Saeimas

1997. gada 19. februāra ārkārtas sēdē

Sēdes sākums — pl. 18.00

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Labvakar, godājamie kolēģi! Labvakar, Valsts prezidenta kungs! Latvijas Republikas Saeimas 1998.gada 19.februāra ārkārtas sēdi paziņoju par atklātu. Darba kārtībā viens jautājums — Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienību līdzdalība starptautiskā operācijā ārpus valsts teritorijas. Vārds Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmaņa kungam. Lūdzu!

G.Ulmanis

(Latvijas Valsts prezidents): Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Prezidij! Augsti godātie deputāti! Esmu pateicīgs Saeimas Prezidijam par ļoti operatīvo rīcību un man doto iespēju šovakar šeit uzstāties no šīs tribīnes.

Atbilstoši Nacionālās drošības padomes šīsdienas lēmumam un arī manai pārliecībai, atļaujiet man jūs šovakar uzrunāt par, manuprāt, ļoti svarīgu tēmu. Vēršos pie jums jautājumā, kas liek atcerēties 1991.gada janvāra notikumus Rīgā. Toreiz vienlaicīgi ar drūpošās padomju impērijas agoniju Baltijas republikās no mums vairāku tūkstošu kilometru attālumā norisinājās Persijas līča krīzes drāma. Toreiz, pamatojoties uz ANO Drošības padomes lēmumu, ASV vadītā sabiedroto koalīcija atbrīvoja Kuveitu no Sadama Huseina agresoriem.

1991.gadā Latvija vēl nebija pilnībā neatkarīga valsts un ANO dalībniece, mums nebija iespējas piedalīties starptautiskajos centienos savaldīt agresoru. Mēs uz barikādēm cīnījāmies tolaik par savu neatkarību. Šodien Sadama Huseina režīms vēlreiz apdraud pasaules mieru un drošību. Un tieši tāpēc šodien Latvijai ir jāapstiprina sava stratēģiskā izvēle. Kopā ar Rietumu sabiedrotajiem nodrošināt demokrātijas vērtību, cilvēktiesību un starptautisko normu aizsardzību.

Latvija ir ANO dalībvalsts un atbalsta ANO Drošības padomes lēmumus attiecībā uz Iraku. Irakas režīms nepilda starptautiskās sabiedrības saprātīgās prasības un ierobežo masu iznīcināšanas ieroču inspekcijas darbību. Visu valstu interesēs ir tas, lai šāda visaptveroša pārbaude notiktu.

Runa ir par masu iznīcināšanas ieročiem. Tas ir apdraudējums visai pasaulei un tātad arī Latvijai. Masu iznīcināšanas ieroči nedrīkst tikt pielietoti vai nonākt noziedzīgās rokās, kad rodas briesmas, ka tie varētu tikt lietoti ar neparedzamām sekām.

Latvija nav nošķirta valsts, drošības ziņā mēs esam ļoti cieši saistīti ar daudziem reģioniem, un drošība ir nedalāma. Nedalāmai un vienotai ir jābūt arī valstu nostājai pret masu iznīcināšanas ieročiem nedemokrātisku režīmu rokās.

Latvijas ārpolitikas pamatprincips ir aktīva iesaistīšanās kopējās drošības garantēšanā, nevis neitralitāte vai savrupa stāvēšana. Nav iespējama neitrāla nostāja šajā jautājumā, šī situācija šobrīd ir kā lakmusa tests Latvijas principiem, tā ir robežšķirtne, vai esam kopā ar demokrātiskajām valstīm, rīkojamies noteikti un saskaņā ar savu stratēģiju vai arī svārstāmies, šaubāmies un mīņājamies uz vietas.

Latvija neapšaubāmi vēlas sev drošu nākotni, un tā ir sasniedzama daudzpusējā sadarbībā, katram ieguldot savu daļu kopīgā drošībā, konkrētā rīcībā tieši tad, kad tas ir nepieciešams. Latvija varēs sagaidīt palīdzību sev tikai tajā gadījumā, ja pati būs strādājusi, lai izveidotu savu aizsardzības sistēmu un spēkus, un ja tā būs gatava solidārai rīcībai krīzes novēršanai jebkurā reģionā.

Šodien mums ir ne tikai iespēja, bet arī pienākums dot savu ieguldījumu starptautiskajā drošībā, tā arī mēs nostiprinām paši savu drošību. Mums ir iespēja rīkoties kopā ar valstīm, kuras 50 gadu garumā neatzina mūsu valsts vardarbīgo pievienošanu Padomju Savienībai. Ar valstīm, kuras sekmēja Latvijas neatkarības atgūšanu un kuras var nākt Latvijai palīgā grūtā brīdī.

Pirms mēneša mēs Vašingtonā parakstījām ASV un Baltijas hartu, tā apstiprina mūsu kopīgās vērtības, jaunās Eiropas redzējumu un gatavību kopīgi rīkoties, lai aizstāvētu šīs vērtības un sasniegtu kopīgos mērķus. Šodien, manuprāt, mūsu morālais pienākums ir uzņemties savu daļu atbildības par kopīgo nākotni un palīdzēt mūsu draugiem un sabiedrotajiem. Latvijai ir jāparāda politiskā tālredzība un jāizsaka principiāls un arī praktisks atbalsts pasākumiem, kas vērsti uz ANO rezolūciju bezierunu izpildi no Irākas puses. Kādēļ?

Ja pasaules demokrātiskā sabiedrība šodien nespēj vai negribēs atbilstoši reaģēt uz Sadama Huseina Irākas izaicinājumu, tā tikai stiprinās gan šī, gan līdzīgu režīmu pozīcijas pasaulē. Tas nākotnē neizbēgami novedīs pie politiskās situācijas destabilizācijas dažādos pasaules reģionos. Nedomāju, ka Latvija šādā situācijā būs ieguvēja.

Pievienošanās starptautiskajai aliansei, kurā šobrīd bez NATO dalībvalstīm savu gatavību piedalīties ir izteikušas vairākas NATO partnervalstis, vēlreiz pārliecinoši pierādīs to, ka Latvija nav vienīgi drošības patērētāja. Tas liecinās par to, ka Latvija ir atbildīga un nobriedusi valsts, kura spēj un grib dot reālu ieguldījumu starptautiskās drošības nostiprināšanā.

Latvijai kā ANO dalībvalstij ir svarīgi, lai ANO rezolūcijas tiktu precīzi pildītas un arī respektētas, un Latvijai ir tiesības to prasīt. ANO Latvijas gadskārtējo iemaksu veidā saņem arī Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Tādēļ gribu šovakar aicināt Saeimu atbalstīt Nacionālās drošības padomes lēmumu par Latvijas bruņoto spēku vienību nosūtīšanu ārpus Latvijas teritorijas robežām, lai nodrošinātu ANO rezolūcijās noteikto prasību izpildi. Vēlos atgādināt arī triju Baltijas valstu prezidentu pausto valstu apņēmību sniegt ieguldījumu krīzes novēršanā. Tā ir pareiza izvēle un tā ir mūsu politika.

Cienījamie deputāti! Jūs esat vairākkārt pieņēmuši būtiskus un tālredzīgi pareizus lēmumus, aicinu jūs skaidri demonstrēt Latvijas politisko gribu un pieņemt tādu lēmumu arī šovakar. Esmu pārliecināts, ka jūs pieņemsit stratēģiski pareizo lēmumu, kas atbildīs Latvijas vitālajam, nacionālajām interesēm. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Paldies! Atklājam debates. Vārds Valdim Birkavam, Latvijas Republikas ārlietu ministram.

V.Birkavs

(Latvijas Republikas ārlietu ministrs). Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Latvijas ārpolitika pamatojas uz principu, ka starptautiskā sistēmā starpvalstu attiecības balstās uz starptautiskiem nolīgumiem un likumu spēku.

Šajā konkrētajā Irākas gadījumā likums ir 1991.gada laikā pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcija 687. Kā jau minēja prezidents, šī rezolūcija tika pieņemta laikā, kad mēs vēl cīnījāmies par savu brīvību. Šī rezolūcija paredz ķīmisko un bioloģisko ieroču iznīcināšanu.

Liedzot Apvienoto Nāciju Organizācijas inspektoriem netraucētu darbošanos savā teritorijā, Irāka faktiski atsakās izpildīt starptautiskās sabiedrības pieņemto likumu. Latvija uzskata, un ārpolitiski tas ir pilnīgi pareizi, ka starptautiskai sabiedrībai jābūt konsekventai savā rīcībā un jāpanāk ANO rezolūciju pildīšana, nepieciešamības gadījumā lietojot arī spēku. Mēs viennozīmīgi dodam priekšroku krīzes mierīgam noregulējumam ar diplomātiskiem līdzekļiem, es pasvītroju — viennozīmīgi. Bet, ja rīt, 20.februārī, paredzētā ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana vizīte Irākā nenesīs pozitīvus rezultātus un pārējie diplomātiskie līdzekļi būs izsmelti, Latvijai kā ANO dalībvalstij neatliek cita izvēle kā atbalstīt ANO rezolūciju izpildi.

Jautājums ir par to, ka faktiski ar savu lēmumu šodien mēs stiprinām ģenerālsekretāra iespējas ietekmēt pozīciju Irākā. Latvijas aktīva līdzdalība krīzes noregulējumā būs skaidrs apliecinājums tam, ka mēs esam uzticami sabiedrotie demokrātisko valstu koalīcijai. Sperot šo soli, mēs ar praktisku darbību piepildām 16.janvārī parakstīto ASV Baltijas hartu. Šobrīd šo krīzes risinājumu ar iespējamo spēka pielietojumu, ja visi diplomātiskie līdzekļi ir izsmelti, atbalsta Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija, Jaunzēlande. Savu atbalstu un pozitīvo nostāju ir izteikušas Austrija, Dānija, Kanāda, Vācija, Nīderlande, Beļģija, Izraēla, Rumānija, Bulgārija, un kas man šķiet īpaši svarīgi — arī jaunās NATO kandidātvalstis — Polija, Čehija, Ungārija. Arī citas valstis, ieskaitot Arābu valstis. 16.februārī kopīgā paziņojumā atbalstu koalīcijai pauduši arī visi trīs Baltijas valstu prezidenti, un šobrīd Lietuva un Igaunija apsver savu turpmāko rīcību un konkrēto ieguldījumu Irākas krīzes atrisinājumā. Tas varētu izpausties arī gatavībā nosūtīt karaspēka vienības vai cita veida atbalstā. Lēmuma pieņemšana ir sagaidāma tuvākajās dienās, un ir pamats uzskatīt, ka atbalstošo valstu skaits arvien palielināsies, ja būs skaidri redzams, ka diplomātiskie līdzekļi patiešām ir izsmelti.

Mēs esam viennozīmīgi nostājušies pret ķīmisko un bioloģisko ieroču lietošanu, izplatīšanu, un to mēs esam apliecinājuši, arī ratificējot Saeimā attiecīgu konvenciju. Atgādināsim, ka iepriekšējā pieredze Irākas valdības rīcībā ir apliecinājusi, ka šie ieroči jau ir lietoti pret civiliedzīvotājiem. 1988.gadā pret kurdiem Haljabas pilsētā, pret kaimiņvalstīm — Irānas–Irākas karā 21 500 irāņu tika nogalināti ar ķīmiskajiem ieročiem. Irākas tuvākās kaimiņvalstis atrodas vistiešākajā ķīmisko un bioloģisko ieroču draudu zonā. Šajā apdraudējuma zonā atrodas arī Izraēla — valsts, uz kuru drīzumā dodas Valsts prezidenta delegācija.

Latvijas nostāšanās pret ķīmisko un bioloģisko ieroču draudiem ir vēl viens pozitīvs apliecinājums mūsu starptautiskajām aktivitātēm, kas sakrīt ar pasaules demokrātiskās sabiedrības nostāju. Starptautiskās koalīcijas spēku mērķis nav vērsties pret Irākas teritoriālo integritāti un Irākas tautu. Mērķis ir viens — panākt ANO rezolūciju izpildi un ķīmisko un bioloģisko ieroču iznīcināšanu. Tādam jābūt arī mūsu mērķim. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Debatēs pieteicies Leonards Stašs, Tautas saskaņas partijas frakcija. Lūdzu!

L.Stašs

(TSP). Cienījamais Valsts prezident! Cienījamā Saeima! Mums, letiņiem, ir tāda viena, manuprāt, slikta īpašība — nevis mums, latviešiem, bet mūsu vadībai. Mēs visu laiku cenšamies iztapt lielajiem un cenšamies, tā sakot, bez uzaicinājuma būt "bez ziepēm". Neviens mūs nav uzaicinājis speciāli, lai mēs piedalītos, un es uzskatu, ka nav arī tas vajadzīgs. (No zāles: "Pareizi!") Es domāju, ka mums pietiek savu problēmu, un domāju, ka mēs labi atceramies, cik mūsu latviešu vīru jau guļ, sākot no Tīreļu purva un no Kurzemes katla un visos Krievijas plašumos. Kā vienā, tā otrā pusē karojot. Es domāju, ka mums šodien ir daudz par agru runāt par to, ka mēs varam sūtīt savus cilvēkus, savus karavīrus kaut kur uz robežas, lai kaut ko darītu. Es uzskatu, ka mums ir pietiekoši problēmu savā mājā un mums savu Sadamu Huseinu mafijas un citu personā ir pietiekoši. Un ja mēs netiekam galā ar mafiju un ar citām lietām savās mājās, tad mēs nekad nevarēsim būt īsti partneri un īsti piedalīties kaut kādās operācijās, tā sakot, ka mūs tur uzņems par pilnu. Un arī NATO un Eiropas Savienība šodien, par ko mēs visu laiku tautu mānam, ir miglā tīta, un, kamēr mēs nesakārtosim savas lietas, mēs nekur netiksim. Un tas nav nemaz vajadzīgs.

Es domāju, ka te nesen bija aptuveni par to runa, un Ābiķa kungs runāja par kurdiem. Cik kurdu, tūkstošiem kurdu Sadama režīms ir iznīcinājis, un par citu ko tālāk. Bet, Ābiķa kungs, jūs zināt, ka kurdu ir vairāk par 10 miljoniem. Un viņi dzīvo kā Irākā, tā Turcijā, tā Irānā.

Bet vai tā pati ANO, vai arī Amerika, vai cits ir kādreiz pacēluši jautājumu, es visu laiku par to brīnos, pacēluši jautājumu par kurdu neatkarību? Kaut gan mums ir ANO Rezolūcija par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Vai kādreiz ir šis jautājums cilāts, vai arī mēs Saeimā esam aicinājuši pasaules sabiedrību, lai kurdiem galu galā vienreiz piešķir neatkarību un lai būtu miers. Mēs to neesam darījuši. Tas jau ir divējāds standarts. Vai ir kaut ko darījuši ANO un arī Amerika, kad Tjaņmina laukumā apšāva Ķīnas disidentus? Ar vārdiem it kā kaut kas bija, ar darbiem nekas nenotika. Un Kipras sadalīšana un okupācija, ko izdarīja Turcija, kas ir ANO locekle? Arī uz šodienu nekas netiek darīts. Tā ka mums bija un būs divējādi standarti. Tāpat kā divējādi standarti ir mūsu valstī. Bagātais drīkst visu, nabagais nedrīkst neko. Ir jāsakārto sava valsts. Es domāju, ka mums nav nekas jāsūta un nav jāpārsteidzas ar tām lietām. Un Sadamu pievākt un izdarīt to, ko vajag, var pilnīgi bez visādas asinsizliešanas. Ja mēs daudz vai maz, ja mēs uzsāksim kara operācijas, tad, bez šaubām, mierīgie iedzīvotāji, tāpat arī armija, tas nav svarīgi, vai tie ir kurdi, vai tie ir irākieši vai kas cits, vienalga, cietīs. Un tas nav vajadzīgs. Pilnīgi pietiek Amerikai un pasaules sabiedrībai spēku, lai ar citiem līdzekļiem, ar blokādi vai ekonomiskiem līdzekļiem, jeb arī specdienesti panāktu, ka Sadams Huseins tur nebūtu. Un mums ir jāpieturas pie neitrālas politikas un nav jāskrien ar galvu sienā. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Juris Vidiņš, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

J.G.Vidiņš

(TB/LNNK). Augsti godātais prezidenta kungs un cienījamie deputāti! Prezidenta kungs! Es jūs šodien patiešām apsveicu ar jūsu noteikto rīcību, un tas manī izraisa zināmu izbrīnu, jo es jūs līdz šim uzskatīju par tādu svārstīgāku cilvēku. Bet jūs mani lūdzu atvainojiet. Ziniet, apmēram divas stundas atpakaļ mēs noraidījām rezolūciju, kurā tapa nosodītas iespējamās Amerikas Savienoto Valstu sankcijas pret Irāku. Un zināt, ļoti interesanti bija tas, ko pašreiz runāja Staša kungs, kas runā par iztapšanu lielajiem. Zināt, kad es lasīju šo rezolūciju un kad es klausījos profesora Kalnbērza uzstāšanos, tad man pilnīgi uzkrita tas pats — iztapšana lielākajam, stiprākajam. Zināt, šeit Saeimā mēs esam nogājuši līdz anekdotiskām situācijām, ja mēs izskatām līdzīgus jautājumus.

Cienījamais prezidenta kungs! Jūs varbūt nezināt, ka šeit Saeimā dažreiz notiek maskarādes balles, šeit ierodas ģenerāļu formās, kuras bija Afganistānas marionešu režīmam, kas atbalstīja PSRS agresiju... kas atbalstīja PSRS agresiju Afganistānā, šeit ieradās ne tik sen čalmās tērpti cilvēki, kas aptin savu galvu ar čalmām, tā solidarizējoties ar Irānu, te vispār kaut kādi brīnumi notiek... un šeit runā mūsu parlamentā, neatkarīgas valsts parlamentā runā Jeļcina vārdiem, ka baida mūs no trešā pasaules kara, ko Jeļcins varbūt savā marasmā ir iedomājies. Ziniet, es izsaku savas domas, tāpat kā jūs varat izteikt jebkurš savas domas. Un šodien tiešām ir robežšķirtne — vai mēs atbalstīsim demokrātisko, civilizēto pasauli jeb mēs iesim agresoru iztapšanas ceļu, un es domāju, ka mums ir tikai viena iespēja. Un kamdēļ es runāju par šiem krievu lobijiem mūsu parlamentā... Nu ļoti vienkārši. Tad, kad iet jautājums, kad tiešām, lai mēs izbēgtu no tālākiem milzīgiem cilvēku upuriem, lai savlaicīgi savaldītu agresorus, tad viņi iestājas par pilnīgi kaut kādas svešas valsts interesēm. Ja mēs atceramies Izraēlas—arābu karus, ka PSRS iestājās stingri arābu pusē... ja mēs atceramies "Tuksnešu vētru", kur parādīti un sagrauti Krievijas bruņoto spēku ieroči, faktiski parādīta to mazspēja, un Krievija, kas ir šo agresoru līdz šim apbruņojusi, kas ir devusi resursus, lai izstrādātu kodolieročus, bioloģiskos un ķīmiskos ieročus, tad tagad vienkārši viņa baidās no kārtējā fiasko. (Starpsauciens: "Nu, nu!")

Un es domāju, ka mums principā nav cita ceļa, kā prezidenta kungs jau teica un ārlietu ministrs, atbalstīt šo lēmuma projektu. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Gundars Valdmanis, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

G.Valdmanis

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Prezidij, tautas vadoni, kolēģi Saeimā! Šodien es domāju, ka varētu, ja grib, runāt par to, ka Sadams Huseins ir pasaulē bīstams, varētu runāt par to, ka visspēcīgākā militārā formācija pieder amerikāņiem, varētu runāt par to, ka amerikāņi vienreiz jau Sadamu nolika vietā, bet nenobeidza darbu. Varētu runāt par daudzām lietām. Bet, cik es izprotu, mēs šeit pārstāvam latviešus un latviešu tautu.

Mums ir obligātais dienests. Mums nav nekāds mandāts sūtīt mūsu puišus ārkārtas kaujās tāpēc, ka mēs gribam saņemt medaļas citas zemes priekšā. Mums ir jāsaprot sava atbildība. Mums latviešu asinis ir svētas. Kad es biju biržas namā, mans priekšnieks bija Ričards Lafartijs, franču—kanādiešu tēvs, indiešu māte, augsta dzimta, un viņš kļuva par pulkvedi gurku divīzijā, viņš par savām kara dienām ne visai labprāt runāja, bet šad tad pirtī sāka runāt. Un viņam bija uzdevums Otrā pasaules kara beigās palīdzēt veikt slikti izdomātu programmu Itālijā.

Un gurku zaldāti, kas it kā ir visdrošākie, drošsirdīgākie pasaulē, kas tic, ka nāvē krist ir gods, aiziet pie visaugstākiem dieviem, viņš ik katru vakaru rīkoja varoņiem balli par kritušajiem. Un nākošajā dienā dzina savus puišus tālāk no nesagatavotām pozīcijām, jo bija aprēķināts, ja gatavos pozīcijas, ka tad ieņems Itāliju sešos mēnešos, bet to vajadzēja izdarīt 7 nedēļās. 40 000 varoņu krita, bet tur nebija ne anglis, ne amerikānis, tur bija gurki. Angļi lepojās, ka viņi karos ar vāciešiem līdz beidzamajam francūzim. Amerikāņi ir divus karus uzvarējuši ar to, ka viņi beidzamie lēja savas asinis. Un mēs šeit pat pirms asins karš ir noteikts, nolemsim, ka mūsu obligāti iesauktie puiši... ka viņiem būs jāiet karā, kas nav mūsu.

Mēs šitanī gadsimtenī esam noasiņojuši lielu valstu pakļautībā. Ir mūsu varoņi cīnījušies kā strēlnieku, tā leģionāru pusē, mēs esam bijusi tiesāti un atstāti, izsūtīti viskautkur. Un tagad mūsu pienākums būtu atjaunot mūsu valsti, mūsu spēkus. Bet skat, kādi mums draugi! Šonedēļ Ārlietu komisijā atnāca Nepera kungs, runāja latviešu valodā, gods viņam un paldies par to. Bet viņš mums skaidroja, ka mums NATO jātiek ar saviem spēkiem, ar saviem ieročiem, zinādams, ka tas ir gandrīz neiespējams. Viņš mums stāstīja, ka Amerikas atbildība par to, kas notika šeit, kas notika Jaltā, Potsdamā, ir 1 miljons dolāru, ko viņa ir iemaksājusi repatriācijas fondā. Un ka latvieši lai piemirst pagātni un sāk domāt par nākošo gadu simteni. Un saprotat, ka mēs it kā atkal gribam iet kalpot kādai lielvalstij, sūtīt mūsu varoņus varonīgā nāvē. Varbūt tāpat, kā Ričards Lafartijs darīja ar savām gurkām.

Kāpēc tas vajadzīgs? Saprotat, ka latviešu puišiem nebūs tie spilgtie ieroči, kur varēs sist no gaisa, latviešu puiši būs ierindas karavīri, un viņi būs pirmajās rindās. Varbūt amerikānis viņam maksās kaut kādu algu, līdzīgu amerikāņu algai, varbūt viņš maksās viņam nāves pensiju, un droši, ka mēs šeit Latvijā svinēsim viņiem varoņu bēres. Bet mūsu tautas labā, es domāju, ka tas nav mūsu tautas labā... Ja mēs meklētu un gribētu labot visas tās nekārtības, kas pasaulē ir, mēs būtu sūtījuši latviešus uz Čečeniju, mēs sūtītu viņus uz Kurdistānu, uz Somāliju un nez kur vēl. Starpība šeit ir, ka mums ir īpatnēja attiecība ar Ameriku. Un to mums Nepera kungs paskaidroja. Tagad sāk prasīt, kā tas ir, ka viņi norobežojas no tā, ka ievestos okupantus ir jāsūta prom, ka pasaulei jānāk palīgā... Un viņi norobežojas ar vienu miljonu, un kad es kļuvu drusku nekaunīgāks, lūdzu, lai viņš paskaidro, tad viņš man paskaidroja, viņš teica — Valdmaņa kungs, jūs taču ļoti labi zināt, ja mēs aukstā kara laikā nebūtu jūs atbalstījuši, tad Latvija nebūtu bijusi atzīta de iure, okupētā Latvija. Un es viņam vēlāk atbildēju, ka brīvība, ko cits tev dod, ir tikai jauna verdzības forma. Mēs esam brīva tauta. Ja būtu sācies pretējs variants, ja mūsu tauta stāvētu uz ielas un teiktu: iesim palīgā pret Huseinu, ja mēs šeit būtu Saeimā sākuši runāt par to jautājumu un nolēmuši, ka tomēr tas ir mūsu nasts, karot ar Huseinu, un ka tas ir mūsu spējās... Tad varbūt būtu gods nolemt to. Bet ka mūsu tautas vadonis var nolemt, ka mūsu obligātā dienesta puišiem kedās, bez nekādiem moderniem ieročiem, būs jāiet kā kurdiem... atvainojos, kā gurkiem... kā Lafartija gurkām amerikāņu zaldātiem pa priekšu, mēs būsim tie kājnieki, mēs būsim tie upuri. Kur, draugi, ir tā jēga?

Es domāju, ka mums katram ir jāpadomā, ko mēs pārstāvam. (No zāles: "Latviešu tautu!") Mēs esam pasaulē, mēs gribētu pārstāvēt un pastāvēt labā pasaulē, kur nebūtu Huseina, kur nebūtu tie masu destrukcijas ieroči, kur pagaidām monopols ir amerikāņiem, viņiem ir tās nukliera bumbas. Mums nav atļauts. Mēs no tām atteicāmies. Mēs pat no zemes mīnām atsakāmies. Bet tad, kad amerikānim vajadzēs ložmetēju gaļu, tad viņi sauks latviešus. Ja mēs piedāvāsimies, ka mūsu puiši varētu tur iet un būt tā ložmetēju gaļa. Mans ieteikums ir — mēs varētu amerikāņiem izteikt morālu atbalstu. Mēs varētu varbūt uzņemties, ka mēs sūtītu kaut ko, ka mums būtu upuri tajos pašos procentos kā amerikāņiem. Jūs zināt, ka 33 amerikāņu gūstekņi ir tik svarīgi, ka visa pasaule "stāv uz ausi". Bet nē, tā nebūs. Mēs aizsūtīsim to lielgabalu gaļu, kas staigās pirmās rindās un kas šeit Latvijā tiks augsti godāti... un, saprot’, mūsu valstsvīri aizbrauks uz Ameriku un dabūs vēl kādas medaļas, jo, saprot’, tā medaļa uz krūtīm ir daudz svarīgāka nekā tās latviešu asinis, kas rit vēnās. Ko mēs šeit pārstāvam? Mēs pārstāvam to medaļu gribu vai mēs pārstāvam latviešu tautu? Tad, ja mēs tā esam nolēmuši, — pārstāvēsim latviešu tautu, neliksim mūsu puišus nevienlīdzīgā cīņā. Pat Huseina zaldāti ir labāk sagatavoti, labāk apbruņoti nekā mūsējie. Neklanīsimies lielvalstu priekšā vairs! (No zāles: "Ko tu muldi!") Cīnīsimies mūsu robežās, kā Staša kungs teica, pret tām nekārtībām, kas šeit ir. Bet sargāsim latviešu asinis. Mums to nav par daudz! Paldies!

Sēdes vadītājs

. Tālavs Jundzis, aizsardzības ministrs.

T.Jundzis

. Godājamais prezidenta kungs! Saeimas priekšsēdētāja kungs! Deputāti! Tik tiešām man jāpiekrīt iepriekšējam un varbūt citiem runātājiem par to, ka ļoti svarīgi šajā operācijā, kuru mēs šodien apspriežam, pirmām kārtām, ir Latvijas morālais atbalsts. Un būtībā piedāvātā lēmuma projekts arī to piedāvā. Man liekas, ka šeit ir neliels pārpratums, kas īpaši iepiekšējā runātāja teiktajā bija jūtams, — tas, ka Latvija tagad ar saviem bruņotajiem spēkiem piedalīsies tiešajās militārajās operācijās, izdarīs gaisa spēka triecienu un vēl nezin kādas desantēšanās operācijas. Nē! Par to šeit runa nav. Runa ir tiešām par mūsu morālu atbalstu un iespēju mūsu robežās, mūsu līdzdalību militārā operācijā tikai ar atbalsta spēkiem. Pirmām kārtām. (Saucieni zālē.) Es izskaidrošu. Otrām kārtām. Runa ir par tikai to personu piedalīšanos, kuras ir izteikušas brīvprātīgi šādu vēlēšanos. Nevienu militārpersonu nav paredzēts nosūtīt pret viņas gribu.

Ko nozīmē atbalsta operācija? Es mēģināšu izskaidrot, un varbūt mans izskaidrojums arī balstīsies uz iepriekšējām konsultācijām ar ASV pusi. Pirmām kārtām, runa ir par to, ka mēs varētu nosūtīt vienu no mūsu gaisa spēku lidmašīnām, kura nogādātu uz šo rajonu cilvēkus, ne vairāk kā 15, — komandu, kuras sastāvā ietilptu kara ārsti, sapieri, iespējams, daži ķīmiķi. Vēl mēs varētu runāt par to, ja tas būs nepieciešams un Amerikas Savienoto Valstu puse tādu ieinteresētību izteiktu, mēs varētu piedāvāt vienu no mūsu mīnu kuģiem, kurš ir gatavs arī piedalīties šajā operācijā, un, kā jūs saprotat, runa ir par to, ka atkal šis nav trieciena operācijas elements, bet tie ir visparastākie atmīnēšanas darbi, tātad šis ir jēdziens, ko mēs saprotam ar "atbalsta operāciju". Kopumā, kā jūs saprotat, runa ir par ne vairāk kā piecdesmit cilvēkiem, bet, kā jau es teicu, ja runa būs tikai par vienu šo lidmašīnu — tikai cilvēkiem piecpadsmit. Un, manuprāt, tas arī ir šis faktors, kas liecina, pirmām kārtām, par Latvijas vēlmi morāli atbalstīt šādā veidā šo operāciju un ANO rezolūcijas izpildi.

Otrām kārtām, es domāju, ka arī mūsu karavīri šādā veidā, un tas nav noslēpums, gūst militāro starptautiskās sadarbības pieredzi, kuru jau mēs zināmā mērā esam guvuši Bosnijā, un šis vienkārši faktiski ir mācību turpinājums arī mūsu karavīriem un virsniekiem. Un visbeidzot es gribētu uzsvērt, ka faktiski jau katrai mazai valstij ir svarīgi ne tikai lūgt drošību, ne tikai aicināt, lai lielas vai citas valstis piešķir mums drošības garantijas, bet savu spēju robežās, proporcionāli savām iespējām dot kaut minimālu ieguldījumu tam, lai mēs vairotu starptautisko drošību, šinī gadījumā varbūt drošību pasaulē. Un tas arī atnāks pie mums atpakaļ ar attiecīgu vērtējumu, ar attiecīgu palīdzību mūsu pašu drošības vairošanā, mūsu drošības garantēšanā. Tādējādi es lūdzu uztvert šo lēmumu un attiecīgi par to balsot. Paldies!

Sēdes vadītājs

. Antons Seiksts, frakcija "Latvijas ceļš".

A.Seiksts

(LC) . Godātais Valsts prezidents kungs! Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Kolēģi deputāti! Raugoties no cilvēktiesību aspekta, protams, vislabāk būtu, ja karu vispār pasaulē nebūtu. Un, protams, ka būtu ļoti labi, ja Irākas krīzi varētu atrisināt diplomātiskā ceļā. Bet mēs dzīvojam tādā pasaulē, kāda tā ir. Gribot vai negribot, šodien jāsecina, ka jebkurš cilvēks vai politiķis, kurš nenostājas ANO un ASV pusē, atbalsta Sadama Huseina režīmu. Es nevēršos pret Irākas tautu, kura šodien vēl varbūt nesaprot, kas ir tās patiesie draugi. Bet es gribu runāt par cilvēktiesībām šajā kontekstā, vai būs vairāk ievērotas cilvēktiesības, ja Irāka atkārtos 1991.gada recidīvu? Ja kaimiņvalstis drebēs? Ja pār Izraēlu... uz Izraēlu lidos raķetes, vai tad cilvēktiesības būs vairāk ievērotas?

Mana pārliecība ir absolūti pretēja. Un es līdzīgi J.Vidiņa kungam izsaku pateicību Drošības komisijai jeb padomei, atvainojos, un Valsts prezidentam. Militārā nozīmē Latvija tiešām, tās dalība neko neizšķirs. Bet nenovērtējama ir politiskā un mūsu valsts nākotne valsts drošības kontekstā. Es aicinātu viennozīmīgi atbalstīt piedāvāto rezolūciju. Par cik es strādāju Cilvēktiesību komisijā un pagaidām esmu šīs komisijas priekšsēdētājs, un J.Vidiņa kungs strādā manā komisijā, es gribu atvainoties Krievijas Federācijas prezidentam, jo es neesmu aizmirsis, ka šī valsts pirmā atzina Latvijas valsts neatkarību. Un beidzot es gribu teikt, ja mēs vadīsimies un iesim pa Staša kunga loģikas pēdām, mēs paliksim dziļā starptautiskā izolācijā, no kā es baidos visvairāk. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Ģirts Kristovskis, frakcija "Latvijas ceļš".

Ģ.Kristovskis

(LC). Cienījamo Valsts prezident, cienījamie deputāti! Kara un miera jautājums ir faktiski ārkārtējs un Latvijas vēsturē laikam šāda sēde ir pirmo reizi. (No zāles: "Bosnija?") Jā, bet Bosnijas karš, manuprāt, vai Bosnijas konflikts bija daudz lokālāks, ar daudz mazāk paredzamām sekām... ar mazāk bīstamām sekām. Un tomēr, lai kā arī nebūtu, šī ir ārkārtēja sēde. Un, protams, ka Valsts prezidenta piedāvājums un tā apspriešana Saeimā ir laicīga un vietā. Un mums ir jātic un jācer, ka tieši ar politiskiem, mierīgiem, diplomātiskiem soļiem tiks atrisināts konflikts Irākā. Un tajā pat laikā jāatzīst, ka šis konflikts var izvērsties kara darbībā. Un karš, protams, ir politikas turpinājums ar militāriem līdzekļiem, jo citu — politiska dialoga — ceļu nav. Šī lēmuma atbalstīšana, iesaistīšanās, protams, ir Apvienoto Nāciju, Amerikas Savienoto Valstu starptautiskās demokrātijas pusē, tas ir mūsu pienākums, bet karš ir karš, un no tā sekām neatkarīgi no tā, kādās frontes pusēs mēs atrodamies un kur mēs esam, kurās līnijās, pirmajās vai aizmugures, sekas vienmēr būs.

Un tāpēc mani mazliet pārsteidz tas, ka aizsardzības ministrs saka, ka šie ir visparastākie atmīnēšanas jautājumi, šie nav visparastākie atmīnēšanas jautājumi, tie ir ļoti nopietni jautājumi, ja visai pasaulei jāiesaistās šādu jautājumu risināšanā. Taču, ja esam Apvienoto Nāciju dalībvalsts un ceram uz Apvienoto Nāciju atbalstu uz citu pasaules demokrātisko valstu atbalstu arī mums grūtā brīdī, mums noteikti ir jāatbalsta šīs Apvienoto Nāciju rezolūcijas un Amerikas Savienoto Valstu piedāvājums. Eiroatlantiskā drošība, mēs bieži vien šo jēdzienu tik bieži esam lietojuši, ka acīmredzot līdz šim ne vienmēr apzināmies, ka tas brīdis pienāk un tas brīdis pienāk, un tas ir šobrīd. Tomēr Irāka ir īpaša valsts, tās ir arābu pasaules tradīcijas, kuras mēs neapzināmies, varbūt ne pārāk labi zinām, mēs gan dzirdam, ka sprāgst bumbas Parīzē vai kādās citās Eiropas pilsētās, mēs esam dzirdējuši, ka arābiem ir sevišķa vēlme domāt par Ņujorkas pastāvēšanu vai tās pilsētas iznīcināšanu, tas liecina tikai par to, ka arābu pasaule un Irāka ir ļoti nopietns pretinieks.

Bet mums faktiski citas izejas nav, mums ir jāpiedalās šajā starptautiskās drošības pasākumā. Bet tomēr es gribētu vēl mazliet izmantot šo iespēju un atgādināt, ka Latvija, 1998.gada budžetu pieņemot, arī izteica savu attieksmi pret mūsu bruņotajiem spēkiem, pret tiem karavīriem, kuriem ir jādodās vai būs jādodās vai kuri brīvprātīgi pieteiksies un dosies uz šo pasaules bīstamo vietu. Un tad man nāk prātā mūsu Ministru prezidenta vērtējums, ka šie mūsu bruņoties spēki nav spējīgi pārvaldīt to budžetu, kuru līdz šim ir piešķīrusi mūsu valsts, tātad mūsu Ministru prezidents un valdība neatzina mūsu bruņotos spēkus par spējīgiem risināt jautājumus miera laikā. Tagad mūsu vadošie varas vīri ir gatavi šos vājos Latvijas bruņotos spēkus sūtīt uz pasaules karstajiem punktiem. Bet tas nu tā, tas lai ir uz šo vīru sirdsapziņas. Protams, ka kari notiek, un tautas vai nu parlamentos, vai ārpus parlamentiem šos jautājumus apspriež, un mums ir pasaulē ļoti daudz piemēru, kad valsts prezidenti rīkojās tā, kā viņi redz, lieliski piemēri ir Amerikas Savienotajās Valstīs, kad Vjetnamas, Korejas un daudzi citi kari bija pilnīgi nelikumīgi uzsākti saskaņā ar šo valstu konstitūcijām, un tad tiek pieņemti speciāli likumi un mainītas šīs konstitūcijas, un dotas speciālas iespējas. Tā 1971.gadā Amerikas Savienotajās Valstīs tika pieņemts likums, lai valsts prezidentam būtu iespējas 90 dienas gadā rīkoties bez kongresa atbalsta un tamlīdzīgi.

Kāpēc es to pieminēju? Es vienkārši pieminēju tādēļ, ka mums arī ir ļoti nopietni jādomā par to, lai šādu krīžu situāciju gadījumos, varbūt tāpēc es minēju, kad pirmo reizi ir šāda sēde, lai mums viss būtu sakārtots. Ja mēs gribam darboties un arī piedalīties starptautiskā miera nodrošināšanā, lai arī visi šie pasākumi būtu ne tikai pareizi organizēti, pareiza būtu procedūra, kā mēs noformējam un pieņemam šādus lēmumus, bet arī pietiekami finansēti no valdības puses. Patiesībā starptautiskā miera labad es atbalstu šo pasākumu, bet valdībai būs jārēķinās ar to, kā nodrošināt šos kareivjus, gan tos, kas dosies, gan tos, kuri paliek šeit mājās. Paldies!

Sēdes vadītājs

. Oskars Grīgs, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

O.Grīgs

(TB/LNNK). Cienījamie kolēģi! Preizdenta kungs! Prezidij! Saeimas priekšsēdētāja kungs! Es varu pateikt, ka "Tēvzemei un Brīvībai" atbalsta šo lēmuma projektu par Latvijas bruņoto spēku apakšvienību piedalīšanos starptautiskajās operācijās ārpus valsts teritorijas. Jā, es dzirdu šeit, it sevišķi no mūsu cienījamo dāmu deputātu puses tādus izteicienus, nu, vai tad tu pats, Grīg, brauktu uz turieni, vai tu sūtītu savu dēlu? Es varu droši pateikt, ka es to darītu, ja man to prasītu un ja man būtu iespējas to darīt, es to darītu.

Un kāpēc es to darītu? Man liekas, ka ir pilnīgi skaidrs, ka mēs esam ANO dalībvalsts, un diemžēl tā politika to prasa — ANO rezolūcijas izpildi, es domāju, ka mums faktiski ir viennozīmīgi jāpilda, un laiks negaida, ja rīt ANO ģenerālsekretārs tiešām nepanāk mierīgu izlīgumu, tad dabiski, ka Amerika var sākt veikt sankcijas pret Irāku. Un tāpēc mūsu šīsdienas balss par atbalstu varētu būt arī zināmā mērā izšķirošs moments, ka, teiksim, Irākas valdība, redzot tik daudz pasaules valstis nostājoties pret Irāku, es domāju, ka pilnīgi iespējams, ka Irākas valdība arī varētu piekāpties mierīgā ceļā un atļaut ekspertiem pārbaudīt viņu ķīmisko ieroču noliktavas.

Jā, mēs esam pasaulē daudzreiz karojuši svešos karapulkos, svešās zemēs, un mums tas nav nekas jauns, varētu jau sacīt, ko mums meklēt svešā zemē un karot svešos karapulkos, bet nebija jau nemaz tik daudz to Latvijas patriotu, kas 1919.gadā devās atbrīvot savu zemi no iebrucējiem gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Pat vēl vairāk, nostājās mūsu mīļie tautieši pret to saujiņu karavīru, pret Kalpaka bataljonu, šāva uz viņiem, ņirgājās, lamājās, nemaz tik daudz to nacionālo partizāņu nebija, kas ņēma ieročus rokā un cīnījās tiešām varonīgi, un nemaz daudz arī to patriotu nebija, kas mierīgā ceļā, kā, piemēram, Gunārs Astra pauda savu nostāju Latvijā pret pastāvošo okupācijas režīmu. Es atceros puča dienās nemaz tik daudz nebija to varonīgo vīriešu un, teiksim, kaut vai viņu ģimenes loceķlu, kas veicinātu latviešu vīru un jaunekļu atbraukšanu šeit, lai aizstāvētu Augstāko padomi, un nebūt neaizstāvēt, kā daudzi toreiz sacīja, teiksim, Gorbunovu vai citus partijas vīrus, bet daudz latviešu puišu un vīru nāca principa pēc. Un tāpēc es personīgi atbalstu šo lēmuma projektu, jo laiks tiešām negaida, un mūsu vārds varbūt ka var būt arī izšķirošs. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs

. Juris Sinka, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

J.Sinka

(TB/LNNK). Priekšsēža kungs! Prezidenta kungs! Dāmas un kungi! Aicinu atbalstīt šo lēmuma projektu, jo mums ir arī jāuzņemās pienākumi, ne tikai jāgaida atbalsts no starptautiskajām organizācijām un mūsu partneriem, kopš mēs esam atguvuši savu neatkarību, iespēju robežās mēs jau esam iesaistījušies cīņā ar organizēto noziedzību, un Irāka, tāpat kā Lībija, pārstāv šādu organizētu starptautisku teroristisku noziedzību, kuras sekas var skart arī mūs. Mūsu iespēju robežās mums ir jāiesaistās, un tas nav nekad viegli — sūtīt mūsu dēlus riskēt ar savām dzīvībām, bet tāda nu pagaidām diemžēl šī pasaule ir, un mēs sev neiegūsim mūžīgo dzīvību, atsakoties no pienākumu izpildīšanas. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Odisejs Kostanda, frakcija "Latvijai".

O.Kostanda

(TKL). Godāto prezident! Prezidij! Godājamie kolēģi! Es domāju, ka par daudz traģisku runu šovakar sāk skanēt. Laikam vakars vēls, un visi tik nopietni palikuši, kā es sen neesmu redzējis Saeimā. Es domāju, ka pieiesim drusku varbūt analītiski un mazāk emocionāli šai lietai. Pirmkārt, Tautas kustība "Latvijai" atbalsta šo lēmuma projektu un analizē situāciju no diviem aspektiem — no tīri militārā aspekta, un otrkārt — no politiskā aspekta. Par militāro aspektu runājot, atcerēsimies vienu, kas te taisās likt savas galvas uz ežiņas tepat Latvijā, uz ko aicināja, ka pie tām robežām te paši kaut ko darīsim. Atcerēsimies, šobrīd pasaule internacionalizējas, miera stiprināšana, savas valsts drošības garantēšana nav vis katras vienas valsts iekšēja lieta. Tā ir starptautiska, sabiedrības lieta.

Un šajā gadījumā arī mūsu Aizsardzības spēkiem šobrīd — 90.gadu beigās un nākamā 21.gadsimta sākumā — mūsu nacionālās drošības interešu jomā ir vismaz trīs galvenie uzdevumi. Pirmkārt — uzturēt savus bruņotos spēkus, lai tie būtu gatavi pretoties un atvairīt iespējamo agresiju savai valstij. Otrkārt, sagatavot savus bruņotos spēkus un to potenciālu, lai reaģētu uz krīzēm ārpus valsts. Un treškārt, sadarboties kopējās starptautiskās operācijās, starptautisko drošības interešu vārdā. Šis trešais uzdevums šobrīd ir tas, kāpēc mēs gribam sūtīt savu ierobežota kontingenta vienību, pavisam nelielu vienību, kā minēja šeit aizsardzības ministrs. Vai kādam tas vēl tiešām nav skaidrs? Atkārtošu vēlreiz šo skaitli — 15 vīri. Tie ir pie tam nevis kāda uzbrukuma vienība, tā ir šīs starptautiskās operācijas atbalsta vienība — tie ir mediķi, tie ir sapieri. Un tāpēc nesabiezināsim šeit krāsas un nesāksim emocionāli runāt par nez kādu milzīgu kontingentu, kas tur brauks nolikt savas galvas. Tieši otrādi! Tur brauks cilvēki, kas rūpētos par to, lai būtu pēc iespējas mazāk kritušo gan šīs starptautiskās miera operācijas dalībnieku vidū, gan arī civiliedzīvotāju vidū un tā tālāk. Tāds ir šis mērķis. Nevis nogalināt, bet dzīvības glābt.

Otrkārt, tīri politiski ja mēs aplūkojam šo jautājumu, tad šeit nāca cilvēki, kas tik kvēli aģitēja par to, lai mēs šādu lēmuma projektu nepieņemtu. Aģitēja par to, lai mēs nepakļautos, lūk, kādām lielvarām, nepakļautos kādu lielvaru interešu spēlēs šobrīd šajā notikumu gaitā, kad ANO Drošības padomes rezolūcijas... Ir jāpanāk, ka tās tiktu izpildītas Irākā vai jebkurā citā pasaules vietā. Šajā gadījumā — Irākā. Tad, lūk, šie aģitatori, kas te nāk un aģitē pret, īstenībā es nezinu, apzināti vai varbūt, teiksim, cerēsim optimistiski tomēr — neapzināti, īstenībā spēlē šobrīd šeit vienas zināmas lielvaras interesēs. Varbūt viņi to nezina. Tad es viņiem to paskaidrošu.

Šobrīd notiekošā Krievijas valsts daudzu politiķu reakcija, nervozā reakcija uz to, ka varētu tikt pielietots spēks, lai piespiestu Irāku pakļauties starptautiskās sabiedrības prasībām, šī reakcija balstās uz tīri tādu ārpolitisku aprēķinu, balstās uz vecā aukstā kara laika cīnītāja Primakova doktrīnu, ko viņš cenšas īstenot. Viņš cenšas veidot tādu zināmu antiamerikānisku fronti faktiski šobrīd, un viņš ir arī vecs Sadama Huseina draugs, čekas stiķu meistars vai pat lielmeistars, un faktiski viņš tā vai tā, šo spēli spēlējot, nekad nenonāks līdz galējai robežai. Nenonāks līdz atklātai konfrontācijai ar amerikāņiem, jo Krievijas interesēs nav zaudēt šīs attiecības, kādas šobrīd veidojas Krievijai ar ASV, un neatmaksāsies tas nekādā veidā. Tā tas ir bijis arī citos gadījumos. Kad Krievija ir ārpolitiski demonstrējusi, lūk, it kā savu īpašo līniju.

Tā tas bija Dienvidslāvijas gadījumā, tā tas bija gadījumā ar NATO paplašināšanos Austrumu virzienā. Un pēdējā brīdī Krievija vienmēr nospēlē savu ārpolitisko teātri, tik un tā savu nostāju mainīja. Bet, protams, ir Krievijā politiski spēki, kuriem arī šobrīd ir izdevīgi savērpt tīri iekšpolitiski savu partiju popularitātes celšanas vārdā, ap šo jautājumu zināmas kaislības. Tāpēc arī ir šie vairāk tieši Krievijā iekšpolitiskie dažādu partiju paziņojumi. Piemēram, tur draudi no valdošās frakcijas "Mūsu mājas Krievija" par to, ka nu tad, lūk, "Start—2" līgums netiks ratificēts Krievijas Valsts domē. Ir arī asāki izteicieni, kā, piemēram, no komunistu līdera Zjuganova puses, kas, viesojoties pie Bagdādes diktatora Sadama Huseina, paziņoja, ka Krievijai esot jāapvieno savi spēki ar Franciju, Ķīnu, lai novērstu amerikāņu agresiju. Vai tagad Žirinovskis, ultranacionālists, un no Liberāli demokrātiskās partijas, aizlido ar veselu tur palīdzības kravu uz Irāku un atļāvās, protams, lamāties tādā veidā, kā nosaucot Klintonu par seksuālu maniaku un tā tālāk. Ir aicinājumi no šīs pašas Liberāli demokrātiskās partijas deputātu puses, ka Krievijai vajadzības gadījumā jāsniedz militāra palīdzība Irākai, un citas iekšpolitiskās blēņas.

Paklausieties, mīļie draugi deputāti! Tie, kas šeit aģitēja pret šo lēmuma projektu. Jūs gribat iesaistīties šajās Krievijas politisko partiju iekšpolitiskajās blēņās šeit, Latvijā, to mums stāstot? Mums tas šeit nav vajadzīgs. Latvijai ir sava drošības politika ārpolitikas jomā. Un Latvija to konsekventi īstenos. Mēs skaidri zinām vienu. Tas, kas nepalīdz citām valstīm tajā situācijā, kad tas nepieciešams kopējo miera un drošības nostiprināšanas centienu vārdā, tas nevar cerēt un palīdzību pats tad, kad viņam tas vajadzības gadījumā būs nepieciešams. Un nav ko šeit vairāk par šo jautājumu runāt traģiskās notīs. Es aicinu balsot par.

Sēdes vadītājs.

Ilmārs Bišers, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija.

I.Bišers

(DPS). Augsti godājamais Valsts prezident! Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es speciāli nenodarbojos pēdējā laikā ar ārpolitiku, taču savu iespēju robežās es sekoju. Un mani tāpat kā daudzus Latvijas iedzīvotājus satrauc tā situācija, kas veidojas Tuvajos Austrumos. Tas, ka Huseina režīms Irākā pēc visai ticamām ziņām uzkrāj milzīgu masu iznīcināšanas potenciālu tādu antihumānu ieroču veidā kā bakterioloģiskie un ķīmiskie ieroči, satrauc visu pasauli, un tas satrauc arī mūs. Un katrā ziņā mums ir jāatbalsta visi Apvienoto Nāciju Organizācijas centieni panākt reālu kontroli pār šiem ieročiem un šo ieroču iznīcināšanu. Un tajā ziņā es esmu gatavs ar abām rokām balsot par atbalstu šīm rezolūcijām, lai tās tiktu konsekventi izpildītas, lai tiktu darīts viss nepieciešamais un, ja galu galā gadījumā būtu tas nepieciešams, arī lietot spēku. Un man nav nekādu šaubu, ja tas nonāks līdz tam, tad mums ir jāatrodas kopā ar visām pasaules demokrātiskām valstīm, kas ir palīdzējušas mūsu valsts atjaunošanai un tās neatkarības atgūšanai. Un palīdz mums arī pēc tam. Bet tajā pašā laikā es varu atklāti atzīties, ka mani neapmierina kā juristu šis lēmums, kas mums ir likts priekšā. Kas te ir rakstīts?

Pirmkārt — nosūtīt Latvijas bruņoto spēku apakšvienības līdzdalībai starptautiskā operācijā. Mēs lemjam faktiski par kara pieteikumu, piedalīšanos karā, un nesakām, kur tad viņus nosūtīs, kas tās būs par operācijām un kas ir izlēmis veikt šādu operāciju. Cik man zināms, tad ne Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, ne NATO, ne arī pašas ASV vēl nav pieņēmušas nekādu lēmumu veikt kaut kādu operāciju. Viņas apsver tādu iespēju. Bet mēs jau šodien pasludinām, ka mēs pieņemam lēmumu, ka mēs nosūtam spēkus. Tiesa gan, nav pateikts — kur. Bet nu, pēc šīs rezolūcijas atbalstītāju vārdiem ir saprotams, ka mēs taisāmies nosūtīt uz Irāku. Un kāds varētu būt rezultāts? Ka Huseins nekavējoties vienu no savām raķetēm notēmē uz Latviju un izšauj uz mums, jo mēs esam pirmā valsts, kas ir pieteikusi Irākai karu (No zāles: "Ceturtā!"), jo jautājums ir par to, ka pagaidām vēl visas pārējās pasaules valstis, pat Apvienoto Nāciju Organizācija, vēl izmanto diplomātiskās metodes, lai izlemtu šo jautājumu. Un, kā mēs zinām, dodas ANO ģenerālsekretārs un mēģina šo jautājumu risināt vēl ar pārliecināšanas metodēm, bet mēs jau sūtām armiju. Es nezinu, vai mēs mazliet nepārsteidzamies.

Es būtu par to, ka mēs pasludinātu savu gribu un gatavību, ja būs nepieciešams, atbalstīt, bet nepieņemt šodien lēmumu, ka mēs piedalāmies kaut kādā operācijā, ko neviens vēl nezina un nav nosaucis, un sūtām savu karaspēku nezin uz kurieni un uz kādu valsti tad, kad vēl neviens nav tādu lēmumu pieņēmis.

Es domāju... varbūt ka mums nāksies arī tādu lēmumu pieņemt... Es to nebūt neizslēdzu, ja to aicinās ANO Drošības padome. Un es tajā gadījumā par to droši vien nobalsotu, bet es negribu, lai mēs šinī gadījumā būtu iniciatori, un es negribu, lai rastos arī precedents, ka mēs pieņemam lēmumu, kas dod izpildvarai iespēju nosūtīt mūsu bruņotos spēkus, nenorādot, uz kādu valsti, nenorādot, kur un tā tālāk. Katrā ziņā šādā veidā mani šī rezolūcija neapmierima. Es domāju, ka vajadzētu pie šīs rezolūcijas piestrādāt, šāda rezolūcija mums ir jāpieņem. Un es domāju, ka mums nevajag uztraukties, un ja mēs šo jautājumu šodien varējām izlemt un stundas laikā sasaukt sēdi, tad , ja nāksies nepieciešamība vēlreiz atgriezties pie tā tad, kad to būs pieņēmusi Apvienoto Nāciju Drošības padome un būs pieņēmusi NATO, tad katrā ziņā mēs arī pāris stundu laikā vai pusdienu laikā varētu salasīties un to lēmumu pieņemt. Bet šobrīd vēl pagaidīsim ar bruņoto spēku nosūtīšanu kaut kur uz pasaules citu vietu.

Sēdes vadītājs.

Valdis Birkavs, ārlietu minists. Ārpus kārtas.

V.Birkavs

(ārlietu ministrs). Godātais prezidenta kungs, godātie kolēģi! Bišera kunga apsvērumi, protams, ir ļoti skaidri definēti. Mums šodien ir jāpauž politiskā griba. Politiskā griba, atbilstoši likuma 5. pantam, jo tikai starptautisku organizāciju pārziņā mēs varam nosūtīt mūsu bruņotos spēkus ar Saeimas lēmumu. Saeimas lēmums, protams, varētu tikt pārformulēts, bet ja to mēs neizdarīsim šodien, tad tādā gadījumā rīt, kad ANO ģenerālsekretārs, iespējams, ar pozitīviem rezultātiem veiks savu misiju, mēs gluži vienkārši izskatīsimies ne visai nu nopietni, ja mēs pēc tam sāksim pieņemt lēmumu.

Tādēļ es ierosinātu, pirmkārt, fiksēt to, ka mēs principiāli izlemjam šo jautājumu, ka mēs dodam atļauju nosūtīt, jo saskaņā ar likumu tiešām Kabinets arī nosaka tehniskās detaļas, vai mūsu palīdzība, ko mēs piedāvājam ASV, un koalīcija pieņems, mēs pat to vēl šobrīd nevaram pateikt, bet mums ir jāpieņem lēmums, ka vai nu mēs to nosūtām Drošības padomes rezolūcijas noteikto saistību izpildes nodrošināšanai ASV spēku sastāvā, tad tas būtu jāsaskaņo ar Savienotajām Valstīm, bet principā mēs viņus nosūtām ANO pārziņā.

Sēdes vadītājs.

Aleksandrs Kiršteins, Latvijas Nacionālās reformu partijas un Zaļās partijas frakcija.

A.Kiršteins

(LNRP, LZP). Godājamais prezidenta kungs! Godājamais Prezidij, godājamie deputāti! Mēs vienreiz jau izdebatējām. Ja mēs būtu atcerējušies tās debates, kas bija Bosnijas sakarā, tad mēs nebūtu atgriezušies atkal pie šiem pašiem jautājumiem. Arī tajā reizē bija uzrakstīts: nosūtīt, un mēs ierakstījām — atļaut. Mēs varam atļaut, tātad tikai viens vārds ir jāmaina. Atļaut Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības līdzdalību starptautiskajā operācijā. Vai nosūtīt vai nenosūtīt, to lems šajā gadījumā Amerikas bruņoto spēku vadība, jo šī karaspēka vienība būs ASV spēku sastāvā. Tātad viņi lems — nosūtīt, kad nosūtīt, kur nosūtīt. Es domāju, ka absolūti nekas tur vairāk nav jāraksta, jo tikpat labi tā vienība var būt dislocēta vienā vietā vai otrā vietā, un mums nav jāaptver visas pasaules ģeogrāfija, es pilnīgi piekrītu ārlietu ministram, mēs rakstam, ka mēs atļaujam nosūtīt jeb atļaujam piedalīties. Tātad tikai vienu vārdu izmainām. Atļaut Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības līdzdalību starptautiskajā operācijā, un ar to viss ir pateikts.

Es vēl gribētu pateikt divas lietas. Paldies Dievam, ka mēs vairs nedzīvojam neiejaukšanās laikmetā, un mēs esam klasisks piemērs tam, kas notiek, ja citi neiejaucas mūsu liktenī, un es domāju, ka ja mēs esam ANO valsts un ANO ir nolēmusi, ka Irākai kā agresoram pret Kuveitu savā laikā, ka viņai nevar būt ne ķīmiskie, ne bakterioloģiskie ieroči, tad šī rezolūcija kaut kādā mērā ir jārealizē, mēs esam atbildīgi arī par viņas realizāciju atbilstoši varbūt saviem resursiem un iedzīvotāju skaitam, un nav svarīgi, vai tur būs 15, 50 vai 150, svarīgi ir tik tiešām, ka mēs esam izteikuši savu gribu piedalīties šajā procesā. Lai tad, kad mums, nedod Dievs, kaut kas notiek, arī citi tādā pašā veidā palīdz mums, un mēs nevaram stāvēt malā, jo nevar būt tikai tiesības, un ir arī pienākumi.

Es gribētu pateikt tikai Staša kungam vēl, ka kurdu neatkarība tiešām nav tā lieta, ko garantē Sadams Huseins, tā ir viņu lieta, tāpat kā Igaunijas neatkarība bija igauņu lieta, un mūsu neatkarība ir mūsu cīņas lieta, bet šīs lietas jau neizslēdz viena otru. Tātad, ja mēs atļaujam piedalīties Latvijas speciālistiem šajā ANO pasākumā, tad tas jau nekādā veidā nevēršas pret kurdu neatkarību.

Es gribētu arī teikt, ka šis lēmums nav pretrunā ar Baltijas valstu un ASV parakstīto hartas burtu un garu, jo tik tiešām bakterioloģiskie un ķīmiskie ieroči diemžēl neapdraud tikai esošās kaimiņvalstis, bet tie apdraud visas pasaules valstis. Mēs vistiešāk tiekam apdraudēti šeit, kā tas ir arī šajā hartā, un tāpat tiek apdraudētas Amerikas Savienotās Valstis, tāpat tiek apdraudētas naftas atradnes un stratēģiskais līdzsvars, un viss pārējais.

Bet man ir vēl viens priekšlikums Jundža kungam. Tāpat kā mēs debatējām šeit par Bosniju un rakstījām, ka vajag atļaut, tā arī Jundža kungam vajadzētu atcerēties, ka tas ir brīvprātīgs pasākums. Acīmredzot es arī saprotu, ka tie cilvēki būs brīvprātīgie, kas brauks. Jo mēs nevaram piespiest pagaidām un mainīt mūsu zvērestu, un ja cilvēkam ir kaut kādi morāli vai citi iebildumi, vai kāds viņš būtu patriots, viņš varbūt negrib izbraukt ārpus Latvijas teritorijas, tad vajag dot iespēju tiem, kas ir ar mieru to darīt. Jūs atceraties, ka tā bija arī Bosnijas situācijā. Brauca brīvprātīgie un mēs viņiem ļāvām braukt. Un tāpēc arī šeit ir jādod atļauja, un tam ir jābūt brīvprātīgam procesam. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Leopolds Ozoliņš, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

L.Ozoliņš

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Prezident, Prezidij, kolēģi! Es domāju, ka mums ir ļoti smags vakars, varbūt tikpat smaga nakts, bet latviešu tauta ir daudz pārdzīvojusi tādas smagas naktis, jo parasti jau kaut kas tāds, kas nav īpaši zināms, daudziem notiek vēlās vakara stundās vai naktī, kā 1940. gadā, tā 1949., tā 1941., vai agrās rīta stundās... Tā šodien mēs esam pilnīgi nesagatavoti šāda lēmuma pieņemšanai, jo mums vēl pirms pāris stundām nekas nebija zināms, ka mums jāpieņem šis lēmums, jābalso par to, atļaut vai neatļaut, mums jāpiekrīt kaut kādiem iepriekš sarunātiem gājieniem... Nu tas apmēram tā, dokuments ir sagatavots, kungi deputāti, parakstiet. Un es nevaru parakstīt šādu dokumentu vienkārša iemesla dēļ, es pats esmu piedalījies vairākās šādās starptautiskās operācijās un novērojis šo operāciju gaitu, un varu apgalvot, ka tad, kad notika gāzes sprādziens, un tas bija tikai vienas nelielas caurules, kas bija pildīta ar gāzi, sprādziens, gāja bojā tūkstoš cilvēku, un tūkstoši bija ievainoti, tad par šiem sadegušajiem sprieda, cik tad maksāt, cik maksāt par nodegušo bērnu, cik maksāt par pieaugušo, cik maksāt par vecu cilvēku. Un nevarēja īsti izspriest, cik tad viņi ir vērts — šie mirušie. Mums nav skaidrs, vai kāds maksās, ja būs upuri, un cik maksās un par ko.

Vai mēs aizstāvam savu tautu, savu valsti, ja mēs nespējam aizsargāt savus bērnus no nabadzības? Mēs nespējam cīnīties ar organizēto noziedzību, mēs nespējam saīsināt šoka terapiju, mēs nespējam uzvarēt AIDS, mēs nespējam pat piespiest runāt klusējošos advokātus. Cik tas maksās Latvijai, tautai, kura izmirst ar 22 tūkstošu pilsoņu gadā. Es atceros līgumu, bija starptautisks līgums par Skrundas lokatora nojaukšanu, un šajā līgumā bija tāds punkts, ja kāds ies bojā Skrundas lokatora nojaukšanas laikā, tad izdevumus segs Latvijas puse. Sakiet, cik maksās un kam maksās, ja būs šie upuri? Vai maksās ANO, NATO, ASV vai kāda cita starptautiska organizācija? Ļoti labi atceros, kad pēc Černobiļas avārijas tāda starptautiska organizācija, toreiz viņu sauca par MAGATE, tā arī visi to rakstīja, ka pēc šī sprādziena tā starptautiskā organizācija, kas uzrauga atomelektrostacijas, paziņoja, ka nekas īpašs nav noticis, bet radioaktīvais mākonis 6 reizes apgāja pasaulei. Pasaule tiešām ir maza, un droši vien ka Sadama Huseina režīmam ir šie masu iznīcināšanas ieroči — gan gāzes, gan bakterioloģiskie ieroči. Un vai, sabumbojot šīs noliktavas, šīs ķīmiskās vielas neies kā mākonis atkal apkārt pasaulei, un cietīs visa pasaule.

Manuprāt, ka mums vajadzētu izvērtēt, vismaz nedēļu apdomāt, vismaz runāt ar savām ģimenēm, ar tautu runāt arī, jā, runāt ar mātēm, kas gaidīs savus dēlus, ar sievām, kas gaidīs savus vīrus, ar līgavām, kas gaidīs savus līgavaiņus. Manuprāt, ka šodien ne jūs, ne es neesam gatavi pieņemt šādu lēmumu, un es gribētu piekrist Bišera kungam un viņa argumentiem, ka nebūs par vēlu, ja mēs pēc nedēļas tieši varbūt arī ārkārtas sēdē atbalstīsim vai neatbalstīsim šo rezolūciju. Bet, ņemot vērā, ka, tiekoties pagājušo nedēļu skaistajā ziemā Gaiziņkalnā, es redzēju leģionāru, bijušo leģionāru no 1944.gada Ēriku Caunu, kurš visu mūžu pavadījis bez labās rokas, tātad invalīds no agras jaunības, 55 gadus leģionārs no 15 divīzijas 3.pulka 2.bataljona 6.rotas, kuram šodien nekas nav samaksāts par zaudēto roku, par zaudēto dzīvi, par zaudēto jaunību. Es aicinu šodien atlikt šo balsojumu un apdomāt, vai tiešām mēs piesviedīsim vēl vienu asiņainu pagali šim absurda ugunsgrēkam? Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Dainis Turlais, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija.

D.Turlais

(DPS). Cienījamie kolēģi! Man nez kāpēc prātā ienāca, stagnācijas laiks, kad katrs runātājs, kāpjot tribīnē, izmantoja visu savu talantu un fantāziju, lai pateiktu, ka viņš vēl vairāk atbalsta lēmuma projektu, un bieži vien tie paši runātāji tajos laikos pēc tam stāstīja anekdotes, ka vadoņi nāk pie varas, nenākot pie saprašanas. Jautājums šodien ir ļoti nopietns, un tiešām tas ir šodien jāatrisina mūsu Saeimā, jo tas skar faktiski visu cilvēci. Un nevar būt jautājums, vai ANO lēmumi, statūti, rezolūcijas ir jāpilda vai nav, atbilde ir tikai viena — jā, ir jāpilda, un jāpilda ir visiem bez ierunām, tajā skaitā arī Latvijai, un ne tikai nosodot Irāku, bet jāpilda visi Apvienoto Nāciju statūti, rezolūcijas un lēmumi. Apvienotās Nācija nosoda Husiena rīcību un, ierobežojot starptautiskās inspekcijas darbību Irākā, protams, arī Huseins ir pelnījis šo nosodījumu un pelnījis arī to ir no mūsu, no Latvijas puses, jo mēs arī esam Apvienoto Nāciju Organizācijas locekļi. Bet par ko ir piedāvātais lēmuma projekts? Tur jau nav neviena vārda par to, kad mums ir jānosoda Huseins, ka mēs atbalstām ANO ģenerālsekretāra rīcību, ka mēs atbalstām prezidenta Klintona centienus, pie tam viņš vakar publiski paziņoja, ka viņš dod priekšroku diplomātiskam risinājumam. Vai ir rezolūcija, kas teiktu, ka rīt sākas karadarbība? Protams, ka nē. Un kaut kā nepatīkami sagadās, ka šodien sēdē, kad deputāts Kristovskis runāja par to, ka prezidents ir pārkāpis Satversmi, nesaskaņojot ar Saeimu, nācis klajā ar politisku paziņojumu, kaut gan šī politiskā atbildība saskan ar Satversmi, un mēs tagad, par karstām pēdām, risinām šo jautājumu.

Kā saka, nav nelaimes bez laimes, un droši vien ka tieši šī diezgan sarežģītā procedūra, kurā mēs esam tagad iestiguši, arī skaidri parāda, cik samudžināts un nekonstruktīvs ir bieži vien mūsu drošības politikas veidošanas mehānisms un vēl jo vairāk tās realizācijas mehānisms. Bet es negribētu tagad iestigt garās debatēs un izteikt konkrētus priekšlikumus. Pirmkārt, jau par lēmuma projektu. Manuprāt, ir jāizsaka Latvijas Saeimai mūsu valsts vārdā atbalsts Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, ASV valsts prezidentam viņa centienos politiskā, diplomātiskā ceļā realizēt Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūciju. Otrs, uzdot Latvijas Republikas valdībai, Ministru kabinetam gatavot un vajadzības gadījumā saskaņojot ar ASV valdību, būt gataviem nosūtīt militāros speciālistus, varbūt arī cita veida speciālistus, mediķus, tad, ja to pieprasīs un tāda nepieciešamība būs. Un trešais, tas laikam nav pie šī lēmuma, bet es domāju, ka te vēl varētu risināt tādā ceļā, ka mēs uzdotu nekavējoties Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijai sagatavot Saeimas lēmuma teksta projektu un pēc neliela pārtraukuma par to arī nobalsot. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Guntis Eniņš, Latvijas Nacionālās reformas partijas un Zaļās partijas frakcija, bet vai Eniņa kungam pietiks ar 10 minūtēm, kas līdz pārtraukumam ir? Eniņa kungs, jums pietiks ar 10 minūtēm. Paldies, lūdzu!

G.Eniņš

(LNRP, LZP). Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Es atvainojos jums, augsti godātie lielākā daļa deputātu, es atvainojos jums, ka es jūtu vajadzību vienai daļai deputātu pastāstīt pēdējo 15 gadu jaunāko laiku vēsturi. Un tādas elementāras politiskas lietas. Kas ir Sadams Huseins un ko viņš ir paveicis šajos pēdējos 15 gados.

Proti, iebrukums Irānā, kad sekoja nežēlīgs, diezgan ilgstošs brāļu tautas karš, kur krita pēc atmiņas varbūt miljons vai pāris miljonu cilvēku no abām pusēm. Huseins sūtīja, kad viņam sāka neveikties, viņš sūtīja pilnīgi pusaudžus, bērnus meta karā svētā Allaha vārdā. Tālāk sekoja pēc nedaudz gadiem iebrukums mazā, mazā valstiņā Kuveitā, kas jums vajadzētu būt atmiņā. Šī nežēlīgā Kuveitas okupācija un izrēķināšanās ar viņas vadoņiem. Tad kara gaitā, kad Huseins nevarēja citādi atriebties, viņš aizdedzināja simtiem naftas urbumu, tas ir tādās bezspēcīgās dusmās, lai sariebtu dabai, videi. Tas atkal bija tik drausmīgi. Daba un nevainīgie putni, dzīvība. Mēs taču to visu redzējām paši. Vismaz televīzijā mēs redzējām. Tālāk ko viņš kara gaitā darīja. Nevarēdams panākt citus kara rezultātus, viņš bombardēja, tas ir, ar ballistiskām raķetēm bombardēja Izraēlas pilsētas. Kaut ar Izraēlu nekādā karā neiesaistījās. Tas ir tā, kad es nevaru uzvarēt to, es situ trešajam. Tas arī ir terorisma paņēmiens.

Protams, viņš izrēķinās ar kurdiem. Tas jums jāzina vislabāk, tāpēc ka mēs to jūtam uz savas, tā teikt, ādas, kā kurdu bēgļi šķērso Latviju. Un kāpēc viņi bēg no savas zemes? Tāpēc ka tur ir Sadama Huseina nežēlīgais režīms. Tātad es atgādināšu jums 1938.gadu, kad aizvien vairāk izvērta Ādolfs Hitlers nacismu, tad 1938.gadā bija sarunas ar Anglijas premjerministru Čemberlenu. Un Čemberlens pēc sarunām pēc Hitlera atbrauca uz savu Lielbritānijas salu un sacīja — es jums atvedu mieru. Apmēram tāpat, kā tagad tie opozicionāri, kas mūs grib atrunāt no šīs rezolūcijas pieņemšanas.

Lūk, tagad būs miers. Atdosim to mazo Sudetijas, vācu Sudetijas daļu no Čehijas, un tad Hitlers sola mums mieru. Bet Hitlers izmantoja šo vēl pusgadu maksimāli bruņošanās brīdim un tikai sāka vēl briesmīgāku karu, un te arī tas pats notiek. Vai tad vēsturē jūs neko neesat mācījušies? Redzat, vai tiešām jūs esat tā viena daļa deputātu tik naivi un domājat, ka Amerikai ir vajadzīga mūsu to 50 cilvēku palīdzība kaut kādā mērā? Nē!

Amerikai ir vajadzīgs šī mūsu nostāja un šī nostāja, tāda pati nostāja acīmredzot, es saprotu, ja jūs nevarat šeit izdomāt, kas tagad notiek politiski, man visvairāk žēl, protams, ir deputāta Leopolda Ozoliņa, kad to pašu droši vien šodien pieņem vai šonakt pieņems Igaunija, Lietuva, citas valstis, un nebūs kara. Nebūs pat jāsūta šīs te raķetes. Ja visas Eiropas valsis darīs to, ko mēs darām šajā brīdī. Lai cik ķerts un traks ir Huseins, bet, redzēdams, ka visas Eiropas valstis saka, ka sūta savu karaspēku, tad nebūs šīs raķetes, neies bojā arī tie arābi, kas dzīvo viņa apspiestajā zemē. Bet, ja mēs tagad kavēsimies un ļausim izaugt jaunam Hitleram, tad gan, cienījamie dakteri, es cienu jūsu spējas un mākslas, tad gan pēc īsa laika, pēc gada, dažiem, jums nāksies ārstēt miljonus un varbūt pat simts miljonus glābt un ārstēt visu pasauli. Es ceru, ka tiks pieņemts pareizais lēmums. Paldies!

Sēdes vadītājs

. Godātie kolēģi! Pirms dodam nākamajam runātājam vārdu, jāizskata ir divi dažādi deputātu iesniegumi. Pieci deputāti saskaņā ar Kārtības rulli lūdz ierosināt pēc šīsdienas ārkārtas plenārsēdes debašu beigām 30 minūšu pārtraukumu. Bet desmit... uzklausiet, kolēģi! 10 deputāti ierosina turpināt sēdi bez pārtraukuma līdz jautājuma izskatīšanai. Tātad, godātie kolēģi, kā man šķiet, būtu loģiski, ja mēs tagad uzsāktu pārtraukumu un varētu šī pārtraukuma laikā izstrādāt, kā te tika ierosināts, komisijās vai frakcijās kādu varbūt uzlabotāku, labāku rezolūcijas, tas ir, piedodiet, lēmumprojektu. Tad mēs varētu turpināt debates un pēc tam likt uz apspriešamu vienu vai otru. Bet ja mēs runājam tagad līdz debašu beigām un pēc tam izsludinām pārtraukumu, tad mums vienkārši ilgāk patērēs tas laiku.

Čerāna kungs, acumirkli! Ja nu jūs tam piekristu un nevajadzētu te strīdu un balsošanu, tad mēs varētu tā vienoties. Ja tomēr ir iebildumi, tad izskatīsim iesniegumus tādā secībā, kādā tie ir ienākuši. Jā. Ja nu deputāts Leiškalns noņem savu parakstu, tad tas nebūtu vairs skatāms. Vai mēs varam, kolēģi, vienoties... Čerāna kungs, jūs tiksit pie vārda. Ja vēlēsities. Vai varētu vienoties tā, ka šajā pārtraukumā, 30 minūšu pārtraukumā piestrādājam pie varbūt labāka, alternatīvāka, sauciet, kā vēlaties, mūsu lēmuma teksta. Nebūtu iebildumu? Nav vajadzība balsot? Iesniedzēji piekrīt tam variantam? Paldies, godātie kolēģi!

Aizsardzības un iekšlietu komisija. Tas ir šīs komisijas jautājums. Un deputātiem, kuri vēlas, lūdzu piedalīties komisijas sēdē. Ja vēlas, valdības pārstāvji, Valsts prezidents un jebkurš deputāts varētu tagad jums pieņemamā vietā, Druvas kungs, sapulcēties uz Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdi. Varam tā vienoties? Nevaram. Tad neko. Ja nevaram, tad nevaram.

Godātie kolēģi, "Saimnieka" frakcijas biedri! Man ir lūgums sanākt uz ārkārtas frakcijas sēdi, un es lūgtu arī ārlietu ministru Birkava kungu un valsts sekretāru Ārlietu ministrijā Riekstiņa kungu piedalīties mūsu frakcijas sēdē. Tas bija paziņojums. Bet bez juridiskām sekām. Tātad ja ir frakcijas sēde, tad notiek frakcijas sēde. Paziņojumu vēl vēlas teikt Druvas kungs.

K.J.Druva

(LZS, KDS). Cienījamie kolēģi! Man liekas, ir diezgan vienots viedoklis tagad sakarā ar pieeju par šo rezolūciju. Un es ļoti lūgtu aizsardzības ministru, ārlietu ministru, ja premjers un Valsts prezidents arī grib piedalīties komisijas sēdē, un tā varētu tūliņ sākties Aizsardzības un iekšlietu komisijas telpās.

Sēdes vadītājs.

Paldies! Pārtraukums uz pusstundu — līdz pulksten astoņiem.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs . Debatēs pieteicies otro reizi Gundars Valdmanis, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Valdmaņa kungs nav zālē. Nākamais runās Viktors Kalnbērzs, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

V.Kalnbērzs

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Augsti godātais prezidenta kungs, augsti godātie deputāti! Es uzstājos pret mums piedāvāto lēmuma projektu, kurš atbalsta mūsu iejaukšanos kara konfliktā Irakā. Savu viedokli es pietiekami esmu argumentējis un negribu atkārtoties, bet es tomēt gribu pasvītrot, ka mēs visi saprotam, ka konflikts ir un konfliktam ir iespējami risinājumi. Viens risinājums ir karadarbība, un otrs risinājums ir diplomātiskais ceļš.

Man kaut kā vēl un vēl gribētos pateikt un brīdināt Saeimu, ka šis lokālais konflikts var ļoti ātri pārvērsties par trešā pasaules kara sākumu. (No zāles deputāts Sinka: "Nē!") Sekas šim konfliktam ir ļoti, ļoti grūti prognozējamas. Mūsu tauta ir kareivīga tauta, bet mums ir ļoti smaga un rūgta kara pieredze. Tikai Afganistānā krita 64 kareivji no Latvijas, un cik mūsu karavīri ir sakropļoti fiziski un psihiski, ļoti grūti ir saskaitīt.

Kas mūs sagaida Irākā? To arī ir ļoti grūti prognozēt. Es esmu kategoriski pret, lai mūsu līdzdalība kara konfliktā Irākā būtu noformēta kā valsts akcija. Es saprotu, ka mums ir puiši, kuri vēlas karot brīvprātīgi kā algotņi, un aizliegt viņiem to darīt būs ļoti grūti. Mēs, protams, varam karot ar mūsu motorlaivām, ar mūsu varenajām lidmašīnām, bet kādi būs rezultāti tai kara darbībai, nu mēs visi to saprotam. Man arī nebūtu iebildumu, ka kara darbībā piedalītos tie kungi, kuri aicina karot, ieskaitot mūsu augsti godāto prezidenta kungu, mūsu ārlietu ministru Birkava kungu un mūsu aizsardzības ministru Jundža kungu. Bet man ir lielas šaubas, ka visi kara darbības atbalstītāji pieņems dalību karā un būs saredzami Irākā. Maksimums, uz ko spējīgi mūsu kara atbalstītāji, tā ir lielgabalu gaļas sūtīšana kara konfliktam. Es negribu aizkavēt jūsu laiku un vēlreiz gribu aicināt balsot pret piedāvāto lēmuma projektu. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, desmit deputāti iesnieguši priekšlikumu saīsināt uzstāšanās laiku debatēs piecas minūtes pirmo reizi un vienu minūti otro reizi, kā arī slēgt runātāju sarakstu. Vai kāds deputāts vēlas runāt par vai pret šo priekšlikumu? Gundars Valdmanis.

G.Valdmanis

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Prezidij, valsts vadoni, kolēģi Saeimā! Šodien mēs tomēr runājam par ļoti nopietnu jautājumu. Es biju Ārlietu komisijā... Aizsardzības komisijā, un tur mēs drusku runājām. Mēs laikam nolemsim šodien, ja mēs pieņemsim kaut kādu rezolūciju, ka 500 latviešu puiši varētu tikt aizsūtīti. Mums būtu jāsaprot, ka pirmo reizi, kad Amerika ar Iraku cīnījās, amerikāņi sita, bet negāja iekšā Irākā. Negāja Irakā. Negāja meklēt Huseinu. Šoreiz laikam viņi būs nolēmuši, ka pēc trieciena būs jāiet iekšā. Būs tie kājnieki, kas tur ies, un starp vissliktāk sagatavotajiem, ja mēs viņus sūtīsim, būs mūsu latviešu puiši.

Mēs šeit... tā tēma ir tāda, ka mēs runājam par latviešu asinīm un runājam... mēs runājam, cik daudz laika mēs varam veltīt, lai atrastu pareizo risinājumu. Mēs jau stundu esam pavadījuši, atradām daudz uzlabojumu, būs brīvprātīgie, būs pa priekšu iecere, ka diplomātiskie ceļi tiks izlietoti, es domāju, ka mums būtu jārunā vēl. Būtu jānolemj, ka mēs nesūtīsim, teiksim, to ložmetēju gaļu, mēs sūtīsim traumatologus, būs lielāks gods mums un būs lielāks devums amerikāņiem. Mums būtu jāierobežo, cik var sūtīt zem šitā mandāta pēc vajadzības — atnāksim atpakaļ, ja būs 50, aizsūtīsim, un ja vajadzēs vēl vienu 50, lemsim, nedosim 500 zaldātus uzreiz. Es domāju, ka daudzi temati un ikkatrs šitas uzlabojums, ko mēs meklējam, varētu būt pāris cilvēku dzīvības. Es zinu, ka latviešu asinis ir lētas, it īpaši Latvijā, bet par 33 amerikāņu gūstekņiem visa pasaule klausījās gadu. Es ierosinātu, ka mēs neierobežotu to laiku tik nežēlīgi, runāsim par lietu, runāsim par kādiem spēkiem, ko mēs gribam piedāvāt, atradīsim labu risinājumu. Paldies! (No zāles: "Pareizi! Malacis!")

Sēdes vadītājs.

Vai kāds vēlas runāt par šo iesniegumu? Nevēlas. Lūdzu zvanu un lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam vispirms debašu laika samazināšanu līdz piecām minūtēm pirmo reizi, un vienu minūti otro reizi. Lūdzu zvanu un lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 55, pret — 13, atturas — 1. Pieņemts.

Un balsojam tagad priekšlikumu slēgt runātāju sarakstu. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 56, pret — 13, atturas — 1. Priekšlikums pieņemts.

Debatēs runās deputāts Roberts Dilba, Zemnieku savienības un Kristīgo demokrātu savienības frakcija.

R.Dilba

(LZS, KDS). Godājamais Valsts prezidenta kungs! Cienījamais Prezidij un deputāti! Es gribu nosaukt divus pašus galvenos argumentus. Pirmais — mūsu valstij kā Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībniecei ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Otrais — mūsu Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības tiks sūtītas, ja tas būs nepieciešams, nevis kara misijā, bet miera misijā.

Un tāpēc Latvijas Zemnieku savienība un Kristīgo demokrātu savienība atbalsta šo lēmumu un aicina arī pārējos deputātus nobalsot par to. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Vladilens Dozorcevs, Tautas saskaņas partijas frakcija.

V.Dozorcevs

(TSP). Augsti godātais prezidenta kungs! Cienījamie deputāti! Es runāšu tikai par vienu aspektu tāpēc, ka mums paliek tikai piecas minūtes, tas ir, par patriotisko frazeoloģiju. Es ļoti labi zinu un saprotu, cik tā ir ietekmīga un cik tā ir bīstama — šī frazeoloģija, ar kuru šeit uzstājas Vidiņa kungs, Seiksta kungs un ļoti daudzi citi deputāti. Man ir 59 gadi. 50 no tiem es dzirdēju tieši tādu pašu frazeoloģiju ar visiem tādiem apvainojumiem, kurus es dzirdēju šodien, ka cilvēks, kuram ir cits viedoklis, ir renegāts, ir ienaidnieks, nezinu tur ko vēl. Es visu to dzirdēju. Bet jūs saprotat, Vidiņa kungs, cik ir ANO dalībvalstis?

Man liekas, ka 186... es nezinu precīzi. Cik no tām piedalīsies tajā operācijā? Nu es tā domāju, ka tur būs 15 karodziņu... nu 15 valstis tur būs varbūt. Visi tie pārējie, kuri nepiedalīsies šajā ANO operācijā, nav Huseina pusē, viņi ir varbūt citā pusē. Tā kā esmu es. Es arī esmu citā pusē. Es nekad neatbalstīšu šo režīmu, un ko nozīmē šis režīms priekš manis, es domāju, jums nevajag skaidrot.

Bet runāt tā, kā jūs runājāt šodien, nedod iespēju pat kritizēt dokumentu, kurš pēc būtības... izrādījās šodien, ka tas nav derīgs, šis dokuments mums... Kaut šī jēga bija šaubīties tajā dokumentā un vispār vajadzībā sūtīt tur cilvēkus. Es domāju, ka ļoti labi, ka šīsdienas diskusija te notika šeit. Un tādā veidā, kādā veidā tā ir. Un tie, kuri runā pret, tie nav Huseina atbalstītāji. Es neparakstīju šo aicinājumu, kur šodien bija balsošana, tāpēc ka es nekad nebiju šī režīma piekritējs. Tāpēc es neparakstīju šo aicinājumu, bet es arī negribu balsot par šo rezolūciju, kura mums ir piedāvāta jeb par šo dokumentu. Tāpēc, ka ir ļoti... Ja mēs neesam piedzēruši tankisti tankā, bet deputāti, aiz kuriem stāv valsts un tauta, tad mums jāšaubās arī, jāpasaka viss. Varbūt jāuzdod būtiski jautājumi, kurus jūs neuzdevāt šodien, aizņemot visu laiku ar patriotisko frazeoloģiju. Nu, piemēram, kas būs ar tiem cilvēkiem... vispār ar ko beidzas šī iniciatīva, un vai ir vieta jūsu frazeoloģijai, kā mēs šeit dzirdējām, ka mums ministrs paziņoja, ka tur piedalīsies 15 medbrāļi, par to kuģi ar 50 cilvēkiem es runāt negribu tāpēc, ka 23., kad sāksies, ja sāksies, jūs varat man pateikt, kur būs šis kuģis? Kurā vietā tas vēl būs? Man ir daudz jautājumu, kas būs ar tiem jūrniekiem pa ceļa, vai nebūs tā kā ar igauņiem jūrā, un pēc tam ko mēs darīsim?

Man ir jautājumi varbūt fundamentālāks, kas būs ar šo teritoriju, ja ANO, ja Amerika sasniegs savu mērķi, kas tur būs, ja Amerikai izdosies gāzt Sadama režīmu, kas tur būs? Vai tur nebūs pilsoņu karš, kad jau upurus mēs nesaskaitīsim. Es gribu uzdot... Neviens ministrs mums šodien nepateica, kas būs ar tiem bakterioloģiskiem ieročiem un citiem ieročiem, kuri būs atklāti un iznīcināti ne normālā veidā, bet ar bumbu spēku, kas būs, uz kurieni pūtīs vējiņš vispār tad, kad viņi būs iznīcināti? Man gribētos uzdot daudzus normālus un būtiskus jautājumus, un es uzskatu, ka mēs drīkstam un tas ir mūsu pienākums izteikt visas šaubas, pirms pieņemt kaut kādu lēmumu. Nekādas atbildes mēs šeit nedabūjām. Es nezinu, es neredzēju to otro dokumentu, alternatīvo dokumentu, kā tas skan, bet ja jau un nobalsotu par šo pirmo dokumentu, jau rītdien visa pasaule smietos.

Sēdes vadītājs.

Gundars Valdmanis. Otro reizi.

G.Valdmanis

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Prezidij! Tautas vadoņi! Kolēģi! Tas ir slikts joks un slikta mītne, ka Latvija ir atbildīga par to kārtību, kas ir tagad pasaulē. Mēs bijām 50 gadus ārpus strīpas, mums attiecības ar Rietumiem, "Partnerattiecības mieram", NATO, ANO, bet tagad runāsim par latviešiem. 500 latviešu puiši, slikti sagatavoti, kuģis, kuram nebūs elektroniskās aizsardzības, un lidmašīna nespētu cīnīties Otrā pasaules karā. Ko mēs šeit domājam darīt, mēs nevaram to pat izrunāt. Atradīsim pareizos spēkus, ko tur sūtīt, kas pasaulei dos labu, kur mēs esam kvalificēti. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Dzintars Ābiķis, frakcija "Latvijas ceļš".

Dz.Ābiķis

(LC). Cienījamie kolēģi! Tā kā es šodien jau runāju par rezolūciju, es neatkārtošu visu to, ko es teicu, bet tomēr dažas lietas es vēl gribētu akcentēt. Es neatkārtošos par Huseina režīma ļaunajiem darbiem, es tikai vēlreiz atgādināšu tādiem cilvēkiem kā Stašam, kā Ozoliņam, Kalnbērzam un tamlīdzīgiem, ka pasaule šodien tiešām ir ķluvusi neaptverami maza. (No zāles: "Par sevi runā!") Neaptverami maza, atceraties, ka es pirms pusdienas minēju tikai vienu piemēru, kā Huseina karakalpi, nepamirkšķinot ne aci, uzspridzināja vairāk nekā 700 naftas urbumus Huseinā, aizdedzināja tos, uzspridzināja naftas vadus, un izcēlās lielākā ekoloģiskā katastrofa šajā gadsimtā, kas atstāja varbūt neatgriezeniskas saiknes, neatgriezeniskas sekas uz šī reģiona iedzīvotājiem arī daudzās paaudzēs turpmāk. Un ja viņu rīcībā ir bakterioloģiskie un ķīmiskie ieroči, kā arī reliģiskie fanātiķi, tad ir apdraudēta visa planēta, tajā skaitā Latvijā, un kaut ko te murmulēt par to, ka mums nav vērts iejaukties tanī konfliktā, ka tā ir tāla pasaules daļa, un dzīvosim šeit Latvijā un sargāsim savu Latviju, tādā gadījumā mēs Latviju tikai pazudināsim.

Un otrs. Šodienas lēmums, Valdmaņa kungs, nenozīmē simtu vai pat vairāku desmitu civilās vai bruņotās aizsardzības speciālistu tūlītēju nosūtīšanu uz Irāku, kurā vietā iet runa par 500 vai 1000 vīriem, kā jūs te runājat?

Tas ir... un varbūt pat, ka, un es ceru, ka tiešām izdosies Irākā izvairīties no bruņota spēka pielietošanas un ka, redzot pasaules attieksmi, Huseins beidzot piekāpsies un ļaus ekspertiem apmeklēt iespējamās ieroču, bakterioloģisko vai ķīmisko ieroču glabātavas. Tas ir izteiks politisks lēmums, kas parādīs, vai mēs tiešām vēlamies iekļautie Rietumu drošības struktūrās vai palikt par Krievijas piedēkli? Un tas ir lēmums, kas ir jāpieņem tūlīt un nekavējoties, jo jebkura vilcināšanās šoreiz var mums dārgi maksāt. Protams, tie, kas runā pret, es piekrītu, Dozorceva kungs, es tiešām neticu, vai tie ir Huseina atbalstītāji, tikai tie ir vai nu nejēgas politikā, es vēlreiz atkārtoju, nejēgas politikā, vai tie ir tie, kas apzināti strādā pret Latvijas iekļaušanos Rietumu drošības struktūrās, tātad pret Latvijas neatkarību vai labākā gadījumā par Latviju kā Krievijas satelītvalsti. Es aicinu obligāti šodien šo lēmumu pieņemt un balsot tikai par. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Aleksandrs Golubovs, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

A.Golubovs

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Augsti godātais prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! Mēs šodien apspriedām šo lēmuma projektu par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienību piedalīšanos starptautiskajās operācijās ārpus valsts teritorijas. Šeit jau bija daži iebildumi pret to dokumentu, un ir vēl viens. Jūs, tieši jūs, aizsardzības ministrs, skaidrojāt, ka mūsu puiši nepiedalīsies kara darbībā, bet ko mēs izlasām šajā dokumentā? Jūs lūdzu, Vidiņa kungs, izlasiet to, ka nosūtīt Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības ASV spēku sastāvā, tāpēc nevis jūs komandēsit, nevis mūsu prezidents komandēs, komandēs Amerikas Savienoto Valstu komandieri, un tāpēc, ja valdošā koalīcija mums pieņems šo lēmumu, tad es gribu redzēt, ka priekšā šai vienībai ies mūsu prezidents, mūsu aizsardzības ministrs, un tikai tā. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Modris Lujāns, Tautas saskaņas partijas frakcija.

M.Lujāns

(TSP). Cienījamie kolēģi! Parasti savu bezdarbību ir jāveicina ar mazu tādu uzvaru nesošu kariņu. Un šajā gadījumā, cienījamie kolēģi, mums tāda rezolūcija ir beidzot. Nu es savus ekonomikas jautājumus, tāpat Jundža kungs savas armijas problēmas varam nerisināt, jo es nezinu. Cienījamais prezidenta kungs, jūs varbūt pateiksiet, cik izmaksās šī labdarības akcija, cik izmaksās? Amerika apmaksās, tad patīkami? Un, Panteļējeva kungs, labāk risiniet miljonu jautājumus, varēsit nopirkt vienu kuģi, ar ko varēs Latvijas bruņotie spēki vizināties. Pagaidām tie miljoni atrodas kaut kur citur. Un tādēļ, cienījamie kolēģi, patiešām žēl, ka Jundža kungs personīgi, es tā domāju, pēc Jaunā gada uzspridzināja to bumbu gaisā, to 3 tonnu bumbu, nezināja, ko darīt, tad mēs būtu varējuši atrisināt. Mēs varētu uzdāvināt Savienotajām Valstīm ar uzrakstu — dāvana no Latvijas, un nebūtu jāsūta tur mūsu puiši.

Tāpat ir uzdots jautājums, kas apmaksās, nedod Dievs, ja kāds atgriezīsies ievainots, ja kāds tiks nogalināts, karš ir karš, kas apmaksās, kas skatīsies, jūs, prezidenta kungs, skatīsities mātēm acīs? Jūs neskatīsities. Varbūt Vidiņa kungs skatīsies? Man ir jautājums, varbūt jūs atkal, cienījamais Leiškalna kungs, savāksiet ziedojumus un mātēm maksāsiet naudu? Nemaksāsiet! Tad jūs, atvainojiet, būsiet krūmos. Tāpat arī šī rezolūcija, jā, mēs tik dikti gribējām runāt, tad pa priekšu pēc Kārtības ruļļa jānosūta, piedodiet, uz Finansu ministriju, viņu slēdziena nav. Jeb mums arī dažādi ir, atvainojiet, atkal tie Kārtības ruļļi un principi, nu visvienkāršākais otrus apsaukāt un nosaukt par, kā tur izteicās Ābiķa kungs, pa Maskavas pirkstu vai vēl kaut ko. Es nezinu, kāds jūs esat pirksts Amerikai, laikam nadziņš. Un vienīgais lūgums — varbūt Amerikas pulkvedis Druvas kungs nostāsies šī pulka priekšā. Un es ceru, ka šajā lidmašīnā — Latvijas — iesēdīsies Ulmaņa kungs, Krasts, Jundzis un cienījamais Druvas kungs. Un varēs Latvijā uzstādīt derības, vai tā lidmašīna nokļūs līdz objektam vai nenokļūs. Un tādēļ es aicinātu neiekļauties un nepakļauties šim rupjajam.... (Smejas. Troksnis zālē.) Birkava kungs parasti nokavē uz svarīgām operācijām.

Sēdes vadītājs.

Es aicinu ievērot elementāru kārtību!

M.Lujāns.

Es aicinu nopietni pārdomāt un varbūt patiešām otra rezolūcija, ko mēs varēsim pēc tam apspriest, būs daudz loģiskāka nekā šī. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Saskaņā ar mūsu lēmumu debates beidzam. Dokumenta iesniedzēju vārdā runās Valdis Birkavs, ārlietu ministrs. (Starpsauciens: "Trešo reizi!")

V.Birkavs.

Valsts prezidenta kungs! Godātā Saeima! Ņemot vērā, ka šis jaunais lēmuma projekts ir sagatavots, ņemot vērā deputātu priekšlikumus debašu gaitā, pirmo lēmuma projektu es lūgtu noņemt no dienas kārtības un balsot par Aizsardzības un iekšlietu komisijas sagatavoto.

Sēdes vadītājs.

Paldies! Godātie kolēģi! Tātad esam jautājumu izdebatējuši. Kā jūs dzirdējāt, ārlietu ministrs iesniegto lēmuma projektu noņem, un Aizsardzības un iekšlietu komisija sagatavojusi dokumentu 3832a. Deputātiem tas ir izdalīts.

Un tādēļ es lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi par šī Saeimas lēmuma projekta pieņemšanu. (No zāles: "Kā var balsot, ja neesam redzējuši?") Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par Saeimas lēmuma projektu. (No zāles deputāts Valdmanis: "Balsot nākošā sēdē!") Valdmaņa kungs, netraucējiet Saeimas plenārsēdi! Balsošanas laikā es lūdzu netraucēt Saeimas sēdi.

Lūdzu rezultātu! Par — 65, pret — 5, atturas — 2. Saeimas lēmums pieņemts.

J.Urbanoviča kungs vēlas runāt par balsošanas motīviem.

J.Urbanovičs

(TSP). Es gribu informēt zāli un klausītājus, un citus cilvēkus: mēs nevarējām izšķirties, nedz arī gūt jēgu, kā viens te lielais mutes bajārs izrunājās, nosaucot citus par nejēgām, te nekāds jēdzīgs balsojums nevarēja būt, jo mums netika izdalīts šis te otrais dokuments. Netika visai frakcijai šis variants piedāvāts. Un tāpēc es nesaprotu, kas te par cirku vispār notiek! (Starpsauciens: "Vai tā drīkst?") Sākumā pilnīgi smieklīgs likumprojekts tiek piedāvāts... lēmumprojekts absolūti neloģiskiem savārdojumiem... Un pēc tam kaut kāda elitāra grupa dabū šos dokumentus, par tiem tūlīt balso bez apspriešanas, un mēs nemaz neesam pat ne tikai redzējuši, pat dzirdējuši — par ko tad īsti te vairākums pieņēma. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Godātais Urbanoviča kungs! Kolēģi! Kārtības ruļļa noteiktā procedūra, apspriežot un balsojot iesniegtos dokumentus, tika ievērota perfekti. Tādēļ Saeimas lēmums šajā jautājumā nav apšaubāms. Es lūdzu reģistrācijas režīmu un lūdzu deputātus reģistrēties ar identifikācijas kartītēm! Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

M.Rudzītis

(Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Urbanovičs, Andrejs Krastiņš, Juris Dobelis, Māris Grīnblats, Anna Seile, Oskars Grīgs, Guntars Grīnblats, Roberts Jurdžs, Juris Vidiņš, Andris Tomašūns, Kārlis Leiškalns, Jānis Lagzdiņš, Pēteris Keišs, Jānis Bunkšs, Jānis Rāzna, Juris Kaksītis, Gunta Gannusa, Ziedonis Čevers, Viesturs Boka, Andris Ameriks, Jānis Ādamsons, Andris Rubins, Janīna Kušnere, Edmunds Grīnbergs, Uldis Veldre, Elmārs Zelgalvis, Jānis Kazāks, Jānis Rubulis, Andrejs Naglis, Roberts Dilba, Roberts Zīle un Māris Rudzītis.

Sēdes vadītājs.

19.februāra Saeimas ārkārtas sēdi paziņoju par slēgtu. Nākamā — kārtējā Saeimas sēde — 26.februārī pulksten 9.00.