15. aprīlī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika konference "Latvija ceļā uz ES"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Foto: A.F.I

Inteliģences konferencē par Eiropas Savienību: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga; ārlietu ministrs Indulis Bērziņš un politiķis Gunārs Meierovics

Augsti godātie konferences rīkotāji, dāmas un kungi!

Es priecājos par šo izdevību uzrunāt gan Inteliģences savienības locekļus, gan plašāku sabiedrību, kas vienmēr ar dzīvu interesi ir sekojusi līdzi inteliģences konferenču translācijai radio, tā nonesot šīs debates visā Latvijā, ne tikai šīs telpas sienās.

Izvēlētais temats man šķiet īpaši trāpīgs un laikmetīgs precīzi šajā brīdī un datumā, kad Latvija nu jau ir uzsākusi savas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Šis ir īstais brīdis, kad būtu jāsākas ne tik vien ļoti intensīvam sarunu un sagatavošanās procesam, bet līdztekus arī tikpat intensīvam sabiedrības sagatavošanās un sabiedrības izpratnes veidošanas procesam.

Šorīt vēlētos pieskarties diviem pamattematiem — kas ir šī ES, kurai mēs tagad plānojam pievienoties, ko tā pārstāv, un otrs — kas mums ir darāms, lai tur nokļūtu, ko mums tas maksās. Abus šos tematus vieno tas, ka tie ir skaidrojami un debatējami jautājumi, un viena no demokrātijas pamata vērtībām ir tā, ka mums iespējams izvēlēties. To es vēlētos uzsvērt kā pašu pirmo vērtību, kas mudina Latviju virzīties uz uzņemšanu ES. Tā būtu demokrātija kā valsts iekārtas absolūtais pamats, demokrātija, kas balstās uz izpratni par individuāla cilvēka tiesībām, kas regulē indivīda attiecības ar saviem laikabiedriem, kas regulē valsts iejaukšanos jeb kontroles līmeni pār indivīda iespējamiem lēmumiem un rīcību.

Šorīt, nākot pa durvīm iekšā, es ievēroju, ka Latvijā jau ir vismaz seši jauni cilvēki, kas izlēmuši, ka viņiem ES ir kaut kas tāds, kam viņi saka nē . Tā ir viņu brīva izvēle, un demokrātiskā iekārtā viņiem ir pilnas iespējas paust šo savu pārliecību. Es pieņemu, ka Latvijai pienāks tas brīdis, kad notiks referendums, kad katram Latvijas pilsonim būs iespēja pašam izlemt no brīva prāta: jā vai nē Eiropas Savienībai.

Es tikai ļoti ceru, ka šajā izšķiršanās brīdī tas tiks darīts, pamatojoties uz pilnu izpratni un informāciju par to, kas ir šī lēmuma pamatā.

Mana personīgā izvēle un valsts izvēle jau ir izdarīta. Tā ir — jā Eiropas Savienībai. Uzsvēršu vēlreiz — jā Eiropas Savienībai kā tādai brīvprātīgai Eiropas valstu kopienai, kas balstās uz pamatprincipiem, pēc kuriem arī mēs Latvijā vēlētos dzīvot. Šie principi nav tādi, ko kāds birokrāts Briselē būtu izdomājis un tad pārējai Eiropai uztiepis. Tieši otrādi — tie ir organiski izauguši no visa Eiropas kontinenta intelektuālās un garīgās attīstības kopš sengrieķu laikiem, kad radās pirmā izpratne par demos , par tautu un tās tiesībām. ES ir brīvprātīgi kopā sanākušu, suverēnu valstu kopiena, kur notiek viedokļu, mērķu un stratēģiju saskaņošana demokrātiskā debašu kārtībā. Tas ir kaut kas pilnīgi unikāls un jauns, jo pat Amerikas Savienotās Valstis kļuva par atsevišķu štatu savienību tikai pēc asiņaina civila kara. Eiropa pēc diviem asiņainiem pasaules kariem izveidoja šo brīvprātīgo valstu sastrādāšanās mehānismu, lai nodrošinātu turpinātu mieru, stabilitāti un attīstību visā plašajā kontinentā, lai neatkārtotos vairs tie asiņainie konflikti, kas vēstures garumā bija šo Eiropu plosījuši, atkal un atkal izmaksājot miljoniem cilvēku dzīvību gan frontē, gan civiliedzīvotāju starpā. ES tātad ir valstu kopiena, kuras iekārtu, dzīvesveidu, labklājības līmeni mēs arī vēlētos sasniegt un kurā iestājoties mēs iegūstam dažādas privilēģijas, priekšrocības un attīstības iespējas. Tādas, kuras mums nebūtu bijušas, vienkārši paliekot malā kā skatītājiem kādā tālā Eiropas nomalē.

Pasaule attīstās, mainās, veidojas — mēs nevaram palikt malā, mēs nevaram palikt tikai skatītājos. Varbūt to var atļauties kāda valsts, kurai bagātības nāk no zemes dzīlēm vai jūras dzelmes. Mums nav tādu resursu, mums ir pašiem ar savu prātu, savas inteliģences resursiem, izdomu, labu gribu un centību jāatrod, jāiekaro sev vieta pasaulē. ES ir tāda vide, kas mums to palīdzēs darīt. Bet nesapņosim, ka tā būtu kāda Leiputrija, kur, reiz iegājuši pa vārtiem iekšā, mēs mierīgi varēsim sēdēt rokām klēpī un gaidīt, ka sivēni lidos pa gaisu jau ar iespraustām dakšiņām tajos.

Process, kas sākas tagad ar mūsu iestāšanos, patiesībā ir tikai sākums turpinātam darbam, kas mums būs jādara visu mūsu atlikušo mūžu un kas būs jādara mūsu valstij nākotnē. Jo ES, paldies Dievam, nav statiska konstrukcija, tas ir dinamisks veidojums, un viena no priekšrocībām, ko Latvija iestājoties iegūs, būs tiesības piedalīties visos lēmējprocesos ar savu balsi un bez tam savas balss spēku vairot, ja spēsim savu viedokli saskaņot ar daudzām citām mums līdzīgām valstīm, to līdzīgām interesēm, piemēram, ar citām mazām Eiropas valstīm.

Šis process, kas mūs gaida, būs grūts, dārgs, tas prasīs no mums piepūli. Bet tas ir kā pavasarī, kad jāuzplēš tīrumi, kad jāiesēj sēkla — arī tas ir grūts darbs, bet tāds darbs, kas dos ražu un augļus. Manuprāt, šis ieguldījums mums ir jādod, jo to prasa mūsu nākotne. Tas prasīs no mums daudz, bet it īpaši skaidrību, kur mēs pašlaik atrodamies, kur ir mūsu stiprie un vājie punkti, kur mums vēl vairāk jāpiestrādā, un kādas mēs vēlamies veidot savas prioritātes nākotnē. Gribētu uzsvērt, ka lielie tirgi, ko piedāvā ES, lielās priekšrocības no iekļaušanās ES sniedz mūsu ekonomiskajai attīstībai visu, ko mēs spēsim izmantot tikai tad, ja paši Latvijā būsim skaidrībā par to, ko mums potenciāli būtu iespējams sasniegt, kurās nozarēs un laukos mēs vēlamies attīstīties. Mūsu valdībai būs jāķeras pie nopietna rīcības plāna izstrādāšanas, kurā būtu jau izdomātas un izplānotas mūsu nākamo gadu attīstības stratēģijas un tas, kuros sektoros mēs veidosim savus nopietnākos saimnieciskos balstus, bet kuros sektoros varbūt būs jāpiekāpjas. Jāsaprot, ka mēs kā maza valsts visu paveikt nevarēsim, visos sektoros vienādi strauji uz priekšu mēs netiksim.

Būs jāveic izšķiršanās, kas daļēji būs politisks process, kurā gan nav jābūt iesaistītiem tikai valdībai, politiskām partijām vai politiķiem, tieši otrādi — šajos lēmumos, prioritāšu izvirzīšanā būtu jāpiedalās pēc iespējas plašākām tautas masām. Būtu jāpiedalās visiem debatēs, lai palīdzētu izkristalizēt, kas būs mūsu attīstības prioritātes, kā ceram tās sasniegt. Latvijai līdz šim diemžēl nav vēl bijis pietiekami skaidri izvirzītas mūsu saimnieciskās un rūpnieciskās attīstības programmas, investori un uzņēmēji Latvijā sūdzas, ka vēl pašlaik nav pietiekami skaidri un stabili spēles noteikumi saimnieciskajai videi. Viņi vēlētos lielāku drošību, lielāku skaidrību par to, kas viņus sagaida likumdošanas rāmjos, un viņi vēlētos, lai spēles noteikumi, pēc kuriem notiek saimnieciskā darbība, būtu skaidri formulēti, objektīvi lietojami, visiem saprotami un tā arī realizēti. Lai spēles noteikumi būtu vienādi visiem, lai nebūtu tā, ka draugs tikai draugam un ekonomiskais grupējums ekonomiskajam grupējumam.

Mums vajadzīga tiesiska valsts, kur viens likums ir vienāds visiem, kur saimnieciskā darbība ir atvērta tā, kā to paredz brīvā tirgus sistēma. Kur nenotiek slēpta virzība jeb atbalstīšana vai nu caur korupciju, vai citādā veidā. Korupcija, starp citu, ir viens no šķēršļiem, kas mums būs jāpārvar. Korupcija ir sabiedrības slimība, un tā, protams, kā visas slimības, draud un ir klāt visās sabiedrībās. ES ar to tikpat cīnās kā visur citur, bet man šķiet, ka mehānismos, kā apkarot šo sabiedrisko kaiti, tā mums tomēr diezgan daudz soļu ir priekšā.

Šajā Lieldienu Pūpolsvētdienas priekšvakarā tādēļ es gribētu novēlēt visiem izmantot šo izdevību, ko sniedz konferences debates, lai pārdomātu par mūsu esību, kādi mēs esam, kurp virzāmies, kādēļ tur vēlamies nokļūt; pārliecināties un iegūt informāciju, ko ES mums piedāvā un ko tā mums maksās, bet arī pašiem gādāt par to, kāda būs vide, kuru paši savā zemē veidosim. Tādēļ aicinu katru pameditēt šajā klusajā nedēļā, kas ir pirms Lieldienām, par to, kā mēs varētu savu zemi, sabiedrību attīrīt no uzkrātiem sārņiem. Katrā no mums iekšā ir dzenulis un potenciāls izaugt un pārveidoties par ko vairāk, nekā mēs esam šobrīd. Tāpat ir arī ar mūsu valsts nākotni — "ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu", tad patiesi mums būs raža, būs nākotne, mums būs par ko būt lepniem. Bet to graudu vajag iesēt, to zemi sagatavot un to lauku, tīrumu — sakopt. Katrs no mums savā vietā būs vai nu šķērslis mūsu attīstībai, vai arī veicinātājs. Pārdomāsim: ko es, ko tu, ko katrs no mums varam darīt, lai mūsu valsts atkal paietu vienu soli uz priekšu, lai katrā laukā iesētu vienu graudu veselu. Man šķiet, ja mēs visi apzināsimies to potenciālu, kas mums ir iekšā, tad neapšaubāmi spēsim arī to īstenot. Novēlu jums labas sekmes šajā konferencē!

Runa inteliģences konferencē "Latvija ceļā uz ES" Zinātņu akadēmijā 2000.gada 15.aprīlī