Ko, kad un kā privatizēt — tāds joprojām ir jautājums

Informējot par dzīvojamo māju privatizāciju

Cik no šīs Mežciema mājas iedzīvotājiem vēlēsies iegūt dzīvokļus īpašumā?

Dzīvojamo māju privatizācijas lietas kļūst arvien karstākas. Vēl straujāk par gadu tūkstošu miju, kad Latvijas iedzīvotājiem paredzēts galīgi sašķiroties īpašniekos un neīpašniekos, tuvojas nākamā gada jūlijs, kad nu vismaz galvenajos vilcienos būtu jātiek skaidrībā — kas, cik un ko privatizēs un kā privatizēto apsaimniekos. Jā, un kam paliks neprivatizētie mitekļi un kā rīkoties ar tiem. Jautājumu ir bez gala, un ir galvas, kuras zina uz tiem atbildes, ir arī prāti, kas tās apstrīd. Par visu iepriekšminēto 13. februārī tika spriests Latvijas pašvaldību izpilddirektoru kārtējā sanāksmē.

Lāča tiesu no visa pārrunājamā (var jau būt, ka galvaspilsētai tā arī piederas) aizņēma Rīgas lietas. Kaut gan — šeit arī rodama tā īstā problēmu esence.

Rīgas Domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētāja Maija Rubīna galvenokārt runāja par Rīgas siltumapgādes aktualitātēm. Viņa atzina, ka maksa par siltumu Rīgā ir ļoti augsta un nemotivēta. Tālab pilsētā parādījusies tendence iekārtot lokālos siltumagādes avotus. Rīgas Dome jau saņēmusi ap 300 iesniegumu ar lūgumiem atļaut daudzdzīvokļu mājās iekārtot autonomu apkuri. Šo tendenci līdz šim nav izdevies apstādināt, taču Rīgas Domes nodoms ir saglabāt centralizēto apkures sistēmu, jo, kā teica M.Rubīna, pasaulē par to nekas labāks un lētāks vēl nav izgudrots. Rīgā diemžēl šī sistēma joprojām ir visdārgākā. Pašlaik nākas akceptēt patvaļīgi iekārtotās lokālās apkures sistēmas, par šo patvaļību vienlaikus piemērojot arī administratīvus sodus. Par šābrīža situāciju M. Rubīna izteica lakonisku atziņu: " Kas no centralizētās sistēmas ticis vaļā, tas ir laimīgs!" Taču Rīgas Domē pagājušā gada nogalē izstrādāta siltumapgādes koncepcija šim gadam un turpinās sistemātisks darbs, lai centralizētā siltumapgādes sistēma tiktu sakārtota un kļūtu lētāka. Pirmām kārtām jānovērš siltuma zudumi un jāsakārto TEC piegādātā siltuma izmaksu sistēma. Siltumapgādes uzlabošanai un pārveidei tiks izmantots Pasaules bankas kredīts. Lai novērstu iedzīvotāju masveida sūdzības par neapmierinošo apgādi ar karsto ūdeni no centrālajiem siltuma avotiem, tiek domāts, kā dzīvojamās ēkās iekārtot atsevišķus siltuma punktus, izmantojot modernos gāzes katlus. Šim nolūkam iespējams pielāgot arī daudzās nelielās katlu mājas, kas joprojām saglabājušās pilsētā. M.Rubīna atzinīgi vērtēja energopārvaldnieku dienesta veidošanos, kas arī sekmēs siltuma taupīšanu.

Kā atzīmēja M.Rubīna, Rīgā jau daudz tiek darīts, lai sakārtotu arī norēķinu sistēmu par siltumapgādi. Līdz pagājušajam gadam namu pārvaldes ar finansēm rīkojušās nekontrolēti, izveidojušies lieli parādi par siltumapgādi, un joprojām līdzekļi, kas saņemti par komunālajiem maksājumiem, tiek izlietoti nevis māju uzturēšanai, bet veco parādu dzēšanai. Šāda sistēma ir ļoti bīstama, un tā jāpārtrauc.

Dzīvojamo māju privatizācijas procesu kopumā viņa novērtēja pozitīvi, kā lielu plusu uzsverot pirmo pašpārvalžu veidošanos. Taču atklāti joprojām paliek vairāki jautājumi. Pirmām kārtām — ko un cik privatizēt? Kāds dzīvojamais fonds paliks pašvaldības pārziņā? Strādājot pie mājokļu koncepcijas Rīgā, kļuvis skaidrs, ka apmēram 20 procentu no dzīvojamā fonda nepieciešams paturēt pašvaldības valdījumā; tam jābūt normālam dzīvojamajam fondam, kuru iespējams siltināt un uzturēt labā tehniskā kārtībā. Kaimiņu galvaspilsētu Tallinas un Viļņas rūgtā pieredze rāda, ka simtptocentīga privatizācija neattaisnojas un mājas netiek pienācīgi apsaimniekotas un uzturētas.

Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas izpilddirektors Guntis Grīnbergs pirmām kārtām uzmanību pievērsa denacionalizācijas lietām. Šajā pilsētas rajonā ir apmēram 80 namu, kuriem īpašnieki gan pieteikušies, taču sliktā tehniskā stāvokļa dēļ ilgstoši nepārņem tos apsaimniekošanā. Ēkas kļūst arvien bēdīgākas, īrnieki žēlojas vai pat aizklīst nezināmā virzienā; šajos denacionalizētajos namos ir daudz tukšu dzīvokļu, un to reālās uzturēšanas izmaksas spiesti segt atlikušie īrnieki. Pašvaldībai jārisina problēmas, kas saistītas ar šo "migrējošo" īpašumu. Taču Rīgas Dome noteikusi, ka šā gada pirmajā pusē denacionalizācijas process ir jāpabeidz. G. Grīnbergs uzsvēra, ka likumdošanā būtu nepieciešami papildinājumi tieši rīcībai ar namīpašumiem, kuri ilgstoši atrodas nenoteiktā juridiskā statusā. Joprojām pašvaldībai lielas problēmas rada arī denacionalizēto namu īrnieku un īpašnieku attiecības. Īrnieki masveidā griežas pēc palīdzības tieši pašvaldībā. Latgales priekšpilsētā sabiedriskā kārtā darbojas īres valde, administratīvā komisija, un ļoti daudz laika tiek ziedots, apsekojot šīs ēkas. Vajadzīgās kārtības tur nav, un aktuāls kļūst jautājums par īres valdēm. Kādām tām jābūt, kādas būs to funkcijas? Pirms uzticēt kādam apsaimniekot ēku, šķiet, lietderīgi būtu bijis iepriekš pārbaudīt, vai šī fiziskā vai juridiskā persona ir spējīga to darīt. Tātad — ieviest sertifikāciju vai cita veida pārbaudes, pēc kurām apsaimniekotājam arī tiktu uzlikta pilna atbildība par ēkas apsaimniekošanu.

Privatizācijas procesa sakarā G. Grīnbergs informēja, ka Latgales priekšpilsētā paredzēts trīs četru gadu laikā daudz peltās namu pārvaldes pārveidot par servisa firmām, kurās daļa kapitāla piederētu pašvaldībai, daļa — dzīvokļu īpašniekiem, vēl daļa — varbūt siltumapgādes dienestiem utt. Viņš apcerēja arī faktu, ka izdevīgi ir privatizēt un apsaimniekot valsts mājas labā tehniskā stāvoklī ar lielu neapdzīvojamo fondu, bet turpat blakus esošās, kas ir sliktā stāvoklī, nonāk "pastarīšu" lomā. Latgales priekšpilsētā četras namu pārvaldes apsaimnieko vecās "Maskavas forštates" ēkas, un G.Grīnbergs atzina, ka privatizācija gan neuzlabos šo māju kvalitāti. Maskavas priekšpilsētā vispārējā privatizācija vispār reāli nav uzsākta, privatizēti tikai atsevišķi dzīvokļi, un nav lielas ticības, ka pāris gados iespējams triecientempā šo procesu veikt. Un, ja arī izdosies, kas notiks tālāk?

Par dzīvojamo namu privatizāciju Rīgā runāja Valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietniece Sarmīte Reinsone . Viņa gan pieskārās grūtībām privatizācijas procesa īstenošanā Rīgā, gan arī izteica viedokli, ka likuma grozījumi, kuri atļautu privatizēt dzīvokļus arī komunālo maksājumu parādniekiem, radītu tikai jaunas problēmas: kādēļ sliktam īrniekam atļaut kļūt par sliktu īpašnieku?

Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas (CDzMPK) priekšsēdētājs Ziedonis Ziediņš vēlreiz izskaidroja, kā pārskatāms privatizācijas process Latvijā: pirmkārt — īpašuma reģistrācija zemesgrāmatā, otrkārt — privatizācijas process, treškārt — ēku apsaimniekošana pēc privatizācijas. Viņš uzsvēra, ka, neskatoties uz iedzīvotāju vēlmēm iegūt dzīvokli īpašumā vai ne, tiek veikta īpašuma tiesiskā sakārtošana un radīts jauns modelis apsaimniekošanā; šie posmi nav aplūkojami atrauti cits no cita. Lietuvas pieredze privatizācijā tādēļ tik rūgta, ka tur lielākoties īstenoja paātrināto privatizāciju, dzīvokļi tika ieviesti pagaidu reģistrā bez objektu nostiprināšanas zemesgrāmatā. Neapdzīvojamais fonds tika pārdots un tagad vairs nav līdzekļu īpašuma tiesiskai sakārtošanai. Igaunijā dzīvokļus privatizēja bez mājām piesaistītā zemes gabala, un tagad nav neviena, kas rūpētos par teritoriju ap šīm mājām. Latvijā tiek īstenots vienots, visdārgākais process, taču tādējādi tiek izveidots pamats visai tālākajai privatizācijai un pašvaldību tālākai darbībai attiecīgajā reģionā. Z. Ziediņš par aktīvu piedalīšanos privatizācijas procesā uzteica Valmieru, Liepāju, Rēzekni, Līvānus un citas pilsētas, kurās īpašumi zemesgrāmatā tiks iereģistrēti šogad. No centralizētā fonda līdzekļi tiek piešķirti tām pašvaldībām, kurām ir maz vai nav nemaz neapdzīvojamā fonda. Pagājušajā gadā 560 pašvaldībās pa vienai dzīvojamai mājai privatizēts no šā fonda līdzekļiem, sniedzot paraugmācību privatizācijas procesā. Lai privatizācijas procesu atsevišķām pašvaldībām finansētu plašāk, CDzMPK ir jāsaņem bilance par dzīvojamā un neapdzīvojamā fonda apjomu, lai izvērtētu pašfinansēšanās iespējas. Šādas bilances iesniegušas visas Latvijas pilsētu privatizācijas komisijas, izņemot Rīgu un Ventspili. Valkai materiālā palīdzība sniegta pērn, bet šogad pirmie zemes piesaistes pasūtījumu projekti no centralizētā fonda līdzekļiem tiks apmaksāti Rīgas rajonā. Šā gada otrajā pusē papildu līdzekļus piešķirs arī Rēzeknei. Viņš uzsvēra — kamēr nav iesniegta šāda bilance, tikmēr netiks sniegta arī finansiālā palīdzība.

Z. Ziediņš, gan atzīstot sociālo dzīvokļu nepieciešamību, iebilda pret Rīgas un Cēsu pašvaldību pārstāvju viedokli atstāt pašvaldību valdījumā un neprivatizēt apmēram 20 — 30 procentu no dzīvojamā fonda: kas uzņemsies atbildību un būs tiesīgs noteikt, kuras mājas tiks privatizētas un kuras — ne. CDzMPK nostāja ir šāda: visiem īrniekiem jāpiedāvā iespēja kļūt par īpašniekiem, taču, ja pēc sešiem pārdomu mēnešiem īrnieki pirmpirkuma tiesības neizmanto, tad dzīvojamais fonds paliek attiecīgai pašvaldībai tālākai rīcībai. CDzMPk priekšsēdētājs analizēja arī privātfirmu lomu privatizācijas procesā un iezīmēja ceļu, kā pārveidot līdzšinējo namu pārvalžu struktūru, taču par to turpmāk. Atspēkojot uzskatu, ka nebūtu lietderīgi likumā par "Valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" ieviest grozījumus, kas atļautu dzīvokļus privatizēt arī komunālo maksājumu parādniekiem, Z.Ziediņš nosauca vairākus apsvērumus, kālab tas būtu jādara: daudzos reģionos, piemēram, Jelgavā un Slokā, tieši valsts uzņēmumu maksātnespējas dēļ par tādiem padarīti arī daudzi iedzīvotāji, un valstij par to jāuzņemas kaut vai morāla atbildība; nākamais — īrniekam ir iespēja privatizēt dzīvokli, to pārdot, nomaksāt parādus un iegādāties lētāku mājokli, tādējādi tiktu atņemta iespēja mākleriem nodarboties ar šādu dzīvokļu nelegālu tirdzniecību; privatizētā dzīvoklī iespējams veikt uzņēmējdarbību, to izīrējot apakšīrniekiem, un iegūtie līdzekļi palīdzētu īpašniekam izkļūt no parādiem utt. Obligāts nosacījums šādā gadījumā gan ir ķīlas līguma noslēgšana, kas novērstu virkni iespējamo sarežģījumu.

Sanāksmes turpmākajā gaitā CDzMPK priekšēdētāja vietniece Īrisa Simanoviča informēja par privatizācijas procesa organizēšanu un uzsvēra, ka turpmāk atvēlētajā posmā — apmēram pusotrā gadā — privatizācija jāuzsāk vismaz 55 procentos no kopējā māju skaita. Par dzīvojamo māju apsaimniekošanu pēc privatizācijas stāstīja komisijas atbildīgais sekretārs Indulis Krauze . Par paredzamajiem grozījumiem likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" izklāstu sniedza Saeimas deputāts, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs Normunds Pēterkops :

— Atgādināšu, ka 1991. gadā tika pieņemts Augstākās Padomes lēmums, kurā noteikts, ka valsts īpašums tiek pakļauts konversijai. Lai privatizētu dzīvojamās mājas, 1995. gadā tika pieņemts likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju", kura mērķis ir veidot nekustamā īpašuma tirgu un uzlabot dzīvojamo māju apsaimniekošanu. Tātad — cita, alternatīva dzīvojamo māju apsaimniekošanas forma. Šobrīd dzīvojamo māju privatizācijas procesā notikušas lielas izmaiņas, likums ir jāmaina atbilstoši reālajām prasībām, taču nav iespējams mainīt pamatnostādnes. Kādus grozījumus pašlaik izskata pašvaldību lietu komisija?

Pirmais jautājumu kopums attiecas uz zemes lietu sakārtošanu. Tā kā pagājušā gada vidū tika pieņemti grozījumi likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" un likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" un paplašināts subjektu loks, kuriem ir tiesības iegūt zemi īpašumā, attiecīgi grozījumi jāveic arī likumā par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju. Tātad, ja māja atrodas teritorijā, kurā nepastāv nekādi ierobežojumi, visi īrnieki, kuriem mājā ir kopīpašuma daļa, neatkarīgi no pilsonības varēs privatizēt arī attiecīgo zemes domājamo daļu. Ja dzīvojamā māja atrodas pierobežas joslā vai valsts rezervāta teritorijā, paliek spēkā iepriekšējie ierobežojumi. Ja kaut viens no īrniekiem vai nomniekiem nav pilsonis, šādā gadījumā arī pārējie zemi pie dzīvojamās mājas varēs iegūt nomā uz 99 gadiem.

Vai vajadzētu ierobežot īrnieku loku, atļaujot privatizācijā piedalīties tikai tiem, kuriem nav parādu? Mēs uzskatām — ja pašvaldība nav griezusies tiesā ar prasību par parādu piedzīšanu un īres līguma izbeigšanu, tad tai nav būtisku pretenziju pret šo īrnieku un nav pamata viņam liegt privatizēt dzīvokli. Protams, šajā gadījumā nepieciešams ķīlas līgums.

Lai reglamentētu māju apsaimniekošanu, sagatavoti grozījumi, ka pēc sešiem mēnešiem pēc mājas privatizācijas uzsākšanas vispārējā kārtībā mājas valdītājam ir jāsasauc dzīvokļu īpašnieku sapulce, lai vienotos par mājas apsaimniekošanas tālāko gaitu. Likumā "Par dzīvokļu īpašumu" nepieciešams precizējums, ka nevar izveidot dzīvokļu īpašnieku sabiedrību, pārējiem dzīvokļu īpašniekiem par to nezinot. Ja likumā noteikts, ka dzīvokļa īpašnieka pienākums ir piedalīties mājas apsaimniekošanā, tas nozīmē, ka viņš ne tikai piedalās ar savu klātbūtni, bet arī ar finansēm.

Taču parādās problēma: ar kādu naudas summu dzīvokļa īpašnieks piedalās šajā apsaimniekošanā, kamēr dzīvokļu apsaimniekošanas sabiedrība nav izveidota? Viņam var būt viens viedoklis, pašvaldībai, kas šobrīd ir mājas valdītāja, — cits. Tādēļ mēs piedāvāsim risinājumu — laikā, kamēr apsaimniekošanas sabiedrība nav izveidota un nav arī iespējas vienoties par citu naudas summu, maksa paliek īres maksas apmērā. Ja dzīvokļa īpašnieks apsaimniekošanā nepiedalās, tad pašvaldība ar savām pretenzijām pret viņu var griezties tiesā. Tādi paši precizējumi tiek ieviesti arī attiecībā uz paātrināti privatizēto dzīvokļu īpašniekiem. Arī šajā gadījumā pašvaldībai ir jānoslēdz līgums par apsaimniekošanu. Ja nav iespējams vienoties par apsaimniekošanas maksas lielumu, tā paliek īres maksas apmērā.

Pašvaldības lietu komisija neatbalsta viedokli, ka nomniekiem mājas apsaimniekošanā jāpiedalās ar lielāku maksu. Maksai jāatbilst tikai telpu platībai, taču tā nav atkarīga no darbības veida. Par to nomnieks jau maksā citus nodokļus. Vēl gaidāmas debates, kā rīkoties ar vispārējās privatizācijas gaitā neizīrētiem dzīvokļiem: nodot izsolei vai atļaut privatizēt vispārējā kārtībā personām, kuras gaida dzīvokļu rindā.

N. Pēterkops iepazīstināja arī ar citiem iespējamiem grozījumiem likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju". Šī sanāksme gan pierādīja pašvaldību vadītāju lielo interesi par dzīvojamo māju privatizācijas lietām, gan arī uzskatu dalīšanos — jo īpaši par privatizējamo namu īpatsvaru pilsētās.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"