Dzīve ģimenēs Romantika vai labklājība

Dr.habil.oec., prof. Olgerts Krastinš — "Latvijas Vēstnesim"

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Latvijā ik gadu noslēdza 23–25 tūkstošus laulību. No 1989. līdz 1994. gadam šis skaitlis saruka uz pusi (1994.g. — 11,5 tūkst.). Fiziķi teiktu, ka laulību kā dzīvesveida pussabrukšanas periods toreizējos Latvijas apstākļos bija četri pieci gadi. Pēdējos gados šis process ir nedaudz palielinājies, bet nav apturēts.

Vājš mierinājums

Vērtējot demogrāfisko krīzi Latvijā un tās iespējamās sekas, nereti dzirdams apgalvojums, ka krīzes saasinājumu rada Latvijā dzīvojošie citu tautību iedzīvotāji. Latviešiem stāvoklis esot daudz labāks. Par to, ciktāl šāds apgalvojums ir pareizs un vai par mierinājumu var uzlūkot citu tautību iespēju savu skaitlisko sastāvu atjaunot savās vēsturiski etniskajās teritorijās, pētīts un diskutēts maz.

Lai salīdzinātu demogrāfisko procesu intensitāti valstī un kādā tās iedzīvotāju daļā, piemēram, latviešu tautībā, nedrīkst izmantot absolūtos skaitļus, jo salīdzināmo kopu lielums ir dažāds. Šādiem nolūkiem statistika izmanto intensitātes relatīvos lielumus.

Pētot laulību noslēgšanas intensitāti vienkāršākais rādītājs ir gada laikā noslēgto laulību skaits, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem. Astoņdesmito gadu laikā visiem Latvijas iedzīvotājiem šis rādītājs lēni samazinājās no 9,8 1980. gadā līdz 9,2 1989. gadā. Tālāk bija straujš nobrukums, 1994. g. paliekot tikai pusei (4,5), bet 1996.g. — vēl mazāk (3,9, skat. 1. tabulu 11.lpp.).

Vērtējot latviešu laulību noslēgšanas intensitāti un tās izmaiņas, var izmantot divus rādītājus:

• ņemt vērā visas latviešu noslēgtās laulības (arī jauktās); rādītāju aprēķina latviešu vīriešu un latviešu sieviešu noslēgto laulību skaita summu dalot ar 2 un attiecinot pret latviešu tautības iedzīvotāja skaitu;

• ņemt vērā tikai laulības ar savas tautības dzīvesbiedru.

Izmantojot šādu rādītāju dinamiku, var aprēķināt, ka 1996. g. visi Latvijas iedzīvotāji noslēdza 42% no 1989. gada laulību skaita (rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem), latvieši — 48%, latvieši ar savas tautības dzīvesbiedru — 49%. Tātad latvieši tieksmi pēc laulību dzīvesveida ir saglabājuši tikai par 5–7 procentu punktiem vairāk nekā vidēji visi Latvijas iedzīvotāji. Šī starpība ir par mazu, lai runātu par būtiski atšķirīgām tendencēm un par to, ka latvieši izjūt kādas savas valsts pamatnācijas priekšrocības un morālu atbildību par tautas nākotni.

Nedaudz labāku situāciju nekā izmaiņu tempi rāda laulību intensitātes salīdzinājumi. 1989. gadā visi Latvijas iedzīvotāji noslēdza 9,2 laulības uz 1000 iedzīvotājiem, latvieši — tikai 8,4, tātad mazāk. Citu tautību pārsvars turpinājās līdz 1993. g., ko daļēji izskaidro šo tautību mazāks vidējais vecums. Sākot ar 1995. gadu, latviešu tautības iedzīvotāju grupā laulību noslēgšanas intensitāte, ieskaitot jauktās laulības, nedaudz pārsniedz valstī vidējo (skat. 1. tabula — 11.lpp.).

Divus no trim apdraud šķiršanās

No sociālā un demogrāfiskā viedokļa laulību noslēgšana ir pozitīvs process tikai tad, ja noslēgtās laulības ir stabilas. Kā pretējs, negatīvs process ir jāvērtē laulību šķiršana.

Laulību šķiršanas intensitāti arī var raksturot ar šķirto laulību skaitu, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem (skat. 2. tabula —11.lpp.).

Dabiski, ka pēdējos gados, noslēdzot mazāk laulību, ir mazāk ko šķirt. Tādēļ laulību šķiršanas intensitāte, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, ir samazinājusies, taču lēnāk, nekā samazinājusies laulību noslēgšanas intensitāte. 1996. g. Latvijā noslēdza tikai 42% no laulību skaita, ko noslēdza 1989.g., bet šķīra 57%. Tas nozīmē, ka laulības kļuvušas nestabilākas.

pas mērogā. Ja tādu izveidotu pasaules mērogā, starpvalstu un starpkontinentu migrācija izlīdzinātu iedzīvotāju trūkumu un pārpalikumu atsevišķos reģionos un par demogrāfisko krīzi un demogrāfisko politiku nemaz nevajadzētu runāt. Ja Latvijas iedzīvotājus saprot kā politisku nāciju, iedzīvotāju skaitu vienmēr būs iespējams palielināt no ārienes.

No ārienes ļoti maz var papildināt latviešu kā valsts pamatiedzīvotāju skaitu, un nākotnē to nevarēs nemaz. Ja par nacionālo un demogrāfisko mērķi uzlūko latviešu nācijas saglabāšanu ar tās valodu, dzīvesziņu, ieražām, kultūru u.c., jāpētī ne vien visu valsts iedzīvotāju, bet atsevišķi arī latviešu demogrāfiskā situācija un jāgudro kā to stabilizēt.

Šādas politikas īstenošana nenozīmētu kādus citu Latvijā dzīvojošo tautību ierobežojumus. Bet jāseko gan, lai citas tautības neiegūtu faktiskas priekšrocības statistikas izpratnē, kādas nav pamattautībai. Tādas priekšrocības var radīt gan vēsturiskie apstākļi, gan atbalsts no citām valstīm, kas ir šo iedzīvotāju etniskā dzimtene. Līdz šim daudz runā par cilvēktiesībām juridiskā izpratnē, bet nerunā par iespējām šīs tiesības īstenot, kas rada faktisku nevienlīdzību vai pat nelīdztiesību.

Jauktās laulības

ir iecienītas...

Iepriekšējās desmitgadēs latviešu nāciju apdraudēja ārēji faktori — lielu citu tautību iedzīvotāju masu ieplūdināšana Latvijā. Tagad plašāki migrācijas procesi ir apturēti. Kādas migrantu plūsmas radīs brīvais darbspēka tirgus, vēl nav zināms.

Iekšējie faktori, kas apdraud latviešu nāciju, īpaši tās savdabības kvalitātes, darbojas nepārtraukti. Viens tāds faktors ir plaši izplatītās jauktās laulības, kur viens no partneriem ir latvietis, otrs — kādas citas tautības iedzīvotājs. Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju nacionālo sastāvu, visbiežāk tas ir krievs.

Latviešu līgavaiņu izvēle 1989. — 1996.g. periodā ir mainījusies ļoti maz: ap 18% no viņiem izvēlas citas tautības līgavu. Nedaudz mainījusies līgavu izvēle. Perioda sākumā 19 — 20% no tām izvēlējās cittautiešus (biežāk nekā vīrieši), bet perioda beigās cittautiešus izvēlas tikai 16 —18% (retāk nekā vīrieši, skat. 3. tabulu).

Jaukto laulību demogrāfiskās un etniskās sekas esam plaši apsprieduši vairākos iepriekšējos rakstos. (Visplašāk O.Krastiņš. Jauktās laulības, vecāku un bērnu tautības problēma. — Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis. A. 1992. — Nr. 6(539). — 6. –10. lpp.)

Ja jauktajā ģimenē runā latviešu valodā, bērni to apgūst pirmo, viņi turpmāk parasti sevi uzskata par latviešiem. No demogrāfiskā viedokļa tā ir ienākošā asimilācija, kas palielina latviešu skaitu uz citu tautību rēķina. Statistikas aptaujās savu tautību katrs nosaka pats, neuzrādot nekādus dokumentus. Tā tautību saprotam arī šajā rakstā.

Ja jauktajā ģimenē runā citā valodā, bērni to iemācās pirmo, tad viņi parasti skaitīs sevi par šīs (citas) tautības piederīgajiem. No latviešu viedokļa tā ir izejošā asimilācija jeb disimilācija, kuras demogrāfiskās sekas ir tuvas starpvalstu (tautu) migrācijai.

1989. gada tautas skaitīšanas materiālu izstrāde parādīja, ka jaukto ģimeņu bērni Latvijā lielākoties kļūst par latviešiem. Tagad tas varētu būt vēl raksturīgāk. No demogrāfiskā viedokļa jauktās laulības nopietnas bažas nerada.

Citādi varētu vērtēt jaukto laulību ietekmi uz latviešu savdabību, kas izpaužas dzīvesziņā, tradīcijās, kultūrā.

Bažas rada fakts, ka šādu laulību ir tik daudz. Salīdzinājumam atzīmēsim, ka 1924.g. citas tautības līgavu ņēma tikai 6,0% latviešu līgavaiņu, bet citas tautības līgavaini — 4,9% latviešu līgavu.

... bet nestabilas

Dzīvesbiedra izvēle ir tik intīma, ka pēdējā gadsimta laikā tā nav reglamentēta ne ar kādiem normatīviem aktiem (kādi izņēmumi varētu būt bijuši vienīgi vācu okupācijas laikā). Šajā vietā negribam atsaukties arī uz nacionālpatriotiskām jūtām.

Atmetot jebkuru iespējamu politisku argumentāciju, tomēr jāņem vērā topošās ģimenes perspektīvā stabilitāte un labsajūta tajā. Komplektējot zemūdeņu un kosmisko lidaparātu komandas, bez visa pārējā rūpīgi pārbauda komandas locekļu psiholoģisko saderību. Veidojot ģimeni, nereti paļaujas uz mīlestību "no pirmā acu uzmetiena", aizmirstot, ka jebkura sarežģīta ekspedīcija ir iecerēta uz samērā īsu laiku, bet ģimene — uz mūžu.

Līgavas un līgavaiņa viena tautība vēl negarantē viņu psiholoģisko saderību, bet zināmu tās pamatu gan. Saderības pamatā ir kopīga dzimtā valoda, samērā līdzīgas vecāku ģimeņu sadzīves tradīcijas u.c. Kamēr psiholoģisko saderību detalizētāk nepētī, tautības pazīmei ir sava nozīme. To apstiprina statistikas dati.

Aprēķinot jaukto laulību īpatsvaru no šķirtajām laulībām, iegūstam ievērojami lielākus skaitļus nekā no noslēgtajām. 1996. gadā, rēķinot uz katrām 100 noslēgtajām laulībām, vidēji valstī šķīra 63, bet no latviešu vientautības laulībām — tikai 51. Arī visos iepriekšējos gados starpība ir aptuveni 10 procenti.

Šie skaitļi laikam nevienam nebūs izšķiroši, pieņemot lēmumu. Tomēr padomāt par tiem ir lietderīgi.

Ģimene un labklājība

Laulību noslēgšana un šķiršana ir kā divas upes, no kurām viena ietek, otra iztek no ezera. Par ezera lielumu pēc tam var spriest tikai aptuveni.

Kāda iedzīvotāju daļa dzīvo ģimenēs, kuru kodolu veido laulāts pāris, noskaidro tautas skaitīšanas. Pēdējā tautas skaitīšana Latvijā notika 1989. gadā, un tās rezultāti pašreizējo Latvijas situāciju raksturo nepilnīgi.

Pēc reprezentatīvās mājsaimniecību budžeta aptaujas 1996. gadā ģimenēs, kuru kodolu veido precēts pāris, ieskaitot bērnus un citus mājsaimniecības locekļus, dzīvoja 65% valsts iedzīvotāju. Atlikušie 35% dzīvoja mājsaimniecībās, kuru kodols nav precēts pāris, jeb citā terminoloģijā — nepilnajās ģimenēs un vieninieku mājsaimniecībās. Tātad vairāk nekā trešdaļa valsts iedzīvotāju vairs nedzīvo pilnās ģimenēs, un turpmāk šī daļa var tikai pieaugt.

Kaut gan mājsaimniecības tipa izvēle, kādā dzīvot, sava vecuma, veselības un citu faktoru noteiktajās robežās ir katra personīga lieta, sabiedrībai un valstij gluži vienaldzīga tā nevar būt. Jo vairāk saskaldās ģimenes, jo lielāka nozīme ir valsts rūpēm par darbnespējīgiem iedzīvotājiem un lielāki jāveido sociālie fondi, paaugstinot sociālo nodokļu likmes.

Vēl pagājušā gadsimtā, kad Latvijas laukos dominēja trīs paaudžu ģimenes, vidējā darbspējīgā paaudze rūpējās tiklab par darbnespējīgiem bērniem, kā par darbnespējīgiem vecākiem. Vispārēja vecuma pensiju nodrošinājuma nebija. Arī cita veida sociālā apgāde bija minimāla.

Šī gadsimta vidū, kad vairums iedzīvotāju pārgāja uz dzīvi divu paaudžu ģimenēs (vecāki un darbnespējīgie bērni), kļuva nepieciešama veco ļaužu apgāde no centralizētiem fondiem, tika radīts vispārējs pensiju nodrošinājums.

Pārejot no pilnām divu paaudžu ģimenēm uz nepilnām, no kurām raksturīgākais tips ir māte ar bērnu(–iem), valstij jāuzņemas arvien lielākas rūpes arī par bērniem. Mājsaimniecību budžetu pētījumi rāda, ka nepilno ģimeņu materiālās dzīves apstākļi ir smagāki un tām arvien vairāk nepieciešama sociālā palīdzība.

Šā un citu apsvērumu dēļ valstiskām un nevalstiskām institūcijām ar aktīvu demogrāfisko politiku vajadzētu rūpēties par ģimeņu saglabāšanu. Saprotams, ka mūsdienu apstākļos to nevar darīt ar kādiem piespiedu līdzekļiem. Tomēr stimulējoši pasākumi varētu būt. Tālākai apspriešanai minēsim vienu.

Tiek ziņots, ka ir paredzēti fondi kredītu izsniegšanai dzīvojamo māju celtniecībai un dzīvokļu iegādei. Iesākumā šo kredītu visiem nepietiks. Konkursa apstākļos varētu noteikt, ka prioritāri kredītu piešķir jaunajām ģimenēm pēc pirmā bērna piedzimšanas. Kredīta līgumā varētu pat paredzēt, ka laulības šķiršanas gadījumā aizdevuma atmaksas termiņš tiek saīsināts, bet aizdevuma procentu likme — palielināta, kas var izraisīt nepieciešamību mājokli pārdot citai, stabilai ģimenei.

Tomēr galvenais akcents būtu liekams uz medicīnisku un psiholoģisku profilaksi. Šī darba rezultātā vajadzētu novērst pārsteidzīgu laulību noslēgšanu, samazinot šķirto laulību skaitu, un darīt visu iespējamo esošo ģimeņu saglabāšanai ar medicīniskiem un psiholoģiskiem līdzekļiem. Tuvākajos gadu desmitos divu paaudžu ģimenei vajadzētu vēl saglabāties kā sabiedrības pamatšūniņai, kas nodrošina veselīgu paaudžu nomaiņu un tautas ilgspējīgu attīstību.