Kādā namā dzīvosim

Iepazīstinot ar Eiropas pieredzi savu mājokļu izveidē

Aptuvenas aplēses liecina, ka Dānijas, Vācijas, Lielbritānijas, Zviedrijas un Polijas ģimenēs vidēji ir 2,5 cilvēki. Un 193 miljoni šo Eiropas valstu iedzīvotāju mitinās 78 miljonos ēku.

Vai šiem cilvēku miljoniem pietiek dzīvojamo namu? To nosaka vairāki, tai skaitā neprognozējami, apstākļi. No vienas puses, sākuma punkts šādiem pētījumiem varētu būt ļaužu pieprasījums pēc mitekļiem, demogrāfiskā attīstība, cilvēku apmešanās vietu ģeogrāfiskās izmaiņas un dažādi dzīves standarti. No otras puses, par sākuma punktu varētu pieņemt valsts ekonomisko attīstību, ļaužu pirktspēju un subsīdijas, kas ir pieejamas konkrētas valsts iedzīvotājiem.

Vācu eksperts Zigfrīds Roks uzskata, ka statistika ir neaizvietojama, bet tā ir jāpapildina ar pieredzējušu ekspertu idejām un fantāzijām. Šī kombinācija ir prognozes modeļa fons, lai iegūtu skaitļus, ar kuriem varētu pamatot Vācijas dzīvokļu celtniecības nākotnes politiku. Izveidotais modelis sastāv no trim sekcijām, kuras nepieciešamas, lai aprēķinātu galvenās iespējamās tendences: pieprasījumu pēc apdzīvojamām platībām, privātmāju un dzīvokļu tirgus attīstības galvenos virzienus, apdzīvoto vietu iespējamo ģeogrāfisko vietu maiņu. Izmaiņas faktiskajā pieprasījumā, protams, nosaka celtniecības izmaksu dinamika.

Bet tagad izsekosim faktorus, kuri noteiks mūsu mājokļa veidolu pēc desmit, divdesmit un piecdesmit gadiem.

Demogrāfija

Piemēram, Zviedrijā ir 8,8 miljoni iedzīvotāju. Pētījumi liecina, ka to skaits tuvākajos desmit gados pieaugs par 800 tūkstošiem. Tajā pašā laikā šajā zemē ir visvairāk gados vecu iedzīvotāju. Gandrīz 18 procentiem ir 65 un vairāk gadu, un šī daļa paliks nemainīga līdz 2010. gadam. Taču pēc tam iedzīvotāju skaits turpinās palielināties.

Lielāks iedzīvotāju pieaugums ir plānots arī Vācijā, un tas var pārsniegt 5,5 miljonus cilvēku. Mainoties demogrāfiskajai struktūrai, pēc 2000. gada tātad palielināsies arī nepieciešamo dzīvokļu (māju) skaits.

Dzīvokļu trūkums

Vai noteiktā reģionā ir vai nav dzīvokļu trūkums, to norāda attiecības starp patstāvīgu ģimeņu un dzīvojamo ēku (dzīvokļu) skaitu.

Apvienotā Karaliste ir salīdzinoši labi nodrošināta ar dzīvokļiem: 23,3 miljoni ģimeņu un 23,8 miljoni dzīvokļu, tātad — liels apdzīvojamās platības pārpalikums. Taču pētījumi liecina, ka atsevišķu ģimeņu skaits nākotnē pieaugs daudz straujāk nekā iedzīvotāju skaits kopumā. Tāpēc Apvienotajā Karalistē šodien nākas plānot, kā ar dzīvokļiem papildus apgādāt apmēram 4,4 miljonus ģimeņu. Šo situāciju ir radījuši vairāki apstākļi:

• iedzīvotāju dabiskais pieaugums;

• jauno cilvēku agrāka patstāvība;

• mūža ilguma pagarināšanās;

• dzīves apstākļu uzlabošanās.

Atšķirīga situācija šajā ziņā ir Vācijā. Tur ir mazāk dzīvokļu (māju) nekā atsevišķu ģimeņu. Tas zināmā mērā izskaidrojams ar šīs zemes atkalapvienošanos. Savukārt Zviedrijā vakanti ir apmēram 50 tūkstoši dzīvokļu. Kā liecina pētījumi, problēma ir meklējama Austrumeiropā, kur pēckara periodā uzkrājies liels pieprasījums pēc dzīvokļiem. Vladislavs Dominjaks no Polijas Ēku resursu institūta uzskata, ka bez izņēmuma visas Viduseiropas valstis pārejas periodā ir iegājušas ar lielu pieprasījumu pēc dzīvokļiem. Polijā (pēc statistikas datiem) ir vislielākā ģimeņu un dzīvokļu attiecība.

Dzīvokļu (māju) skaits, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem:

Šie skaitļi uzskatāmi parāda, ka vismazāk dzīvokļu (māju) uz 1000 iedzīvotājiem ir Polijā, bet visvairāk — Ungārijā. Šajās zemēs ir notikusi krasi izteikta polarizācija un lielai daļai iedzīvotāju ar zemiem un vidējiem ienākumiem ir zudušas iespējas iegūt (nopirkt, uzcelt, īrēt) dzīvokli. Čehijā, tāpat kā citur Austrumeiropā, neapmierinātais pieprasījums ir koncentrēts lielajās pilsētās un centrālajos reģionos. Piemēram, Ungārijā šis pieprasījums galvenokārt attiecas uz galvaspilsētu Budapeštu.

Iedzīvotāju apmetņu modeļa ģeogrāfiskās izmaiņas

1995. gadā jaunu dzīvokļu celtniecība Zviedrijā samazinājās līdz viszemākajam līmenim kopš 1917. gada. Šajā laikā tika uzcelti tikai 12 700 namu, kas atbilst 1,3 ēkai uz 1000 iedzīvotājiem.

Kā prognozē izdevums "Boverket", tagad ir noskaidrotas galvenās nākotnes attīstības tendences un tiek gaidīts, ka dažos turpmākajos gados šis pieprasījums krietni vien augs. Pieprasījums pēc dzīvokļiem valstī ir sadalīts nevienmērīgi. Nākotnē skaidri iezīmēsies apgabali, kur šīs vajadzības pieaugs un kur samazināsies.

Vācijā pārmaiņas ir saistītas ar jaunām migrācijas plūsmām no austrumiem uz rietumiem, kuras izraisījušas atšķirības starp abām šīs zemes daļām. Speciālisti domā, ka šāda nevienlīdzība vēl turpināsies visai ilgi. To papildinās migrācija no laukiem uz pilsētām. Šo procesu nepatīkamas sekas būs iedzīvotāju trūkums Vācijas austrumu daļas lauku apvidos. Vienīgais iedzīvotāju pieaugums ir gaidāms rajonos, kas iekļauj Berlīni. Savukārt rietumu daļā visstraujākais pieaugums tiek prognozēts valsts dienvidos (it sevišķi Minhenes rajonā). Ievērojama iedzīvotāju skaita palielināšanās gaidāma tuvējās zonās pie lielpilsētām. Domājams, ka ceturtā daļa visa šī pieauguma koncentrēsies Minhenes, Štutgartes, Frankfurtes, Ķelnes, Hamburgas un Berlīnes reģionos.

Dzīvokļu standarts

Dzīvokļu standarts ir komplekss rādītājs, ko var noteikt pēc dažādām metodēm un kas ir cieši saistīts ar ģimeņu lielumu noteiktās apdzīvojamās platībās. Par objektīvu rādītāju šajā kontekstā var uzskatīt apdzīvojamās vienības vidējo lielumu un tā aprīkojumu ar sanitārajām instalācijām.

Zviedrijā viens iedzīvotājs vidēji aizņem 47 m2 apdzīvojamās platības. Tur un Dānijā ir visaugstākie rādītāji pasaulē. Bez tam 99 procenti esošo dzīvokļu (māju) atbilst moderniem standartiem. Zviedrijas dzīvokļu standarta raksturīga īpašība ir to vienmērīgais sadalījums starp ģimenēm ar dažādu ienākumu līmeni. Te jāpiebilst, ka pirms Otrā pasaules kara šajā zemē bija viens no vissliktākajiem dzīvokļu standartiem Eiropā. Kopš 1960. gada, tātad 40 gadu laikā, sasniegts viens no augstākajiem standartiem pasaulē. Lai to īstenotu līdz 80.gadu sākumam, Zviedrijā ritēja intensīva celtniecība.

Savukārt Vācijā vidējais dzīvokļa lielums ir 80 m2. Šie skaitļi atšķiras pēc apmešanās struktūras un vēl vairāk — pēc īpašuma tiesībām. Īrētos dzīvokļos viens cilvēks vidēji aizņem 33,7 m2, savukārt savā īpašumā — 39,8 m2. Privātīpašuma dzīvokļus parasti apdzīvo vairāk cilvēku — 2,9, bet īrētus — vidēji 2,1 cilvēks.

Ekonomiskā attīstība

1995. gadā piecās minētajās valstīs kopumā dzīvokļu celtniecībā tika investēti 162 miljardi ekiju. No šīs summas 90 miljardi ekiju tika izmantoti jaunu dzīvokļu celtniecībai, bet 71,6 miljardi — atjaunošanas darbiem, t.i., remontam, apkopei un modernizācijai.

Ekonomiskajiem apstākļiem sevišķi liela nozīme ir Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, kuras šobrīd atrodas dažādās pārejas stadijās no plānveida uz tirgus ekonomiku.

Investīcijas dzīvokļos (ECU)

Speciālisti uzskata, ka, piemēram, Baltijas valstīs celtniecības industrijai trūkst izstrādātas investīciju sistēmas. Tajā pašā laikā valsts subsīdijas dzīvokļu celtniecībai ir samazinājušās līdz minimumam. Tātad šīm valstīm ir jāpiesaista investori, vispirms izveidojot attiecīgas programmas, kas ieguldītājiem garantētu peļņu.

No nacionālā kopprodukta (NKP) viedokļa uz vienu iedzīvotāju Viduseiropas valstis ieņem stabilu vietu vidēji attīstītu valstu grupā. Relatīvi augsts NKP līmenis ir Čehijā, tai seko Ungārija. Taču, salīdzinot ar Rietumeiropu, šo valstu NKP ir zems. Deviņdesmito gadu sākumā nacionālais kopprodukts šajās valstīs samazinājās. Pilnīgi pretēja virzība bija vērojama Polijā, kur kopš 1992. gada vērojams dinamisks NKP pieaugums. Pēc pāris gadiem sāka atgūties arī pārējās Viduseiropas valstis. Tajā pašā laikā iedzīvotāju ienākumu pieauguma tempi ir daudz lēnāki. Stāvokli sarežģī augstais bezdarba līmenis, budžeta deficīts un inflācija.

Ekonomikas attīstība, inflācijas un bezdarba līmeņa samazināšanās labvēlīgi ietekmēs iedzīvotāju pirktspēju un palielinās pieprasījumu pēc dzīvokļiem.

Pēc ārzemju pētījumu materiāliem

Turpmāk vēl