Šodien ir Igaunijas valsts svētki — 80.gadadiena kopš Igaunijas valsts nodibināšanas

Igaunija ir maza, bet lepna valsts

Lennarts Meri, Igaunijas Valsts prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Un, ja pārsniedz šo virspusējā skatījumā nepamanāmo ātrumu, sabiedrība sāk atrofēties, pārtrūkst sakari starp līdzšinējiem draugiem un starp paaudzēm. Iedomājieties situāciju, kur attīstība ir tik strauja, ka vecākiem un bērniem vairs nav nekā kopēja. To mēs redzam ne tikai Igaunijā, bet arī Amerikā. Tiesa, tur tā nav tik bīstama, jo ir saglabājušās veselīgas tradīcijas, ilgstoši sakari, un ir izglītība, kas gādā par to, lai Lieldienās, Ziemassvētkos, dzimšanas dienās, citās ģimeniskās svinībās aizvien sanāktu kopā dažādu politisko partiju cilvēki vai augstskolu studenti.

Sociālie sakari tiek nodrošināti citādā veidā. Es domāju, ka šis Igaunijas ļoti straujās attīstības laiks ir radījis pārrāvumu kaut kam ļoti būtiskam Igaunijai.

Atceros senos skolas laikus. Vai zināt, kas bija tik raksturīgs pirmskara Igaunijai? Bija tā. Kad mēs rudenī atkal sapulcējāmies skolā, visi mani skolasbiedri stāstīja, kādā nu katrs bijis sava vectēva viensētā. Vārdu sakot, toreizējā Igaunijā igauņu dzīve līdzinājās vācbaltu baronu dzīvei. Proti, ziemā viņi bija pilsētnieki, bet vasarā atgriezās tur, kur bija meži, strauti, pļavas, tīrumi, kur varēja lopus ganīt un uz zirga jādelēt, kur varēja kārkla stabulīti pagatavot. Šis laika plūdums sovjetiskā totalitārisma režīma apstākļos ir bijis pārtraukts, ko veicināja piespiedu kolektivizācija un zemnieku zemes atsavināšana. Savukārt šiem procesiem līdzi nāca masveida pārceļošana uz pilsētām. Ļoti vāri saglabājušās tās saknes, kas pirmsokupācijas Igaunijā bija tik spēcīgas.

— Viens no četriem politologu un sociologu izstrādātajiem Igaunijas attīstības iespējamiem ceļiem ir tā sauktais Dienvidsomijas variants. Kā jūs vērtējat šo prognozēto scenāriju?

— Ļoti pozitīvi. Laikam jau būtībā tas nozīmē, ka Dienvidsomija nāk no Ziemeļigaunijas? Tad panikai nav nekāda pamata.

Bet paraudzīsimies uz Beļģiju, uz Nīderlandi. Un tad redzēsim, ka tur ir saglabājušās nacionālās kultūras, savukārt darbavietas ir tā savijušās, ka tās nav iespējams nošķirt. Gan tur, gan visā pārējā Eiropā tautas turpina dzīvot savā kultūrā, bet etniskās kultūras joprojām pastāv savās robežās, nevis automašīnu ražošanā.

Kad Francijā notika autovadītāju streiks, tas Vācijā izraisīja grūtības tajās ražotnēs, kas izgatavoja detaļas Francijai, bet streika dēļ nevarēja tās nogādāt uz turieni. Tātad tagad mēs dzīvojam gluži citādā kopsakarību pasaulē. Ļoti daudz runājam par to, ka zemeslode kļuvusi ļoti maza, ka esam cieši saistīti ar visām pasaules daļām. Pagaidām šie spriedumi vēl šķiet mazliet retoriski. Taču šī saikne visā pilnībā jau atklājās pirms pāris mēnešiem, kad zuda līdzsvars tālajos finansu tirgos Korejā, Taizemē, Indonēzijā, Malaizijā, Singapūrā. Mums visiem liekas, ka tas viss ir noticis ļoti tālu, taču šie sarežģījumi tūdaļ izplatījās kā vīruss gan Amerikas, gan Eiropas finansu tirgos, arī Igaunijas bankās. Tātad šodien cilvēce, arī politiskā pasaule, jau it kā dzīvo pēc XXI gadsimta spēles noteikumiem, tomēr tas vēl nav skaidri saredzams, joprojām nav radušās jaunas sociālpolitiskās saknes.

Manuprāt, pašlaik nacionālo valdību darbība ir daudz mazefektīvāka nekā pirms gadiem divdesmit pieciem. Politiku arvien vairāk sāk ietekmēt neitrāla, labprātīgas pielāgošanās diktēta rīcība — tieši tāda, kāda attiecīgajā brīdī vajadzīga. Es to apsveicu, jo tas ir ļoti būtisks stabilizējošs faktors. Man gan ir žēl, ka esmu tik vecs, ka diez vai redzēšu šos gaidāmos rezultātus. Redziet, cik aizraujošs ir šis laiks!

Bet līdzās nākotnes vīzijām pastāv arī tās mūžsenās iedomas, kur ir runa par ietekmes sfērām, par to, kas pieder tev un kas pieder man, par vēlmēm, kas nav piepildāmas vai nav būtiskas.

— Kā jūs raksturotu vai novērtētu pašreizējās Igaunijas un Latvijas attiecības? Kas, pēc jūsu domām, tajās būtu uzlabojams?

— Labi saprotu: te netiek jautāts, vai mēs, igauņi, lasām Krišjāņa Barona dainu sakopojumus vai nelasām. Jautājuma zemtekstā laikam ir tā realitāte, ka pērn Luksemburgā par Eiropas Savienības paplašināšanās drīzāko kandidāti tika nosaukta Igaunija, kaut gan arī Latvijai un Lietuvai bija atvērtas durvis uz Eiropas Savienību. Tomēr lēmums dažu Latvijas politiķu vidū radīja neizpratni.

Manuprāt, tagad situācija ir ievērojami mainījusies. Līdz šim Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopīgā rīcība bija vairāk retoriska, tā arī paliekot vārdisku deklarāciju līmenī. Taču kopīgai rīcībai ir jābūt reālistiskai. Kāpēc gan Igaunijā vajadzētu audzēt cukurbietes, ja Lietuvā izaudzētajās cukurbietēs ir daudz augstāks cukura saturs? Pat Eiropas Savienībā šāds darba dalījums ir itin sarežģīts.

Eiropas Savienība nekad nav interesējusies par latviešiem, lietuviešiem un igauņiem. Pašlaik Igaunija uzsāk sarunas ar Eiropas Savienību. Tas nozīmē, ka Igaunija ir uzņēmusies arī ledlauža lomu. Bet ledlauzis nekad nekuģo jūrā viens. Pēc ledlauža jāseko vairākiem kuģiem — tātad šajā gadījumā Latvijai un Lietuvai.

Domāju, ka šo mūsu nodarbību vēl vairāk veicinās nesen Vašingtonā parakstītā ASV un Baltijas valstu harta, kas aptver ne vien ekonomiskos, bet arī tieši drošības jautājumus, līdz ar to skarot Baltijas valstu vienotības problēmu.

Mēs esam trīs atsevišķas valstis. Bet Eiropas Savienība tās iespējamām dalībvalstīm ir uzstādījusi objektīvus kritērijus, kas mērāmi tonnās vai dolāros. Taču drošību var radīt vienīgi ar stipru politisku gribu. Drošības politika nav saistāma tikai ar atsevišķu valstu — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas — kopīgu rīcību un iespējām. Tās ir trīs valstis, kurām, ļoti cieši sadarbojoties, ir jāveic šis politiskais drošības kopdarbs. Tas neapšaubāmi varētu papildus stimulēt trīs Baltijas valstu ekonomisko sadarbību, kas būtu ļoti nozīmīgi un būtiski ceļā uz Eiropas Savienību.

— Somijas televīzijā ir bijušas vairākas stundas ilgas diskusijas par to, kādu Igauniju redz somi. Televīzijā tiekot atspoguļota tikai noziedzība. Kā, jūsuprāt, būtu atainojama dzīve Igaunijā?

— Dzīve Igaunijā nav saistāma ar dzīvi Čikāgā un to "zelta drudzi", ko aprakstījis Džeks Londons. Tādā nozīmē Igaunijas dzīve ir nedaudz vienmuļāka un garlaicīgāka.

Ja es vēlos uzzināt, kas notiek Igaunijā, es eju uz ielas. Bet, ja gribu noskaidrot, kādā veidā avīzes naudu pelna, es rūpīgi lasu šos laikrakstus. Diemžēl tā ir arī citur pasaulē. Ir jau arī dažas objektīvas avīzes kā, piemēram, "Frankfurter Allgeimeine Zeitung" vai "Washington Post". Bet nav nekā drausmīgāka par Amerikas televīziju un dzelteno avīžniecību. Tas īpaši attiecas uz to žurnālistiku, kas it kā atklāti netiek dēvēta par dzelteno, bet pretendē uz intelektuālās preses apzīmējumu un tajā pašā laikā rada jaunumu pasniegšanas objektivitātes šķietamību. Tad jau es drīzāk dodu priekšroku daudz maz gaumīgai dzeltenajai presei. Mani tomēr iepriecina tas, ka līdz šim laikrakstiem nav bijusi diez cik liela ietekme. Neraugoties uz šausmu stāstiem, somi tāpat apmeklē Igauniju, bet igauņi dodas uz Somiju.

Igaunijai ir raksturīgs arī tas, ka te sociālistiskā totalitārisma laikā ir izveidojies neiedomājami spēcīgs tā sauktā mazā pilsoņa sindroms. Daudzi cilvēki devās projām no laukiem — ar cerību atrast darbu pilsētā. "Mazajiem pilsoņiem" raksturīgs ir tas, ka viņi ir gauži agresīvi savās prasībās, viņi allaž grib atdarināt, viņi vēlas būt smalkāki par visiem citiem. Ja "mazais pilsonis", vienalga, vai viņš būtu igaunis vai latvietis, kaut piecas dienas ir pabijis Londonā, viņš, atgriezies mājās, tomēr grib būt angliskāks nekā īstais anglis. Ja kaut trīs dienas ir pavadījis Vācijā, viņš saka: "Mēs Vācijā gan to darītu tā…".

— Jau ilgāku laiku tiek runāts par gāzes piegādi caur Somu jūras līci. Turklāt Latvijā ir atbilstīgi liela gāzes krātuve Inčukalnā. Bet kādēļ nekas netiek darīts šajā virzienā? Vai kavēklis ir finansējuma problēmas vai kaut kas cits?

— Es domāju, ka mums ir daudz tādu politiķu, kas tikai piecus vai nedaudz vairāk gadus darbojas politikā. Pastāv atziņa, ka tikai laikam jeb vēsturei ir izvērtējoša nozīme. Ja rodas kaut kāda laba ideja, tad tieši šīs idejas ātram un konsekventam risinājumam ir tā būtiskākā nozīme. Diemžēl šī atziņa mūsu jaunajiem politiķiem vēl nav kļuvusi par aksiomu. Līdz ar to viņi, saprotams, ir nemitīgi jābiksta.

Mums Igaunijā ir 33 partijas, bet tās lielākoties sasaista savstarpējās vienošanās. Sevišķi tās partijas, kas ir pārstāvētas parlamentā. Tādēļ mūsu politiskā elite pagaidām ir diezgan ļodzīga un neizlēmīga.

— Kāda varētu būt Igaunijas nākotne enerģētikas jomā?

— Tas ir laika jautājums. Igaunijā, kā zināms, ir degakmens raktuves. Tām ir nenoliedzama vērtība. Jau tas vien paaugstina to nozīmību, ka Baltijas jūras piekrastē tās ir vienīgās kurināmo izejvielu atradnes. Ir vēl Polijas brūnogles, taču tās ir patālu no jūras. Mums tagad ir jāatrod efektīvs pielietojums savam degakmenim, kad tas ir sadedzināts. Man grūti pateikt — var jau būt, ka jau ir atrasta izdevīga degakmens tālākās izmantošanas tehnoloģija. Es labi atceros atmodas laika uzrakstus: "Nē atomenerģijai, nē oglekļa dioksīda izplūšanai atmosfērā!" Tas, protams, bija cildens un godīgs aicinājums. Bet autoriem bija jāsaprot arī tas, ka viņi nevarēs desmit gadus staigāt vienās biksēs. Nevar vienkopus saistīt kopā nesaistāmas problēmas.

— Igaunijā pastāvīgi tiek atgādināts un uzsvērts, ka soli pa solim jāvirzās uz Eiropu, ka Igaunijai noteikti jānonāk Eiropā. Taču, ja paraugāmies uz Igaunijas kultūru, skatāmies šejienes "Eirodziesmu" sacensības un citus eiropeiskos pasākumus, rodas iespaids, ka Igaunija ir gluži tāda pati Eiropas valsts kā Somija vai Zviedrija, ka Igaunija jau atrodas Eiropā. Kā jūs izskaidrotu šos mudinājumus doties uz Eiropu?

— Igauņi kopumā ir tāda maza, simpātiska tauta. Bet vai tad sava mazskaitlīguma dēļ tai būtu jāvalkā tādas kleitas kā citur Eiropā, tādas cepures kā visā Eiropā, jānēsā tādi paši lietussargi kā Eiropā, jādzer "Chardonet" kā Eiropā vai vismaz "pilzenietis"? Tas viss ir putas, kas ar laiku nostājas. Igaunija ir Eiropa. Lai Eiropas dzīve atgriežas Igaunijā. Igaunija nekad nav atstājusi Eiropu, bet Eiropa gan aizgāja projām no Igaunijas.

— Bet kāpēc tad aizvien runāt par to, ka Igaunijai vajag iet uz Eiropu? Ja tā jau ir tur?

— Jā, tā ir ideja. Es "a priori" pieņemu, ka Tallinā izbūvētā Mustamē mikrorajona iedzīvotājiem, lielākoties ieceļotājiem no austrumiem, iešana uz Eiropu nozīmē dzīvošanu Igaunijā. Vai piekrītat?

Pagājušajā vasarā es biju pie kādreizējās Mažino aizsarglīnijas, kas tika uzbūvēta laikā starp abiem pasaules kariem. Tur satikās divi prezidenti — no vienas puses es, no otras — Somijas prezidents Marti Ahtisāri. Tikai pirms dažām stundām abi bijām kopā Strasbūrā. Es turp devos kopā ar savu gidu, kurš pēc izturēšanās atgādināja tādu lauku kaimiņciema puisi. Jautāju viņam, vai viņš vispār iepriekš ir ticies ar kādu igauni‚ nemaz nerunājot par Igaunijas valsts prezidentu. Ceļabiedrs atbildēja, ka tieši jau nu nav gadījies, taču ik reizi, kad Nēme Jervi diriģē Parīzē, viņš dodoties uz turieni.

Nu, lūk, tā ir atbilde uz jautājumu, vai šodien mums vajag kaut kur traukties. Manuprāt, nē. Mēs, vienalga, jau bijām un esam Eiropā.

— Tagad ir spēkā vienošanās par bezvīzu režīmu starp Igauniju un Somiju, arī citi starpvalstu nolīgumi. Ar ko vēl Somija varētu palīdzēt Igaunijai pašreizējos labvēlīgajos apstākļos? Vai šobrīd ir kaut kādas problēmas abu tuvo un radniecīgo valstu attiecībās?

— Noteikti ir. Bet jāatzīstas, ka man nav tāda gara un visaptveroša saraksta, ko es tūdaļ varētu nolikt uz galda un nolasīt. Kā, piemēram, panākt, lai Igaunijas ceļi būtu tikpat labi kā Somijā. Bet tāds vajadzību un pretenziju saraksts nemaz nav vajadzīgs.

Mums ir ļoti labas attiecības ar abām pārējām Baltijas valstīm — Latviju un Lietuvu. Bet attiecības ar Somiju ir savā ziņā īpašas. Tās sākas ar skolniekiem, turpinās caur viņu vecākiem, tad iet cauri pagastiem, apriņķiem, novadiem. Tās attīstās caur arodbiedrībām, partijām, firmām. Tās ir īpašas, ļoti cilvēcīgas attiecības, kas saaugušas un savijušās gluži kā zālājs velēnā, kur saknes ir tā samezglojušās, ka vairs nav atšķetināmas un tikai ar nazi pārgriežamas.

— Pastāv bažas par to, ka, Igaunijai iestājoties Eiropas Savienībā, uz citām valstīm, īpaši uz Somiju, varētu sākt plūst lētais darbaspēks.

— Vai patiešām no Igaunijas?

Pie mums frakas pašūšana, piemēram, ir dārgāka nekā Somijā. Ja jau prece vai pakalpojums te maksā vairāk, tad arī darbaspēks šeit ir dārgāks. Ir jau arī lielas atšķirības starp dažādiem cilvēkiem. Ūdens vienmēr dabiski tek no kalna lejup, bet cilvēks jau nav ūdens pile. Viņš neskries uzreiz tur, kur vairāk maksā. Ilgu laiku, vairāk nekā desmit gadus Eiropas Savienības dalībvalstīs Spānijā un Portugālē pastāvēja dažādi darbaspēka kustības ierobežojumi. Tagad to nav. Un ko mēs redzam? Spāņu strādnieki, izraugoties darbavietu, dod priekšroku Spānijai.

Igauņi bieži vien atrod labu darbu Rietumeiropā, ASV, Kanādā. Es priecājos par to, ka, piemēram, Somijā daudzi igauņi strādā augstu kvalifikāciju prasošās vietās. Tomēr masveidīgas izceļošanas uz citām zemēm, manuprāt, nebūs. To var atļauties liela tauta, bet ne maza. Mazai tautai ir pavisam cita attieksme pret savu dzimto zemi. Ar to es negribu teikt, ka tā ir īpaša, bet tā vienkārši ir atšķirīga, citādāka.

Es patiešām vēlos, lai iespējami vairāk igauņu dotos strādāt uz ārzemēm. Jo tas ir ļoti labs rūdījums visādā ziņā. Tur skaidri atklājas, ka neko nevar iegūt vienkārši par skaistām acīm vai skaistām runām. Ir smagi jāstrādā, jāpūlas, jāmācās. Ja slikti strādāsi, darbs būs jāveic no jauna. Un tā ikreiz būs ļoti nozīmīga mācībstunda. Bet pie mums šis "mazais pilsonis" grib tā viegli pārlaist savu mūžu.

Igaunis vienmēr galu galā atgriežas savā dzimtajā zemē. Jau šie seši septiņi gadi kopš neatkarības atgūšanas rāda, ka igauņi aizvien tiecas mājup. Kaut arī desmit reizes mazāk viņi pelna savā zemē, igauņi tomēr strādā šeit.

— Ko vajadzētu izlasīt cittautiešiem, lai izprastu igauņu mentalitāti?

— Domāju, ka pirmām kārtām tomēr Tamsāres romāna "Zeme un mīlestība" pirmo sējumu. Tur darbojošies personāži ir divi saimnieki — Andress un Pearu. Viņi abi nepārtraukti strīdas, un tomēr viens bez otra vispār nevarētu dzīvot. Tā, lūk, ir tā igauņu tautas seja.

— Kas ir pamatā Krievijā veikto pētījumu apliecinājumiem, ka Krievijas lielākie ienaidnieki esot Igaunija, Latvija un ASV?

— Vispirms precizēšu secību: Igaunija, ASV un Latvija. Kas pasūta šāda veida pētījumus, tas arī maksā un tos saņem. Es atceros, ka toreiz, kad Padomju Savienībā notika vēlēšanas, vienmēr tautas balsojums pārsniedza 99 procentus. Arī tas ir pētījums. Vēlēšanas vienmēr, neatkarīgi no to demokrātiskuma pakāpes, ir visprecīzākais pētījums.

— Kad pētījumu pasūtītāji sapratīs, ka vajadzētu iegūt citus datus?

— Tad, kad viņi sapratīs, ka nauda ir veltīgi iztērēta.

Mūsu sarunu nobeidzot, gribu atgādināt un uzsvērt, ka šogad astoņdesmit gadi aprit visām trijām Baltijas valstīm. Tas ir ne tikai simbolisks fakts vien. Mūsu likteņkopība ir pamudinājums vienmēr un visur iet kopsolī. Tiklab ārpolitiskos jautājumus risinot, kā arī savas zemes un tautas vispārējo labklājību ceļot.

Ar Lennartu Meri

tikās, sarunājās, viņu uzklausīja un viņa sacīto latviski pārtulkoja

Kristīne Ducmane

Marts Sīmans, Igaunijas valsts premjerministrs, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Tajā pašā laikā pašmāju ieguldītāji jau meklē iespējas investēt arī ārpus Igaunijas. Tikai 1997. gada deviņos mēnešos no Igaunijas tika investēti 1,5 miljardi kronu jeb aptuveni 80 miljoni dolāru.

Igaunijā ir stabils likumdevēju un makroekonomikas satvars. Lai gan septiņos gados Igaunijā ir bijuši pieci premjerministri, valdības ārpolitiskais un ekonomiskais kurss nav mainījies.

Sekmīgu attīstību veicinošo faktoru sarakstam varētu pievienot Igaunijas nelielo teritoriju, attīstīto infrastruktūru un tos potenciālus, kas izriet no Igaunijas ģeogrāfiskā stāvokļa. Bet kā nozīmīgākais resurss, ar ko ir saistīti visi mūsu līdzšinējie panākumi un bez kā nebūtu iespējams veidot tālejošus nākotnes plānus, neapšaubāmi, ir mūsu cilvēks.

Igaunija ir vismazākā valsts Eiropā, kurai ir sava valoda, mūsdienīga kultūra. Tas mums uzliek ļoti lielu slodzi, kam vispirms ir nepieciešams neiedomājami liels skaits kvalificētu cilvēku. Mūsu valsts un mūsu kultūra ir veidojusies modernisma, lielo pārmaiņu laikā, tādēļ Igaunijas tauta ir pieradusi par dabiskām uzskatīt pasaules straujās pārmaiņas. Vēsture mūs ir mācījusi piemēroties un saieties ar citādiem cilvēkiem, mācīties viņu valodas. Arī nākotnē mūsu pastāvēšana būs saistīta ar lielā steigā mainīgo un vēl vairāk atvērto pasauli. Šodienas situācijā mums nāksies nodrošināt Igaunijas kultūras un valodas tālāko attīstību, integrējot Igaunijas sabiedrībā lielu skaitu neigauņu, palīdzot tiem apgūt valsts valodu.

Pasaules sabiedriskā doma vēl diezgan bieži saista Baltiju ar Krievijas "tuvējās ārzemes" veidojošām trim mazām valstīm, kaut gan šis priekšstats arī sāk mainīties. Pēdējās Baltijas jūras valstu padomes galotņu tikšanās laikā Rīgā Igaunija, Latvija un Lietuva apzinājās sevi kā spēcīgu Baltijas jūras valstu kopuma būtisku sastāvdaļu, kāda mēs bijām jau Hanzas savienības laikos. Šāda mēroga starptautiskas galotņu tikšanās sarīkošana bija liels notikums gan galvenajai rīkotājai Latvijai, gan arī Igaunijai un Lietuvai, pierādot plašas iespējas un attīstības perspektīvas visām Baltijas jūras valstu padomes dalībvalstīm.

Igaunijai ir pamats priecāties arī par pērnajā decembrī Eiropas Savienības galotņu tikšanās laikā pieņemto lēmumu, kas visām ES kandidātvalstīm dod iespēju piedalīties eirointegrācijas procesā. Bez šaubām, Igaunija ir lepna, ka esam iekļuvuši to sešu valstu skaitā, ar kurām sarunas jau uzsāks visā drīzumā, bet, zinot par savu dienvidu kaimiņu potenciālu, ļoti nopietni domāju, ka iestāšanās sarunu beigu taisnē nonāks Igaunija ar Latviju vienlaikus. Tas ir process, kurā nevajadzēs skaust par kaimiņa veiksmēm, bet gan par to priecāties, jo vienas valsts panākumi dod labumu arī visām citām.

Labie draugi! Ir pienācis mūsu valstu jubilejas gads. Lai šī notikuma svinīgums ienes mūsos vēl lielāku darbošanās gribu un drošības sajūtu, pretimnākošu savstarpēju sapratni un ciešāku mūsu valstu sadarbību. Igaunijai svētku dienas, kad tiek uzvilkti zilimelnbaltie valsts karogi, ir gan Igaunijas, gan arī Latvijas un Lietuvas valstu dzimšanas dienas.

             &n Marts Sīmans,

Igaunijas Republikas

premjerministrs

Apbalvojumi Igaunijas valstī

Brīvības Krusts

Ērgļa Krusts

Māras Zemes Krusts

Igaunijas Republika dzima sīvās cīņās pret spēcīgo Austrumu ienaidnieku, tādēļ ir dabiski, ka vispirms tika nodibināts militārs apbalvojums "Brīvības Krusts" (Vabadusrist) par nopelniem brīvības cīņās. Tā dibināšanas simbolisks datums — 1919.gada 24.februāris. 1920.gada janvārī pieņemtajos tā statūtos bija noteikts, ka "Brīvības Krustam" ir trīs šķiras un katrai šķirai vēl trīs pakāpes. Ar pirmo šķiru (pamatkrāsa — balta) apbalvoja par nopelniem karaspēka organizēšanā un vadīšanā, ar otro šķiru (pamatkrāsa — melna) apbalvoja par drošsirdību, ar trešo (pamatkrāsa — zila) — par pilsoniskiem nopelniem.

1920.gada Konstitūcija aizliedza piešķirt šos apbalvojumus Igaunijas pilsoņiem miera laikā, tādēļ ilgāku laiku valsts palika bez vajadzīgās pagodinājumu atribūtikas. Šādā situācijā dzīvē sāka izmantot organizāciju apbalvojumus. Populārākais bija aizsargu organizācijas "Ērgļa Krusts" (Kotkarist), kura nodibināšanu valsts vara apstiprināja Republikas 10.gadadienā — 1928.gada 24.februārī, tam bija piecas šķiras.

1936.gada 13.oktobrī "Ērgļa Krusts" tika pārvērsts par valsts militāru apbalvojumu, pie jau esošajām pievienojot vēl trīs šķiras — zelta, sudraba un dzelzs.

Aizsargu organizācijas nopelnu zīmes "Baltā Krusta" (Valgerist) statūti tika apstiprināti 1929.gada 19.jūnijā. Atbilstoši izdienas gadiem tam bija paredzētas trīs šķiras, taču savulaik ticis piešķirts tikai trešās šķiras krusts. Par nopelniem valsts labā "Balto Krustu" nepiešķīra.

Cita sabiedriskā organizācija, kas piešķīra savus apbalvojumus, bija Igaunijas Sarkanais Krusts. 1920.gada 6.augustā apstiprināja piemiņas zīmes piešķiršanas kārtību, kas noteica, ka pilsoņi apbalvojami ar vienas šķiras sudraba medaļu. Ilgi šī medaļa bija vienīgais civilais apbalvojums Igaunijā. Bija nepieciešams paplašināt tā struktūru. 1926.gadā piemiņas zīmi pārveidoja, nosakot tai trīs šķiras un katrai šķirai vēl divas pakāpes. Bet 1936.gadā arī Sarkanā Krusta piemiņas zīme ieguva valsts apbalvojuma statusu. Piemiņas zīmei bija 8 šķiras, no kurām pēdējās trīs bija zelta, sudraba un bronzas medaļas.

Saskaņā ar 1936.gada Likumu par apbalvojumiem tika izveidoti divi jauni ordeņi. Igaunijas Neatkarības dienu pieminot, tika nodibināta Valsts Ģerboņa godazīme (Riigivapi teenetemärk), ko piešķīra par nopelniem valsts celtniecībā. Parasti ordenim bija piecas šķiras un piecu pakāpju godazīmes (medaļas).

Igaunijas brīvības cīņas pieminot, kā apbalvojums par nopelniem valsts dienestā nodibināts Baltās Zvaigznes ordenis (Valgetähe) un trīs pakāpju — zelta, sudraba un bronzas medaļas.

Par valsts apbalvojumu uzskatāma arī Jaunās Konstitūcijas piemiņas zīme (Põhiseaduse mälestusmärk), ko nodibināja saskaņā ar Valsts vecākā pavēli 1937.gada augustā. To pilsoņiem piešķīra par piedalīšanos Konstitūcijas izstrādāšanā un pieņemšanā. Šai zīmei bija divas šķiras un to galvenokārt piešķīra valdības un Tautas sapulces (Rahvuskogu) locekļiem.

Laika posmā līdz 1940.gadam Igaunijā eksistēja arī dažādu citu organizāciju un biedrību apbalvojumi. Savas atzinības zīmes bija arī ugunsdzēsējiem un pat Igaunijas pareizticīgo baznīcai bija savs Sv.Platona ordenis.

Bez jau minētajiem 1994.gadā atjaunotajiem apbalvojumiem tagadējā Igaunijas Republikā ir radīts arī jauns — Māras Zemes Krusta ordenis (Māras zeme ir poētisks Igaunijas nosaukums kopš 1215.gada). Tas dibināts 1995.gadā kā pateicības zīme ārzemniekiem, kam ir īpaši lieli nopelni Igaunijas labā. Ordeni piešķir Igaunijas Valsts prezidents, un tam ir 6 šķiras — 5 parastās un Lielkrusts ar ķēdi. Ordeņa zīme veidota kā baltas emaljas krusts ar paplašinātiem zariem un stariem starp tiem. Kā pirmie šo apbalvojumu ir saņēmuši Somijas Valsts prezidents Marti Ahtisāri un Turku glābšanas stacijas priekšnieks Raimo Tilikainens.

Kristīne Ducmane