Latviešu zemnieki negaužas, bet apvienojas

Piektdien, 20. februārī, Latvijas Zemnieku federācija (LZF), kas ir Latvijā lielākā sabiedriskā zemnieku organizācija, sasauca 7. kongresu. To atklājot, LZF priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics aicināja vērtēt organizācijas darbību aizvadītajā gadā un kopīgi vienoties par turpmāk veicamo.

LZF ģenerālsekretārs Bruno Barons savā ziņojumā teica, ka 1997. gadā LZF biedru skaits ir palielinājies. Tas nozīmē, ka organizācija darbojas. Fakts, ka LZF vārds pēdējā gada laikā 150 reizes minēts presē (neskaitot radio un TV sižetus), liecina par organizācijas aktīvu darbību un jau daļēju sabiedrības rēķināšanos ar LZF viedokli. Kaut arī Zemkopības ministrijas ierēdņu attieksme pret šo organizāciju ir noraidoša, pēdējā laikā ZM speciālisti aizvien biežāk meklē kontaktus un piedalās valdes un padomes sēdēs. Aktīvāka sadarbība izveidojusies arī ar Lietuvas un Igaunijas zemnieku savienībām (tās nav politiskas organizācijas). Vēl ciešākas saites kļuvušas ar Zviedrijas zemnieku federāciju (LZF).

LZF priekšsēdētāja vietnieks Jānis Laimis Rozentāls skaidroja, ka Latvijas zemniekiem ir ļoti līdzīgas problēmas kā Polijas, Bulgārijas un citu Viduseiropas un Austrumeiropas valstu zemniekiem. Tādēļ nevajadzētu uzskatīt Latvijas situāciju par ļoti unikālu un neparastu. Arī šajās valstīs privatizācijas process nesis līdzi dažādas negācijas. Bet tā ir pagātne, ko grozīt visbiežāk vairs nevar. Tādēļ zemniekiem ir jādomā, ko Latvijai nozīmē virziens uz Eiropas Savienību. Ko nozīmē pieņemt un ievērot ES standartus, kā šajos nosacījumos jutīsies mazais un vidējais zemnieks. Par to jādomā un jārada alternatīva nodarbošanās lauku iedzīvotājiem, lai tie, arī nestrādājot lauksaimnieciskajā ražošanā, paliktu uz dzīvi laukos un spētu sev nodrošināta cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Te jādomā kopā valstiskajām organizācijām. Zemniekiem ir jāizskaidro, un tie jāapmāca strādāt līdzīgi kā ES un ASV, jo Pasaules tirdzniecības organizācijas nosacījumu bāzes valsts ir tieši Amerika. Tādēļ šeit būtu jārada aktīvāka darbošanās arī pašai LZF. LZF biedri ir dzīvojuši un strādājuši ES valstīs un ASV, un arī turpmāk šāda sadarbības forma starp pasaules zemnieku organizācijām jāsaglabā. Tas ir veids, kā reāli palīdzēt zemniekiem integrēties pasaules apritē, teica J.L.Rozentāls.

LZF biedre Rita Čigāne, kura aktīvi darbojas LZF sieviešu organizācijā, pārmeta valsts vadošajām institūcijām vēlēšanos radīt vēl vienu zemnieku organizāciju. Kādēļ būtu jātērē valsts līdzekļi kaut kā jauna radīšanā, ja šo atvēlēto summu lieliski var ieguldīt jau esošajās zemnieku organizācijās, tādējādi stiprinot to darbības iespējas un gūstot maksimālu atdevi. Vai jaunveidojamā Lauksaimnieku kamera vai vēl kas cits būs labāka par Zemnieku federāciju? Vēl R.Čigāne aicināja zemniekus neuzticēties rožainajiem solījumiem, kuri, neapšaubāmi, kā no pārpilnības raga pārlīs zemniekiem priekšvēlēšanu kampaņā.

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš, kurš apsveica un uzrunāja zemniekus viņu 7. LZF kongresā, atbildēja arī uz jautājumiem, piemēram, par labības tirgus sakārtošanu, par subsīdiju sadali, arī par zivsaimniecības problēmām un meža apsaimniekošanu. Viens no jautājumiem bija par to, kur paliek līdzekļi, kas iegūti, privatizējot pārtikas rūpniecības uzņēmumus. Ministrs atbildēja:

— Lieta ir tāda, ka visa nauda, kas ienākusi Privatizācijas aģentūrā, ieplūst valsts budžetā. Mēs esam pret šādu kārtību, jo līdz ar to šī nauda tiek iztērēta ikdienas vajadzībām. Nevis ražošanas attīstībai, kā tam vajadzētu normāli būt. Tādēļ Zemkopības ministrija kopīgi ar Ekonomikas ministriju domā, kā naudu novirzīt tajā virzienā, kur tai jābūt, — ražošanas attīstībai.

Protams, kongress ir notikums zemniekiem, LZF dalībniekiem. Un iespēja aci pret aci runāt ar nozares ministru ir ļoti vajadzīga arī svētku reizē. Taču gaidīts bija vēl viens ministrs, kas tikpat tuvu līdzās savā darbā stāv zemnieku problēmām kā zemkopības ministrs. Proti, vides un reģionālās attīstības ministrs Anatolijs Gorbunovs. Gaidīts tika, bet sagaidīts ne.

Taču neba nu tālab zemnieki gaudās. Viņi strādāja un, kā paģēr LZF statūti, vēlēja padomi, valdi un arī priekšsēdētāju. Jāpiebilst, ka zemnieki nolēma atkārtoti strādāt priekšsēdētāja Ojāra Petrēvica vadībā, kurš neliedza interviju " LV".

— Kopš jūs pirmoreiz ievēlēja par LZF priekšsēdētāju, ir pagājis gads. Kā jūs vērtētu LZF darbību šajā laikā?

— To, kas un kā paveikts, būtu jāvērtē citiem. Taču no savas puses gribu bilst, ka šogad organizācija sāka strādāt darba grupās, centās piedalīties likumu tapšanas gaitā, kaut gan tas ne vienmēr izdevās. Bieži vien mēs dokumentus ieraudzījām tikai tad, kad tie jau bija pieņemti un publicēti. Taču priecē tas, ka LZF vārds šajā gadā ir daudz biežāk izskanējis presē un mūsu viedoklis sabiedrībā tiek pausts un uzklausīts. Gan no Zemkopības ministrijas, gan arī Saeimas deputātu puses. Diemžēl ar uzklausīšanu ir par maz, un mēs ceram, ka turpmākā sadarbība izpaudīsies savstarpējā dialogā, kas pašlaik vēl nerisinās.

— Nule jūs atkārtoti tikāt ievēlēts šajā amatā — šoreiz uz diviem gadiem. Tas nozīmē, ka zemnieki jums uzticas. Ko jūs gribētu saglabāt savā darbībā arī turpmāk, kas, jūsuprāt, bija izdevies, kas maināms, kas ieviešams no jauna?

— Turpināsim strādāt darba grupās, tas mums palīdz apzināt situāciju. Ko vajadzētu iedibināt no jauna? Domāju, būtu lietderīgi, ja katrā reģionā būtu savs LZF vadītājs, jo mūsu ģenerālsekretārs to nespēj izdarīt. Tādēļ katrā reģionā zemniekiem ir jāizvēlē cilvēks, kas ar viņiem vislabāk prastu darboties un veicināt organizācijas attīstību. Vēl nepieciešams piestrādāt pie organizācijas saimnieciskajiem jautājumiem, bet idejas es vēl negribētu presē izpaust. Par to varēsim parunāt nedaudz vēlāk.

LZF 7. kongresā tika apstiprināta darbības programma 1998. gadam, kā arī pieņemta rezolūcija un aicinājums Latvijas zemniekiem neslēgt līgumus par 1998. gada ražas pārdošanu ar tiem "Dzirnavniekiem", kuri līgumā nenorāda paredzamo labības cenu, apmaksas termiņus un graudu pieņemšanas nosacījumus.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore

Ojārs Petrevics:

Pārtiku sev nodrošināsim paši

Cienījamie viesi, delegāti!

Savā ziņojumā es centīšos nerunāt par tām lietām, kas jau ir atspoguļotas presē. Runāšu par to, kas nav izdarīts, ko vajadzētu darīt. Gribētu dzirdēt debatēs jūsu domas par tiem jautājumiem, par kuriem runāšu.

Latvijā beidzas agrārā reforma. Tās rezultātā dažu simtu vietā ir izveidojušās ap 25 000 ģimenes saimniecību, ap 100 valsts saimniecību un vairāk nekā 40 kooperatīvu.

Bieži varam lasīt presē, redzēt televīzijā, kā arī dzirdēt dažāda līmeņa un mēroga saietos par lauksaimnieku grūto stāvokli, par lielajiem zaudējumiem un lauksaimnieciskās ražošanas neperspektivitāti. Ir pavisam neliels skaits zemnieku, kas atzīst, ka viņu saimnieciskā darbība ir ienesīga, viņi ir spējīgi nodrošināt sev pietiekamu iztikas līmeni un ka lauksaimniecība Latvijā ir perspektīva nozare.

Rodas jautājumi — kas tad īsti notiek Latvijas lauku saimniecībās? Kur paliks tie neveiksminieki?

Par pirmo jautājumu esam lūguši runāt zemkopības ministru Rāviņa kungu, bet par otro — vides un reģionālās attīstības ministru Gorbunova kungu.

Atgriežoties pie LZF, domāju, ka darbs mums jāturpina divos galvenajos virzienos: savas organizācijas nostiprināšana un attīstība; kooperatīvu attīstība, t. i., saimnieciskā darbība.

Pirmo jautājumu lokā pats svarīgākais ir, lai valsts atzītu, ka grib runāt ar lauksaimnieku organizāciju kā ražotāju pārstāvi, apņemas uzklausīt un gaidīt slēdzienu, dod starta naudu sekretariāta izdevumu segšanai.

Bet — kas notika, kad LZF izgāja ar likumdošanas iniciatīvu? Radās vesela virkne citu likumprojektu, kuri praktiski paredz LZF likvidēšanu jeb noliedz LZF kā ražotāju organizāciju, tas ir, organizāciju, kuru jau pirms septiņiem gadiem izveidoja ražotāji. Kam tas ir izdevīgi?

Protams, mēs varējām izteikt savu viedokli, bet valdībai un ierēdņiem nav pienākuma mums atbildēt. Ja būtu vienošanās par valdības un ražotāju sarunu noteikumiem, neparādītos ierēdņu parakstīti dokumenti, kuri pēc neilga laika ir jālabo vai jāprecizē. Tādēļ uzskatu, ka, pirmkārt, mums jāpiedalās dokumentu izstrādāšanā un tikai pēc kopīgas diskusijas ierēdnim uz dokumenta jāuzliek paraksts. Pēdējā laikā šāda sadarbība ar Zemkopības ministriju ir paputējusi. Mēs visi saprotam, ka zemnieku saimniecībā neviens cits neko nedarīs. Tajā jāstrādā zemniekam pašam. Diemžēl arī likumdošanā jeb ražošanas noteikumu izstrādāšanā mums pašiem jāpieliek daudz vairāk enerģijas, nevis jāpaļaujas uz ierēdņu godaprātu.

Otrkārt, jānodrošina informācijas apmaiņas saikne starp ražotājiem un LZF vadību. Šai saiknei jābūt abpusējai, tātad mums jāpanāk, lai pagastu un rajonu vadītāji visu to, kas sāp, novadītu līdz padomei, kurā šos jautājumus izskatītu. Lai visi biedri zinātu, ko dara padome un valde, centīsimies katru mēnesi izdot un biedriem aizsūtīt LZF avīzi. Ceram uz sadarbību ar citiem masu informācijas līdzekļiem.

Treškārt, jāpanāk, lai sarunas ar ES nebūtu nekontrolējams process. Sīkāk par šo jautājumu runās Jānis Laimis Rozentāls.

Ceturtkārt, jāpaaugstina biedru aktivitāte. Šis jautājums laikam ir visgrūtākais šeit uzskaitītais, un es gribētu dzirdēt jūsu domas, kā mums to izdarīt.

Parasti, uzdodot jautājumu, kāpēc neesi LZF biedrs vai kāpēc nemaksā biedra naudu, dzird pretjautājumu: "Kas man par to būs?" Bet — vai mums nav vajadzīgi reāli ražošanas nosacījumi? Tas ir, kredītu politika lauksaimniecībā, nodokļu politika, subsīdijas, muitas politika, galu galā — mierīgas vecumdienas jeb sociālā politika? Jā, protams, to visu jau kāds izstrādā. Bet — vai tas viss ir jāatstāj dažu ierēdņu godaprātam, nevis jāizstrādā mums pašiem?

Mums arī tālāk jādarbojas, lai LZF biedri saņemtu atvieglojumus dažādu preču iegādē. Šodien LZF biedri saņem atlaides SIA "LZF", SIA "Lauktehnika". Ir vēl apmēram seši nopietni valsts mēroga firmu piedāvājumi tirgot savas preces ar atlaidēm LZF biedriem.

Par kooperāciju jeb saimniecisko darbību. Jāuzsver, ka kooperācijas pamatideja jeb motivācija ir: samazināt produkcijas pašizmaksu, pārdot visu izaudzēto, apgādāt sevi ar visu nepieciešamo. Jāatceras, ka kooperatīvs nav peļņas uzņēmums. Par SIA "LZF" darbību apgādāt sevi ar visu nepieciešamo ziņos šī uzņēmuma valdes priekšsēdētājs. Bet bez šī uzņēmuma mums vēl vajadzētu risināt veselu virkni problēmu:

1) lai pārdotu visu izaudzēto, jāveido eksporta kompānija, piemēram, dārzeņiem;

2) maz domājam par mašīnu ringa izmantošanu ražošanā. Vajadzīgs tikai viens cilvēks ar telefonu un organizatora dotībām;

3) tika izstrādāts nolikums par Apgādes fonda izveidi pēc kooperācijas noteikumiem. ZM Finansu departaments to noraidīja bez diskusijām, bet tas būtu devis iespēju mums rezerves daļas iepirkt par 8 procentiem lētāk;

4) būtu jāizveido sava apdrošināšanas kompānija, īpaši — sējumiem;

5) nedrīkstam pieļaut Hipotēku un zemes bankas privatizāciju bez mūsu līdzdalības.

Pabeigt savu ziņojumu es gribētu ar aicinājumu zemkopības ministram kopīgi noskaidrot, kur palikuši līdzekļi, kas iegūti, privatizējot lauksaimniecības pārstrādes un servisa uzņēmumus, un kāpēc šī nauda nav ieguldīta investīcijās lauksaimniecībā. Informāciju, kur šī nauda nokļuvusi, vajadzētu publicēt.

Aicinu uz sadarbību visas valsts institūcijas, lai kopīgi risinātu lauksaimniecības problēmas. Neviena sevi cienoša stabila valsts nepieļaus, ka pārtikas rezervi tai nodrošinātu citas valstis.

Ziņojums LZF 7.kongresā Rīgā 1998.gada 20.februārī

Lai zemnieki balstītu valsti un valsts — zemniekus

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš un Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics Foto: Juris Logins

Runa LZF 7.kongresā Rīgā 1998.gada 20.februārī

Cienījamie kongresa delegāti, viesi un klātesošie!

Vispirms vēlos jūs sveikt organizācijas kārtējā kongresā un novēlēt lietišķu darbu!

No Latvijas Zemnieku federācijas valdes ziņojuma var secināt, ka kongresa starplaikā jūsu organizācija aktivizējusi savu darbību. Salīdzinot ar iepriekš paveikto, noteikti jāatzīmē, ka 1997.gadā darbība kļuvusi mērķtiecīgāka. Par to liecina arī jūsu organizācijas biedru skaita pieaugums. Pārvarēts iepriekšējos gados vērojamais, ka daļa laucinieku novēršas no Zemnieku federācijas, motivējot to ar nespēju risināt viņu problēmas.

Un tagad, godājamie kongresa delegāti, gribu runāt par Zemkopības ministrijā paveikto un arī nepaveikto. Turklāt uzreiz gribu uzsvērt, ka daudz no padarītā ir veikts sadarbībā ar Zemnieku federāciju.

Pagājušajā gadā reāli sāka darboties Lauksaimniecības likums, kurš izbeidza neauglīgās diskusijas par to, ir vai nav Latvijā vajadzīga lauksaimniecība. Tā definēta par vienu no tautsaimniecības pamatnozarēm ar visām no tā izrietošajām sekām.

Atbilstoši Lauksaimniecības likumam izstrādāta un Ministru kabinetā akceptēta valsts ilglaicīga atbalsta programma lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai Latvijā 1998.—2002.gadam.

Valsts lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir izveidot lauksaimniecību par nozari, kas spētu ražot pasaules tirgus prasībām atbilstošu preču produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā.

Šī mērķa sasniegšana ir iespējama, sistemātiski un vienlaikus strādājot vairākos virzienos: ražošanas tehnoloģiskā modernizācija; kvalitātes vadīšana visā ražošanas un realizācijas procesā; produkcijas tirgus veicināšana un attīstība.

Konkrēti šo mērķu sasniegšanai Lauksaimniecības likumā paredzēti 3% no valsts pamatbudžeta vai 1998. gadā 17,1 miljons latu subsīdijās. Tas ir ievērojami vairāk, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Par programmām un subsīdiju izmantošanas kritērijiem ir bijis daudz informācijas presē, tāpēc sīkāk par tiem jūsu uzmanību nekavēšu.

Tomēr valsts atbalsta politikas izstrādāšana uzskatāmi parādīja, ka varam sekmīgi kopā strādāt pie nopietniem projektiem. Jāatzīst gan, ka kopāstrādāšana vēl jāpilnveido.

Diemžēl, kā pie mums tas bieži mēdz būt, aktivitāte pie kādu programmu, likumu vai noteikumu, nolikumu izstrādāšanas ir visai zema, tos pamatīgi sāk apspriest un kritizēt tikai tad, kad tie iegūst likumīgu spēku.

Piekrītu tiem, kas apgalvo, ka subsīdiju nolikumā viss vēl nav pilnība. Nepavisam!

Ar ko neesmu apmierināts?

Pirmkārt: pilnībā nav ievērotas reģionālās atšķirības valstī. Nolikuma izstrādāšanas laikā neatradām mehānismu, kā šīs atšķirības kompensēt un pēc tam administrēt. Pašlaik atsevišķās programmās ietverts augsnes novērtējums.

Otrkārt: subsīdijas nesaņem visi lauku uzņēmēji. Par šo jautājumu bija nopietnas diskusijas. Bet rēķins ir vienkāršs. Ja subsīdijas maksātu visiem, tad katra saimniecība saņemtu ap 60 latu. Ja esam vienojušies, ka valsts atbalsta mērķis ir zemnieku saimniecību tehnoloģiskā modernizācija, piena, gaļas produkcijas konkurētspējas veicināšana, tad šāds ceļš nav pieņemams.

Vēl kopumā daudz jāstrādā, pilnveidojot nolikumus tehniskajā modernizācijā, netradicionālo nozaru attīstībā. Bet tas pārsvarā paredzēts nākamajā gadā. Pilnveidot var bezgalīgi. Tā kā lēmums vienreiz bija jāpieņem, tad tas arī ir izdarīts.

Piekrītu Pēterim Kalniņam, ka jāinformē, cik katrs rajons saņem subsīdiju naudas. To arī darīsim.

Kopš pagājušā gada vidus darbojas starp Zemkopības ministriju un Latvijas Zemnieku federāciju pēc tās iniciatīvas noslēgtais sadarbības līgums. To pārslēdzām šā gada janvārī uz 1998.gadu.

Galvenā līguma jēga — efektīvāka pagastu organizatoru izmantošana, saskaņotāka Zemkopības ministrijas un Zemnieku federācijas sadarbība. Līgums veicina arī rajonu Zemnieku federācijas struktūrvienību attīstību un ietekmes palielināšanu.

Mēs ceram, ka, šādi sadarbojoties, veicināsim pagasta zemnieku un lauksaimnieku biedrību organizēšanu; lauksaimniecības produkcijas ražotāju kooperatīvo sabiedrību veidošanos; zemnieku integrēšanos visas valsts, rajonu un nozaru pašpārvaldes sistēmās.

Paredzētas arī regulāras Zemkopības ministrijas un Zemnieku federācijas pārstāvju tikšanās, kurās kopīgi risināsim lauku problēmas, gatavosim priekšlikumus iesniegšanai valdībā.

Protams, tas ir zināms solis lauksaimniecības produkcijas ražotāju pašpārvaldes sistēmas iedibināšanai valstī. Tomēr tas ir gaužām par maz. Tāpēc ar patiku jāatzīmē, ka pagājušajā gadā Latvijas Zemnieku federācija bija tā, kas arvien uzstājīgāk meklēja ceļus, kā veidot Latvijā lauksaimniecības produkcijas ražotāju pašpārvaldi, kas spētu kvalitatīvāk un, galvenais, rezultatīvāk risināt ražotāju problēmas. Šajā virzienā paveikts zināms darbs. Ir vairāki likuma projektu varianti par pašpārvaldes sistēmu, tās funkcijām, finansēšanu, atbildību un tiesībām. Šīs pašpārvaldes sistēmas izveidošanu pozitīvi varētu ietekmēt pirms mēneša Saeimā pieņemtais, vesela gada garumā veidotais un slīpētais Kooperatīvo sabiedrību likums. Jo ātrāk zemnieki paši apzināsies šī kooperēšanās procesa būtību un vitālo nepieciešamību, jo ātrāk mazās un vidējās saimniecības spēs iegādāties un izmantot kopīgi iegādāto jauno lauksaimniecības tehniku, pirmapstrādes un citas iekārtas, risināt lētāku pašapgādi ar izejvielām un realizēt produkciju, kā arī nodrošināt nozaru saimniecisko pašpārvaldi zemākā un vidējā posmā.

Ceru, ka arī jūs būsit vienādās domās ar mani: pieņemtais Kooperatīvo sabiedrību likums, tāpat izstrādājamais Lauksaimniecības pašpārvaldes likums dos iespējas strādāt organizētāk. Šo iespēju izmantošanu daudzējādā ziņā noteiks Zemkopības ministrijas un Zemnieku federācijas veiktais organizatoriskais un izskaidrošanas darbs.

Zemkopības ministrija plānojusi tuvākajā laikā pabeigt izstrādāt Lauksaimniecības attīstības koncepciju. Tā ļaus mērķtiecīgāk strādāt visām lauku attīstībā ieinteresētajām institūcijām.

Koncepcija paredz šogad iesniegt valdībā šādus likumprojektus: par saimniecisko pašpārvaldi; zemes nomas likumu; likumu par veterinārmedicīnu; augu aizsardzības likumu.

Plānojam turpināt profesionālās izglītības reformu. Mērķis — nodrošināt kvalitatīvu profesionālo izglītību lauksaimniecības nozarē. Kopā ar Zemnieku federāciju pastiprināsim darbu pie nozarē strādājošo kvalifikācijas celšanas. Lielas cerības liekam uz Lauksaimniecības konsultatīvā un izglītības atbalsta centra darba aktivizēšanu.

Jāpabeidz sakārtot 1998.gada graudu ražas iepirkšanas mehānismu un jāattīsta pasākumi, kas atvieglotu iekļaušanos eksporttirgū.

Pašlaik ir izstrādāts parauglīguma projekts starp graudu ražotājiem un labības pārstrādes uzņēmumiem. Sadarbībā ar Latvijas Banku turpinās priekšlikumu izstrāde par graudu kā komercķīlas noformēšanu. Ir pieņemti grozījumi normatīvajos aktos, paredzot efektīvāku valsts labības rezerves veidošanu. Paredzētas subsīdijas graudu glabāšanai.

Tātad kopīgi darāmā ir daudz gan piensaimniecībā, gaļas ražošanā, gan cukura ražošanā un netradicionālās lauksaimniecības nozarē u.c.

Ceru, ka Zemnieku federācija arvien vairāk iesaistīsies konkrētu jautājumu risināšanā. Gribu, lai mēs, kopīgi strādājot, dalītu gan panākumus, gan arī atbildību par pieņemtajiem lēmumiem.

Esmu pārliecināts, ka kārtējais Latvijas Zemnieku federācijas kongress dos impulsu vēl ražīgākam zemnieku darbam, to organizētības nostiprināšanai, ražotāju pašpārvaldes sistēmas iedibināšanai mūsu valstī. Lai vienmēr būtu tā, ka zemnieks atbalsta valsti un valsts atbalsta zemniekus.

Labu veiksmi jums!