Atceres. Atgādnes

Sapņotājs starp divām pasaules katastrofām

Riharda Rudzīša simtgadei

R.Rudzītis ar sievu Ellu un meitu Guntu 1934.gadā.
"Savādi tas skan sirdī: Tēvs. Cik daudz atbildīguma šai skaņā, kosmisku toņu..."

Mežaparkā 30.gados. "Dvēsele tuvojas savas rokas darbam — mašīnai. Kur gan mēs vairs atradīsim pilnīgu, harmonisku dvēseli — dabisku, brīvu, svētu?"

Eseja

Pagājuši desmit gadi, kopš Amatu ielā, Mazajā ģildē, atzīmēja dzejnieka Riharda Rudzīša 90. dzimšanas dienu. Tas bija laiks, kad pirmo reizi pēc gariem klusēšanas gadiem tika skaņi nosaukts viņa vārds un lasītas viņa dzejas. Un tas arī bija laiks, kad padomju varas apstākļos pirmo reizi tika cildināta māksla, kas par galveno uzdevumu uzskata garīguma veidošanu, daiļuma kā ētiska spēka izpausmes kopšanu. Mākslas katarses uzdevums, personības humanizācija, daiļums, mīlestība, kas reizē ir kalpošana mīļotajam, mātišķība, vienotība ar dabu, mūžsenie jautājumi par reliģijas jēgu, ļaunumu, nāvi, nemirstību parasti pazuda sociālo problēmu uzskaitījumā. Gadiem ritot, daudzi lasītāji bija atradinājušies no šādu vērtību meklēšanas ne tikai Riharda Rudzīša vai Zentas Mauriņas, bet arī Raiņa, Aspazijas un Skalbes mākslā, vai arī tās izprata viennozīmīgi.

Toreiz, Atmodas sākumā, šķita — ir radušies visi priekšnoteikumi, lai uz atjaunotni un brīvību ejošā sabiedrībā šīs tēmas iegūtu savas tiesības gan daiļradē, gan kritikā. Patiesībā tām jau arī Riharda Rudzīša simtgadē it kā neviens nestāv ceļā. Un tomēr tās ir pilnīgi nostūmis malā īpaši stimulēts vardarbības, nesmalkjūtības, miesas izmantošanas, sensāciju un mistifikāciju kāres vilnis, kas, graudams kultūras mantojumu, veļas pāri mūsdienu cilvēka psihei. Tāds pats posts, kāds šodien tiek nodarīts dabai, tiek nodarīts arī cilvēka apziņai un mazo tautu pastāvēšanas iespējām. Sabiedrībā arvien biežāk skan jautājums — vai šim spiedienam iespējams stāvēt pretī, vai beidzot netiks salauzts tautas un arī cilvēces radošais un veselīgu garīgumu sargājošais spēks?

Pirmais Riharda Rudzīša darbs, ko es atšķīru, gatavojoties viņa simtgades atcerei, bija nepublicētās piezīmes, kas rakstītas 1954. gada septembrī Lubjankas cietumā. Kādreizējam Latvijas Rēriha biedrības vadītājam aiz muguras bija jau pieci Kolimas izsūtījumā pavadīti gadi. Aiz režģiem stāvēja sargs, kurš "pieņem bardzīgu seju, tiklīdz runā ar to, kas ir aiz atslēgas". Rudens saule, kas, zemu slīdēdama, vairs neapspīd sarkano mūri. Kameras biedri, ar kuriem grūti saprasties, jo katrs pazīstamos vārdos ieliek otram nesaprotamu saturu... Tā ir vide un laiks, kad katram ideālistam, kas sapņojis par cilvēces brālību visaptverošā daiļuma pasaulē, var sabrukt gan ticība sava sapņa jēgai, gan kāda augstāka uzdevuma pastāvēšanai cilvēka dzīvē. Tomēr: "Māja deg, pulkstenis iet", Rihards Rudzītis atgādina sev dienasgrāmatā. Bet kamerā blakus iemitinātajam inženierim, kas atbrīvošanu gaida kā iespēju realizēt savas tehniskās ieceres, viņš stāsta par virsuzdevumiem, kas liekami līdzās materiālajām iecerēm:

"Es tev palīdzēšu izveidot šo mūsu planētu skaistu, cilvēkiem un dieviem par patīkamu mitekli. Bet es tavu dēstu vidū centīšos iestādīt puķes, kas izsmaržo Pārzemes pasaules daili. Es līdzēšu tev vairot cilvēces bērnu laimi, bet viņu labklājības mierā es iemetīšu dievišķā bezprāta liesmu... Kā es gribu tev līdzēt darināt spārnus, kas vieglāki un ātrāki par saules staru!"

Par Riharda Rudzīša dzejas sapņainumu un ideālus dievinošo patosu ne vienreiz vien pasmaidījuši 20. un 30. gadu zemes vitalitātes un reālisma spēkpilnie autori. Un tomēr šis sapņotājs starp diviem pasaules kariem, starp divām drausmīgām cilvēces katastrofām arī sagrāves gados spēj kā mūžīgu apliecināt principu: — "Jo augstāks gars, jo būtiskāk viņā deg tiekšanās kalpot citiem, ģimenei, videi, valstij. Viņš tiecas kalpot arī dabai, tās augšupejai un audzināšanai. Dzīvniekā un stādā viņš redz savu mazo brāli, kas viņam bikli tuvojas..."

Brīvībā Rihards Rudzītis atgriežas fiziski nomocīts, bet garīgi norūdīts. Arī tā raižpilnā dzīve, kas viņu sagaida kā daudzus represētos dzimtenē, neizposta viņa dvēseles spēku. Tāpat kā Rainis viņš var sacīt savam pretiniekam: "Ko tu vari man padarīt, aiz manis ir zvaigznes!"

Dzejnieks paliek uzticīgs sapnim. Jaunībā viņš izdevis dzejoļu krājumu "Cilvēka dziesmas" (1922), jūsmīgas, jūtīgas dvēseles tiekšanos pretī pasaules daiļumam. Vīra gados — mīlestībai veltīto krājumu "Daiļajai dvēselei" (1933). 1955. gadā atguvis brīvību, Rihards Rudzītis pārraksta apcietinājumā un izsūtījumā uz slēptām drānas stērbelēm rakstītās dzejas un steidz pabeigt mūža lielāko apceri "Svētā Grāla brālība leģendās un zinātniskā aspektā". Leģenda par cildenajiem bruņiniekiem, kas pulcējas ap savu vadoni Monsalvašā, lai cīnītos pret ļaunumu, viņu valdzina vairāk nekā jelkad agrāk. Eseja "Grāla kareivis", kas uzrakstīta ieceres sākumos, šo uzdevumu izceļ ar īpašu spēku:

"Es savākšu visus savus rīta un vakara mirkļus. Es centīšos sakāpināt savas dzīves kādību. Es vairošu svinīgumu. Es centīšos kaut drusku vairāk darīt labu. Kaut drusku palīdzēt citiem. Pamācīt jūtīgi, atņemt kaut nedaudz otra bēdas, izpaust vairāk sirds siltuma pret otru. Visiem sirds spēkiem es steigšos veicināt arī cilvēces apziņas Ausmu."

Laba daļa no tā, ko Rihards Rudzītis neaptraipāmam ideālam uzticīgā kaismē izteicis dzejā vai esejās, šodienas racionālajam un no entuziasma atradinātajam lasītājam var likties ne tikai nereāls saturā, bet arī pārspīlēts izteiksmē. Tā zināmā mērā ir galējā skaņa tajā toņkārtā, ar kādu 19. un 20. gadsimta mākslinieki dažādās balsīs un dažādās izteiksmēs centušies apliecināt: drausmīgā tempā topošajā tehnikas un karu pasaulē cilvēci no bojāejas var glābt tikai harmonizēta zinātne un humāna kultūra. Bet humānās kultūras apzīmēšanai visbiežāk tiek lietots daiļuma jēdziens, allaž pasvītrojot, ka daiļums, māksla ietver sevī ne tikai estētisko, bet vēl vairāk — ētisko saturu. Daiļā dvēsele — tā ir arī labā dvēsele, līdzjūtīgā, smalkjūtīgā, dodošā, kalpojošā.

Riharda Rudzīša skolotāji šajā kultūras izpratnē nāk no dažādām tautām un laikmetu slāņiem. No latviešu tautasdziesmām un sengrieķu lirikas, kuru viņš tulkotu apkopo krājumā "Bišu melodijas" (1927). No Poruka, Raiņa, Čurļoņa, Šellija, Bairona, Tagores darbiem. No iespaidiem, kas gūti, apceļojot lauku miera un svaiguma piesātinātos Latvijas novadus un citu zemju kultūras centrus. Pārliecinoši par to stāsta viņa grāmatas "Atzinēji un cīnītāji" (1935) un "Svētceļotāja piezīmes" (1929). Taču dziļāko iespaidu atstāj Nikolaja Rēriha devīze "Miers caur kultūru" un mākslinieka personība, kurā ugunīgais temperaments apvieno krievu un Austrumu kultūru auglīgākos slāņus. Bagātīgajā vēstuļu apmaiņas laikā kļūdams Rērihu ģimenes draugs un Rēriha biedrības vadītājs Latvijā, Rihards Rudzītis kļūst arī par Rēriha ētisko uzskatu popularizētāju un darbu tulkotāju. Viņa apcere "Daiļuma apziņa pestīs" (1936) atklāj ne tikai to, kas Rihardu Rudzīti valdzinājis Rēriha un citu domātāju ētiskajos postulātos, bet arī atziņas, uz kurām balstās viņa paša dzeja.

Vispirms tā ir atziņa par mākslas harmonizētāju, dziedinātāju spēku, kas cilvēkam palīdz saprast un atrast sevi. Tas reizē ir arī prieks par mākslas uzvarošo spraigumu, mūžīgo Uguni, kas aizdedzina un pārkausē dvēseles, raidīdama cīņā pret ļaunumu. Tā ir ticība, mākslas, daiļuma ciešai vienībai ar Visumu, kam senie grieķi devuši Kosmosa — lielās kārtības un skaistuma vārdu, un kas cilvēkiem liek taujāt pēc lietu pirmsākumiem, pēc dzīvību radošiem un virzošiem spēkiem, rosina uz pilnveidošanos. Visbeidzot daiļums, māksla pārstāv un izteic humānismu, daiļi–labo, kas reprezentējas gan mīlā un pielūgsmē pret sievieti, gan godbijībā pret mātišķo un bērnu, gan mīlā pret pasauli. Gaisma, Prieks, Pasaules māte, kas visus tura savā saudzošajā klēpī, svētums dabā un svētbijība cilvēku attiecībās — visi šie elementi dara Riharda Rudzīša dzeju gan trausli caurspīdīgu un mirdzošu, gan arī — svešu ikdienas barbariskajai realitātei, kas steidzas garām "baudās un ciešanās dvēseli nerodot". Tā ir kā bērns, kas nācis no nezināmas staru dzidrumā mirdzošas tāles uz šejieni,

kur ciešot cīnās sirds

Kā cilvēks spēj, un maldu smeldzē kvēlo,

Un atkal ceļas alku apskaidrībā,

Un top vienmēr, no tumsas šķīstoties...

Lai kādus pārbaudījumus dzejniekam uzspiedusi realitāte, viņam skarbais 20. gadsimts ar savām katastrofām un raupjumu tomēr nekad nav atņēmis sapni par svēto, mūžīgo daiļumu. Un "Kas sapnim ar visu būtību tic, To sapnis atpestīs beigās". Tam Riharda Rudzīša patībā apliecinājumu guvuši cita sapņotāja — Friča Bārdas vārdi. Ar savu ticību viņš ir uzvarējis vienā mūžā. Vai ticība labajam galu galā neuzvar arī citos mūžos?

Saulcerīte Viese —

"Latvijas Vēstnesim"