Sēlija kā problēma

Latvijas administratīvi teritoriālās reformas skatījumā

Prof. Jānis Stradiņš:

Trīs zvaigznes Latvijas Republikas ģerbonī un Brīvības pieminekļa vainagojumā simbolizē trīs vēsturiskās administratīvās sastāvdaļas (Kurzeme, Vidzemes guberņas latviešu daļa un Vitebskas guberņas latviešu apriņķi), no kurām 1918. gadā veidojās Latvijas Republika. Šis skaitlis nesaskan ar Republikas Satversmē minētajiem četriem apgabaliem — Vidzemi, Kurzemi, Zemgali un Latgali, kuri būtībā simbolizē četras senajā Latvijā pārstāvētās ciltis (ja Vidzemi traktē kā Līvzemi, vāciski — Livland), kaut arī tās visai nosacīti atbilst šo cilšu apdzīvotajām teritorijām. Šis dalījums vēsturiski un kultūrģeogrāfiski lielā mērā ir nosacīts, un tajā nefigurē piektā prāvākā senā cilts — sēļi, nav — Sēlijas.

"Trešās atmodas" gados daži ģeogrāfi ieteica Latviju dalīt sešos novados, pievienojot agrāk nosauktajiem vēl Rīgas aglomerāciju ("Rīgavu") un Sēliju. Šis dalījums, ko popularizēja toreizējais deputāts V.Šteins, pat parādījās vairākās shēmās (arī Latvijas autoceļu atlantā, 1993) un cituviet. Kopš 1989. gada raisījās diskusijas par Sēlijas un sēļu kultūrvēsturisko identitāti, 1989. gadā darbību sāka Rīgas Sēļu klubs (Dabas muzejā, Viļa Krūmiņa vadībā), kura darbība gan drīz vien apsīka, bet Sēlijas problēma atkal aktualizējās sakarā ar "Sēļu gada" (1995./1996. g.) pasākumiem un Sēlijas asociācijas dibināšanu.

Rodas jautājums: ko apzīmēt par Sēliju, kāds ir šī termina saturs un pamatojums. Etnogrāfi (piemēram, S.Cimermanis) uzskata, ka pareizāk būtu runāt par Augšzemi (Augškurzemi, vāc. Oberland). Vai patiešām Sēlija ir nacionālromantisma ietekmē radusies modernizācija? Daļēji varbūt tā ir, taču šī problēma tomēr jāpaanalizē.

Ierasti Sēliju identificē ar tagadējo Augšzemi — kādreizējās Kurzemes guberņas (Latvijas Republikā — Zemgales apgabala) teritoriju starp Daugavas kreiso krastu un Lietuvu. Tomēr Sēlija var tikt definēta dažādi: gan kā senās sēļu cilts izplatības areāls, gan kā etnogrāfisks novads ar mīkstajām, sēliskajām izloksnēm, gan kā kultūrvēsturisks novads ar īpatnēju mentalitāti, ar savām kultūrvēsturiskām īpatnībām. Taču tas ir arī potenciāls administratīvi teritoriāls veidojums — apgabals (?), apriņķis, novads. Teritorijas ziņā minētie jēdzieni var sakrist un var arī nesakrist.

Ja runājam par Sēliju kā seno sēļu zemi, tad liecības par to dod arheologi un senvēsturnieki, kurus papildina valodnieki, folkloristi un etnogrāfi. Sēļi ir viena no četrām baltu ciltīm (latgaļi, zemgaļi, kurši un sēļi), kuras, asimilējot arī somugriem piederīgos lībiešus, ir veidojušas latviešu nāciju. Sēļi ir vismazāk izpētītā senlatviešu cilts, par kuru vismazāk ziņu hronikās un senajos dokumentos. Par sēļu izplatību un etnoģenēzi pirmie ir izteikušies valodnieks un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins, lietuvju valodnieks Kazimirs Būga, arheologs Eduards Šturms, vācu vēsturnieks Valters Ekerts, vēlākos laikos — arī valodnieki Marta Rudzīte, Maija Poiša un Krišjānis Ancītis, arheologi Elvīra Šnore, Anna Zariņa, Jānis Urtāns, vēsturnieki Vilis Bilķins un Jānis Kalniņš, etnogrāfs Saulvedis Cimermanis, arheoloģe Rita Grāvere un vairāki citi pētnieki; sintētisku skatījumu uz Sēlijas problēmu mēģinājis dot šo rindiņu autors. Jaunākās atziņas kopumā ietvertas žurnāla "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis" 1996. gada 4./5. numurā, tāpat kā Vaidas Villerušas sastādītajā grāmatā "Sēļu zeme" (1995).

Pēc vairāku zinātnieku domām, sēļi ir arhaiska baltu cilts, kura pieredzēja ziedu laikus II–IV gs. pēc Kristus dzimšanas. Latviju sēļi varētu būt sasnieguši ap mūsu ēras sākumu, varbūt pat ejot citu ceļu nekā pārējās baltu ciltis. Sākotnēji tie ieņēmuši prāvāku Latvijas un arī Lietuvas daļu nekā tagadējo Augšzemi vien, pletušies uz augšu gar Aivieksti (līdz par Alūksnei). Krietni vēlāk, VI gs. pēc Kristus dzimšanas, Latvijas teritorijā ienāca cita, lielāka austrumbaltu cilts — letgaļi, kuru ekspansijas gaitā sēļi no Daugavas labā krasta izspiesti vai asimilēti. Turpmāk abas ciltis dzīvoja kaimiņos, gūstot daudzas kopējas kultūras un sadzīves iezīmes, kuru dēļ senos sēļus un letgaļus dažkārt (īpaši pēc Otrā pasaules kara, sākot ar H.Mooras darbiem) aplūko kopīgi. Taču jaunākie arheologu, valodnieku un tautas mūzikas speciālistu pētījumi liecina par visai būtiskām atšķirībām abu etnisko grupu starpā. Attīstot K.Būgas kādreiz izteikto hipotēzi par kuršu un sēļu valodu tuvību (savukārt tuvas bijušas letgaļu un zemgaļu valodas), valodnieki uzskata, ka sēļu valoda bijusi tuvāka senajām rietumbaltu, bet letgaļu valoda — austrumbaltu valodām. Arī antropoloģiskie dati (šaursejainais tips, zobu sistēmas rādītāji) ļauj sēļus pietiekami pamatoti pieskaitīt rietumbaltu grupējumam; agrā dzelzs laikmeta uzkalniņkapu kultūras austrumu grupai piederīgie iedzīvotāji A.Vaska un līdzautoru gāmatā "Latvijas aizvēsture" (1997) identificēti kā sēļi.

Valodnieki sēļu nosaukumu saista ar ūdens tecēšanu (selēti, salti — lēni tecēt), tiek minēta kādā senā romiešu kartē (Poitingera tabulās, II vai IV gs., mūsdienās figurē XII—XIII gs. noraksts) iezīmēta upe — Fluvius Selianus, kas varētu būt bijusi Daugava. K.Karulis Sēlijas vārdu saista ar pirmindoeiropiešu selos — ezers, purvs (grieķu — helos), tātad sēlis būtu ezeriem bagāta un purvaina apvidus iedzīvotājs, un tas itin kā atbilstu novada topogrāfijai.

Sēļu apdzīvotā teritorija, kāda tā izskatījās vācu krustnešu invāzijas un "Livonijas hronikas" sacerēšanas laikā, XIII gs. sākumā, Daugavas labo krastu vairs neaptver, toties jo dziļi iesniedzas Lietuvā. Kazimirs Būga sakās identificējis sēļu dienvidu robežu. Latvijas daļā Sēlija ir Daugavas kreisā krasta novads, kas aptver, pēc dažu domām, teritoriju līdz Vallei, pēc citu domām — līdz Daugmalei vai pat līdz Babītei. Lietuvā Sēlija iesniedzas dziļāk — no Zarasiem līdz Biržiem, ietverot Rokiškus, Dusetus. Īpatnēji, ka vietvārdi bieži atkārtojas Latvijā un Lietuvā: Birži — Biržai, Viesīte — Viešinta, Subate — Subačius. Gandrīz vai veidojas Maķedonijas situācija — prāva Sēlijas daļa ir Lietuvā, daļa — Latvijā, taču Latvijas Sēlija neapšaubāmi ir tas novads, kur Latvija savās saknēs visciešāk saskaras ar Lietuvu. Sēlija ir pārejas josla no letgaļu uz lietuvju zemēm, un ietekmes tur krustojas, kas varbūt daļēji izskaidro novada savdabību.

Livonijas Indriķa hronikā minētā Sēļu pils (Castrum Selonorum) — tagadējā Sēlpils — bijusi lietuvju sirotāju patvēruma vieta, tādēļ bīskaps Alberts ar kristītiem lībiešiem un letgaļiem 1208. gadā to ieņēmis, licis sēļiem kristīties un atteikties no biedrošanās ar lietuvjiem. Īsu laiku pastāvējusi Sēlijas bīskapija. Ar 1255.–1261. g. datēti t.s. Mindauga dāvinājuma akti, ar kuriem Lietuva atsakās no šīm sēļu zemēm. Kaut arī vismaz dažus no aktiem vēsturnieki uzskata par viltojumiem teokrātiskās Livonijas valdītāju savstarpējo strīdu kārtošanai, tomēr tie neapšaubāmi pauž Sēlijas seno saistību ar Lietuvu. Tālāko gadsimtu gaitā Sēlija kā sevišķs novads no vēstures aprites pamazām izzūd, tomēr saglabājot savdabību un zināmu mežonību, kā to lasām Aleksandra Grīna romānā "Zemes atjaunotāji" (1939).

Bez šī senvēsturiskā aspekta Sēlija traktējama arī kā spilgts kultūrvēsturisks novads ar savu īpatnību, mentalitāti, ko daiļliteratūrā pārstāv Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, Aleksandrs un Jānis Grīni, Jānis Veselis, Jānis Vainovskis, Fallijs (Konrāds Bullāns), Alberts Kalve, mūzikā — Pēteris Barisons un Arvīds Žilinskis, kultūrvēsturē — Aleksandrs Dauge, Mārtiņš Bruņenieks, Alfreds Goba, Alberts Prande, Alma Ancelāne, brāļi Krišjānis un Valdemārs Ancīši. Cilvēku mentalitāti ir veidojusi tāda lēnīga, zaļa, taču pauguraina, piemīlīga ainava, arī samērā daudzās hercoga, vēlāk kroņa teritorijas, tātad mazāka pakļautība muižniekiem, arī divas līdzās pastāvošas konfesijas — luterānisms un katolicisms, kurām vēl pievienojas Jēkabpils un Jaunjelgavas pareizticīgie un vecticībnieki, visai aktīvas žīdu kopienas miestiņos (Jaunjelgavā, Subatē, Jēkabpilī) un Daugavas plostnieki no Baltkrievijas. Novadā izteikts ir multikultūru elements. Nav noliedzama arī vācu mācītāju Kr.Fīrekera (Neretā) un G.Manceļa (Vallē), bet it īpaši Stenderu dzimtas tiešā ietekme, viņi te dzimuši un darbojušies paaudzēm. Sunākstē tapusi "Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas" (1774, 1796) un daudzi citi Sēlpils prāvesta G.F.Stendera veidoti latviešu laicīgās literatūras sacerējumi. "Dabiskā savdabība ar šekspīriskām drāmām un traģēdijām" — tā Sēliju raksturo Zalvē dzimušais dzejnieks Imants Auziņš.

Šiem momentiem jāpievieno zināma nošķirtība, atstumtība, "Sēlijas elēģija". Mežos ieaugušais novads XX gs. atradies itin kā atstatus no modernizācijas tendencēm Latvijā, infrastruktūra, ceļi te veidojušies gausi, mazais bānītis nav bijis efektīvs. Novada vidienē nav lielāku centru‚ Ilūkste un arī Jaunjelgava kā apriņķa centri vai nu pēc Pirmā, vai pēc Otrā pasaules kara pārstājuši funkcionēt. Gan Daugavpils, gan Jēkabpils novadu savā ziņā vilkušas uz Latgales pusi, darbojušās centrifugāli. Padomju iekārtas pēdējos gados kultūrvēsturiskais Sēlijas novads sadalīts starp četriem administratīvi jaunveidotiem rajoniem: Daugavpils, Jēkabpils, Aizkraukles un par Ogres rajonu (Birzgales pagasts), tādēļ zudusi kopības, reģionālās identitātes sajūta, ja tāda vispār tā īsti bija paguvusi izveidoties. Turklāt senās sēļu cilts teritoriju lielākā daļa jau bija agrāk nonākusi (vai palikusi) Lietuvas sastāvā un bijušo sēļu pēcteči lituanizējušies.

Par sēļu reģionālo identitāti Latvijā sāka runāt jau pirmās tautas atmodas laikā, kad etnogrāfs — Rīgas Politehnikuma ķīmijas students Skruzīšu Mikus publicēja aprakstu "Sēļi — Kurzemes Augšgala senči" (1889) un pirmajai Latvijā dibinātajai latviešu studentu korporācijai (Rīgas Politehnikumā) 1880. gadā tika dots vārds "Selonija", šķiet, no Jēkabpils skolas nākušā literāta un sabiedriskā darbinieka Puriņu Klāva ierosmē. Latvijas neatkarības laikā par Sēliju runāja nedaudzi lokālpatrioti — inženieris un rakstnieks Rihards Ērglis, Jānis Veselis, Aleksandrs (Jēkabs) Grīns.

Padomju režīma gados novada bagātās kultūrvēsturiskās un etnogrāfiskās tradīcijas tikpat kā netika pieminētas, ja nu vienīgi novada revolucionāro tradīciju ("Sarkanā Sēlpils") kontekstā. To atdzīvināšana sākās "trešās atmodas" laikā, 1989. gadā, kad tika dibināts Rīgas Sēļu klubs, kad pamazām sāka veidoties vietējo latviešu pašapziņa, novadnieciskās piederības izjūta, pateicoties Jēkabpils, Neretas, Ilūkstes, Bebrenes, Viesītes, Gārsenes, Saukas un citu šī novada centru vadītāju un kultūrdarbinieku rosmēm. Spēcīgu ierosmi deva Latvijas Kultūras fonda 1995. gada maijā — jūnijā izsludinātā krāšņā un rosinošā "Sēļu nedēļa", kura pēc mūsu ierosmes ar vietējo aktīvu līdzdalību pārtapa "Sēļu gadā" (1995./1996.). Šī gada ietvaros notika vairāki sēļu saieti Ilūkstē, Bebrenē, Viesītē, plaši tika atzīmētas izcilo novadnieku atceres dienas — Jāņa Akuratera simtdivdesmitgade, Aleksandra Grīna simtgade, Paula Stradiņa simtgade, Jāņa Veseļa simtgade, Pētera Nomala simtdivdesmitgade, kas visas "iekrita" "Sēļu gada" laikā!). Ilūkstē 1995. gada 15. decembrī tika dibināta Sēlijas asociācija, kurā man ir gods būt par pagaidu priekšsēdētāju, bet docents Sigizmunds Timšāns uzņēmies galvenā koordinatora — viceprezidenta pienākumus. Sācis darboties Sēļu kultūras nams Viesītē, kura vērienīgā izveidošanā enerģiskais Viesītes pilsētas ar lauku teritoriju domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs ielicis milzu darbu. Nobeigumam tuvojas Krustpils skaistā pils kompleksa izveidošana Jēkabpils novada muzejam.

1997. gadā aizvadīta Jāņa Jaunsudrabiņa simtdivdesmitgade, ar novadnieka O.Šabanska gādību īstenota dižākā sēļu rakstnieka mirstīgo atlieku pārvešana dzimtenē uz Ķišķu kapiem pie Neretas, tiek domāts par viņa memoriāla izveidošanu. Sēlijas atdzimšanas idejas gūst atbalsi pat Austrālijā, īpaši studentu korporācijas "Selonija" aprindās, kurai dots Sēlijas vārds un kura 1997. gada nogalē nosvinēja savu krāsu atsegšanas simt gadu jubileju Austrālijā (ar priekšlasījumu piedaloties doc. S.Timšānam). Guntara Saivas personā gūts dedzīgs Sēlijas lokālpatriots Austrālijā, kas kārtojis ziedojumus sēļu bibliogrāfiskam rādītājam.

Vēl pacilājošāks ir fakts, ka Sēlijas jēdziens arvien dziļāk iespiežas vietējo cilvēku — novadpētnieku, skolēnu apziņā (par ko liecina arī LZA izbraukuma sēde Jaunjelgavā 1997. g. aprīlī), šie centieni atainojas Latvijas presē ("Latvijas Vēstnesī", "Lauku Avīzē", "Neatkarīgajā Rīta Avīzē"), radio, televīzijā.

1996. gada 25. maijā Viesītes kultūras namā notika "Sēļu gada" noslēguma pasākums līdz ar novadnieka P.Stradiņa simtgades atzīmēšanu, LZA sēdes noslēgumu un Otrajām Sēlijas sarunām. Tur pieņēma "Sēļu gada" noslēguma dokumentu — tā rīcības programmu nākotnei. Tajā, piemēram, ierakstīts, ka jāuzšuj Sēlijas zaļbaltsarkanais karogs, jāizveido novada ģerbonis (par to tiek runāts jau desmit gadus!), jāaktivizē Sēlijas kā vienota kultūrvēsturiska novada apzināšana, atdzīvināšana un popularizēšana, jāveic priekšdarbi I Sēlijas kongresa organizēšanai 1999. gadā. Sadarbojoties ar Latvijas Zinātņu akadēmiju un Latvijas Kultūras fondu, tiek domāts par īpašas kultūrvēsturiski ekonomiskas "Sēlijas programmas" iedibināšanu, kas savā ziņā varētu būt radniecīga "Lībiešu krasta" programmai. Sēlija ir visai īpatnējs, nepelnīti novārtā pamests un piemirsts Latvijas novads, kur vēl daudz neizpētīta un neizkopta, ko samērā maz skārusi pēckara gadu industrializācija un sveštautiešu imigrācija, kur tikpat kā nav bijušas PSRS militārās bāzes un kur vide lielākoties ir ekoloģiski tīra. Te varētu veidoties otra "Latvijas Piebalga", jauks kultūrvēstures un tūrisma reģions.

Tieši "Sēļu gadā" tika izvērsusies diskusija arī par lieljaudas celulozes kombināta celtniecību Salā (pie Jēkabpils vai Līvānos), kaut gan vēl nav īsti skaidrs, vai to vispār cels šajā reģionā vai arī Kurzemes piekrastē pie Liepājas. Kultūras fonda iniciētajā apspriedē vienprātīgi akceptēja viedokli, ka vairāk vērības jāveltī kultūrvides un kultūras tradīciju izpētei. Par administratīvi teritoriālo reformu arī uz vietām nav vienprātības — Ilūkstē daudzi izsakās par pievienošanu Jēkabpilij, Bebrenē pret to iebilst. Diskutētas arī nodarbinātības problēmas, kas šajā novadā ir īpaši akūtas. 1995. g. sākts veidot Sēlijas tūrisma asociāciju ar centru Jēkabpilī. Izpaužas Ziemeļvalstu — dāņu, norvēģu, zviedru — zināma ieinteresētība par šo novadu. Ziemeļvalstu draudzes devušas ziedojumus Neretas baznīcai, no šīm valstīm nākuši ziedojumi Rites pieaugušo izglītības centram, slimnīcām, iepazīšanās nolūkos šurp braukušas ekskursijas. Ja novadā būtu sakopti ceļi, viesnīcas, elementāri uzturēšanās priekšnoteikumi, interesanti nodarbību piedāvājumi, varētu veikt vairāk. Novadā būtu ko redzēt — Stenderu dzīves un darbības vietas, senie pilskalni, ezeri, brīnišķīga, neskarta daba, Kuces sils, jaunais vīna kalns pie Vārnavas, ko iekopis Ēvalds Pūpols, Raiņa Tadenava, Daugavas gultne pie Dignājas un Dunavas, Ilūkstes un Pilskalnes apkaime, vēl saglabājušās etnogrāfiski interesantas celtnes. Jānožēlo, ka iznīcināts Pirmā pasaules kara gados celtais "mazais bānītis", kas būtu varējis kļūt par tūristu pievilksmes objektu. Katrā ziņā tūrismam Sēlijā ir nākotne.

"Sēļu gada" gaitā arheologs Juris Urtāns uzsācis vērienīgu Sēlijas pilskalnu izpēti, turpinās valodnieces Maijas Poišas pētījumi par sēliskajām izloksnēm (diemžēl pagaidām to publicēšanai pietrūcis līdzekļu). Nākotnē Sēlijas problēmu apzināšanā būtu plašāk jāiesaista zinātnieki un arī studenti, kas varētu sagatavot bakalaura un maģistra darbus par Sēlijas vēsturi, sēliskiem elementiem latviešu valodā, par dažādiem Sēlijas kultūrvēstures un etnogrāfijas aspektiem. Brīvdabas muzejā ierosināts izveidot Sēlijas sētu. Pamazām būtu jāizstrādā vienota Sēlijas izpētes programma, veidojot to kā reģionālu daļu vispārējā Latvijas problēmu izpētē, kur tā varētu funkcionēt Letonikas programmas ietvaros.

Tieši te svarīga būtu sadarbība ar attiecīga profila speciālistiem Lietuvā, jo Lietuvas Sēlija, šķiet, ir vēl mazāk pētīta nekā Latvijas Sēlija, bet salīdzinājumi varētu būt interesanti (kaut vai vilcēju daudzbalsīgās dziesmas — sutartines lietuvju tautas mūzikā saista ar sēļiem, un savā laikā Saukā desmit šādas sutartines pierakstījis pazīstamais fotogrāfs Mārtiņš Buclers, bet Vārnavā Jurjānu Andrejs). Kā pozitīvs piemērs minams 1996. gadā noslēgtais līgums starp Jēkabpils un Rokišķu rajonu, kur paredzēta arī izcilā lietuvju tēlnieka Joza Mikena memoriālmuzeja izveide Aknīstē. Tiesa, ciešāki sakari ar Lietuvas sēļu klubu "Krivale" vēl nav izveidojušies, kaut gan šādu ierosmi atbalsta arī Lietuvas Zinātņu akadēmija.

Novada kultūrvēsturiskā atdzimšana nav atraujama no novada ekonomiskās attīstības. Sēlija pieskaitāma Latvijas "depresīvajiem" rajoniem ar augstu bezdarba līmeni, samērā vāji attīstītu ražošanu (situāciju varētu mainīt lielā celulozes kombināta celtniecība, ja tādu izlemtu te būvēt), nepietiekamu infrastruktūru, viesnīcu, modernu satiksmes ceļu tīklu. Situācija ietekmē daudzu vietējo cilvēku domāšanu, attieksmi pret vietējām tradīcijām, kultūrvēsturi, dara viņus apātiskus, inertus. Tomēr jāatzīmē vairāku enerģisku pašvaldību ierosmes, kuru rezultātā Viesīte un Jaunjelgava 1997. gadā guvušas īpaši atbalstāmu mazpilsētu statusu.

Minētie faktori jāievēro, izvērtējot Sēlijas nākotni, Sēlijas reģionālo identitāti iecerētās teritoriālās reformas kontekstā. Šai reformai, kas, principā runājot, varētu būt pozitīvs faktors Latvijas valsts reorganizācijā un eiropeizācijā, ir daudz un dažādu pušu, par to 1997. gadā izraisījušās plašas diskusijas.

Nav šaubu, ka administratīvi teritoriālais iedalījums jāsaista ne tikai ar saimniecību, pašreizējām realitātēm un nākotnes vīzijām, bet jārespektē arī vēsturiskā ģeogrāfija, kultūrvēsturiskās tradīcijas. Šajā ziņā apstrīdams ir nodoms Sēliju iekļaut Latgales apgabala sastāvā, resp., sadalīt to tādā kārtā, ka šīs teritorijas lielākā daļa nonāktu pie Latgales. Šāda nostādne bija paredzēta 1997. gada Latvijas Republikas Ministru kabineta sākotnēji akceptētajā teritoriālās reformas projektā un pat attēlota "Latvijas Vēstnesī" (1997. g. martā) publicētajās shematiskajās kartēs; tā izraisīja asas iebildes. Reāli tomēr šis princips kopš 1997. gada tiek īstenots, piemēram, Jēkabpils rajona un Daugavpils rajona "sēlisko daļu" tiesvedībā pakļaujot Latgales apgabaltiesai, pārceļot īpašuma, autotransporta u.c. lietu kārtošanu uz Rēzekni.

Viesītes vai Rites iedzīvotājiem jābrauc tiesāties vai meklēt īpašuma dokumentus Rēzeknē, jo voluntāri tiek jauktas konfesijas, reliģisko draudžu un diacēžu robežas, jāpārraksta cilvēku dzimšanas vietas, jārevidē dokumenti un tūrisma ceļveži u.tml. Nemaz nerunājot par to, ka iedzīvotāju vairums provincē ir trūcīgi, ka Latvijā maz labu ceļu un trūcīgiem cilvēkiem kaut cik pieņemamas satiksmes, ka ne visiem lauku iedzīvotājiem (īpaši gados vecākiem) ir savas automašīnas. Šāda radikāla reforma būtu iespējama (un arī tad tās lietderīgums un kultūrvēsturiskais pamatojums būtu rūpīgi jāapsver) valsts saimnieciska pacēluma, nevis depresijas apstākļos, plaukstošā zemē ar labiem ceļiem, sakārtotu satiksmi un pārtikušiem iedzīvotājiem. Diemžēl Latvija pagaidām vēl nav labklājības valsts. Vai šāda teritoriālā reforma pati par sevi vien veicinās labklājību, ir diskutējams jautājums.

Valsts pārstrukturēšana pārāk lielās vienībās (apgabalos) vieš bažas arī tajā ziņā, ka varētu panīkt pašreizējie rajonu centri un prāvākās pilsētiņas. Tas izraisītu skolotāju, ārstu, citu inteliģentu profesiju vēl nevienmērīgāku sadalījumu, mazo skolu un slimnīcu slēgšanu un mazpilsētu intelektuālu noplicināšanu.

Šāds autora viedoklis, kas tika izsacīts Latvijas ZA izbraukuma sēdē Jaunjelgavā 1997. gada 16. aprīlī, gūst apstiprinājumu arī ANO Attīstības programmas pārskatā par tautas attīstību Latvijā 1997. gadā, kur sacīts:

"Lai gan reformu motivācijas pamatā ir racionalizācija, reformu process saduras ar ļoti lielu pretestību. Šī problēma jāaplūko caur 1968.–1978. gadā Rietumeiropā veikto teritoriālo reformu prizmu. Toreizējo teritoriālo reformu priekšvakarā Rietumeiropā bija notikusi strauja transporta un komunikāciju attīstība, kas nodrošināja ģimenēm iespējas darba vai izglītības nolūkā pārvietoties lielos attālumos. Turklāt lielais vairums iedzīvotāju bija nodarbināts pakalpojumu sfērā vai rūpniecībā. Būtiski bija mainījusies lauku iedzīvotāju nodarbinātības struktūra, liela daļa no lauku teritorijā dzīvojošiem strādāja pilsētā.

Latvijā 1997. gadā nepastāv neviens no minētajiem nosacījumiem: komunikācijas un transports uzlabojas ļoti lēnām, un iedzīvotāju mobilitāte ir zema, cilvēki vairāk izkliedējušies lauku teritorijās, daudzās mazpilsētās pieaug bezdarbs, bet nodarbinātības strukturālās pārmaiņas daudzās teritorijās ir nebūtiskas. Jaunie uzņēmējdarbības teritoriālie centri un komunikācijas vēl tikai veidojas, un šāda veida plānošanai nav paredzēti nekādi resursi. (..) Veicot teritoriālus grozījumus, būtu jāņem vērā ar attīstību saistītās iedzīvotāju vajadzības. Jāpastāv iespējām saņemt izglītību, dabūt darbu, izmantot veselības aprūpi, kā arī jābūt tādai infrastruktūrai, lai būtu iespējama uzņēmējdarbības pastāvēšana un attīstība. Tātad nepieciešama lielāka iedzīvotāju iesaistīšanās un līdzdalība jautājuma izlemšanā. Diemžēl strauji par normu kļūst plānošana no augšas."

Sacītais īpaši aktuāls ir Sēlijai, kur pašreizējie administratīvi teritoriālie risinājumu projekti liekas esam pretrunā ar novada kultūrvēsturiskajām tradīcijām un vēl saglabājušos pamatiedzīvotāju mentalitāti, kā arī ar novada harmoniskas nākotnes vīzijām.

"Sēļu gada" pasākumu gaitā plašā diskusijā par Sēlijas nākotni 1996. gada 29. februāra apspriedē ar toreizējo ministru, pašvaldību vadītāju, zinātnieku un Kultūras fonda pārstāvju līdzdalību izvirzījās doma par Sēlijas apriņķa izveidošanu, kas aptvertu kultūrvēsturisko Sēliju, t.i., Jēkabpils, Aizkraukles, daļēji Daugavpils rajonus, kas varētu iesniegties arī Daugavas labajā krastā. Šī ideja toreiz netika konkretizēta, kaut arī izskanēja argumenti tai par labu, īpaši pasvītrojot apstākli, ka trūcīgākais Daugavas kreisais krasts (piem., Aizkraukles rajons) pašreiz dzīvojot uz labā krasta teritoriju rēķina un Sēlijas apriņķim Daugavas kreisajā krastā vien būtu grūti, pat neiespējami pastāvēt.

Šāds risinājums no kultūrvēsturiskā viedokļa liktos visai pieņemams, jo sēlisko izlokšņu lingvistiskais areāls kādreiz gar Aivieksti iesniedzies līdz pat Gulbenei. Sēlijas apriņķī varētu iekļaut arī visu Aizkraukles un visu Jēkabpils rajonu, pat lielāko daļu Madonas rajona (izņemot tam mākslīgi pievienoto Latgales daļu — Varakļānus, Barkavu u.tml.). Sēlijas apriņķa dienvidaustrumu robeža varētu būt Laucesas upe, kur jau 18. gadsimtā bija latviešu etniskā robeža, jo t.s. Varnaviču stūris, teritorija aiz Grīvas, iepretī Daugavpilij un Krāslavai, Daugavas kreisajā krastā izsenis ir rusificēts un kultūrvēsturiski drīzāk pieder Latgalei (kaut arī formāli atradies Kurzemes hercogistes, resp., Kurzemes guberņas sastāvā). Tātad Sēlijas dienvidu (katoliskajā) daļā varētu ieiet Ilūkste, Rubenes, Bebrenes, Gārsenes, Eglaines, Lašu, Dvietes, Pilskalnes, Asares un daži citi pagasti. Saprotams, šī Sēlijas daļa (tag. Daugavpils rajonā) jau tagad vairāk tiecas uz Latgali, Daugavpili, un tās likteņa izšķiršanā nozīmīgs varētu būt vietējo iedzīvotāju viedoklis, komunikāciju, satiksmes ceļu uzlabošana u.tml.

Sēlijas apriņķa varbūtējākais centrs ir Jēkabpils, turklāt Jēkabpili Daugavas kreisajā krastā nedrīkstētu šķirt no Krustpils (abas kādreiz pastāvīgās pilsētas paguvušas jau saaugt, un šajā veidojumā būtu atstājama arī Jēkabpils pašreizējā teritorija Daugavas labajā krastā). Varētu domāt arī par citu apriņķa centru, piem., Viesīti, Aizkraukli, Madonu vai Ilūksti, taču tas būtu problemātiski un pašreizējā vēstures situācijā diez vai racionāli īstenojams.

Sarežģītāks jautājums ir, kādam Latvijas apgabalam pieskaitīt potenciālo Sēlijas apriņķi. Katrā ziņā Sēlija (arī šādā paplašinātā variantā) diez vai pati var pretendēt uz piektā Latvijas apgabala statusu. Iespējams risinājums būtu četru apgabalu atstāšana Satversmē un vēsturē tīri kultūrvēsturiska veidojuma, simbolu rangā, sadalot Latviju saskaņā ar pašreizējām realitātēm 6—9 jaunos plašākos apriņķos, kuri nesakristu ar Satversmē paredzētiem apgabaliem un "vecajiem rajoniem".

Šo apriņķu apveidi un robežas būtu nosakāmas pamazām, ar apdomu un pietāti, būtu precizējamas, ievērojot reālo situāciju un vietējo iedzīvotāju (zemāka līmeņa pašvaldību) vēlmes un viedokli, taču pamatos saglabājot tradicionālo dalījumu, cik vien tas iespējams.

Administratīvi teritoriālā reforma, mūsuprāt, būtu jāsāk "no apakšas", no pagastiem, nevis no augšas, vietējās sabiedrības viedokļu saskaņošanas, nevis uztieptu lēmumu ceļā. Vispirms jāļauj konsultēties lielajiem pagastiem ("novadiem" jeb vietavām), tad jāskatās, kā tie vēlas tālāk strukturēties, kādi apvidū ir ceļi, kādi tradicionālie (vai jaunizveidojušies) sakari, kādas novadu īpatnības, kāds kultūrvēsturiskais fons. Ja viņu vēlmes izrādās "nemodernas", neracionālas vai ekonomiski nepamatotas, tad tie ir jāpārliecina ar skaitļiem un argumentiem.

Mūsuprāt, Sēlijas sadalīšana un tās lielākās daļas pievienošana Latgalei darītu šo novadu tikai atpalikušāku un trūcīgāku, jo Latgalei pašai ir daudz savu neatrisinātu reģionālu problēmu. Un, ja līdz šim Sēlija ir bijusi "Latvijas pameita", tad pēc šāda lēmuma tā kļūtu par "Latgales pameitu" un Imanta Auziņa daudzinātā "Sēlijas elēģija" tikai turpinātos vēl lielākā pakāpē. No kultūrvēsturiskā un zinātniskā viedokļa, pievienot vēsturisko Sēliju citas vēstures, mentalitātes un attīstības novadam — Latgalei šķiet absurdi, taču zinātnieku un Sēlijas asociācijas viedoklis šajā jautājumā varētu arī nebūt izšķirīgs. Ja vietējo iedzīvotāju aptaujas izvirzītu citu viedokli, tas būtu jārespektē.

Reformai jāveidojas dialogā starp varu un tautu, tai jānotiek harmoniskas Latvijas nākotnes vārdā. Latvija nav tikai Rīga vien, Latvija ir arī tās novadi. Valsts var būt rosīga, ja rosīgi un pārdomāti veidoti ir tās novadi. Tādēļ to veidošana (vai nosargāšana?) prasa atbildību un arī apdomību gan no tautas, gan no varas struktūrām: ne sastindzis konservatīvisms un savtīgs lokālisms, arī ne pārsteidzīga reforma "uz brokastlaiku". Un daudzo argumentu skaitā jāieklausās arī kultūrvēsturiskajos.

Tikai jebkurā gadījumā, arī ja teritoriālās reformas gaita neizšķirtos par vienota Sēlijas apriņķa izveidošanu, bet saglabātu līdzšinējo kultūrvēsturiskā novada sadalījumu starp vairākām administratīvi teritoriālām struktūrām, kultūrvēsturiski, Sēliju vienojuši pasākumi būtu jāturpina un reģionālā lokālpatriotisma, sēliskās izjūtas izkopšana būtu veicināma. 1998.gadā Latvijas Zinātņu akadēmija sadarbībā ar vietējiem pašvaldības, kultūras un saimnieciskajiem darbiniekiem, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju iecerējusi šādus pasākumus rīkot Jēkabpilī, varbūt arī Ilūkstē, Viesītē. Līdztekus novada vēsturei un kultūrvēsturei tur paredzēts apspriest arī demogrāfisko situāciju, administratīvi teritoriālus jautājumus (Viesītes pilsētas ar lauku teritoriju funkcionēšanas pieredzi), novadam raksturīgo kokmateriālu pārstrādi un netradicionālās lauksaimniecības, piem., vīnogu audzēšanas, pieredzi, lai Sēlijai dotu arī saimniecisku nākotnes vīziju, saglabājot novada savdabību.

Gārsenieši ielūguši uz Sēlijas dienām arī apkārtējos pagastus, lai pārrunātu sadarbību ar Lietuvas sēļiem. Savu bijušo kolēģi Jāni Kažoku pieminēs zinātnieki un koris "Absolventi" profesora Paula Kveldes vadībā.

Sigizmunds Timšāns

Dr. Kārlis Ulmanis pēdējā oficiālajā izbraukumā 1940. gada 2. jūnijā Gārsenē — skolas ēkas (pils) atklāšanā un izlaidumā. No kreisās: skolas pārzinis Jūlijs Egle, skolu inspektors Skujenieks, Gārsienas pagasta vecākais Jānis Indāns (attēlā dziļāk), Kārlis Ulmanis, (?), skolas absolventi Jānis Barons un Arvīds Kalnietis

Dr. ing. Jānis Kažoks (06.11.1927. — 19.07.1994.) Gārsenes skolā mācījies no 1936. līdz 1942. gadam. LKF Gārsenes kopas pirmais veidotājs un tās vadītājs

Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesors Jānis Āboliņš un docents Jānis Kažoks atklāj pieminekli dižajam gārsenietim profesoram, pagasta vestures pētniekam un sabiedriskajam darbiniekam Pēterim Kulitānam