Gandrīz trīs gadu desmiti. Bez atelpas

Pētot privatizēto uzņēmumu attīstību

Mārtinš Skuja, akciju sabiedrības "Putnu fabrika Ķekava" valdes priekšsēdētājs,— "Latvijas Vēstnesim"

Kad cālis kļuvis par produkciju

"Ķekava" diezgan daudz vēl ir roku darba

Mārtiņš Skuja

Turpinājums. Sākums "Privātīpašumā" nr.6

Pēdējie pieci gadi uzņēmumam bija ļoti nežēlīgi. Varbūt arī tāpēc mēs šodien dzīvojam, ka esam izveidojuši paši savu tirdzniecības tīklu, kurā šī kontrabanda nevar iespiesties iekšā. Ja šī tīkla mums nebūtu, tad, domāju, arī mēs šodien neeksistētu. Esam saglabājuši arī savu autoparku — mums ir 40 traktori un 75 automašīnas, kas ļauj visas kravas izvadāt tikai ar savu transportu. Mums tas ļoti palīdzēja izdzīvot. Vienīgais, ko mēs tagad pērkam, ir energoresursi, gāze un putnu barība. Pārējo ražojam tepat uz vietas.

Šodien strādāt var tikai tad, ja prot savu preci pārdot. Tādēļ arī sākām veidot savu veikalu tīklu. Vislielākais mūsu noņēmējs ir Rīga. Bet ne vienīgais. Tiesa, pašu pirmo firmas veikalu atvērām Rīgā, Miera ielā. Nosaucām gaišā vārdā — "Lūcija". Tad izremontējām telpas Jelgavā, kopmītnēs, uz kurieni ceļu ļoti labi zina visi jelgavnieki, ne tikai studenti vien. Vedam savu produkciju pa visu Latviju. Ir izstrādāts īpašs maršruts — no Ainažiem un Kolkas līdz Rīgai. Ir firmas veikals Ogrē. Daugavpilī ir firma, kas mūsu preci labprāt ņem, tāpat arī Alūksnē, Cēsīs, Rēzeknē, Valmierā, Liepājā, Ventspilī.

— Kas ir uzņēmuma akcionāri?

— Uzņēmumā vēl ir 32 procentus liels valsts kapitāls. Ceram, ka tuvākajā laikā būs Privatizācijas aģentūras lēmums par uzņēmuma pilnu un galīgu privatizāciju.

Strādājošajiem pieder 50 procenti akciju. Pārējais — pagasta ļaudīm, zemes īpašniekiem, akciju sabiedrībai — mūsu meitas uzņēmumam, kas nodarbojas ar tirdzniecību, pensiju fondam un tamlīdzīgi.

Manā uztverē, privatizācija šeit notika godīgi. Uzņēmumu vada valde, un tajā ir galvenie speciālisti, kuri pilnībā atbildīgi par savu nozari.

— Un arī visus jautājumus lemjat kopīgi, vai arī visi pakļaujas kāda viena cilvēka lēmumam?

— Protams, kā jau dzīvē iznāk visādi. Taču radikālus lēmumus pieņemam visi kopā.

— Vai produkciju pārdodat arī ārpus Latvijas?

— Nē. Un arī padomju laikos visa mūsu produkcija palika Latvijā. Toreiz mēs īpaši papūlējāmies, lai mūsu vistiņas paliktu tikai šeit. Mūsu produkcija arī tolaik bija kvalitatīva, un mēs uzskatījām, ka to ir pelnījuši mūsu pašu iedzīvotāji. Rezultātu panācām ļoti vienkārši. Toreiz vistas lika koka kastēs, un tās bija jāsit ciet, citādi vistiņas ceļā "pazuda". Taču mēs panācām atļauju kastes ciet nesist, līdz ar to tās neatbilda pastāvošajam standartam un uz PSRS citām republikām izvestas netika. Vienīgi pirms astoņiem gadiem sūtījām ķidiņas uz Rietumvāciju, jo mums vajadzēja valūtu, lai nopirktu labu Nīderlandē ražotu pārstrādes līniju.

— Bet — šodien taču ir gan kopīgais Baltijas tirgus, gan arī parakstīti dažādi citi brīvās tirdzniecības līgumi.

— Jā. Tā ir. Taču es gribu teikt, ka situācija visās valstīs nebūt nav vienāda. Mēs, Baltijas valstīs eksistējošo uzņēmumu vadītāji, joprojām tiekamies un apmaināmies ar informāciju.

Piemēram, Lietuvā valsts atbalsts saviem ražotājiem ir ļoti spēcīgs. Neprognozēsim, cik ilgi tā būs, bet šodien tas tā ir. Lietuvā barību iepērk centralizēti, un tas iznāk nesalīdzināmi lētāk — valsts kreditē šos uzņēmumus uz 10 gadiem, lai barību varētu iepirkt. Un viņi dabūja labu atspērienu tai brīdī, kad tas bija uzņēmumam vitāli svarīgi.

Igaunijas valdība pēdējā laikā ir aizliegusi ievest un tirgot šos no Amerikas ievestos stilbiņus. Un ne tikai "putnu gripas" sakarā. Vienkārši — tā ir nevienlīdzīga konkurence pašmāju ražotājiem. Un tas viņiem ir primārais, neraugoties uz ļoti lielo tirgus liberalizāciju šajā valstī.

Latvijā diemžēl nekā tāda nav. Es neesmu jutis atbalstu savam uzņēmumam. Varbūt esam izņēmums?... Taču tas mūs aizvaino. Un tas aizvaino lielāko daļu Latvijas pārtikas uzņēmumu. Un rūgtumu rada ne jau attieksme tikai kā pret uzņēmēju. Arī kā pret šīs valsts pilsoni. Šīs valsts ražotāju. Jebkura valsts savu ražotāju aiztāv. To zinu, jo ļoti daudz esmu braucis uz dažādām zemēm.

Mūsu preci lieto. To pazīst Rietumvācijā, un pat ir bijušas sarunas par to ievešanu. Izraēlā arī to pazīst. Latvijas vēstnieks Dānijā Gvido Zemribo rīkoja vēstniecībā pieņemšanu, un viņš atsūtīja atsauksmi, ka cilvēki ir bijuši sajūsmā par mūsu gaļas izstrādājumiem. Patērētājs saprot, ka šī prece ir ļoti labas kvalitātes, bez jebkādiem stimulatoriem, bez kādas sojas vai cita veida aizstājējiem. Taču — mēs netiekam šajās valstīs iekšā bez savas valsts vadošo institūciju atbalsta. Var mums teikt: ģenerāldirektorāti, tirdzniecības organizācija. Jā, tā tas ir, taču mēs nejūtam savas valsts prasmi un ieinteresētību mīkstināt šo stingro noliegumu pret mūsu precēm no citu valstu lēmējinstitūciju puses. Jo viņi aizsargā savu ražotāju. Visiem spēkiem. Mūsu valsts to nedara. Mēs nejūtam ieinteresētību. Tāda nu ir mana pārliecība.

Neizprotu valsts nostāju: vai nu maksāt saviem bezdarbniekiem pabalstus, vai arī atbalstīt savus ražotājus, lai viņi strādā, lai viņi ir apmierināti un lai viņiem nav jāmaksā šie bezdarbnieku pabalsti. Un tas varbūt ir skumjš un nožēlojams paradokss, bet pagājušajā gadā samazinājām ražošanu par 900 tonnām. Brīvi nāca iekšā Igaunijas, Lietuvas, Eiropas un pat Amerikas vistu gaļas izstrādājumi. Taču nodokļos mēs samaksājām par 250 000 latu vairāk. Pavisam nodokļos pagājušajā gadā samaksājām vairāk nekā vienu miljonu latu. Jautājums — cik tālu tas var iet? Vai kāds varētu mēģināt man uz to atbildēt...

Ja atgriežamies pie jautājuma par tirdzniecību ārpus Latvijas, tad uzskatu, ka mūsu tirgus ir Austrumos. Tur mūsu produkciju ļoti labi pazīst. Neliegšu, ka pie mums ir braukuši cilvēki, kuri rosina tirgoties ar Krieviju, ar NVS valstīm. Taču, kamēr politiski nebūs noregulētas attiecības, neredzu iespējas normālai civilizētai tirdzniecībai. Vispirms jābūt stabilām starpvalstu attiecībām. Un abpusēji normālai likumdošanai.

— Pēdējā lielā rekonstrukcija uzņēmumā bija, šķiet, 1983. gadā. Vai nejūtat, ka vajadzētu atkal šo to pielabot, nomainīt? Kādā veidā jūs attīstāt ražošanu šodien?

— Pasaulē parasti ir tādi noteikumi — ja es ieguldu līdzekļus ražotnes attīstībā, modernizācijā, tad par noteiktu summu valsts samazina uzņēmumam nodokļus. Pēdējos trīs gados esam uzņēmuma attīstīšanā un modernizācijā ieguldījuši apmēram miljonu. Visas šīs desu ražošanas iekārtas, žāvētavas, saldētavu un katlumājas rekonstrukcija. Mums vēl ir jāpilnveido pārstrāde, vēl vajag vienu krāsni. Esam vienojušies, ka šajā gadā iepirksim no Beļģijas desmit jaunas modernas iekārtas dējējvistām. Domājam palielināt ražošanas jaudas, un tas prasa lielu naudu.

Attiecībā uz ēkām, kas visas ir būvētas diezgan sen, esmu pārliecināts, ka tās vēl ilgi kalpos. Jo mēs katru gadu arī agrāk — padomju laikos — daļu ēku katru gadu rekonstruējām. Mainījām ūdensvadus, kanalizācijas ceļus, apkures ierīces, labojām un mainījām jumtus. To pašu darām arī tagad. Nekad neesam nodzīvojušies "līdz kliņķim" un tad ar sparu rāvuši un grābuši. Mēs regulāri remontējam ceļus, ēkas. Un pagaidām šo mūsu tradīciju aizmirst negrasāmies. Vienīgi ceru — joprojām ceru —, ka kādreiz valdība varbūt sapratīs un novērtēs to darbu, ko un kādos smagos apstākļos šodien dara viņu ražotāji. Tie, kas maksā nodokļus.

Ja nu mēs tik stingri piemērojamies Eiropas standartiem, tad Eiropā ir tādi standarti, kas ļauj daļu naudas, kas ieguldīta ražošanā, atskaitīt no nodokļos maksājamās summas. Tas ir sava ražotāja atbalsts. Diemžēl par šādu Eiropas standartu, civilizētas valsts atbalstu savam ražotājam pie mums nerunā. Un, ja arī sāktu runāt, tad līdz rīcībai diezin vai tiktu.

— Jums ir tā unikālā iespēja salīdzināt uzņēmuma darbu un attīstību divās sabiedriski politiskajās formācijās. Kurā no tām strādāt ir labāk?

— Kā lai to saka... Toreiz es biju direktors un par savu darbu atskaitījos tikai ministrijai, kas mani bija iecēlusi. Savukārt šodien esmu vēlēta persona.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka man savs darbs ir jāpadara iespējami labi, un to pašu esmu prasījis arī no citiem. Taču jebkurā gadījumā direktors, arī valdes priekšsēdētājs ir cilvēks, kuram jāzina un jāatbild par pilnīgi visu uzņēmumā notiekošo. Viņš nedrīkst norobežoties un teikt: tā nav mana darīšana. Ja jau tu esi galvgalī, tad arī atbildi. Tā esmu uzskatījis visos laikos.

Darbu sarežģī tas, ka jādomā arī par produkcijas realizāciju. Jo varam ražot tikai tad, ja varam pārdot. Mēs ražojam svaigu produktu, kas ir laikus jārealizē, to nevar glabāt nedēļām vai gadiem ilgi. Agrāk mēs ražojām tikai cāļus, ielikām kastēs, un — aiziet! Par realizēšanu galva nesāpēja. Šodien tā nav, un ļoti daudz ko nākas mācīties no pašiem pamatiem.

Šodien problēma tikai viena — nauda. Un tā tas ir visiem — gan pircējiem, gan ražotājiem. Agrāk mums naudas netrūka, bet to vienkārši atņēma. Un arī par atlikušo mēs nevarējām nopirkt to, kas mums bija vajadzīgs. Lai ko dabūtu, vajadzēja atrast pieeju fondiem un limitiem. Tie bija svēti vārdi.

Taču dzīve vienmēr ir interesanta, un jāstrādā ir vienmēr. Pēdējos piecus gadus mēs šeit esam ļoti daudz strādājuši, nesalīdzināmi vairāk nekā iepriekšējos laikos, lai šodien šis uzņēmums būtu. Nedz es, nedz mūsu cilvēki nekad par darbu sūdzējušies neesam. Un vēl — šeit cilvēki nedzēra. Viņi šeit strādāja. Mums nekad nebija lieku cilvēku — mums nebija nedz direktora vietnieku, nedz atbrīvoto partijas sekretāru. Viņus mums nevajadzēja. Un — tā kā uzvarētājus nekad netiesā, tā arī mēs lieliski bez viņiem iztikām. Taču tajā pašā laikā šī uzdrīkstēšanās būt neatkarīgiem spieda mūs arī būt vislabākajā līmenī. Tikko būtu kāda kļūda, tā mūs sabradātu. Ja ne visus, tad vadību noteikti. Tā bij cīņa, kas deva labus rezultātus.

— Cik jums šodien ir strādājošo?

— Uzņēmumā ir vairāk nekā 500, tirdzniecības tīklā — ap 170 cilvēku. Un, protams, būt par akcionāru vai nebūt — tā ir privāta lieta. Taču apmēram 95 procenti darbinieku ir uzņēmuma akcionāri. Un tas jau vien norāda uz darbinieku pastāvību.

Agrāk mums te bija pat darbinieku dinastijas. Līdzīgi kā Japānā. Apmēram 12 procentiem vecāku bērni strādāja tieši mūsu fabrikā. Situācija bija interesanta, jo bija savstarpējā bērnu un vecāku saikne. Pat varētu teikt — abpusējā atbildība. Sākās juku laiki, nedrošība. Jaunie cilvēki nāca un prasīja, kas būs ar uzņēmumu, ko viņiem darīt. Ko es varētu solīt? Privatizācijas viļņi jaunatni aizdzina uz pilsētām, uz citām specialitātēm. Arī daudzus spējīgos speciālistus, kuri nesaredzēja perspektīvu. Taču uzņēmums šobrīd ir stabils, un domāju, ka atkal atjaunosies mūsu strādnieku dinastijas.

— Vai jūs dividendes akcionāriem maksājat?

— Divus gadus esam gandrīz visu savu peļņu izmaksājuši dividendēs. Kāpēc? Tāpēc, ka mums bija ļoti daudz pensionāru, kuri šeit vairs nestrādāja, bet kuri visus sava mūža iekrājumus bankās zaudēja. Un mēs citādi šos cilvēkus nevarējām atbalstīt, kā izmaksājot labas dividendes. Jā, uzņēmumam tas bija smagi. Jo vajadzēja arī 32 procentus peļņas atdot valstij — par tās akciju daļu. Un arī samaksājām nodokļus, pārskaitījām pensiju fondam. Varbūt tas nebija pareizi. Taču tas bija cilvēcīgi, un to mēs darījām. Taču šogad acīmredzot mēs tā vairs darīt nevarēsim.

— Cik procentu vistas gaļas tirgus jūs Latvijā piepildāt?

— Zināt, es to nemāku pateikt un domāju, ka to pateikt nevar pilnīgi neviens. Mūsu tirgus ir neiedomājami šķirbains un nekontrolējams. Bet varu pateikt, ka mēs varētu saražot daudz vairāk labas un kvalitatīvas produkcijas un arī daudz vairāk pārdot, ja nebūtu šīs kontrabandas. Tā mūs sarūgtina. Un tas varbūt arī ir iemesls, kādēļ cenšos neiedziļināties preses ažiotāžās ap nelegālo preču ienākšanu, cenšos neiet uz tirgu, kur katrs otrais slēpjas aiz mūsu firmas vārda... Viss šis negodīgums, šī nekvalitāte, šie neesošie kases aparāti, šī lietas, par ko mēs, ražotāji, esam tūkstoškārt runājuši... Jā, mēs ar savu godīgumu, stāvot aiz dārgajiem kases aparātiem, esam muļķīši.

Var jau runāt citādi — nu tad nevajadzēja privatizēt, ja jau jūtaties apvainojušies. Taču mēs visi esam cilvēki ar savām jūtām, ar savu darbu, atbildību, mīlestību. Un vai tā nebūtu nelietība — ņemt un atļaut šim uzņēmumam sagrūt? Var jau teikt, ka esmu kā tāds puišelis šajā fabrikā iemīlējies. Arī padomju laikos sāpēja sirds, ja kas neizdevās, ja nevarējām panākt to, ko bijām iecerējuši.

Un es tā kādreiz pie sevis domāju... Arī jūs man uzdevāt jautājumu — kā jūs izdzīvojāt, kā palikāt... Un man jāatzīstas, ka tās bija trīs lietas, par kurām gan es īsti runāt negribu. Taču par vienu no tām varu pateikt: vecāki savus bērnus nevar nogalināt... Un man sagraut šo uzņēmumu būtu tikpat grūti.

Es ļoti labi atceros tos laikus, kad grāva viensētas, kad visiem lika strādāt kopīgajās saimniecībās un kas notika ar lopiem, ko saveda fermās un kas sprāga cits pēc cita, jo bija radināti pie individuālas apiešanās. Es biju veterinārārsts un ļoti labi to visu redzēju. Šodien ir pretējs process. Taču visu, kas šeit ir, šie cilvēki ir radījuši savām rokām. Cilvēki, kas šeit strādāja. Un arī šodien vēl viņi šeit strādā. Viņi sāka plikā vietā. Un to visu iznīcināt būtu nelietība. Arī raugoties uz mūsu cilvēkiem. Mums nebija šīs paaudžu pēctecības, ko ar mātes pienu iegūst ārvalstu uzņēmēju pēcnācēji. Mūsu cilvēki, palikuši bez darba vietas, aizietu bojā — gluži kā mazs bērns, ja tas paliek bez ģimenes. Ja kāds grib, lai šeit nekā nav, lai cilvēki paliek atkal tukšā vietā, tad lai nāk un visu to sagrauj. Kamēr es šeit būšu, šeit strādāšu, strādās arī uzņēmums.

Rūta Bierande, "LV"

Foto: Atis Ieviņš