Latvijas valsts un tās vīri

1935. gada jūlijs. Sūtņu un Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieku izbraukums uz Baltezeru. No kreisās: Miķelis Valters un Ministru prezidents un ārlietu ministrs Dr. Kārlis Ulmanis. Fragments no fotouzņēmuma

No Miķeļa Valtera, Kārļa Ulmaņa

un Vilhelma Muntera 1939.–1940. gada sarakstes

Turpinājums. Sākums — "LV" 19.02.98., nr. 44/45; 25.02.98., nr. 50

Briselē, 1940.gada 20.janvārī.

Paskaidrojums: Nākamās lapas ir kā kopsavilkums visai sarakstei un ar to tā nobeidzās.

Privāti un personīgi.

Mīļais draugs.

Savā decemb®a vēstulē biju Tev teicis, ka zīmējoties uz Vilhelmu Munteru man būtu vairāk sakāms, daudz vairāk, un ka es gribētu turpināt piezīmes plašāk arī polītiskā sfairā. Sacīju Tev, ka nevēlētos nevienu vārdu teikt, kas varētu tikt uzskatīts par kādu naidīgu jūtu izpaudumu. Tiklab Tev, kā arī man saprotams, ka brīdis nav tādām jūtām, un ka tikai lietišķas pārdomas drīkst vadīt prātus.

Kādā savā vēstulē Tu man liki saprast, ka ierunas, kādas esmu izteicis pret Vilhelma Muntera polītiku, nevar tikt vērstas pret viņu vien, jo šī polītika esot Tava. Raksti, kas parādījušies ārpolītiskos jautājumos mūsu presē, esot ārlietu ministrijas atziņas. Ar tādu paskaidrojumu, par ku®u Tev ļoti pateicos, man patiesībā g®ūti runāt par Vilhelma Muntera polītiku. Esmu par to daudz domājis, vai Tavi vārdi tiešām tā saprotami, vai tiešām starp Taviem uzskatiem un Muntera polītiskiem paņēmieniem, viņa ministriālām atziņām, valdītu pilnīga saskaņa? Bet pat tai gadījumā, ja zināmās iezīmē pastāvētu tāda saskaņa, lai man atļauts teikt, ka starp Tavu un Muntera polītiku pat tad būs starpība, ja arī ārēji tās viena otrai itkā līdzināsies. Ja diviem ir uzskati vienādi un divi dara to pašu, tad tomēr tie būs nevienādi, kad tuvāk paskatīsies. Tā ir veca, atzīta patiesība, un tas šķiet tik saprotami, ka par to nebūtu diskutējams. Ja šo piezīmi te vēl taisu, tad vienīgi, lai sacītu, ka pilnīgi apzinos, ko gribu teikt tuvākās rindās.

Atminos savā laikā Muntera parādīšanos ārlietu ministrijas darbā, kur viņš bija diezgan tuvs Meierovicam, varēja vērot viņa techniku, pieņemt šo to labu no tās, bet arī ļaunu. Atminos, ka gribēju viņu par sekretāru Parīzes sūtniecībā un ka Tu biji pret to, teikdams, ka viņš esot Tev vajadzīgs. Kā sekretārs viņš man vienmēr izlicies derīgs. Muntera darbība man vēlāk palika nezināma, lai gan šo to dzirdēju, šad tad atradu no viņa kādus gabaliņus mūsu vāciskā "Ekonomistā". Tad izpeldēja Munters ārlietu ministrijas augstākos amatos. Sāku tuvāk vērot, klausīties, ko cilvēki saka. Te tūdaļ man parādījās noteikts, visiem gandrīz vienāds ieskats. Par Muntera novirzienu, paņēmieniem un savādībām sāka runāt plaši. Visi drīz vien skatījās uz to — kā uz Vācijas pusi vērstu. Galvenās personīgās iezīmes, kādas pie Muntera vēroja, bija kāda stipri saredzama personālistiska spēle, pavaļīga izturēšanās, iespītēšanās, bet it sevišķi sabiedriska takta trūkums. Polītiski tika arī tūdaļ novērota kāda akla, gandrīz zemapziņas dziņa uz naidību pret Franciju. Ar Angliju vēl šā tā. Notika pamazām tas, ka Munters drīz vien nāca nedraudzībā ar frančiem, par ko esmu dzirdējis daudz tuvākas lietas no aprindām, kas ir tuvu franču un citu pārstāvībām Rīgā. Sevišķi par viņa izturēšanos pret Francijas pārstāvjiem Rīgā esmu dzirdējis daudz smagu vārdu. Viņa izteicieni par frančiem gājuši apkārt, tikuši komentēti un, protams, ka tie Latvijai labu nedarīja. Visu to attēlot sīkumos būtu lieki. Vispār pazīstamais fakts paliek, ka franči, Francijas valdība, kur vien viņa vādu dzird, Munteru neieredz un pēdējā laikā tāpat arī angļi. Ženēvā viņš ir iesaukts par "otro Beku" vai arī par "mazo Beku" un ko tas nozīmē — to var viegli saprast.

Varšavā uz Munteru skatījās ar zināmām šaubām, kad viņš iestājās par austrumpaktu. Tad izlikās, itkā viņš noslietos uz poļu pusi, kad viņš apmeklēja Varšavu. Bet tad poļi sāka atkal šaubīties. Beks sagaidīja no Muntera pilnīgu piesliešanos savai polītikai. Likās, ka Munters arī mēģināja pilnīgi ieiet poliskā līnijā. Bija uzpeldējusi poliskā līnija par neitrālas joslas dibināšanu no Baltijas jū®as līdz Melnajai jū®ai, kas patiesībā jau bija vāciski iespaidota ideja. Nāca vācu – poļu nolīgums 1934.gada 26.janvārī, kas iespaidoja visu poļu polītiku, sevišķi pret Čechoslovākiju. Munters noslējās uz šīs polītikas pusi. Polijas naids pret Čechoslovākiju un Tautu savienību pieauga, to kultivēja gandrīz neierobežoti vāciskā garā. Prāgā Munteram bija visnelabākais vārds. Tur atkārtoja viņa izteicienus par Čechoslovākiju, par Franciju, ku®us Munters bija izmetis dažādos gadījumos, pa daļai neskaidrā prātā. Tā Čechoslovākijā Latvijas vārds tika arvien vairāk atbīdīts nedraudzībā, neskatoties uz dažu mūsu aprindu rosīgu darbību, lai nodibinātu labus, draudzīgus sakarus starp Latviju un Čechoslovākiju. Munters arī nemaz daudz neslēpa, ka viņš atbalsta Beka polītiku tiklab pret Čechoslovākiju, kā arī pret Tautu savienību. Bet vai tas mums bija vajadzīgs? Vai tāda piesliešanās poliskai līnijai nebija vācu interesēs? Prieku tāda polītika radīja vienīgi Berlīnē, bet Parīze sāka izturēties vēsi pret Latviju, tāpat kā pret Poliju, ku®as bekiskā polītika pieņēma arvien skandalozāku veidu. Šis polītiskais novirziens izprotams tikai kā pietuvošanās Berlīnei un, protams, tas mūs attālināja no Francijas un Anglijas. Ieiešana vācu – poļu līnijā izteicās zīmīgi vienā faktā, kas man uzgūlies uz sirds kā neizdzēšams smagums. Kādu dienu pienāca ziņojums no sūtņa Ēķa Varšavā, ku®ā viņš teica, ka Muntera uzdevumā izteicis Bekam gandarījumu par poļu ka®aspēka ieiešanu Ciešinā. Tas bija Muntera bekiskās un berlīniskās polītikas nemorālākais izpaudums.

Ženevā Munters pieturējās pie līnijas, kas ārēji itkā tuvojās Zviedrijas Sandlera polītikai, bet patiesībā tas bija poliski – berlīniskais novirziens. Diskusija, kas norisinājās ap Tautu savienību, rādīja Latviju tai pusē, kas īstenībā bija pret Tautu savienību, lai gan tas tika dažādi vārdos slēpts. Maskava skatījās uz Munteru nenoteikti, bet pārsvarā bija ieskats, ka viņš taisa Berlīnes polītiku. Telegrammas, kas tika apmainītas starp Maskavu un Munteru, liecināja itkā par labām attiecībām, bet tas bija tikai ārēji.

Metot skatu apkārt, redzam, ka ar demokratiskām lielvalstīm mūsu polītika ir bijusi pilnīgi greiza — tāda, kas neapmierina nevienu un nerada draudzību nevienā pusē.

Tad — mūsu attiecības ar tuvākiem kaimiņiem. Visiem taču zināms, kādas attiecības pastāvējušas visā Muntera laikā starp Latviju un Igauniju. Igauņi Munteru ienīst, bet tikpat maz Munters ir iecienīts Lietuvā. Lietuvieši vērojuši Munteru kā Beka polītikas piekritēju, diezgan bieži pārmezdami, ka viņš bez takta jaucoties viņu darīšanās, vai rīkojoties neautorizēti Baltijas valstu antantes lietās, kas, kā zināms, ir tāpat viens no igauņu galvenajiem iebildumiem pret Munteru. Munters esot polītiski iedomīgs, uzkundzīgs. To vēl vairāk varēja dzirdēt visu laiku no igauņiem, redzēt no igauņu karikatūrām.

Ieiešana Tautu savienības Padomē nevarēja dot pie tādiem apstākļiem neko labu. Varēja viegli paredzēt, ka tā pastiprinās naidīgās jūtas, sevišķi Igaunijā, nedodot nekādus ieguvumus Latvijai. Tā arī notika. Visu laiku naids starp Latviju un Igauniju turpinājās, Lietuva bija attālinājusies, Polija šaubījās. Poļu – leišu konflikta dienās Latvija nebaudīja uzticību ne pie poļiem, ne pie leišiem: Munteram pagāja ga®ām — uz Tallinu. Sākoties lielākiem saspīlējumiem starp lielvalstīm, Latvija nonāca ar savu priekšstāvi Padomē nepatīkamā stāvoklī. To mēģināja izlietot polītiskā spēlē Ženevā. Poliski – berlīniskā polītika, kas vērsās pret Tautu savienību, mūs bija jau attālinājusi un attālināja arvien redzamāki no Francijas un Anglijas. Krīzei pienākot tuvāk un tuvāk, varēja redzēt sekojošu ainu: neviena drauga starp rietumu demokrātiskām valstīm, kas mūs agrāk aizstāvēja, vai ar ku®ām atradāmies tuvākās attiecībās. Bet Berlīne palaidās uz Munteru kā uz savas polītikas piekritēju, cildināja viņu, sūtīja savus ierēdņus pie viņa, ko 1938.gada vasarā zināja visa Rīga.

Tai laikā — 1938.gadā — pastiprinājās Vācijas spiediens pret Čechoslovākiju, tuvojās Tautu savienības septembra sesija un jums Rīgā bija lielas, gandrīz vētrainas apspriedes par stāvokli, par norādījumiem Munteram sakarā ar Tautu savienības rudens sanāksmi utt. Vāci no savas sūtniecības aprindām staigāja apkārt uzvarētāju sejām — viņi smaidīja, redzēja, ka Latvija bija diplomātiski no sliedēm izbīdīta, jūtās un uzskatos dalīta, sanervota, bez iekšēja spēka paļāvības. Vienā pusē bija vēlēšanās no vācu polītikas un tās atmosfairas iespaidiem izvairīties, tikai tas notika bez cietas gribas. Pagrieziens noteikti uz Sabiedroto pusi? Bet kur tad paliktu t.s. "neitrālitāte", ar ku®u mūs ļoti veikli ielenca vācu propaganda? Ja vieni teica, mēģināsim rīkoties vairāk neredzami, otri — no vācu puses nāca tūdaļ ar ierunu: "vai tad jūs nezināt, ka vāciem nepaliek nekas noslēpts? Lai Dievs pasargā, kad tie dabūs zināt, ka mēs esam stājušies sakarā ar Londonu un Parīzi." Ja vieni teica, ka jāsūta armijas pārstāvji uz Lietuvu un Igauniju, lai norunātu militāru sadarbību, otri cēla pretī ierunu, ka tas taču neesot vajadzīgs, jo mūsu pārstāvības jau esot savās vietās un tāda rīcība varot izsaukt vācu dusmas. Tuvojoties bīstamam stāvoklim, vajadzēja jau laikus vairāk rūpēties par armijas apgādāšanu, — atkal ierunas ar līdzīgiem argumentiem. Un šai pusē bija Munters, ko zināja un pārrunāja visa Rīga. Visi tie, kas domāja, ka jau laikus jānoskaidro, kādu palīdzību mēs varam sagaidīt no Parīzes un Londonas, varbūt tā ka®a apstākļos satuvojoties ar Maskavu, tika atsisti atpakaļ ar frazi: "Vai tad jūs gribat Latvijā ielaist krievus?" Nē, atbildēja otrā puse, neviens cilvēks nedomā, ka kāds no mums gribētu Latvijā ielaist krievus, bet nav ielaižami Latvijā arī vācieši.

Tā šīs cīņas gāja gan šaurākās, gan plašākās aprindās, par tām runāja atklāti, sprieda un brīnējās. Prese tika iedvesmota tai virzienā, ku®u aizstāvēja Munters. Brokastīs Siguldā Muntera norādījumi presei bija jau pārāk atklāti: jāpiekopj polītiskā un morālā pietuvošanās "neitrālisma" viedoklim, un ikviens saprata — berlīniskai atmosfairai, jārada vēsums pret Tautu savienību, koncentrējot uzbrukumus kollektīvās drošības noskaņojumam (Tautu savienības 16.paktam) u.t.t., jāattālinās no Francijas un Anglijas, jāatmet ar roku Čechoslovākijai — visos virzienos pazīstamās iezīmes, kas tad arī stingri tika ieturētas, kur Munters pats cenzēja "Brīvās Zemes" un "Jaunāko Ziņu" rakstus par ārpolītiku, deva savus norādījumus un tā nolika latvju presi zem sava personīgā iespaida. Vai man vēl piemetināt, ka viņš griezās sevišķi pret Indrānu "Jaunākās Ziņās", Furiusu "Brīvā Zemē" — to pašu Tavu Miķeli Valteru, kas bija mēģinājis visu laiku aizstāvēt citu virzienu — brīvāku morāli—polītisku nostāju, lielāku pašcieņu, aktīvāku gatavošanos uz kopēju aizstāvēšanos, kopēju aizstāvēšanās cīņu ar Eiropas demokrātijām? Tādas domas nedrīkstēja pat vairs netieši izteikt. Tika dots norādījums, lai manus rakstus vairs neiespiež. Un beidzot, kad kāds laikraksts — "Latvijas Kareivis" — uzdrošinājās pēc 1938.gada Tautu savienības rudens sanāksmes iespiest rakstu "To pašu ceļu tālāk", saņēmu no ārlietu ministra Muntera rupji izteikto aizliegumu polītiskus rakstus publicēt.

Šie raksti pēdējā laikā 1938.gadā grozījās ap Tautu savienību, nostāju pret to un t.s. jau aprādīto neitrālismu. Lai nebūtu nekāda pārpratuma šai t.s. neitralitātes jautājumā, tad varu aizrādīt — Tu varbūt to vēl atminēsies — ka savā laikā 1918. un 1919.g. visu mūsu polītisko partiju kopēji izstrādātos iesniegumos bija vienmēr norādīts, ka Latvija aizstāv ieskatu par Baltijas apvidus neitralizāciju kā labāko izeju no interešu un tieksmju cīņām, kas varēja rasties un bija paredzamas starp apkārtējām lielvalstīm. Tādā veidā toreiz uzstādīts jautājums vērsās pirmā kārtā pret Vāciju, bet, protams, arī pret Krieviju. Atminos visas debates ap to. Tāda neitrālitāte‚— institucionāla — kāda tā bija domāta, izlikās atbalstīta Anglijas, Francijas un Eiropas kopējā nodrošinājumā, jo tikai tādā nodrošinājumā tā iedomājama. Vai vēl teikt, ka tāds uzskats izgāja toreiz no simpātijām pret Sabiedrotiem? Tagad uzpeldējusē neitrālitāte, taisni otrādi, virzās pret tiem, pret Tautu savienību. Tā bija vienpusēji polītiska, kaut vārdos tā izlikās vienāda pret visām pusēm. Lūk, kur izšķirība starp 1918.un 1919.gada domāto neitrālitāti un tagad izteikto, kas noderīga Berlīnei. Mēs esam kļuvuši par sabiedrotiem Vācijas un Krievijas kopējai polītikai. Šādu galēju gaitu varēja nojaust un tamdēļ mani raksti visiem spēkiem vilka uz Sabiedrotiem — Angliju un Franciju. Ka Munteram tie nevarēja patikt, varu iedomāties, bet to tad var pateikt pieklājīgi, var izrunāties, var kopēji apsvērt. Šai gadījumā varēja redzēt, līdz kādai nekorrektībai var beidzot nonākt, kur nav atklātas domu izmaiņas un kur nav arī personīgas kultūras, kas varētu pasargāt cilvēku no tādiem paņēmieniem. Vai tā vēstule tādā veidā nebija rupjība pret vārdu, kas latvju publicistikā ilgu gadu darbā kautko nozīmē, kas ir Latvijas valsts idejas pirmais, — jā, draugs — pirmais aizstāvis un g®ūtāko laiku cīnītājs.

Negribu te kavēties pie šī personīgā apstākļa un vēl mazāk pie apvainojuma, kas krīt atpakaļ uz pašu minētās vēstules autoru, — no svara man ir jautājuma sabiedriskā un valstiskā puse. Tās aina ir skaidra, pārāk skaidra: Latvijas pamazītēja, brīžiem pat nepacietīgi strauja vilkšana uz Vācijas pusi. Un Vācija taisīja, tādā ceļā panākumus guvusi, no mums un pārējām Baltijas valstīm objektu — maiņas objektu — ko gadījumā iztirgot Maskavai kā savu interešu sfairu, ku®ā mēs pilnīgi jau iedzīvojušies, sanaidoti, attālināti no rietumu demokratijām, jo tikai tādā veidā nostādīti, mēs arī varējām kļūt par pirkšanas un pārdošanas objektiem. Maskava bija skatījusies, baiļojusies no vācu ofensīvas caur Baltijas valstīm. Tas tikai Vācijai bija vajadzīgs. Berlīne spēlēja arvien intensivāki savu spēli, vilka uz savu pusi, bet mēs rādījām, ka ejam ar to kopā, runājām par labumiem, kas nāktu Baltijas valstīm no neitrālitātes polītikas, pie kam, protams, Berlīne saprata neitrālitāti tādā jēdzienā, kā tas tagad redzams. Tagad Berlīne atklāti pasaka, ka viņa mazo valstu neitrālitāti nemaz neatzīst. Tāda nemaz neesot iedomājama, mazajām valstīm esot jābūt viņas pusē. Tādu Vācijas nostāju varēja ļoti labi paredzēt. Nevienam arī nevarēja būt šaubas, ka Berlīne savā spēlē grib izlietot Baltijas valstu polītisku un morālu neitrālitāti pret Angliju un Franciju, vispār pret polītiku, kas paredz Eiropas pārveidošanu jaunās attiecībās un jaunā valstu iekārtā.

Ko varēja mums dot berlīniskā polītika, kur jau bija skaidrs, ka otrā pusē, Londonā un Parīzē, pilnīgi saprot šīs berlīniskās polītikas mērķus? Bija taču skaidri saredzams, neskatoties uz visu mincheniādi, ka pienāks brīdis, kur Anglija un Francija gribēs tikt galā ar Vāciju. Vai bija kāda nozīme tādos apstākļos kautkā līdzspēlēt Berlīnei? Ko varēja tā dot pašā labākā gadījumā? Tāds gadījums būtu uzvara pār Sabiedrotiem. Bet vai varēja kādam šaubas rasties, ka Vācijas uzvara pār Sabiedrotiem nozīmētu lielu ļaunumu priekš mums? Tas taču bija tik skaidrs, ka vajadzēja instinktīvi, ja ne ar prātu, virzīties nost no Berlīnes polītikas. Panākt, lai Berlīne mūs nopietni aizstāvētu pret Maskavu? Vai tiešām nopietni varēja rasties tāda doma? Bet tāda doma bija vadoša mūsu polītikā, kuru kultivēja 1938.gada septemb®a dienās, un sevišķi pēc tām, tik uzkrītoši dažādiem rakstiem "Brīvā Zeme" un pa daļai "Jaunākās Ziņas". Uz šiem rakstiem esmu atsaucies. Esmu Tev par tiem rakstījis, bet tagad vēl skaidrāk redzams, cik lielā mērā šī propaganda bijusi nevietā. Atlobot no tās nost visu, kas nāca kā piegreznojums, palika visiem viens iespaids, ka visi tie raksti rakstīti Berlīnes novirzienā. Berlīnes radio tos izlietoja savos raidījumos, vācu prese tos cildināja, slavēja to tālredzību. Angļu un franču presē ar tiem raksturoja nevien Latvijas, arī pārējo Baltijas valstu psīchisko un polītisko noskaņojumu. Tie nonāca pat Anglijas parlamentā, protams, ne mums par labu. Bet Tavu skaisto vārdu: Labāk stāvus mirt, nekā uz ceļiem dzīvot, nedrīkst vairs cilvēkiem atmiņā saukt — tie smaida...

Šinīs dienās lasīju ārlietu ministrijas doto pārskatu par nesen Tallinā notikušo konferenci, ku®ā ar izbrīnu atradu, ka Igaunijas ārlietu ministra Zeltera polītika tiekot uzskatīta par pilnīgi bankrotējušu, tā kā viņam pat vairs nekādu amatu nedošot. Viņš ir aizgājis, bet vai Zeltera polītika ar ko atšķīrusies no Muntera polītikas? Jāatminas igauņu raksti "Baltic Times’ā", kā mēs tiem piekritām, tos izcēlām kā polītisku gudrību.

Tad nāca Muntera brauciens uz Berlīni, lai tur parakstītu t.s. neagresijas līgumu, un atkal sekoja preses kampaņa pie mums par šī līguma lieliskumu, ka tam jāticot, ka Vācijai tikai labi nodomi u.t.t. Neviens no šī līguma nevarēja sagaidīt kādu idejisku vai praktisku labumu, labi zinot, ka Eiropas saspīlējums un pati krīze novedīs pie katra tāda līguma sabrukšanas. Bet mēs varējām šai gadījumā tuvināties Skandināvijas valstīm un Somijai, kas visas tādu līgumu atraidīja. Vācijai mūsu izturēšanās bija tikai jauns aģitācijas materiāls rokās. Līgums bija ne tikai ilūzija, viss šis līgums un darbība, kas stāvēja ar to sakarā, vērsās pret mūsu morālās pretošanās spēku. Tā bija polītiska un morāla tautas iemidzināšana. Tas pastiprināja ļoti jūtami noskaņas pret Baltijas valstīm Anglijā un Francijā, un attālināja mūs arī no Skandināvijas valstīm, tāpat no Polijas.

Savās piezīmēs pie Muntera apkārtraksta no 26. aprīļa esmu pa daļai jau centies dot apgaismojumu tiklab preses komentāriem, kas bija ārlietu ministra inspirēti, kā arī berlīniskai polītikai. Uz šīm piezīmēm, kas bija godīgi domātas un vaļsirdīgi izteiktas, man Munters atbildēja ar nekorrektu vēstuli. No Tavas vēstules šai sakarā izpratu, ka es itkā nedrīkstētu izteikt ieskatus, jo esot valdības ierēdnis. Bet manus ieskatus taču laipni pieprasīja. Lai arī kā, pie visa tā es te atgriezties negribu, tikai atzīmēju to, lai rādītu vēlreiz, ka esmu pēc iespējas centies izpildīt savu uzdevumu, raksturojot vērojumus, kas man radušies, pilnīgi apzinoties laika nopietnību.

Pēc neagresijas līguma nāca angļu—franču—krievu sarunas, kurās mēs palikām pasīvi, pat nemaz nemēģinādami iedziļināties, ko šīs sarunas īsti nozīmē — mēs jau bijām nostājušies tik atklāti Berlīnes pusē. Vai brīnēties, ka mums informācijas nemaz nevēlējās dot? Visi taču bija dabūjuši pārliecību, ka ejam berlīniskā virzienā un ka mūsu polītika savā īstenībā vērsta pret Sabiedrotiem — Angliju un Franciju, kurām redzami pieslējās gandrīz visa pārējā civīlizētā pasaule. Pie tādas pārliecības nebija ko brīnēties, ka, briesmām tuvojoties, mēs bijām — izolēti, pietuvināti Vācijai, morāli ietilpināti Vācijas vitālās interesēs un doktrīnās.

Pēc angļu—franču—krievu sarunu sabrukuma mēs vēl vienmēr negribējām redzēt, ka Francija ar Angliju gatavo dot Vācijai izšķirošo triecienu. Mēs stāvējām uz vietas, bez kādas aktivitātes, bez kādām informācijām Parīzē un Londonā.

Pienāca septembris, oktobris — krievu ieiešana Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Kā šis akts norisinājies, par to vēl nav pietiekošas skaidrības, bet tikdaudz jau zina, ka tas bija iespējams vienīgi aiz mūsu ārpolītiskām neapdomībām. Pilnīgi izolējušies, bez kādām tuvākām draudzībām starp Baltijas valstīm — tādi mēs bijām — bez morāla un polītiska pretestības spēka. Novirzienu uz Berlīnes pusi vajadzēja uz reizi itkā grozīt — šķietami— un nu sākās bēdīgā pielaikošanās maskaviskā virzienā, aizstāvot propagandiski 5. oktob®a kapitulāciju, aplietu ar šampanieti un mielasta runām tās pašas melnās dienas vakarā Maskavā. Munters slavēja Staļinu un Staļins —Munteru, bet pie mums mājās ledus jūtas pārņēma cilvēkus. Sarunas Maskavā nav visos sīkumos zināmas, bet tikdaudz jau zina, kā tās norisinājušās galvenos vilcienos un visi spriedumi tai ziņā, ko varētu par tām teikt, ir vienādi — negatīvi. Igaunija mēģināja mest vainu uz Latviju, Latvija uz Igauniju. Igauņi saka, ka viņi mēģinājuši dabūt Latviju pie kopējas uzstāšanās un ka Latvija esot atraidījusi sarunas starp ģenerālštābu pārstāvjiem. Mēs sakam, ka pēc Igaunijas padošanās mums cits nekas neatlicis darīt. Jājautā, vai tad Maskavā nebija iespējams šīs sarunas vadīt tā, lai visi sajūt, ka vismaz morāli jāpretojas? Vai tad nebija tik daudz spēka, ka krievu prasībām vismaz diplomātiskā cīņā pretoties? Daudzi apgalvo, ka militārā ziņā Baltijas valstis nebūtu varējušas vienas pašas ilgāku laiku pretoties, bet — tāda pārliecība varēja jau būt vienmēr, un ja tā, tad taču bijis lieki izdot milzīgos līdzekļus Baltijas valstu armiju vajadzībām, bet varbūt tādam apgalvojumam nav pamata? Tādas piezīmes esmu dzirdējis bieži. Vai arī jājautā, kāpēc visu laiku, paredzot notikumus, nemeklēja draugus un atbalstus? Tālāk jājautā, vai tas nespēks, kas mūs piespieda pieņemt 5.oktob®a aktu, nav bijis dažās aprindās pat gribēts, jo tas taču galu galā pieskaņojās berlīniskai polītikai?

Un ja tas nebija gribēts, tad jājautā: vai tas nebija objektīvais iznākums visai mūsu polītikai — iekšējai un ārējai?

Bet vai tiešām Baltijas valstu armijas būtu bijušas tik nespēcīgas, ja Baltijas valstu starpā valdītu draudzība un gudra saskaņas polītika? Cik bieži esmu aizrādījis ziņojumos, ka ārzemēs vēro nesaticību Baltijas valstu starpā un ka visi jautā, vai tādas attiecības nenovedīs pie bezspēcības, kad būs vajadzīgs kopējs spēks. Tagad dzird spriedumus, kas aizrāda uz agrāk teikto un no jauna uzsve®, ka Baltijas valstis pašas vainīgas pie tagadējā stāvokļa, kur tās nav pratušas saskaņoties un pat ne tiktāl apvienoties, kā tas būtu vajadzīgs pašiem primitīvākiem aizsardzības nolūkiem. Daži uzsve®, ka vainīgi ir šo valstu galvas, kas nav sapratušies; citi aizrāda uz šo valstu iekšējo stāvokli, viņu iekšējām cīņām, uz novirzieniem rietumuvalstu neatzītā virzienā. Ja viss tas tiek ņemts vērā un ja sevi jautā (uz ko katram ir tiesība), vai citos apstākļos būtu bijis iespējams, ka Baltijas valstīm uzspiež noteikumus, kas tās pārvērš par nesuverēnām, nepatstāvīgām, tad daudzi uz to atbild ar noteiktu — nē. Bet tas, kas tagad saredzams un ko tagad dzird, ir visus šos gadus izteikts brīdinājumos, dažādos aizrādījumos, tā kā nevar pārmest nevienam, itkā ārpus Baltijas valstīm nebūtu vērojuši, kādu nepareizu gaitu ņem šīs valstis. Par mūsu polītisko stāvokli šai gaitā visi izsakās, ka tas bijis noteicošs. Visu laiku mēs paši mīlējām sev atkārtot, ka Latvija ieņem Baltijas valstu starpā izcilu stāvokli. Tā uz to skatījās un no mums gaidīja vadošu vārdu, bet tas nenāca. Baltijas valstu konferencēs mēs gājām līdz bezspēcīgi, bez kādas vadošas idejas, ļoti bieži atrunādamies, ka mums bijis jāseko Igaunijai, jāievēro Lietuvas intereses. Pēc konferencēm ļoti bieži atkal sākās pārmetumi un pārpratumi, atkal atkārtojās kritiskie iebildumi pret Munteru. Sāpīgi runāt par lietām, kas ska® cilvēka personu, bet ja grib tikt skaidrībā par vājībām mūsu polītikā, tad no taisnīga sprieduma nedrīkst izvairīties. Vilhelma Muntera persona ir jau galīgi visu acīs noskaidrojusies un spriedumi par to ir vienādi: griezīga, diplomātiskai rīcībai nepiemērota daba, pie ku®as apakšnieki–ierēdņi gandrīz bez iniciatīvas, bez brīvības izteikt domas, bez sajūtas par pašcieņu. Sarunās ar sūtņiem, par ko tik bieži dzirdēts, nepatīkamā īpašība kaut kā izvairīties no nopietnas argumentācijas, bet galvenais — nedraudzīga, pat nelaipna izturēšanās, ko vērojuši visur. Igaunijā spriež daudz asāk. Varšavā dzirdēju līdzīgus spriedumus. Ženevā ne citādus, un ja Vilhelms Munters vienā otrā vietā atradis itkā atzīšanu,— par to gādājuši pakalpīgi žurnālisti, vai arī bijuši savi nolūki, ko esmu varējis vairākkārt redzēt.

Sarakstes turpinājums — seko

Publicēšanai sagatavojis Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors