MINISTRIJĀS

Nedēļas sākumā zemkopības ministrs Andris Rāviņš dalījās pārdomās ar "Latvijas Vēstnesi" par situāciju laukos, par labvēlīga dialoga veidošanu starp ministrijām un lauku iedzīvotājiem, kā arī par brīvās tirdzniecības līgumu starp Latviju un Ukrainu.

— Kas lauku uzņēmējam pašlaik ir visvairāk nepieciešams?

— Lēts kredīts apgrozāmajiem līdzekļiem, ja runājam par lauksaimniecisko ražošanu. Tas ir visvairāk vajadzīgs. Lai spiedīgā brīdī varētu aizņemties naudu vai nu no bankas, krājaizdevu sabiedrības, vai kur citur. Tuvojas pavasaris, sējas laiks. Zemnieki savu izaudzēto ražu — labību, dārzeņus — tirgo visa gada garumā. Taču jāsēj ir tad, kad ir jāsēj, un tad arī šo naudu vajag. Nevar gaidīt līdz jūnijam, kad būs nauda par to labību, kas vēl glabājas klētī un ko nav plānots pārdot tūlīt.

— Varbūt es maldos, taču rodas sajūta, ka ne vienmēr tiek izprastas lauksaimnieku vajadzības. Šķiet, ka tā jau ir sava veida sistēma: neiedziļināties ekonomiskās lauku problēmās. Varbūt es maldos?

— Vai tā ir? Grūti pateikt. Taču iemesls šādai sajūtai varētu būt tas, ka ekonomiski lēmumi pārsvarā tiek pieņemti politisku apsvērumu ietekmē. Tādēļ izskatās, ka mēs negribam sevi, savus lauksaimniekus aizsargāt. Jo jāpieskaņojas Eiropas Savienība direktīvām, jāpanāk labvēlīgs sarunu pagrieziens Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO). Līdz ar to mums ir jāsamazina savas valsts aizsargāšanas mehānisms jeb ievedmuitas tarifi.

Pētot starptautiskos dokumentus un direktīvas, kas saistītas ar savas valsts iekšējā tirgus aizsardzību, esam nonākuši ļoti divējādā situācijā. PTO aizstāv Amerikas intereses, savukārt ES ietilpstošās valstis aizstāv savas intereses. Bet mēs — Latvija — gribam vienlaikus iestāties abās šajās starptautiskajās organizācijās. Līdz ar to mums jāpieskaņojas gan ES, gan PTO prasībām. Patiesībā mēs esam starp diviem lieliem dzirnakmeņiem. Un, mēģinot starp tiem lavierēt, varam palaist garām mums vitāli svarīgu lietu — sava iekšējā tirgus aizsardzību. Šo to aizsardzības mehānismā jau esam palaiduši garām, daži posmi tajā varēja būt citādi.

— Bet par to būtu jādomā visām vadošajām valsts institūcijām kopīgi, vienotā blokā...

— Jā. Taču kavē varbūt tas, ka mēs daudz ko neesam sapratuši, mums nav bijis iepriekšējās pieredzes. Tagad daudzi jautājumi tiktu risināti citādi. Par to apspriežamies arī savā starpā valdībā. Un kopīgu valodu atrodam, šobrīd esam vienisprātis arī daudzās tajās lietās, kur sākotnēji katram bija sava taisnība.

— Ja pēkšņi ES krasi mainītu savu nostāju un Latvija kļūtu tās dalībvalsts jau šajā gadā, kas notiktu ar mūsu laukiem, ar lauksaimniecību, ar zemnieka sētu?