Mūsu bagātība

Lai mūsu valoda koša un latviska, lai īstais vārds — īstā laikā un vietā

Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 125. dzimšanas dienas atceres zinatniskā konference

Rīgā 1998.gada 23.–24.februārī

Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 125. dzimšanas dienas zinātniskās konferences tematiskais loks bija plašs un daudzveidīgs, sabalsojoties ar daudzajiem paša profesora darbības virzieniem. 20. februārī notika atceres brīdis Jāņa Endzelīna atdusas vietā Raiņa kapos. Uz plenārsēdi zinātnieki pulcējās 23.februāra rītā. Pēcpusdien un arī 24.februārī darbs turpinājās sekcijās un noslēdzās ar plenārsēdi. Ar referātiem un ziņojumiem konferencē piedalījās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes un Svešvalodu fakultātes, Latviešu valodas institūta, Daugavpils Universitātes, Liepājas Pedagoģiskās augstskolas, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas, Helsinku Universitātes, Igauņu valodas institūta (Tallina), Šauļu Universitātes un Valsts valodas centra profesori, docētāji un speciālisti.

Atbilstoši konferences tematam — "Valoda un tās elementi" — plenārsēdēs tika nolasīti piecpadsmit referāti par valodas stilistiku, literārās valodas lietojuma veidiem un variantiem, par jaunvārdiem un arhaismiem, par vārdu izvēles pragmatiku un citiem valodniecības jautājumiem. Daudzo klausītāju uzmanību tie piesaistīja ar mūsdienīgo ievirzi — tuvību reālajām valodas attīstības problēmām. Jāņa Endzelīna mantojums tajos šķita patiesi dzīvs un dzīvīgs.

Par Jāņa Endzelīna un citu autoru jaunvārdiem Eduarda Ozoliņa "Vāciski–latviskā vārdnīcā" referēja

Ojārs Bušs

(LVI).

Viņš atzīmēja, ka šai latviešu pedagoga Eduarda Ozoliņa (1881–1960) veidotajai un akadēmiķa Jāņa Endzelīna rediģētajai vārdnīcai, kas iznāca 1928. un pēc tam 1942.gadā, leksikogrāfijas vēsturē ir nozīmīga vieta arī tāpēc, ka tajā ietverti daudzi jaunvārdi. No Jāņa Endzelīna piedāvātajiem jaunvārdiem ieviesušies apmēram 25 procenti. Starp tiem ir tādi vārdi kā dotumi, izcilība, iznirelis, jutoņa un labestība. Valodā ieviesusies arī apmēram trešā daļa no citu autoru ieteiktajiem jaunvārdiem : rūpals, tepe, stieple, uzsvārcis, kopaina, aizbāznis un citi. Daļa no tiem jau pirms iekļaušanas šajā vārdnīcā bija izturējuši laika pārbaudi. Pēc referenta domām, varbūt arī neieviesušos jaunvārdus būtu vērts laiku pa laikam pārlūkot mūsdienu valodas bagātināšanas nolūkos. Iespējams, ka dažs labs no tiem spētu pietiekami organiski iekļauties latviešu valodas sistēmā. Kā piemēri tika minēti Endzelīna ieteiktie vārdi brīvgaris (brīvdomātājs), kūdīgs (vācu — aufwieglerisch), notāle (Hintergrund) un sekns (konsekvents), kā arī diegums (brošūra), divatnis (dublikāts), piederas (armatūra), celturis (lifts).

Lai savu valodu darītu bagātu, krāšņu un niansētu, arī

Andrejs Bankavs

(LU)

aicināja biežāk ieskatīties vārdnīcās. Viņš analizēja latviešu–franču vārdnīcās iekļauto leksiku. Pirmā latviešu–franču vārdnīca, kuras autore bija romāņu filoloģe J.Baltgalve, sastādīta 1937.gadā, bet iznākusi tikai 1941.gadā, jau padomju varas apstākļos. To rediģējis un papildinājis (īpaši ar padomju laika raksturīgo leksiku) E.Blese. Vārdnīcā iekļauti 26 tūkstoši leksisko vienību. Kaut gan kopš vārdnīcas iznākšanas pagājuši tikai 60 gadi, tā piesaista uzmanību ar lielu skaitu vecvārdu, kas mūsdienu latviešu literārajā valodā vairs nepastāv vai tiek lietoti ar atšķirīgu gramatisko formu vai vārda semantiku.

Morfoloģijā vērojama dzimtes maiņa ( apetīts =apetīte, sadars =sadare, azots =azote), saknes maiņa ( attaka =atteka), priedēkļa maiņa ( aptura =pietura, izdusa =aizdusa, atgarša =piegarša) un piedēkļa maiņa ( atšķira =atšķirība, atspīda =atspīdums, caure =caurule). Pārmaiņas skārušas arī vārdu semantiku. Ir vārdi (vai to nozīmes), kas pilnīgi izgājuši no aktīvās leksikas ( aizsēklis =sēkla nākamajam gadam, gūris =sliņķis) ir vārdi, ko mūsdienās parasti lieto analītiskā formā ( grāvjot =rakt grāvjus, grīdot =likt grīdu). Vairāki svešvārdi, kas vairs netiek lietoti un pieskaitāmi pie arhaismiem, proti, vārdiem, kuri apzīmē jēdzienus, kas joprojām pastāv, bet mūsdienās tiek apzīmēti ar citu vārdu ( fantoms =rēgs, firniss =laka, reparatūra =labošana). Mūsdienās pie dialektālās leksikas pieskaitāmi tādi vārdi kā grezele =slēgts grozs, plunces, plunči =plaušas, birda =smalks lietus, bet pie sarunvalodas leksikas — izmozēt =izāzēt, izsmiet, grabis =pļāpa, bļauka =bļāvējs. Ir arī tā sauktie potenciālismi, kas latviešu valodā nav ieviesušies: ausa =rītausma, ātrulis =karstgalvis, mākulis =lietpratējs, eksperts. Gandrīz visi šie vārdi sastopami Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcā, ko vārdnīcas sastādītāja plaši izmantojusi. Citādi sastādīšanas principi ir A.Bojātes, F.Pizovas un I.Zandreiteres sastādītajai un I.Niseloviča rediģētajai Latviešu–franču vārdnīcai, kas iznāca 1970.gadā. Šajā izdevumā ir daudz vairāk internacionālismu.

Par terminu modeļiem Jāņa Endzelīna caurlūkotajā elektrotehnikas vārdnīcā referēja

Valentīna Skujiņa

(LVI).

Atgādinājusi, ka pats akadēmiķis darinājis tādus terminus kā dīdzība, jutoņa, nodarbinātība, nodrose, noturība, klātiene un projiene, citesme, citveidība, darbietilpība, sarkankvēle, ziemcietība un daudzus citus, referente atzīmēja, ka viņš bijis atbildīgais valodas konsultants daudzu nozaru terminu vārdnīcām. Tāda bija arī Latvijas elektrotehniskās biedrības terminoloģijas komisijas 1939.gadā izdotā "Vāciski–latviska elektrotehniskā vārdnīca" ar 5000 terminiem. Lielākā daļa no tiem joprojām skan pavisam mūsdienīgi: apgaismošana, asknaibles, spiediens, lieces moments, slodzes raksturojums. Vārdnīcā bagātīgi pārstāvēta latviskā leksika un daudzveidīgi latviskie darinājumi, piemēram, atvasinājumi ar galotni -e: dzese, vilce, nokare, ar priedēkli atvasinātie lietvārdi: atgaiss, attvaiks, salikteņi ar ilg- (ilgjauda, ilgslodze), paš- (pašierosme, pašizstarošana).

Latviešu valodas bagātās vārddarināšanas iespējas analizēja vairāki referenti. Tautas dziednieku un zintnieku nosaukumus pētījusi

Benita Laumane

(LPI).

Ar ārstēšanu, pūšļošanu un zīlēšanu saistītās leksikas apskats ir intriģējošs gan medicīniskā, gan etnogrāfiskā un lingvistiskā aspektā, šīs leksikas izpētei ir kultūrvēsturiska nozīme. Par to liecina arī jēdziena burvis, burve resp. tā nosaukumu iekļaušana Eiropas valodu atlanta materiālu vākšanas programmā (502.jaut.). Aplūkojot šo leksiku, var gūt priekšstatu gan par senākiem ārstniecības paņēmieniem Latvijā, gan par novērojumu un zināšanu satura izteiksmi — valodas izteiksmes līdzekļiem un īpatnībām.

13.gs. vēstures avotos ir dažas ziņas par kuršu un lībiešu parašām. Tā, piem., Indriķa hronika vēstī, ka kurši miera līgumu "pēc pagānu parašām apstiprināja, izlejot asinis" lībieši, tāpat arī kurši savu rīcību izlēma ikreiz atkarā no pagānu dievu pareģojuma, kaujās smagi ievainotos karavīrus kurši nedziedināja: cīņu biedri tos nonāvēja un sadedzināja kopā ar kritušajiem.

16.gs. avoti un citi Rīgas tiesu protokoli liecina par nāves sodu piespriešanu un izpildīšanu ar uguni vai zobenu cilvēkiem, kuri ar maģiskiem līdzekļiem vai darbību (alus kannā zīlējot, pūšot sāli, izrunājot maģiskus vārdus, lāstus u.tml.) dara ļaunu cilvēkiem un lopiem (uzsūta slimības, nāvi) vai labu (atvaira uzsūtīto nelaimi).

Dažas problēmas profesiju nosaukumu lietošanā aplūkoja

Iveta Pūtele

(LVI).

Kaut gan profesiju nosaukumi ietilpst latviešu valodas terminoloģijas sistēmā un tiem jāatbilst terminu veidošanas likumībām, ir gadījumi, kad rodas pretrunas starp valodnieku atzītajiem un oficiāli apstiprinātajiem profesiju nosaukumiem un valodas praksi. Pretrunas skar gan leksikas jomu, gan gramatiku. Lietvedībā, masu informācijas līdzekļos, sarunvalodā u.c. latviešu valodā darināto profesiju nosaukumu vietā tiek lietoti aizguvumi no angļu valodas, piem., menedžeris — vadītājs; pārvaldnieks; rīkotājdirektors, mārketinga menedžeris — komercdirektors. Tiek lietoti krievu valodai raksturīgie un padomju laikā plaši izplatītie defissavienojumi un vārdu savienojumi ar latviešu valodai neraksturīgu vārdu kārtu, kuros apzīmētājs nostājas aiz apzīmējamā vārda, pret ko iebildis jau J.Endzelīns: "Pēc krievu valodas paraugiem mums tagad ļoti bieži sastopami tādi savienojumi kā redaktors–izdevējs, zinātnieks–atklājējs u.c. Latviski tā nu nerunā. Darītāju vārdi, kas beidzas ar -ājs jeb -ējs, nostājas kā apzīmētāji otram substantīvam priekšā (piem., dzērājs puisis), un tā varētu būt arī izdevējs redaktors jeb redaktors izdevējs, rīkotājs direktors, atklājējs zinātnieks. Šo savienojumu vietā meklēti un ieteikti latviešu valodas īpatnībām atbilstošāki modeļi, bet valodas praksē tie tiek pieņemti nelabprāt. Bieži vien nākas sastapties ar tādiem profesiju nosaukumiem kā literārais redaktors–korektors, pārdevējs–konsultants, finansists–ekonomists.

Latviešu valodā profesiju nosaukumi parasti lietojami gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē. Taču valodas praksē gan ikdienas sarunvalodā, gan iestāžu lietvedības sarakstos vērojama tendence vispārināt vīriešu dzimti. Vairumā gadījumu šādam lietojumam nav motivācijas.

Par nokrejota piena nosaukumu semantiku latviešu izloksnēs stāstīja

Brigita Bušmane

(LVI).

Laika gaitā mainoties krējuma ieguves paņēmieniem, mainījušies arī nokrejotā piena nosaukumi. Pirmie separatori Latvijā ievesti 1886.gadā, bet 20.gadsimta sākumā tie jau plaši lietoti gan Baltijas muižās, gan zemnieku saimniecībās. Senākie produkta nosaukumi nāk no tiem laikiem, kad izmantoti dažādi primitīvāki paņēmieni. Pierakstīti tādi nosaukumi kā nostādīts piens (Džūkstē, Saldū), nokraisīts piens (Jaunpiebalgā, Līvānos), nokrietais piens (Cērē, Nīcā), nosmalstītais piens (Bruknā, Cēsīs). Reizē ar separatora ieviešanu parādījušies tādi nosaukumi kā mašinēts piens (Kalvenē), izgrieztais piens (Aizkalnē, Atašienē, Silajāņos), izmaltais piens (Dzērbenē, Kārķos), nomaltais piens (Kūdumā, Valmierā, Vidrižos), nodzītais piens (Ērģemē), pārdzītais piens (Izvaltā), pārvilktais piens (Sinolē). Ar nievājošu nokrāsu: izjātais piens (Dzērbenē, Kārķos) un nojātais piens (Madlienā, Rencēnos). Pretstatot nokrejoto pienu pilnpienam, lietoti arī tādi apzīmējumi kā slimais, zilais vai raganas piens. 20.gadsimtā izloksnēs ienācis nosaukums vājpiens, kas Kārļa Mīlenbaha vārdnīcā minēts no literatūras ar norādi, ka ir neoloģisms. Semantiski tuvs ir Gaigalavā reģistrētais nosaukums vājinis, kas atvasināts ar augšzemnieku izloksnēm raksturīgo izskaņu -inis. Nokrejotā piena nosaukumu maiņu veicinājuši vairāki faktori — gan krējuma ieguves paņēmienu maiņa, gan produktīvāko nosaukumu darināšanas modeļu izmantojums.

Ieva Zuicena

(VVC, LVI)

stāstīja par grāmatu "Latviešu valodas prasmes līmenis", kas ir latviešu valodas apraksts funkcionālajā aspektā.

Viens no Eiropas Padomes valodu politikas pamatprincipiem ir aizstāvēt un attīstīt Eiropas zemju bagāto valodu un kultūras mantojumu, kā arī uzlabot un paplašināt kontaktus starp tās dalībvalstīm, veicināt cilvēku saziņas iespējas. Tādēļ EP Moderno valodu sekcijas projekta ietvaros tika izstrādāti Eiropas zemju valodu apraksti funkcionālajā aspektā. Līdz šim ir izdoti gandrīz 30 šādi valodu apraksti par vācu, franču, itāļu, angļu, spāņu, zviedru, norvēģu, basku, kataloņu u.c. valodām. Vieni no pēdējiem šajā sērijā ir Baltijas valstu — latviešu, lietuviešu, igauņu — valodu apraksti.

EP finansētais projekts par grāmatas "Latviešu valodas prasmes līmenis" izstrādi tika paveikts 1994. līdz 1996.gadā EP ekspertu Džona Trima, Džozefa Šīla un Migula Lobēras vadībā, ņemot par paraugu angļu valodas izdevumu "Threshold Level 1990". Tādējādi latviešu valodas materiāls tika aprakstīts atbilstoši EP standartizētajiem valodu aprakstiem funkcionālajā aspektā.

Prakse pierādījusi, ka šādi valodu apraksti dod iespēju attīstīt racionālākas valodas mācīšanas metodes, jo no funkcionālā viedokļa valoda ir satura izpausmes līdzekļu sistēma, kas kalpo kādam noteiktam mērķim vai nolūkam. Mācot valodu funkcionālajā aspektā, galvenokārt tiek ņemtas vērā katra atsevišķa indivīda saziņas vajadzības. Tāpēc nav nepieciešams apgūt visu kādas valodas leksisko un pragmatisko sistēmu kopumā, bet tikai katram indivīdam nepieciešamo.

Šī grāmata nav mācību līdzeklis tā tradicionālajā izpratnē. Tas ir standartizēts, caurmēra latviešu valodas apguvējam pielāgots latviešu valodas apraksts, kas dod pamatu veidot jauna tipa mācību grāmatas, mācību līdzekļus un attīstīt jaunas mācīšanas metodes.

Vineta Poriņa

(LVI)

referēja par minoritāšu lingvistiskajām tiesībām:

— Latvija vienmēr ir bijusi daudznacionāla valsts, tāpēc tās valodas politikā nacionālās minoritātes ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Veiksmīga valodas politikas regulēšana nav iedomājama bez minoritāšu un to valodu lomas apzināšanas Latvijas valodas situācijā.

Ilgā laika posmā krasi ir mainījies iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Bez pamatnācijas Latvijas teritoriju līdz II Pasaules kara beigām apdzīvoja ap 10 dažādu etnosu, kas pēdējo gadsimtu laikā bija integrējušies valstī. Latvijas valodas politikā 20.—30.gados notika valsts valodas statusa nostiprināšanās. Tomēr pašlaik bieži dzirdētajam mītam par 20.—30.gadu ideālo valodas situāciju nav pamata, jo reāli valsts likumdošanā bija vērojama nekonsekvence un nesakārtotība attiecībā uz pamatnācijas valodas statusu.

Pēc inkorporācijas PSRS Latvijā uz pastāvīgu dzīvi ieradās pārstāvji no aptuveni 120 etnosiem. Etniskā dažādība apdraudēja pamatnācijas pastāvēšanu valstī, izjauca vēsturisko, tradicionālo nacionālo minoritāšu nostabilizējušos dzīves modeli, kā rezultātā Latvijā bija vērojamas etniskā sastāva pārmaiņu negatīvās sekas un denacionalizācija. Minētie apstākļi apdraudēja pamatnācijas valodas turpmāko pastāvēšanu.

Kopš 80. gadu beigām stāvoklis Latvijas etnopolitikā ir nedaudz uzlabojies, tomēr pēdējo 50 gadu laikā radītās sekas valsts etniskajā sastāvā joprojām ir jūtamas. Krievvalodīgo iedzīvotāju etniskā pašidentifikācija un sevis kā Latvijas minoritāšu pārstāvju neapzināšanās sarežģī valodas situāciju, līdz ar to arī neveicina valsts iekšējo stabilitāti. Šo iemeslu dēļ būtu nepieciešama pārdomāta valsts pārvaldes institūciju rīcība valodas situācijas regulēšanā. Patlaban ir nepietiekami pārdomāta minēto institūciju attieksme pret valsts valodas lomu un valodas politiku kā svarīgu iekšpolitikas sastāvdaļu.

Īstenojot nacionālās politikas galvenos virzienus, valstī ir jāsaskaras ar problēmām, kas saistītas gan ar atsevišķas sabiedrības daļas ideju par divkopienu jeb divvalodīgu valsti, kuru īpaši propagandē Latvijas krievu prese, noskaņojot lielu sabiedrības daļu gan pret nacionālu valsti, gan pret latviešu valodas statusu tajā. Īpaši pēdējos gados izskan viedokļi, kuros paustas bažas par krievvalodīgo iedzīvotāju asimilāciju un krievu valodas apdraudētību valsts valodas statusa nostiprināšanās dēļ. Latvijas likumdošanas institūcijām tiek piedēvēti cilvēktiesību pārkāpumi, neraugoties uz to, ka Latvijas nacionālās politikas pamatvirzieni nacionālo minoritāšu jautājumā pilnībā atbilst starptautiskajos dokumentos minētajām prasībām par minoritāšu tiesību respektēšanu un aizsardzību. Ir vērojams arī pretējs viedoklis — ilgas pēc 20.—30.gadu modeļa, kas galvenokārt saistīts ar attiecīgā laika posma reālās situācijas nepārzināšanu: šī laika valodas politikas modelis savas nekonsekvences dēļ attiecībā uz pamatnācijas valodu, kā arī valodas situāciju atšķirīguma dēļ nevar noderēt par paraugu mūsdienu valodas politikai. Tādējādi neviena no minētajām idejām neatblst šīsdienas situācijai un nebūtu liekama par pamatu mūsdienu valodas politikai un nacionālas valsts izveides un attīstības tendencēm.

Referātā sīkāk tika analizēti pēdējos gados notiekošie procesi, kas saistīti ar nacionālo minoritāšu lomu Latvijas valsts politikā.

Gan latviešu, gan lietuviešu un angļu valodā referēja Lietuvas jaunākās augstskolas — Šauļu universitātes — valodnieki.

Kazimiers Župerka

savas pārdomas par latviešu un lietuviešu valodu sastatāmo stilistiku nobeidza ar atjautīgu secinājumu — tādas stilistikas pagaidām nemaz nav. Bet tādai vajadzētu būt. Pavisam uzstājās septiņi lietuviešu valodnieki. Igauņu zinātnieks Lembits Vaba savukārt bija pieteicis interesantu pētījumu par latviešu un Roņu salas kontaktiem ar Zviedriju, taču uz konferenci nebija varējis atbraukt, tāpēc noslēpumā tīta palika latviešu zivju nosaukuma reņģe etimoloģija jaunā interpretācijā — Roņu salas zviedru kontaktu kontekstā, uz ko viņš norādījis atsūtītajās tēzēs.

Konferences noslēguma plenārsēdē varēja vien pievienoties tam, ko optimistiski secināja

Jānis Rozenbergs

(LU, LVI):

no Jāņa Endzelīna mūs gan šķir jau četri gadu desmiti, taču viņa darbi dzīvo tālāk. Latviešu valodniecība joprojām attīstās un sazarojas.

Un mājās varēja iet ar to gaišo apziņu, ka latviešu valoda tiešām ir krāšņa un bagāta. Un, kā savā referātā minēja Laimdota Oldere, adjektīva labs semantiskais lauks latviešu valodā tomēr ir plašāks nekā tas ir adjektīvam ļauns. Labs savā semantiskajā lokā ietver tādus jēdzienus kā godīgs, krietns, cēlsirdīgs, labsirdīgs, labestīgs, žēlsirdīgs, līdzjūtīgs, izpalīdzīgs, čakls, dāsns, taisnīgs, pieklājīgs, draudzīgs, sirsnīgs, brīnišķīgs, jauks, daiļš, gudrs, laipns un tikumisks, kā arī gaišs, balts pārnestās nozīmes.

Par ļauno — šoreiz nedomāsim.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Koka arhitektūra — Latvijā un Norvēģijā

Ar Latvijas un Norvēģijas koka ēku paraugrestaurācijas projekta potenciālo objektu apskati trešdien, 18.februārī, sākās diskusijas par sadarbības stratēģiju kultūras mantojuma apzināšanā un saglabāšanā. Seminārā par sadarbības projektiem Rīgas vēsturiskajā centrā piedalījās Eiropas Padomes Kultūras mantojuma departamenta un Ziemeļvalstu Pasaules kultūras mantojuma biroja vadītāji un vairāki norvēģu koka restaurācijas eksperti. Seminārā tika nolasīti referāti par Pasaules kultūras mantojuma konvenciju, Eiropas pieredzi lielu kultūras mantojuma projektu vadīšanā un Eiropas jūgendstila mantojumu, notika diskusija par Latvijas un Norvēģijas speciālistu sadarbību kultūras mantojuma jomā. Ar Rīgas vēsturiskā centra sakārtošanas uzdevumiem viesus iepazīstināja Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāji Juris Dambis un Jānis Lejnieks un Rīgas inspekcijas vadītājs Georgs Baumanis, par Rīgas pilsētas attīstību ziņoja Arhitektūras pārvaldes Pilsētplānošanas daļas vadītājs Andris Roze. Ar kultūras ministri Ramonu Umbliju un Valsts prezidenta kultūras padomnieku Raimondu Paulu notika saruna par projektiem "Rīga–2001". Sestdien, 21.februārī, notika izbraukuma sēde uz Daugavas ieleju, kur pašvaldības noslēdza līgumu par Pļaviņu–Skrīveru kultūrvēsturiskās teritorijas izveidi.

Sv. Pētera baznīcā, kur ir arī Rīgas pilsētbūvniecības un arhitektūras propagandas centrs, semināra dienās tika atvērta Norvēģijas koka arhitektūras izstāde. Te fotoattēlos un maketos atainota koka celtniecības attīstība no vikingu laivām un viduslaiku stāvbaznīcām līdz mūsdienīgām ģimenes mājiņām kalnos un ezeru krastos un Lilehammeres ziemas olimpisko spēļu modernajām būvēm. Izstāde būs atvērta līdz 15.martam, bet tās katalogs, ko sagatavojis Norvēģijas Arhitektūras muzejs un Norvēģijas Ārlietu ministrija, ar skaistajiem krāsu fotoattēliem un sirsnīgo tekstu (angļu valodā) arī pēc tam paliks kā koša liecība tam, ko norvēģu tautai nozīmē koks un kā tās meistari to prot likt lietā. Te citēti arī gudru vīru izteikumi.

Ludvigs Mīss van der Roe: "Kur mēs varam redzēt lielāku strukturālu skaidrību kā senajās koka celtnēs? Kur vēl mēs atradīsim tādu saskaņu starp materiālu, konstrukciju un formu? Kādu siltumu un daili tās izstaro! Tās ir kā senu dziesmu atbalsis.

Kas gan var būt labāks paraugs jaunajiem arhitektiem!"

Sverre Fēns: "Koks ir visapbrīnojamākais augs. Tas pēc savas dabas ir reizē izsmalcināts un formā stingrs. Kāda dažādība no ozola līdz priedei! Katrs koks izceļas ar savām raksturīgām iezīmēm. Bet visi kopā tie veido dramatisko saiti starp zemi un debesīm. Šī zemes un debesu sastapšanās ir tā mala, tas apvārsnis, kur koki iegūst savu spēku un sasniedz konstruktīvo pilnību. Šajā punktā koki zarojas, to saknēm ejot lejup uz tumsu un zariem sniedzoties augšup uz gaismu. Bet vidū starp šīm galējībām mēs atrodam dimensijas, ko cilvēks var funkcionāli izmantot. Koks no visas dabas ir cilvēkam pats tuvākais un vislabāk saprotamais."

 

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"