Reliģiskā organizācija Latvijas valstī:

tiesības un pienākumi

Mag. iur. Ringolds Balodis,

LU Juridiskās fakultātes Valsts tiesību zinātņu katedras asistents,

Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu

departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Jau labu laiku reliģisko organizāciju brīvības un tiesības ir Rietumu juristu uzmanības lokā. Iemesls tam ir pieaugošais sektu skaits, kuras ļaunprātīgi izmanto cilvēktiesības, kas aizsargā reliģiskās organizācijas. Viens no izplatītākajiem uzskatiem, kāpēc sektu vilnis sāk kļūt masveidīgs,ir grandiozās nodokļu atlaides, ko Rietumu valstis pēc Otrā pasaules kara sāka piešķirt šāda tipa personu apvienībām. Sektu fenomens ir cieši saistīts ar reliģisko organizāciju statusu vispār. Jo vairāk būs ļaunprātīgu mēģinājumu izmantot valsts labvēlīgi piešķirtās atlaides un priekšrocības, jo mazāk ticams, ka valsts liberalizēs šo labās gribas politiku vēl vairāk. Valsts tieši pretēji, redzot šo asociālo parādību izplatību, konkretizēs savu pieeju un, visdrīzākais, ne par labu reliģiskajām organizācijām.

Šajā publikācijā nerunāšu par sektām, bet gan par reliģiskajām organizācijām vispār. No Rietumu institucionālā separātisma aspekta mēģināšu skatīt juridiskos kritērijus un vispārīgi aprakstīt Latvijas reliģisko organizāciju tiesības, priekšrocības, kā arī to pienākumus. Pirms apskatīt reliģisku organizāciju vispār, ņemsim vērā būtisku šo organizāciju raksturīgu iezīmi — tā ir subjekts, kam piemīt reliģijas brīvība. Pilsoņi apvienojas šajās organizācijās, lai veiksmīgāk piekoptu savu ticības brīvību. Pašlaik Eiropā pieaug tendence terminu "reliģiskā brīvība" pārformulēt, jo jēdziens pāraudzis no atsevišķa indivīda brīvības tiesībās, kādas sniedz reliģiskas organizācijas, kā juridiskas personas reģistrēšana. Piemēram, Reliģijas brīvības un ticības brīvības starptautiskā akadēmija (International Academy for freedom of religion and belief), kas 1985. gadā tika izveidota Anglijā, meklē, kā kvalitatīvi jaunā pakāpē pārformulēt civilizēto valstu konstitūcijās un likumdošanā iekļauto jēdzienu "reliģijas brīvība". Interesanti, ka viens no šīs akadēmijas biedriem ir Oksfordas universitātes profesors Maikls Bordauks (Michael Bordeaux), kurš 1997. gada vasarā, tiekoties ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta un Cilvēktiesību aizsardzības biroja pārstāvjiem, ieteica nereģistrēt scientologus kā reliģisku organizāciju, respektīvi, tika ieteikts ierobežot šīs organizācijas tiesības uz juridiskās personas reģistrāciju Latvijas valstī. Iepriekšminētā akadēmija, kuras sastāvā ir lielāko attīstītāko valstu universtitāšu profesori, kas nodarbojas ar teoloģiskiem un juridiskiem jautājumiem, uzskata: tieši ticības brīvība ir visu brīvību "stūrakmens".

Praksē ir jānošķir organizācijai piemītošā brīvība no atsevišķa indivīda brīvībām. Reliģiskai organizācijai, kura reģistrējusies kā juridiska persona, ir visas priekšrocības, ko garantē juridiskas personas statusa iegūšana. Pēc reģistrācijas reliģiskā organizācija nošķir savu atbildību no tās dibinātāju un biedru atbildības. Tai sāk piemist īpaša valsts piešķirta tiesībsubjektība. Reliģiskai organizācijai, kurai ir jāpakļaujas valstī pastāvošajai tiesiskajai kārtībai, attiecībām ar valsti, nevar nepiemist racionāli pragmatiskas orientācijas. Tāpēc gan valstij, gan baznīcai ir jāatrod savstarpējo attiecību īpašs zelta viduceļš. Kas vispār ir reliģiska organizācija, un ar ko tā atšķiras no citām civilizētās valstīs pieļautajām organizāciju formām? Rietumu kristīgā zinātniece Mairtla Lenglija (Myrtle Langley) akcentē sešus aspektus, kuri ir jāņem vērā, skatot reliģiju kopumā: (1) doktrīnālais; (2) mīta; (3) ētiskais; (4) rituālais; (5) pārdzīvojuma un (6) sociālais aspekts. Visi iepriekš uzskaitītie M.Lenglijas aspekti ir cieši saistīti cits ar citu. No pirmā, kas nosaka realitātes izskaidrojumu, izriet personu uzvedība (ētikas aspekts) un rituāli, kā dieva pielūgsme (rituālais aspekts). Savukārt no visu iepriekšminēto aspektu kopsummas izveidojas pārdzīvojumu aspekts. Novērtējot visus minētos apstākļus, tieši sociālais aspekts M.Lenglijas izpratnē faktiski ir tas, kas mūs interesē visvairāk, jo valsts un baznīcas attiecību sociālais aspekts ietver sevī arī reliģiozo cilvēku radītu institucionālo organizāciju. No zinātniska aspekta raugoties, ar šo reliģiskās organizācijas dibināšanu tiek definēts juridiskā subjekta kvalitatīvais stāvoklis un rodas organizācija ar strikti iekšēji reglamentētu struktūru. Tas ir specifisks pilsoņu apvienošanās veids ar īpašu iekšēju vadības modeli.