures tiesa", tā droši vien mūsu tautu par daudz ko attaisnotu. Taču tas mums maz ko līdzētu kā nācijai. Daudz svarīgāk ir savas kļūdas un vājības apzināties, pārdomāt un izdarīt saprātīgus secinājumus. Mūsu vēstures gaitas ir bijušas tik interesantas, mēs vairākkārt esam atradušies lielu pasaules notikumu "atslēgas pozīcijās", ka ir vērts nopietni mēģināt iepazīties ar latviešu tautas vēsturi un kultūru. Bet tikai to, ko pilnīgāk pazīst, var arī patiesi iemīlēt. Iemīlēt — ar visām kļūdām un trūkumiem.