Latvijas valsts un tās vīri

Latvijas traģiskajos gados

No Miķeļa Valtera, Kārļa Ulmaņa un Vilhelma Muntera 1939.–1940. gada sarakstes

Foto no Arveda Švābes "Latvju enciklopēdijas"

Paskaidrojums: Tai pašā sarakstes laikā parādījās "Brīvā Zemē" vairāki raksti ar diezgan skaidri izteiktu tendenci. Uz vienu tādu es atsaucos, piesūtīdams "Brīvai Zemei" paskaidrojumu, kas te seko. Paskaidrojumu "Brīvā Zeme" neievietoja, kā man teikts — aiz iemesla, kas stāv sakarā ar raksta oficiālo autoru.

Beļģijas starptautiskais stāvoklis

"Brīvās Zemes" 3. jūnija rakstā "Garantijas", šķiet, ieviesušās dažas nepareizības, starp kurām pati galvenākā ir uzskats, itkā Beļģijai būtu tagad neitrālitātes stāvoklis. Šis apgalvojums tai ziņā grozāms, ka tāda neitrālitāte nav nedz pašas Beļģijas deklarēta, nedz arī citādi kā norīkota un padarīta Beļģijai par obligātu. Beļģijai neitrālitāti uzlika kā tiesisku pienākumu 1830. gadā, bet Beļģija pārliecinājās, ka tāds stāvoklis ierobežo tās suverēnitāti. Tādā tiesiskā stāvoklī Beļģija nevarēja izvēlēties ārējo polītiku pēc savas brīvās gribas. Ar pārgrozībām starptautiskās attiecībās, kas radās pēc kara, Beļģija nonāca citā stāvoklī: tā ne tikai atteicās no obligātās neitrālitātes, bet vēl vairāk — tā nevēlējās arī brīvprātīgu neitrālitāti. Valsts var ierobežot savu suverēnitāti, deklarējot sevi par neitrālu, kādā gadījumā tā savu tiesisko un polītisko neatkarību pamazina. Turpretī ar neatkarības polītiku valsts patur sev tiesības uz brīvu rīcību. Ka Beļģija nav atzinusi ne obligātu neitrālitāti, ne brīvprātīgu, tas izriet no visiem tiesiskiem aktiem, kas saistās ar tagadējo Beļģijas starptautisko stāvokli. Diplomātiskā notā, ar ku®u Francijas un Anglijas vēstnieki griezās pie Beļģijas 1937. gada 24. aprīlī, nav ne vārda par neitrālitāti. Notā tika teikts, ka abu minēto valstu valdības dos Beļģijai savu aizsardzības atbalstu, ja Beļģija uzstāsies ar visiem saviem bruņotiem spēkiem pret iebrukumu vai invaziju, kā arī ievēros pienākumus pret Tautu savienību. Otrā notā, ku®u Belģija saņēma no Vācijas 1937. gada 13. oktobrī, tāpat nav nekas sacīts par Beļģijas neitrālitāti, bet tur gan teikts, ka Vācija ievēros Beļģijas neatkarības polītiku, tās apņemšanos visiem spēkiem aizstāvēt savas robežas pret uzbrukumiem un invazijām, sakarā ar to uzskatīs Beļģijas integritāti un tās robežu neaizskaramību par apstākli, kas ir visu rietumvalstu kopējās interesēs. Vācija paziņoja arī, ka tā nekādos apstākļos neaizskars Belģijas integritāti, nedz lauzīs tās robežas, izņemot tikai, ja Beļģija kādā konfliktā, kas Vācijai varētu rasties, ieietu militārā akcijā pret Vāciju. Kā to dara Anglija un Francija, arī Vācija apsolas dot savu atbalstu gadījumā, ja Beļģijai uzbruktu vai notiktu Beļģijas invazija. Šīs deklarācijas, no kurām izriet Beļģijas garantijas, tātad zīmējas tikai uz integritāti un neaizskaramību, bet neskar tās brīvo lemšanu par Beļģijas ieturamo ārējo polītiku. Rakstā "Garantijas" sacītais, ka Beļģija "saņēmusi neitrālitātes garantiju no visām ieinteresētām valstīm" būtu tātad tai ziņā grozams, kā tas aprādīts, un līdz ar to varētu arī secināt, ka Beļģija uzskata par labāko starptautiskās attiecībās savā tuvumā pieturēties pie līdzsvara un neatkarības polītikas. To sevišķi uzsver agrākais Beļģijas ministru prezidents Pols van Zēlands savos dažādos rakstos, pēdīgi vēl rakstā "La position internationale de la Belgique" ("La Revue Gčnčrale" 15. maija burtnīcā). Viņš ir uzskatāms par tagadējās Beļģijas starptautiskā stāvokļa nodibinātāju, kāds tas izpaužas, sākot ar 1936. gadu, un tika ievadīts ar pazīstamo Beļģijas karaļa deklarāciju ministru padomē 14. oktobrī tai pašā gadā.

Kāds lasītājs.

8. 8. 39.

Paskaidrojums: Uz 27. jūlijā rakstīto vēstuli saņēmu Valsts prezidenta 8. augustā rakstīto atbildi, pie ku®as bija pievienots izgriezums no elzasiešu hitleriski noskaņotā Strasburgas izdevuma "Elsässer" (29. jūlija numura) raksts "Moskau un der indirekte Angriff". Šis apcerējums sniegts norakstā kopā ar Valsts prezidenta atbildi

Mīļais draugs,

– – – – –

(Vēstules sākuma posms pblicēts "LV" 1998. gada 19. februāra numurā.)

– – – – –

Pieliktais izgriezums man tā pagadījās. Mēs nedrīkstam savu rīcību nākotnes polītikā pieskaņot vienam vai otram Maskavas draugam, un kaut tas būtu arī angļu strādnieku partija. Francijā tādu tagadējās un arī cara laika Maskavas draugu ir vēl vairāk. Arī tie mūs lamā. Kas viņiem par to — vai tāda Latvija ir, vai nav. Protams — otrā lielvalsts — Vācija mūsu vērtējumā nestāv mums nemaz tuvāku. Visas valodas, minējumi ir bez pamata.

Bet ar šiem pāris vārdiem nav domāts uzsākt polemiku.

Tavs draugs Kārlis Ulmanis.

"ELSÄSSER" — Strassburg. 29. Jul. 1939.

Moskau un der "indirekte Angriff".

M.E. — Den letzten Meldungen zufolge ist, nach viermonatigen Hinhalten durch Sovietsrussland, in den english-russischen Besprechungen ein Fortschritt zu verzeichnen. Fūr uns, die wir von unserm Misstrauen gegenūber dem Bolschewismus und seiner Diplomatie aus wohlfundierten Grūnden nichts aufgeben, ist das noch lange kein Anlass helle Jubelfanfaren zu schmettern un den neuen Bundesgenossen gar als "friedlichen Mitstreiter fūr Demokratie un Freiheit" in unserm Reihen zu begrūssen. Man verschone uns mit solchem "Bourrage de crāne". Man setzte uns nicht vor den höhnisch grinsenden Augen der gesamten Komintern diesen blamablen Lächerlichkeit aus.

Wenn der Pakt zustande kommt (was bisher immer noch nicht sicher ist), so kann er fūr jeden vernūftig denkenden Menschen nur den einen Sinn haben, dass die von einer gemeinsamen Gefahr bedrohten Staaten (und Russland ist der von allen am allermeisten bedrohte!) gegen diese Gefahr ein Schutz-und Trutzbūndnis, einen Defensivpakt abschliessen, un zwar mūssen sie das auf der Basis striktester Gleichberechtigung und Gleichverpflichtung tun. Übernimmt der eine Teil grössere Risiken als die anderen oder beansprucht er umgekehrt grössere Rechte, so ist der ganze Pakt wertlos. Das ist noch in grösserem Masse der Fall, wen gar ein Partner aus dem als Friedens- und Verteidigungsinstrument gedachten Abkommen eine automatische Kriegsmaschine machen will und sich dabei die Rolle des Operateurs vorbehält, der in dem ihm beliebigen Augenblick den verhängnisvollen Mechanismus in Gang setzen kann. Betrachtet man in aller Unvoreingenommenheit die Diskussion um die famose Garantie der Baltenstaaten, so wird man den Eindruck nicht los, dass die Moskauer Diplomatie weniger darauf losgeht, den Frieden zu verteidigen, als mit allen Mitteln den von den Komintern gewūnschten Krieg zu provozieren. Moskau will die Baltenstaaten bekanntlich gegen jeden direkten oder inderekten Angriffr garantieren. Was versteht nun die Sovietdiplomatie unter "indirekten Angriff"? Einen solchen will sie schon in einem blossen Regierungswechsel sehen: wenn also z.B. in Estland oder Lettland ein von innen kommender Umschwung ein autoritäres Regime zur Macht brächte, könnte es Moskau einfallen, sich "angegriffen" (!) zu erklären, und Frankreich und England mūssten gegen Deutschland und Italien marschieren und ihre blūhende Jugend den fūrchterlichsten Massenmorden aussetzten, bloss weil sich das 170 Millionen zählende Riesenreich des Kommunismus durch die autoritäre Beherrschung eines kleinen Halbmillionenvolkes "angegriffen" (man beachte: "angegriffen", also ūberfallen, nicht etwa lediglich bedroht!) fūhlen wūrde. Kann es einen verbrecherischeren Unsinn geben, eine zynischere Vergewaltigung des Selbstbestimmugsrechts der Kleinstaaten, das Frankreich und England effektiv schūtzen wollen?

Jedes Land ist frei das Regime zu haben, das ihm behagt. Das ist der Standpunkt der Demokratien. Fūr den Moskauer Absolutismus stellt sich die Frage anders: da gibt es nur ein Entweder — Oder: die Baltenstaaten sind zur Rolle von Protektoraten verurteilt, wenn nicht des Reichs, so Moskaus, und Frankreich und England sollen dieses Sovietrussische Protektorat ūber das Baltikum fūr sofort oder zummindest später anerkennen. Jeder Versuch der damit beglūckten — und dadurch natūrlicherweise immer mehr in die Arme Deutschlands getriebenen kleinen Länder. — dieses Protektorat zu verweigern, soll den fūr die Zwecke der Weltrevolution erwūnschte Weltkrieg provozieren. Mit der satanischen Plannmässigkeit eines geūbten Brandstifters legen die Diplomaten des Kreml, die sich immer und ūberall zuerst als Soldaten der Weltrevolution fūhlen, die Zūndschnur an das Pulverfass. Sie fordern uns auf, uns an der Aktion zu beteiligen und behalten sich selbst vor, jederzeit und nach ureigenem Ermessen die Schnur anzuzūnden.

(Raksta saturs: hitleriskā avīze cenšas rādīt, ka vienīgi taisnīgā polītika ir Vācijas ieturētā, kas esot labvēlīga mazajām valstīm, kamēr lielinieku polītika cenšās radīt polītisku sajukumu, lai tādā provocētu ka®u un lai aiz dažādiem līgumiem slēptu savus īstos, naidīgos nolūkus, vērstus sarunās ar Franciju un Angliju uz tādu stāvokli, kas Padomju savienībai atvieglotu tās rīcību — īpaši pret Baltijas valstīm. Ap to grozoties visas sarunas Maskavā par garantijām Baltijas valstīm. Raksts no tādām garantijām brīdina un liek saprast, ka tai pašā mums nelabvēlīgā polītikā nav nevainojamas arī Anglija ar Franciju. Tas jo gaiši atspoguļojas Kārļa Ulmaņa vēstulē pie šī izgriezuma.)

Paskaidrojums: Sarakstei turpinoties, es rakstīju Valsts prezidentam 27. novembrī sekošu vēstuli:

Mīļais draugs,

Kādā savā vēstulē Tu man pasacīji, lai es nepolemizējot. Tas bija sakarā ar ārpolītisko stāvokli. Es klusēju. Tagad baidos, ka vārdi, ko Tev rakstu, varētu dot līdzīgu neapmierinātu atbalstu. Tomēr runāju un lūdzu Tevi manus vārdus uzklausīt bez nedraudzīgas sajūtas. Šoreiz atļauj man, draugs, teikt sekošo: Ne Tev bija jāsaka 18. novembra vēstījumā vārds, ka tautas pārstāvības radīšanu aizkavējot kara laiks. Tu sapratīsi, ka tas nepārliecina. Tas izsauc sarūgtinājumu, kā katrs vārds, kas skan nepatiesi. Tu redzi, kas notiek. Tu redzi, kādi draudi parādās. Tev jāatrod normālas saites ar zemi — Tavā labā. Tava goda labā, bet vēl vairāk — vai man tas vēl jāsaka? — Latvijas labā. Ja Tu esi atzinis, ka tautas pārstāvība vajadzīga, — nekavējies to radīt, neuzklausi glūnīgus ierunu cēlējus ap sevi. Radi tautas pārstāvību un Tu redzēsi, ka Tevi cienīs arī tie, kas tagad no tevis attālinājušies, vai ir Tev naidīgi. Tādu ir vairāk, nekā Tu domā. Ļauj Tavam vecam draugam, kurš ar Tevi ir cīnījies ap domām un idejām par Latviju jau pirms gadu desmitiem — vai atminies? — Ka tas izteic to, ko daudzi domā.

Bet — tautas pārstāvība, par kādu Tu runā, nav radāma, tā jau pastāv un Tev vajaga tikai izbeigt tās pārtaukumu. Tiesiski tā nav izbeigta; tas krīt polītiski un vēl vairāk valsts tiesiski svarā. Lieta negrozās ap kādiem teorētiskiem jautājumiem, bet gan ap smago problēmu, kā visu to legalizēt, kas noticis pagājušos gados, kopš 1934. gada 15. maija. Lai arī kādi būtu izskaidrojumi šiem gadiem, Tu nedrīksti aiziet, pirms nav iznīcināts mazākais iemesls nākamo paaudžu pārmetumiem, un ir tikai viens ceļš — iet uz legālo, taisnīgo un tiesisko izlīdzinājumu. Lai kādi būtu slavinājumi un godinājumi, kas Tev tiek no dienas dienā pienesti — nepiemirsti, cik daudz rīkota un viltota aiz tiem slēpjas. Vēlāk var uz Tavu kapu rādīt ar ļaunumu un minēt Tavu vārdu citādi, nekā Tu esi to pelnījis. Ir nepieciešams visu labā atgriezties pie legālā stāvokļa, ka to neizdarīs cilvēki, kas no tagadējā stāvokļa iegūst un ieguvuši, vai tie, kas ap Tevi glaimo, par to nevar būt šaubu. Lai būtu iespējams atgriezties pie pilnīgas likumības, atliek panākt rūpīgu sagatavošanu Saeimas sasaukšanai, ievadot sarunas ar visām tām partijam, kas Saeimā iegāja un vēl vairāk ar visām aprindām, kas dzīvo līdz Latvijai, atbild par tās likteni. Tai ziņā darāms darbs, kas tika darīts dienās pirms 18. novemb®a. Esmu domās, ka izdotos visas svarīgākās aprindas pārliecināt par vēlēšanos lojāli atgriezties pie tiesiskās valsts, ku®ai mēs visi esam zvērējuši. Tautas pārstāvība Saeimā, kas tiktu tādējādi polītiski vērīgi sagatavota, legalizētu likumus un rīkojumus, un tā Latvija iztiktu uz ceļa, kas uzmanīgi iets un uzmanīgi gatavots tālākiem darbiem, konstitucionālām pārgrozībām, atdotu atpakaļ Tavam vārdam visu godu, Tavai sirdsapziņai visu mieru, bet Latvijai dotu vēl lielāku tautas vienības ideālu izpratni. Tici man, ka tas ceļš būs agrāk vai vēlāk jāiet, taču es negribētu, ka to ietu kādi citi. Tev pašam tas jāiet, brīvam no mazajām jūtām lielajos notikumos, lai Tu pats celtu pieminekli savam vārdam, uz ku®u neviens tad nedrīkstētu mest kaut kripatiņu ēnas. Tas būtu tad nevainojamas, lielas dzīves liecinieks.

Neuzskati manus vārdus par teorētiķa izteiktiem, nedz arī par tādiem, kas meklē kaut ko sev — nē, tā ir tikai draudzība, kas te runā uz Tevi un kas izlūdzas piedošanu, ja tā Tevi ar te teiktiem vārdiem sāpinātu. Mums visiem jāmeklē izeja uz ceļu, kas tagad nenovēršami ejams — noteikti, atklāti, vīrišķīgi, ievērojot visu, kas notiek ap mums, kas mūsu dzīvi jo dziļi skar, var to vēl vairāk skart, un no mums prasa visu spēku draudzīgu savienošanu valsts legālā satversmē, valsts aizsardzības un valsts pilnīgākas izveidošanas labā.

Dziļā draudzībā M.Valters

Rīgā, 12.12.1939.

Paskaidrojums: Uz 27. nobembra vēstuli saņēmu Valsts prezidenta 12. decembrī rakstītu vēstuli ar sekošu saturu:

Mīļais draugs!

Tik daudz es gribētu piezīmēt pie abām Tavām garajām vēstulēm, ka es nekad nebūtu ieminējies par tautas pārstāvību savā 18.11. uzrunā, ja es šo domu būtu izmetis no prāta. Ar to tagadējos kara laikos tomēr būs jāapmierinās.

Sveicinādams Tavs K.Ulmanis.

Briselē, 1939.g. 20.decembrī

Paskaidrojums: Apsākļiem arvien vairāk sadrūzmējoties, rakstīju Valsts prezidentam 20.decembrī sekošu vēstuli:

Mīļais draugs,

Baidos: varbūt manas vēstules nenāk īstā laikā. Tās varbūt nav arī tā rakstītas, kā Tu vēlētos — ar to, protams, negribu teikt, ka Tu gribētu dzirdēt tikai to, kas patīkams.

Nav minūtes, kur manas doma nekavētos mājās, pārdzīvojumos, kas mūs skar — to jūt visi — daudz vairāk, nekā prāts vēlētos to atzīt. Ko visapkārt dzirdu, ir smagi atkārtot. Oficiāli to izsaku šad tad savos ziņojumos, — bet kam tie vajadzīgi, ko ar tiem lai panāk?

Tagad — dienu no dienas — prāts tikai uz to, ko domāt, ko darīt, kā palīdzēt. Visi apstākļi arvien vairāk saspīlējas. Uz ko cerēt? Kādu ceļu iet? Par sevi, savām domām esmu skaidrībā. Es saredzu, kāds mūsu tuvākais un attālākais liktenis, ja nepratīsim atrast pareizu nostāju un pareizus draugus. Kamdēļ sevi maldināt ilūzijām? Kamdēļ ironizēt par citiem, kas savu suverēnitāti aizstāv varoņu asinīm, ar to vien jau iegūstot pastāvēšanas tiesības? Vai tādi raksti, kā tas par Somiju, kas bija "Brīvā Zemē", vajadzīgi? No dažām pusēm dzirdu — te no Parīzes un Londonas, te no Briseles,— ka par to valda tikai sāpīga izbrīna, un ne tikai pie oficiālu iestāžu cilvēkiem. Kad to izlasīju, gribēju Tev dziļā sakustinājumā tūdaļ rakstīt, bet apstājos — prātoju, vai vērts, vai Tev nevajadzīgi neradīšu nepatīkamu sajūtu, un tā gāju pārdomās visas šīs dienas. Tikai tagad, kur dzirdu par somu un citiem spriedumiem, kad dzirdēju arī par to, kā raksts saņemts Parīzē un Londonā, dažādās latviešu aprindās, atsaucos no jauna, sāpināts — tā gandrīz vienīgā jūta — lai Tev teiktu, ka no tādiem rakstiem nenāk mums labums. To esmu jau agrāk teicis līdzīgā — gandrīz līdzīgā — gadījumā, bet baidos, ka tāda teikšana ir pilnīgi velta. Ja tomēr nāktu ar savu sāpīgo sajūtu pie Tevis, tad lai teiktu — šoreiz — vēl vairāk.

Un proti: šis raksts ir raksturīgs dažām aprindām ap Tevi tagadējos notikumos. Par to ir visiem vienāda doma. Būtu vārdi mināmi, kuru izturēšanās ir tagad zīmīga. Lai tikai aizrādu uz vienu: vai tam rakstam nepievienojas līdzskanīga Andreja Bērziņa runa Tirdzniecības un rūpniecības kamerā? Vai tādā pašā virzienā neiet vieni — otri izteicieni no citu oficiālu personu puses? Vai netiek radīta atmosfaira negudrai piekāpībai? Ja notiek lietas, par kurām visā pasaulē taisa tikai vienu spriedumu, proti, ka mēs gandrīz vairs neesam suverēna valsts un atrodamies ceļā uz pazušanu, tad nevajaga iedomāties, ka mūsu pašu spriedumi ir pārāki par to. Prātīgākais, ko var tagadējos apstākļos darīt, ja nav citas iespēja, ir vismaz paturēt cieto iekšējo noslēgtību, kas nemeklē taisnošanās vārdus nedz savā labā, nedz pašos apstākļos. Ja nav citu spēku, tad vismaz klusēsim ar dziļu vīrišķīgu klusumu un bezvārdību. Bet ko redzam no tāda Andreja Bērziņa runām? Līgums nostiprinājis mūsu starptautisko stāvokli, radušās labākas saimnieciskās izredzes, karš mums iet secen — vai tad vairāk var negudrību izteikt? Nevar iedomāties, ka tās varētu parādīties ar Tavu piekrišanu — nekad. Lai Tu arī ko citu apgalvotu un lai Tu uz mani dusmotos, apgalvoju, ka ar tādu pieglaimīgu optimismu, kur īstenība ir pavisam citāda, tev nevar būt nekādas daļas. Ka tādi iztulkojumi var atskanēt no Andreja Bērziņa mutes, par to neviens nebrīnas — un kad Tu zinātu, ko par viņu saka, Tu — domāju — apskatītos vairāk. Vai Bērziņa vārdu nemin visi liepājnieki ar nelabumu šodien, tāpat kā vakar, un gadus atpakaļ? Jā,— vai Tu, vai es — vai mēs viņu nepazīstam no Latvijas pirmajām dienām? Paskaties — draugs — vairāk ap sevi, paklausies — un Tu dzirdēsi, ko zin teikt par Andreja Bērziņa karjēru. Nesaki, ka tie ir ļauni spriedumi, maldīgi, varbūt nelabvēlīgi aiz kādiem atsevišķiem iemesliem. Vai Tu zini, ka visu laiku viņu esot turējuši par kandidātu gandrīz vai uz Gauleiter’a vai Statthalter’a amatu Latvijā, ja notiktu pārgrozības berlīniskā virzienā? Protams, ka tāds stāvoklis dažādās valodās var dažādi iztēloties,— lai arī kā viņu uzskata par spējīgu tādā lomā ieiet. Par to daudz runāts. Viņam pat atsevišķs apzīmējums — "Suchoručenko" — kuru tagad pielieto viņa jaunā pielaikošanās praksē uz Maskavas pusi. Ka tādi individi vienmēr visos gadījumos atradīs attiecīgu, sev piemērotu, doktrīnu, nav šaubas. Un brīdis ir tāds: tādas kreatūras pielaikojas.

Kā varētu Tev tēlot dažādas sarunas, kas man bijušas gan ar vienu, gan otru iebraucēju no Latvijas, cik nojaužama ir jau kāre dažās aprindās līdzīgi pielaikoties, visu tā iztulkojot, ka taču neesot ko rūpēties. Vai tad varētu kas draudēt, vai tad varētu vēl kas vairāk notikt? Cik viegli tiek pieņemtas tādas pielaikošanās doktrinas, kas novedīs — un tas ir droši — pie bēdīgas morālas novājināšanas, polītiskas nejaušanas un visbeidzot — pie vecās, apmierinātās provinces, kādā reiz dzīvojām. Mēs apmierināsimies ar suverēnitāti, ko Virza reiz izteica "Brīvās Zemes" ievadrakstā: Ja tikai mums paliek arkls rokā un zvaigzes pie debesīm, tad jau pietiek — pietiekot taču ar iekšējo suvērenitāti. Droši vien beidzot paliks laikiem un mūžībai šis apmierinātais, mazais, nespēcīgais latviešu cilvēks. Un viņš šad tad līriski varēs paskatīties zvaigznēs. Piedod, ka pieņemu tādu pavieglu valodu, kur lietas ir pārāk nopietnas, traģiskas. Jau vērojams, ka cilvēkiem sajūk ideāli: drīz vien varēs pie viena otra redzēt, ka viņiem izliksies mūsu valsts ideāls kā kaut kas nesvarīgs, salīdzinot ar kādu praktisku labumu. Jau tagad var novērot, ka vērtību skālā krīt doma par patstāvību: kautkā to nemanot samaina ar ērtību, vārdu skaļību, ar praktiskās dzīves pārdomām. Pa daļai tas saprotams no mūsu vispārējiem apstākļiem, bet tagad pienācis vēl klāt kas sevišķs: var gadīties, ka vērtību salīdzinājumos jāizšķiras — vai nu gļēvulība ar ērtībām, vai augstāki upuri, ko prasa idejas.

Tā vērojot cilvēkus un notikumu gaitu pie mums, atliktos tikai viens: celt jaunus ideju spēkus. Bet kā to panākt?

Piedod, ka runāju tieši: tev vispirms būtu jāmēģina panākt dažas pārgrozības Tavā tuvākā apkārtnē. Tavā tuvākā apkārtnē ir cilvēki, kurus neciena un kuriem netic — un viens tāds ir jau minētais — kā īsts eksponents ideju trūkumam, gatavībai iet uz visām pusēm.

Min arī vēl citus, un vai man Tev vēl jāsaka,— tūdaļ min Alfrēdu Bērziņu un Vilhelmu Munteru? Tu vari dusmoties, ka to saku — dusmas te neko nepierādītu. Es runāju uz Tevi ar visu cienīšanu, ko uzliek par pirmo pienākumu drauga vārdiem, bet arī ar visu atklātību, ko Tu vari no manis prasīt. Es nepieskaros neviena cilvēka privātai dzīvei, runāju vienīgi par atklātības personām — un tās ir tādas, par kurām Tu esmu simtkārt dzirdējis — zinu to — dzirdējis no visām pusēm. Šo pāris cilvēku dēļ Tev radušies naidi, nedraudzības. Kad pagājušā gada septembrī biju Latvijā, tiku tiešām pārsteigts, lai gan biju jau šo to agrāk dzirdējis kāds naids ir sabiedrībā pret abām minētām personām, tas gandrīz neticams. Kad Tev mūsu sarunā teicu, lai Tu neļaujies savesties nedraudzībā ar seno līdzcīnītāju ģenerāli Balodi, es liku Tev saprast, ka cilvēki cenšas to panākt un sarp tiem es būtu varējis Tev minēt vairākus, kas tādā intrigā līdzspēlē. Kad es ar visu sirdi Tev teicu: Jūs abus — Tevi un ģenerāli — grib savest naidā, lai jo labāk varētu tikt pie varas, tad tā nebija frāze. Kad Tu man runāji par valsts varas pāriešanu kādā gadījumā uz citu vai citiem, es rūpju jūtām klausījos Tavos vārdos, es gribēju Tev teikt: Tavā tuvumā ir cilvēki, kas jau pēc tās tīko. Es sacīju: Valdiet abi saticībā, saskaņā — Jūs, kas esat cienīgi valdīt, bet nedomājiet, ka jums varēs sekot kādi citi un autoritatīvi ieņemt Jūsu vietu. Tie citi? — Vai Tu vēl neesi dzirdējis kādus vārdus minam? Man visi teikuši, ka Alfrēds Bērziņš savus sapņus daudz neslēpjot. Un ja Tu zini, esi dzirdējis, kā par to virsnieku starpā spriež, tad Tu būtu droši vien pasmaidījis, un tas ir labi,— bet citi nesmaida. Citi vēro, ka tāda persona ir Tava tuvumā, pat vistuvākā. Vai brīnēties, ka cilvēki tad arī saka: Nu jā — gan jau nāks Bērziņš, kurš taču pats diezgan atklāti izteicies, ka viņu atbalstīšot aizsargi un arī starp strādniekiem tam esot prāvs piekritēju skaits. Sabiedrībā un strādniekos viņu uzskata par vienu no tukšākiem, iedomīgākiem. Tikai brīnās, ka Tu vari turēt tādu savā tuvumā. Es negribu neko teikt par to, kā cilvēki saprot tās pašas personas karšu spēles ar zināmām citām personām. Varu tikai teikt, ka Alfrēds Bērziņš un viņa vārds nestiprina ne Tavu stāvokli, nedz dara godu režīmam, kuru Tu vēlējies redzēt kā pašu cienījāmāko.

Un nu Vilhelms Munters. Es runāju kā cilvēks, kas stāv daudzu gadu virsnē kā Tu; es apzinos, ka katrs vārds, ko saku, ir desmitkārt jāapsvēr. To arī daru, un to darīšu šīs vēstules turpinājumā, bet šo lūdzu pieņemt bez naida, pārliecināts, ka runāju ar dziļāko, draudzīgāko cieņu pret Tevi un Tavu darbu, bet ka sajūtu pienākumu izteikt dziļas pārliecības ieskatus, ja arī tie nesaskanētu ar Tavām domām.

M.Valters.

Sarakstes turpinājums — seko

Publicēšanai sagatavojis Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors