bet lepna valsts

"Igaunija nekad nav atstājusi Eiropu.

Eiropa aizgāja no Igaunijas" — Lennarts Meri

lennarts meri, Igaunijas Republikas prezidents, —

speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Nupat, Igaunijas valsts dibināšanas 80. gadadienas priekšvakarā, Igaunijas valsts prezidents Lennarts Meri bija atsaucīgs uz "Latvijas Vēstneša" lūgumu un laipni piekrita intervijā sniegt atbildes uz atsevišķiem mūsu laikraksta jautājumiem. Šajā sarunā ar Lennartu Meri viņa rezidencē Kadriorga pilī Tallinā piedalījās arī somu žurnālisti.

"Latvijas Vēstneša" lasītājiem labākie vēlējumi šajā nozīmīgajā gadā, kad Latvija, Lietuva un Igaunija vienlaikus svin savu valstu 80.gadadienu, — gluži kā vienas ģimenes trīnīši!

Jūsu Lennarts Meri

— Kādu tad īsti valsti igauņi sev grib? Kāpēc gan pašlaik igauņi ar savu valsti nav apmierināti, spriežot pēc rakstiem laikrakstos?

— Manuprāt, apmēram to pašu mēs varam redzēt arī citur, piemēram, mūsu kaimiņvalstī Somijā. Es ļoti ceru, ka manu bērnu mazbērni, atbildot uz šādu jautājumu, arī sacītu, ka Igaunijā dzīve ir kļuvusi labāka, lai gan tomēr vēl nepavisam nav sasniegta pilnība. Atgādinot, ka arī Somijā ir savas problēmas, gribu vienīgi piebilst, ka Igaunijā tagad šo problēmu nasta ir daudz smagāka. Bet savulaik arī Somijā nācās risināt smagas problēmas.

Te varētu minēt kaut vai 1921.–1922. gadu, kad tur bija daudz gluži atšķirīgu sociālu uzskatu par to, kādai vajadzētu būt Somijas valstij. Šajā laikā tur bija daudz asāki šie konflikti. Bet es īpaši cienu somus par to, ka pāris gadu desmitos līdz Ziemas karam šie konflikti, kas kādreiz bija daudz, daudz dziļāki nekā jebkad bijuši Igaunijā, tika tiktāl atrisināti, ka tad, kad valstij draudēja briesmas, somu tauta, būdama saliedēta vienotā pretestībā, apliecināja, ka Somijas valsts un somu tauta stingri ar abām kājām stāv Eiropā.

Gribam to atzīt vai negribam, bet mums tas prasīs vairāk laika. Jo brīva valsts un visas citas brīvības pašas par sevi vēl negarantē to attīstību un to kvalitāti, ko igauņi vēlētos panākt brīvības apstākļos. Piecdesmit gadu ilgais sovjetiskā totalitārisma režīma laiks pirmām kārtām ir stipri mainījis ļaužu uzskatu pasauli. Tas ir pārvērtis priekšstatus par labo un ļauno un cilvēciskās attiecības. Pavisam vienkārši runājot — mainījusies Bībeles desmit baušļu izpratne, piemēram, "Tev nebūs zagt". Kad valstī noris ekonomiskā reforma un šīs reformas saturs nav nekas cits kā kādreizējā valsts īpašuma pārdale starp privātpersonām, neapšaubāmi iestājas lielu kārdinājumu un korupcijas laiks. Tomēr reformas ir nenovēršamas. Un tas ir dabiski, ka šādā laikā kaut kas norit vai attīstās pārlieku strauji — straujāk nekā reformas. Bet, kad pienāks laiks, mēs ar ziepēm kārtīgi nomazgāsim no rokām visus sārņus un ar tīru sirdsapziņu stāsimies Eiropas kolēģu pulkā.

Protams, pašreizējā nepacietība un neapmierinātība nav tās labākās sabiedrības noskaņojuma izpausmes. Un varbūt neapmierinātības izjūta pat dominē pār nepacietību. Bet padomājiet arī par šī noskaņojuma dziļāko jēgu. Tauta, būdama tik nepacietīga pēc nebrīvē pavadītajiem gadiem, taču vēlējās padarīt Igauniju tādu, kāda tā palikusi atmiņā no trīsdesmitajiem gadiem. Bet tos atcerēties varēja vienīgi vecākā paaudze. Jaunākā paaudze par to zināja no vecāku un vecvecāku stāstītā. Tas tikai liecina par mūsu zemes pagātnes pamatīgumu. Neraugoties uz piecdesmit okupācijas gadiem, šī vīzija par Igauniju kā par mazu, bet lepnu valsti, kur bijis laiks, kad cilvēki nemēdza aizslēgt durvis, izrādījās ļoti stipra. Tik stipra, ka, pēc atsvešinātības gadiem plaši paverot durvis uz ārpasauli un pārkāpjot šo slieksni, ar pārsteigumu ieraudzījām to pasauli, no kā mūs bija šķīrusi 1940. gada okupācija. Tā bija skaista, idealizēta, tomēr arī mazliet dzeloņaina cerība. Tagad mūsu iespaidi par ārpasauli, par laikmeta vidi ir reālistiskāki un atšķiras no tiem priekšstatiem, ko esam atnesuši līdzi no trīsdesmito gadu beigām. Daudzi jau apraduši ar šīm atšķirībām un ir pieņēmuši tās, bet daudzi ar sarūgtinājumu sapratuši, ka nav jēgas nodarboties ar pasakām.

Apmēram tā es raksturotu pašreizējo sabiedrības noskaņojumu.

— Patiešām, Igaunijas attīstība pēdējos septiņos gados ir bijusi tik strauja, ka brīžiem šķiet Igaunijas vilciens ir devies uz priekšu tik ātri, ka igaunis pats ir atpalicis no šī vilciena, bieži vien neatskārzdams, kādā valstī viņš šobrīd dzīvo.

— Pat arī prezidents dažbrīd to nezina (L.Meri smejas). Bet ir tāds igauņu vidū izplatīts teiciens: "Ja sunim vajag nocirst asti, to labāk izdarīt ar vienu vēzienu."

Man, protams, ir patīkami dzirdēt, ka jūs runājat par strauju attīstību. Bet, ja runājam par ātrumiem, katrai automašīnai, vienalga, opelim vai folksvāgenam, ir savs ātruma ierobežojums, ko nevar pārsniegt. Domāju, ka arī katrai sabiedrībai ir savs ātruma mērs.

Turpinājums — 3.lpp.

Marts Sīmans, Igaunijas valsts premjerministrs, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Dārgie dienvidu kaimiņi, mīļā Latvijas tauta!

Esmu patiesi gandarīts par to, ka ar "Latvijas Vēstneša" starpniecību man ir radusies iespēja vērsties pie jums sakarā ar Igaunijas valsts 80.gadadienu.

Tikai ar nedēļas starpību februārī savas valsts dibināšanas svētkus svin Lietuvas Republika un Igaunijas Republika. Novembrī šī nozīmīgā gadadiena sasniegs arī Latviju. Mūsu tautu liktenis ir bijis vienāds gan dibinot savu valsti, gan to zaudējot, gan to atjaunojot. Kopēji ir arī mūsu nākotnes virzieni — Baltijas valsts turpmākais attīstības ceļš ir cieši saistīts vienotā Eiropā.

Pagājušajos astoņdesmit gados tikai 29 reizes mūsu valstis ir varējušas savu dzimšanas dienu svinēt kā brīvvalstis, neatkarības atjaunošanas gadadienu šogad augustā atzīmēsim tikai septīto reizi. Atceroties to neseno laiku, kad mēs bijām Padomju savienības sastāvā, kad bijām cieši saistīti ar slēgto valsts ekonomisko sistēmu un centralizēto plānošanu, jāatzīst, ka šodien esam nonākuši līdz pārsteidzošiem rezultātiem. Var tikai sapņojot iedomāties, kādas gan varētu izskatīties Baltijas valstis, ja mūsu tautu pašaizliedzīgo enerģiju nebūtu apslāpējusi sveša vara, ja mēs šo savu iniciatīvu un darbotiesgribu būtu varējuši attīstīt, apliecināt visus šos 80 gadus.

Šodien Igaunija ir kļuvusi par vienu no visdinamiskāk attīstošamies brīvā tirgus valstīm. Nesen "Heritage Foundation Wall Street Journal" 156 brīvās ekonomikas valstu vidū Igauniju novietoja 17.vietā. Jau 1996.gadā Igaunijas ekonomikas pieaugums sasniedza 4 procentus, bet pērn iekšzemes kopprodukts palielinājās par 9,5 procentiem. Straujo kāpumu veicināja finansu sektora attīstība, palielinājās rūpniecībā ražoto preču pārdošana, pieauga tirdzniecības apjoms caur ostām un dzelzceļu, palielinājās iekšzemes ekonomiskais apgrozījums. Tuvākajos gados Igaunija prognozē stabilu nepārtrauktu ekonomisko pieaugumu par 5—6 procentiem gadā.

Kas Igaunijai ir atnesis šos panākumus? Ar ierobežotu iekšzemes tirgu un ar maziem dabas resursiem mazās Igaunijas valsts panākumi slēpjas tās ārējās pasaules atvērtībā. Blakus liberālajai ārējās tirdzniecības politikai Igaunijas ekonomiskās politikas pamats ir konservatīvā naudas un budžeta politika, pārsvarā uz privātīpašumu balstītā uzņēmējdarbība un ekonomikas attīstību veicinošā vienkāršā un liberālā nodokļu politika. Viens no mūsu ekonomiskās reformas stūrakmeņiem ir plaša privatizācija. Tā kopā ar strauju privātīpašuma radīšanu ir devusi Igaunijai vienu no lielākajiem privātsektoriem Viduseiropā un Austrumeiropā.

Stingrā naudas politika radīja nepieciešamību strauji mainīt mūsu ekonomisko struktūru, atbilstoši uzņēmēju konkurences spējām ārējā tirgū. Iekļūšana šajos tirgos ir atvieglojusi kapitāla ieplūšanu un beidzot uz ārējām investīcijām balstītas jaunas mūsdienīgas tehnoloģijas ieviešanu, organizācijas un vadības kultūras pārņemšanu. Kopš 1993.gada Igaunijā ir investēts vairāk nekā miljards dolāru. Šis rādītājs ārējo investīciju ziņā uz vienu iedzīvotāju, Igauniju un Ungāriju ir izvirzījis starp sekmīgākajām valstīm Viduseiropas un Austrumeiropas valstu vidū.