Lai saglabātu vācbaltu kultūras vērtības

Vācijā vēl joprojām par Latviju ir sastopami mīti, kurus savulaik pat pieminēja bijušais Vācijas sūtnis Latvijā.

Mīts Nr.1. Vācieši Latvijā pārsvarā tiekot pieminēti kā latviešu paverdzinātāji 700 gadu laikā.

Mīts Nr.2. Visa vācu kultūras ietekme Latvijā pēdējā gadsimta laikā tiekot apzināti noniecināta.

Un tiem ir savs pamats. Vācijā zināmu bāzi šiem mītiem savulaik radīja valdības pārspīlēti padevīgā attieksme pret visu, kas bija saistīts ar vācu iedzīvotāju izdzīšanu un pārvietošanu no Austrumeiropas valstīm pēc "reiha" sakāves, un tika deklarēta saikņu saraušana ar viņu dzimteni.

Šo mītu saknes atrodamas arī tepat Latvijā. Kārļa Ulmaņa autoritārās valdīšanas laikā ne tikai politikā, bet arī kultūrā viss vāciskais tika pelts un noliegts. Arī pašreizējās Latvijas oficiālā attieksme pret tā saukto repatriāciju 1939.gadā neliecina par politisku iejūtību attiecībā pret savu dzimteni zaudējušiem līdzpilsoņiem.

Latvijas valdības politika vēl šo baltu dienu nedz vārdos, nedz darbos nav atzinusi savu bijušo lojālo līdzpilsoņu vācbaltiešu un latviešu 1939.gada deportāciju, bet tā joprojām tiek saukta par repatriāciju. Šie deportācijas upuri, neatkarīgi no tautības, nav morāliski un juridiski rehabilitēti. Šajā sakarā gribu minēt netaisnību pret mūsu pašu latviešiem, kuriem izdevās 1939.gadā aizmukt no sarkanā mēra kopā ar vāciešiem, attiecībā pret tiem, kas tikai drusku vēlāk, hitleriskās Vācijas okupācijas aizsegā, paglābās no komunistiem, bet kuriem ir dotas iespējas uz pilsonības mantas un pārējo tiesību atjaunošanu.

Kultūras jomā mums pēdējā laikā radusies daudz tolerantāka attieksme pret tiem kultūras mantojumiem, ko pagājušos gadsimtos radījuši mūsu "iekarotāji un paverdzinātāji" vācieši. Toties galīgi novārtā ir pamesta šī gadsimta sākuma, kā arī XIX gadsimta beigu fenomens — vācbaltiešu un latviešu kultūras simbioze, kas sekmēja jaunās latviešu kultūrtautas ienākšanu Rietumeiropas tautu kultūras apritē un bija par pamatu ļoti savdabīgās vācbaltiskās kultūras ģenēzē.

Vācbaltieši ir savulaik 50 000 dvēseļu lielā minoritāte, kam vienīgā vieta visā pasaulē, kur tie kā tādi varēja eksistēt, bija Latvija un Igaunija. Pēc 1939.gada deportācijas dzīvojot Vācijā, šie mūsu bijušie līdzpilsoņi asimilējās vāciskajā vidē, un šī savdabīgā vācbaltiskā kultūra neglābjami iet bojā. Tie mazskaitlīgie, vēl dzīvi palikušie indivīdi Latvijā ir apzīmējami par pēdējiem "mohikāņiem".

Mūsu valsts tautai ar lielu patosu tiek pieskaitīta reliktā, dažus desmitus ģimeņu lielā vēl saglabājusies lībiešu tauta, kura kādreiz, pirms vairākiem gadsimtiem, varēja būt skaitāma tūkstošos. Tas neapšaubāmi ir lieliski!

Taču uz šī fona galīgi nesaprotama ir tā vienaldzība un nevērība, ar kādu mēs izturamies pret pēdējiem izmirstošajiem vācbaltietības reliktiem mūsu acu priekšā, kur 50 gadu laikā no 50 000 cilvēku Latvijā un Igaunijā pāri palicis ir tikai čiks!

Atgriežoties pie vācbaltu kultūras mantojuma problēmām, secinu, ka ir pats pēdējais laiks:

• nekavējoties apzināt Latvijā atlikušos vācbaltiešus un to pēctečus;

• izveidot viņu likteņstāstu arhīvu;

• iepazīstināt sabiedrību ar vēsturisko patiesību par 1939.gada tā saukto vāciešu repatriāciju;

• savākt un apkopot viņu dokumentus un citus kultūras vērtību atribūtus.

Tālākā perspektīvā tad varētu tikt izveidota bāze Latvijas vēstures "vācbaltiskās" apakšnodaļas nodibināšanai, kura varētu apvienoties ar Vācijā esošajiem vācbaltiešu kultūras centriem Lineburgā, Minhenē u.c.

Zināma iestrāde šajā virzienā jau tiek veikta Rīgas vācbaltu apvienībā. Par vienu no savas darbības pamatuzdevumiem tā izvirza Latvijā palikušo vācu minoritātes likteņu, kā arī vēl neizputināto kultūras vērtību apzināšanu.

Rīgas vācbaltu apvienības biedri mēģina savākt ziņas par palikušo tautiešu likteņiem un saglabāto kultūras mantojumu, izveidojot datu banku. Apvienības darbība šajā virzienā guvusi tikai nelielus panākumus, jo šim nolūkam ir nepieciešams kaut neliels finansiāls atbalsts. No Latvijas valsts institūciju puses līdz šim nekāda interese nav izrādīta, nemaz jau nerunājot par materiālo atbalstu.

Mums varētu sniegt efektīvu palīdzību, nodrošinot pieeju presei, radio un televīzijā, lai sameklētu tautiešus Latvijā un sniegtu apvienībai materiālu atbalstu. Par 1939.gadā uz Vāciju aizbraukušajiem un pasaulē izklīdušajiem vācbaltiešiem un latviešiem mums ir pieejamas samērā pilnīgas ziņas, ar kurām labprāt varam izlīdzēt tuvinieku un paziņu meklējumos.

Tāpēc gribētu arī aicināt visus, kam ir kādas ziņas par šeit palikušajiem mūsu tautiešiem, kam varam palīdzēt ar ziņām, kā arī tos, kam rūp vācbaltu mantojuma apzināšana, — rakstiet mums un palīdziet mums jūsu iespēju robežās! Adrese: Rīgas Vācbaltu apvienība, Rīgā, Aglonas 56, LV-1057.

Jānis Danoss,