Ordeņa kavalieris Visvaldis Skujiņš

Par sevi — pats

    Esmu dzimis 1935.gada 29.maijā Daugavpilī. Mans tēvs Voldemārs pēc profesijas bija tautsaimnieks un agronoms. Tolaik strādāja par Višķu un Dagdas lauksaimniecības skolu direktoru un skolotāju. Māte Alise audzināja mani un abus brāļus un prata ap sevi radīt mieru un mājīgumu gan ģimenē, gan sabiedrībā. Daudz kas droši vien nāca līdzi no Kaucmindes, bet mātei bija arī paša Dieva dota dāvana prast uzklausīt un samierināt cilvēkus. Pie viņas nāca gan viena, gan otra strīdnieku puse, un abas aizgāja apmierinātas. Mūsu mājās ik sestdienas smaržoja pīrāgi, valdīja saticība un arī zināma pārticība. Katrā ziņā grāmatu bija ļoti daudz. Varbūt arī tāpēc lasīt iemācījos agri un piecu gadu vecumā sāku iet skolā. Tas jau bija Kazdangā, uz kurieni bija pārcēlusies mūsu ģimene.

Karš krietni iedragāja mūsu dzīvi. Zaudējām arī savu bagāto bibliotēku. Pēc kara nonācām Cēsīs, kur tēvs sāka strādāt Priekuļu selekcijas stacijā. Mēs ar brāļiem mācījāmies Cēsīs. Pabeidzu 3. septiņgadīgo skolu, un šobaltdien esmu pārliecināts, ka tā bija labākā skola Latvijā. Sekoja mācības Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Par manu lielo atklājumu kļuva botānika. Svešādi skanošie latīniskie augu nosaukumi, sugu un pasugu daudzveidība, pati augu dzīve — tas viss bija tik aizraujoši. Botānikas dēļ nolēmu turpināt mācības Lauksaimniecības akadēmijā. Tehnikumu biju beidzis ar izcilību, varēju stāties jebkurā augstskolā. Akadēmija toreiz atradās Rīgā. Vajadzēja naudu iztikai, bet mani, tik jaunu un augumā mazu, nekur neņēma darbā. Jau pēc mēneša no Rīgas devos uz Kabili, kur biju atradis iecirkņa agronoma vietu. Pirmajā mājoklī Rendas pusē ilgi nevarēju noturēties blakšu dēļ. Aizgāju uz centru, kur kopā ar 18 traktoristiem mitinājāmies kādā bēniņu telpā. Strādājām dūšīgi, bet pēc darba — pie pudeles. To varēja saukt par pilnīgu nodzeršanos. Arī es laikam pārāk jauns biju sācis baudīt patstāvību. Bija reize, kad pamodos grāvī, nesaprazdams, vai rīts vai vakars. Tomēr tas mani neizārstēja. Iedzeršana turpinājās, līdz par Kabiles MTS direktori tika iecelta Jezufoviča. Vārdu esmu piemirsis, bet nekad neaizmirsīšu, ka viņa bija tā, kas lika man atjēgties. Atlaida mani no darba un dzīšus aizdzina atpakaļ uz augstskolu. Tas bija 1953. gada rudenī.

1. septembrī atsāku mācības, bet ar stipendiju vien nepratu dzīvot. Pieteicos Intūrista gidu kursos un pēc tam veselu gadu nostrādāju Maskavā. Akadēmija iebildumus necēla, tikai ar mācībām bija pašam jātiek galā. To es varēju un akadēmiju sekmīgi pabeidzu. Biju kļuvis par pilnīgu atturībnieku, gadiem ilgi nepieskāros glāzītei.

Agronoma darbā savu zvaigžņu stundu piedzīvoju Vecatē, padomju saimniecībā "Austrumi". Toreizējais direktors Vilhelms Kovaļevskis pilnīgi uzticējās speciālistiem un pats nepārtraukti urbās grāmatās un dažādos rakstos un žurnālos. Pārvaldīdams vairākas valodas, viņš bija lietas kursā par visu jaunāko lauksaimniecības zinātnē un praksē. Turklāt viņam zinātne, teorija un prakse nebija šķirtas lietas. Neatceros nevienu gadījumu, kad viņš nebūtu zinājis padoma un kopīgi neizdotos atrisināt kādu problēmu. Vecatē, kur no Burtnieka savu tecējumu uz jūru sāk Salaca, ir laba zeme. Man patika celties līdz ar saullēktu un apstaigāt visus tīrumus. "Austrumos" nebija tādas zemes pēdas, kur es nebūtu stāvējis un domājis. Es to zemīti pazinu labāk par savu kabatu. Diemžēl direktoru bez īsta pamata no amata atcēla, bet ar jauno priekšnieku runas par darbu nekādi nevedās. Kad sāka veidoties lauksaimniecības pārvaldes un mani aicināja uz Limbažiem par pārvaldes priekšnieka vietnieku, piekritu arī. Pēc pieciem piepildītiem darba gadiem no "Austrumiem" aizgāju. Darbs pārvaldē mani tomēr nespēja aizraut. Nostrādājis Limbažos trīs gadus, 1969.gada decembrī ierados Naukšēnos.

Kļuvis par kopsaimniecības vadītāju, centos ieviest "Austrumu" vadības stilu. Vispirms pieteicu karu dzeršanai. Tai ellei pats biju gājis cauri un labi zināju, cik maz palīdz visādas lekcijas un kaunināšana — sak, kā tu domā dzīvot, kādi tavi bērni izaugs utt., u.tml. Es pierādīju, ka varu bez dzērājiem iztikt, un tiešām izdevās šo postu krietni apkarot. Sākām strauji būvēties. Necilā kantora māja pārtapusi par mūsdienīgu administratīvo ēku ar mūsdienīgu kultūras centru. Uzceltas daudzas dzīvojamās mājas, ražošanas ēkas un jauns skolas nams.

Atmodas sākumā krasi nostājos pret tiem, kas mudināja visu sagraut, un drīz vien iemantoju "sarkanā barona" titulu. Tomēr neesmu atteicies no savas pārliecības, ka nedrīkst tā ar vieglu roku pārvilkt svītru daudzu gadu darbam un nevar ļaut izvazāt un aizlaist postā visu, kas ar tādām grūtībām radīts. Šķiet, mums Naukšēnos kopīgiem spēkiem izdevies visu nosargāt, pārstrukturēt saimniecību un nodrošināt cilvēkiem normālus dzīves apstākļus. Ieceru ir daudz. Tikai jāstrādā.

Visvaldis Skujiņš

1997. gada 14. novembrī

Par viņu — "Ja nezini lietu nosaukumus, tu nesaproti lietu jēgu"

Mēdz teikt, ka izglītotam cilvēkam jāzina viss par kaut ko un kaut kas par visu. Visvaldim Skujiņam tādas lietas, par ko viņš zina visu, ir vairākas, bet pirmām kārtām — botānika. Visu, kas aug pļavā un mežā, viņš zina vārdā saukt un pazīst ne vien pēc ziediem un sēklām, bet arī asniem un saknēm — it visās augšanas stadijās. Viņam liekas svarīgi arī augu latīniskie nosaukumi, jo — "ja nezini lietu nosaukumu, tu nesaproti lietu jēgu". Bet saprast lietu jēgu viņam allaž šķitis ļoti svarīgi. Tāpēc jau kopš agras jaunības atbildes meklētas gan pirmavotos, lielajā zinātnē, gan praksē un pieredzē:

— Strādādams studiju gados par gidu, labi iepazinu Maskavas muzejus, ārpilsētas pilis un visu plašo apkārtni, kur vadāju ekskursantus gan "pa Lisenko vietām", gan labākajām saimniecībām. Gadījās arī mazliet sajaukt adresi un iekulties vienā otrā bēdu lejā, ko civilizācija bija maz skārusi. Nācu pie pārliecības, ka mācīties var gan no labiem paraugiem, gan no citu nemākulības. Vēlāk dzīvē esmu daudz ceļojis, taču man tie visi bijuši mācību braucieni. Varbūt tikai Betlēmē, kur ir Kristus dzimtene, esmu ļāvies svētbijīgai noskaņai, ko glabā šādas vietas. Citur visur es skatos un salīdzinu — kas mums ir labāk un ko mēs varētu pārņemt, kas mums der un kas neder. Galva strādā kā tāds skaitļotājs.

Ārzemju pieredzes studēšana sākusies jau ap 1985. gadu, kad Latvijā ciemojies kādreiz slavenā Rūjienas mācītāja dēls pazīstamais Zviedrijas izglītības darbinieks un lauksaimnieks Māris Slokenbergs, kas tagad ir Rīgas Ekonomikas augstskolas prorektors. Toreiz viņš gribējis iepazīties ar kādu kolhozu — ne no parādes puses, ko mēdza rādīt ārzemniekiem, bet tā īsti. Visvaldis Skujiņš ļāvis ieskatīties savā Naukšēnu saimniecībā, bet pēc tam teicis, ka viņš savukārt gribētu redzēt, kā saimnieko zviedri.

— Pēc pāris nedēļām jau biju Zviedrijā, ciemojos Slokenbergu lauku mājās kādus 120 kilometrus no Stokholmas. Māra dzīvesbiedre Ruta, pēc izglītības psiholoģe, nododas zirgkopībai. Interesējos par dažādām lauksaimniecības nozarēm. Esmu braucis vairākkārt, iepazinis vismaz 80 zemnieku saimniecības. Es tagad labi zinu, ko viņi dara un ko nedara, un varu spriest, kas no tā mums der un kas neder.

Visvaldis Skujiņš apceļojis arī Krieviju līdz pat Baikālam un Kamčatkai, bijis Ķīnā un Kanāriju salās, par Eiropu nemaz nerunājot. Pēc šādiem pieredzes un mācību braucieniem uz Dāniju, Norvēģiju, Angliju, Vāciju un vairākām Centrāleiropas valstīm radies priekšstats gan par Eiropas Savienības lauksaimniecības un pārtikas politiku kopumā, gan par lauku attīstības un konkurences problēmām katrā atsevišķā valstī.

— Esmu papētījis, kā darbojas kvotas un kā zemniekam tiek maksāts par to, ka viņš neapsēj savu lauku. Jo Eiropā pārtika ir saražota par 140 procentiem. Tāpēc jau visu laiku jādomā, kā saimniecību labāk sakārtot, kā noturēties. Priekšnieka atbildība ir liela.

Naukšēnu saimnieks jūtas atbildīgs par to, lai viņa vadītās paju sabiedrības stratēģija un ražošanas tehnoloģija būtu saskaņā ar zinātnes un pasaules praksi.

— Pat tai laikā, kad bijām "aiz dzelzs priekškara" un dzīvojām informācijas badā, tādi vīri kā Vilhelms Kovaļevskis meklēja un atrada jaunāko, ko zinātne var dot. Arī mēs Naukšēnos vareni cīnījāmies gan Rīgā, gan Maskavā, lai tiktu klāt pie jaunākā, ko varēja piedāvāt zinātnieki. Atceros, kā saņēmām pirmo trīslitru burku ar amonjakūdeni, kā dabūjām pirmās pakāpes hibrīdus un izaudzējām neredzētas kukurūzas ražas četrarpus hektāru platībā. No Hmeļņickas atvedām ļoti labu ķimeņu sēklu, kādus 15 gadus apgādājām visu Latviju. Tagad gan tirgu pārņēmušas kontrabandas ķimenes. Tās ne tuvu nav tik kvalitatīvas, smaržīgas, toties ir lētākas. Nav liela māksla ievest pāris vagonus kontrabandas ķimeņu, bet tas ir gada patēriņš. Mums tagad jādomā kaut kas jauns.

Naukšēnos nekas nav ticis sagrauts, nekas nav izvazāts. Vispirms notikusi zemes reforma, pēc tam lēnā garā — mantas reforma. Ir saglabāta paju sabiedrība, kas uzsākusi savu dabisko gaitu uz akciju sabiedrību. Pašlaik galvenās nozares ir rudzu miltu, iesala, rapša eļļas un minerālūdens ražošana. Un Visvaldis Skujiņš neslēpj savu lepnumu gan par ražošanas struktūru, gan produkcijas kvalitāti. Tā, Naukšēnu alus darītava savā 99. pastāvēšanas gadā patērētājiem sāka piedāvāt minerāl-ūdeni, kaut arī priekšsēdētājam par to nācies dzirdēt gana pārmetumu.

— Tā nu tas ir. Neciešu, ka cilvēki dzer. Tagad gan daudzi brīvību saprot tikai kā visatļautību. Viņi saka: "Tā ir mana personīgā lieta. Nav tava darīšana!" Bet es domāju, ka tai vajadzētu būt lielai sabiedrības darīšanai.

Doma par sabiedrību, par to, kā dzīvo un dzīvos Naukšēnu un visas Latvijas ļaudis, laikam gan ir tā galvenā atspere, kas piešķir spriegumu Visvalža Skujiņa dienām paju sabiedrības vadītāja un arī Valmieras rajona padomes locekļa darba gaitās. Viņa lielie lolojumi ir administratīvā ēka ar kultūras centru, Rūjienas slimnīca un Naukšēnu vidusskola, bet patiesībā līdz ar saimniecības izaugsmi pilnīgi pārvērties viss Naukšēnu pagasts.

— Ja cilvēks neko neprot vai negrib strādāt, viņš var pieteikties bezdarbniekos. Tiem, kas prot un grib strādāt, darbs Naukšēnos atrodas!

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto no ģimenes albuma

Pie Lielā Ķīnas mūra

"Es esmu tas mazākais"

Naukšēnu kultūras centrā Foto: Romvalds Salcēvičs