Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Pārtikas aprites uzraudzības likums

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) higiēnas prasības — prasību kopums, kas raksturo visus apstākļus un pasākumus, kuri nepieciešami, lai pārtikas aprites posmos tiktu nodrošināts pārtikas nekaitīgums cilvēku uzturā;

2) inspicēšana — pilnvarotas kompetentas institūcijas darbības, kas tiek veiktas, lai pārbaudītu pārtikas produkta izstrādi projekta stadijā, pašu pārtikas produktu, pārtikas apriti un ar to saistītos pakalpojumus un novērtētu to atbilstību konkrētām normatīvo aktu prasībām;

3) kvalitāte — īpašību kopums, kas nodrošina pārtikas atbilstību patērētāja vajadzībām un konkrētām normatīvo aktu prasībām;

4) nekaitīga pārtika — pārtika, kas normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos nenodara kaitējumu cilvēka veselībai, dzīvībai vai videi;

5) pārtika — viss, kas paredzēts cilvēka patēriņam uzturā vai uztura pagatavošanai, arī izejvielas, jēlprodukti, pusfabrikāti, dzeramais ūdens, pārtikas piedevas un garšvielas, košļājamā gumija, alkoholiskie un citi dzērieni;

6) pārtikas aprite — visi posmi, ko iziet pārtika līdz patērēšanai (ieguve, piegāde, apstrāde, sagatavošana pārstrādei, pārstrāde, ražošana, iesaiņošana, uzglabāšana, pārkraušana, transportēšana, importēšana, eksportēšana, izplatīšana, ēdiena pagatavošana un citi posmi);

7) pārtikas izplatīšana — pārtikas tirdzniecība, piedāvāšana, sadale, nodošana saskaņā ar līgumu vai izdalīšana bez maksas;

8) pārtikas piedeva — viela, kuru neatkarīgi no tās uzturvērtības parasti nelieto uzturā atsevišķi kā pārtiku vai kā raksturīgu uztura sastāvdaļu, bet apzināti pievieno pārtikai apstrādes, pārstrādes, ražošanas, iesaiņošanas, uzglabāšanas vai transportēšanas procesā, un tad minētā viela vai tās blakusprodukti kļūst par pārtikas produktu sastāvdaļu;

9) pārtikas uzņēmums — jebkurš uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kas iesaistīts kādā no pārtikas aprites posmiem;

10) patērētājs — šā likuma izpratnē: jebkura persona, kas lieto pārtiku uzturam vai ēdiena pagatavošanai;

11) pie sārņojums — jebkura ķīmiska vai bioloģiska viela, fiziski piemaisījumi (izņemot svešķermeņus — tādus kā kukaiņu daļas, dzīvnieku mati u.c. —, pārtikas piedevas un apstrādes palīglīdzekļus), kuri nokļuvuši pārtikā ražošanas gaitā vai citos pārtikas aprites posmos veikto darbību, arī augkopībā un lopkopībā veikto darbību, un vides piesārņojuma rezultātā un kuru klātbūtne pārtikā var nodarīt kaitējumu cilvēka veselībai, padarīt pārtiku nederīgu cilvēka patēriņam vai citādi izmainīt pārtikas dabu vai sastāvu.

II nodaļa. Likuma mērķis un darbības sfēra

2.pants. Šā likuma mērķis ir nodrošināt kvalitatīvas un cilvēka veselībai, dzīvībai un videi nekaitīgas pārtikas apriti, novēršot risku, veicinot tirdzniecību un aizsargājot patērētāju intereses.

3.pants. (1) Šis l ikums attiecas uz visu veidu pārtikas apriti un jebkuru tajā iesaistīto pārtikas uzņēmumu un fizisko personu.

(2) Ja Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos paredzēti citādi noteikumi nekā šajā likumā, piemērojami starptautisko līgumu noteikumi.

III nodaļa. Pārtika un tās aprite

4.pants. (1) Latvijā atļauta tikai kvalitātes un obligātajām nekaitīguma prasībām atbilstošas pārtikas aprite.

(2) Obligātās nekaitīguma prasības, kuru ievērošana nodrošina pārtikas produkta, pārtikas aprites vai ar to saistītā pakalpojuma nekaitīgumu cilvēka veselībai, dzīvībai vai videi, apstiprina Ministru kabinets.

(3) Pārtikai, kas paredzēta atsevišķām patērētāju grupām, Ministru kabinets var noteikt īpašas prasības.

5.pants. (1) Pārtikas uzņēmumiem jābūt atzītiem pilnvarotā kompetentā institūcijā un reģistrētiem speciālā pārtikas uzņēmumu reģistrā Latvijas Pārtikas centrā.

(2) Atzīts pārtikas uzņēmums ir uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kas ir spējīgs pastāvīgi nodrošināt savas darbības un produkcijas atbilstību valsts reglamentētajā sfērā noteiktajām prasībām.

(3) Pārtikas uzņēmuma reģistrācija ir apliecinājums, ka uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) atrodas pilnvarotas kompetentas institūcijas uzraudzībā un kontrolē un tiek periodiski inspicēts valsts reglamentētajā sfērā.

(4) Pārtikas uzņēmumu atzīšanas un reģistrācijas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

6.pants. Pilnvarotas kompetentas institūcijas atteikumu atzīt pārtikas uzņēmumu var pārsūdzēt Latvijas Pārtikas centrā. Ja Latvijas Pārtikas centra lēmums neapmierina, to ir tiesības pārsūdzēt Pārtikas padomē, bet, ja neapmierina arī Pārtikas padomes lēmums, to var pārsūdzēt tiesā likumos noteiktajā kārtībā.

7.pants. Pārtikas uzņēmums savā darbībā ir atbildīgs par pārtikas kvalitāti un nekaitīgumu, kā arī par izplatāmās pārtikas atbilstību higiēnas prasībām.

8.pants. (1) Pārtikas uzņēmuma pienākums ir novērst jebkuru darbību vai procesu, kas nelabvēlīgi ietekmē pārtikas nekaitīgumu, un nodrošināt attiecīgās pārtikas aprites drošības procedūras vai kontroles pasākumus, to ieviešanu pārtikas saglabāšanā un pārbaudē.

(2) Pārtikas apritei jānotiek atbilstoši Ministru kabineta noteiktajām pārtikas higiēnas prasībām.

(3) Pārtikas apritē iesaistītajām personām jāievēro normatīvajos aktos noteiktās personāla higiēnas prasī bas.

9.pants. (1) Materiāliem un priekšmetiem, kuri ir saskarē vai kuri var nonākt saskarē ar pārtiku, kā arī ar ūdeni, kas paredzēts cilvēka patēriņam, izņemot privāto vai publisko ūdens padeves aprīkojumu, jābūt ražotiem saskaņā ar labu ražošanas praksi.

(2) Ražotājiem ir jāgādā, lai tiktu ievērota laba ražošanas prakse — dokumentēts pasākumu komplekss, kurš nodrošina ražošanas atbilstību ražotāja noteiktajām kvalitātes prasībām.

(3) Materiāli un priekšmeti, kas nonāk saskarē ar pārtiku, normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos nedrīkst pārtikā radīt ķīmiskas, bioloģiskas vai fizikālas izmaiņas, kuras var:

1) nodarīt kaitējumu cilvēka veselībai, dzīvībai vai videi;

2) izraisīt nevēlamas izmaiņas pārtikas produktu sastāvā;

3) pasliktināt organoleptiskās, ar cilvēka maņu orgāniem uztveramās pārtikas īpašības.

10.pants. (1) Materiāliem un priekšmetiem, pārtikas piedevām, tehnoloģiskajām iekārtām, inventāram, tarai un iesaiņojumam, mazgāšanas, dezinfekcijas un citiem līdzekļiem, darba un tehnoloģiskajiem procesiem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, jāatbilst Ministru kabineta noteiktajām obligātajām nekaitīguma prasībām.

(2) Pārtikas apritē izmantojamām telpām un citām platībām ēkās vai transportlīdzekļos, kā arī palīgtelpām, kas nepieciešamas personāla higiēnas nodrošināšanai, ir jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām pārtikas uzņēmumu higiēnas prasībām.

(3) Piesārņojums pārtikā nedrīkst pārsniegt normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā noteiktās maksimāli pieļaujamās normas.

11.pants. Dzeramajam ūdenim, kā arī ūdenim, kuru izmanto pārtikas apritē vai ar pārtiku saistītā inventāra un iekārtu mazgāšanai, kā arī ledum, ko izmanto tiešā dzesēšanā, jāatbilst spēkā esošo normatīvtehnisko aktu prasībām, izņemot svaigu zivju apstrādi atklātā jūrā, kur pārtikas apri t es tehnoloģiskajos procesos var izmantot arī attīrītu jūras ūdeni.

12.pants. Pārtikas apritē aizliegts izmantot radiācijas sterilizāciju, izņemot gadījumus, kad tās izmantošana paredzēta Ministru kabineta noteikumos.

13.pants. (1) Marķējumā sniegtā informācija, kā arī reklāma nedrīkst būt maldinoša vai piedēvēt pārtikas precēm īpašības, kuras tām nepiemīt.

(2) Par marķējuma atbilstību patiesajiem rādītājiem un fasējuma saturam ir atbildīgs pārtikas uzņēmums, kas pārtiku ražojis vai fasējis, vai arī pārtikas izplatītājs, ja viņš ir mainījis produkta oriģinālo fasējumu, marķējumu vai uzlicis jaunu marķējumu.

(3) Latvijā izplatāmajai pārtikai jābūt marķētai saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

IV nodaļa. Izplatīšanai nederīga pārtika

14.pants. Pārtikas aprites valsts uzraudzībā un kontrolē iesaistīto institūciju amatpersonas pārtiku atzīst par nederīgu, ja:

1) tā neatbilst obligātajām nekaitīguma prasībām;

2) tai ir izbeidzies derīguma termiņš;

3) tā nav marķēta atbilstoši normatīvo aktu prasībām;

4) pārbaudē, pamatojoties uz pierādījumiem, ir konstatēta tās bojāšanās, kā arī organoleptisko, ar cilvēka maņu orgāniem uztveramo pārtikas īpašību pasliktināšanās;

5) tā ir falsificēta un tiek maldināts patērētājs;

6) tai nav attiecīgu pavaddokumentu;

7) to pared z citi normatīvie akti.

15.pants. (1) Noteikumus par izplatīšanai nederīgas pārtikas turpmākās izmantošanas vai iznīcināšanas kārtību apstiprina Ministru kabinets.

(2) Izdevumus, kas saistīti ar nederīgas pārtikas izņemšanu no apgrozības, pārstrādi vai iznīcināšanu, sedz pārtikas izplatītājs. Šajā gadījumā viņš sedz arī ar inspicēšanu saistītos izdevumus.

V nodaļa. Pārtikas aprites valsts uzraudzība un kontrole

16.pants. (1) Pārtikas aprites valsts uzraudzības un kontroles politikas izstrādi koordinē Ministru kabineta izveidota koordinējoša un konsultatīva institūcija — Pārtikas padome.

(2) Pārtikas padome darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu.

17.pants. (1) Pārtikas padomi apstiprina Ministru kabinets.

(2) Pārtikas padomes sastāvā ir Ekonomikas ministrijas, Labklājības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Finansu ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Latvijas Sertifikācijas centra, Zemkopības ministrijas Valsts zivsaimniecības pārvaldes, Valsts veterinārā dienesta, Standartizācijas tehniskās komitejas pārstāvji un Latvijas Pārtikas centra direktors.

(3) Ar padomdevēja tiesībām Pārtikas padomes darbā piedalās patērētāju interešu aizsardzības organizāciju pārstāvji, pārtikas apritē iesaistīto ražotāju, tirgotāju asociāciju un federāciju un citu organizāciju, zinātnes un izglītības iestāžu pilnvarotie pārstāvji.

18.pants. Pārtikas padomes galvenie uzdevumi ir šādi:

1) koordinēt pārtikas aprites valsts uzraudzības un kontroles politikas izstrādi;

2) sagatavo t priekšlikumus par līdzdalību ar pārtiku saistītās starptautiskās organizācijās un ar pārtikas apriti saistītu starptautisku noteikumu atzīšanai Latvijā;

3) izskatīt un akceptēt pārtikas apriti reglamentējošo normatīvo aktu projektus pirms to iesniegšanas izskatīšanai Ministru kabinetam;

4) izskatīt sūdzības, kas saistītas ar Latvijas Pārtikas centra darbību un lēmumiem;

5) organizēt informācijas apmaiņu un publikācijas masu saziņas līdzekļos tās kompetencē esošajos jautājumos.

19.pants. Latvijas Pārtikas centrs ir valsts pārvaldes institūcija, ko vada direktors, kuru pēc labklājības ministra ieteikuma, kas saskaņots ar Pārtikas padomi, ieceļ amatā un atbrīvo no amata Ministru kabinets.

20.pants. Latvijas Pārtikas centrs darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu. Latvijas Pārtikas centra galvenie uzdevumi pārtikas aprites jautājumos ir šādi:

1) koordinēt pārtikas aprites valsts uzraudzību un kontroli;

2) organizēt, koordinēt un savas kompetences ietvaros veikt pārtikas apriti reglamentējošo normatīvo aktu projektu izstrādi;

3) apkopot, analizēt un iesniegt Pārtikas padomei un publicēt ikgadējo informāciju par pārtikas aprites valsts uzraudzību un kontroli;

4) informēt pārtikas uzņēmumus un patērētājus par pārtikas apriti reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem un normatīvtehniskajiem aktiem;

5) sadarboties ar starptautiskajām organizācijām ar pārtikas apriti saistīto jautājumu risināšanā;

6) koordinēt pārtikas un tās aprites kontroles metožu atzīšanu un ieviešanu;

7) organizēt un koordinēt ar pārtikas aprites kontroli saistīto inspektoru apmācību;

8) veidot speciālo pārtikas uzņēmumu reģistru, pamatojoties uz pilnvarotu kompetentu institūciju sniegto informāciju;

9) saņemt no valsts uzraudzības un kontroles institūcijām un no pilnvarotām kompetentām institūcijām un apkopot ar pārtikas apriti saistīto informāciju par šā likuma un citu normatīvo aktu izpildi;

10) izskatīt sūdzības un priekšlikumus, kas saistīti ar pārtikas inspicēšanu un nekvalitatīvas, cilvēka veselībai, dzīvībai vai videi kaitīgas pārtikas izplatīšanas gadījumiem.

21.pants. Pārtikas aprites valsts uzraudzību un kontroli nodrošina valsts uzraudzības un kontroles institūcijas un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pilnvarotas kompetentas institūcijas atbilstoši Ministru kabineta noteiktajam pilnvaru sadalījumam starp ministrijām.

22.pants. (1) Pilnvarotām kompetentām institūcijām ir tiesības veikt pārtikas aprites un pārtikas uzņēmumu kontroli un atbilstības novērtēšanu un apliecināt, ka pārtikas uzņēmums darbojas atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un labas ražošanas prakses noteikumiem.

(2) Pārtikas aprites valsts kontroli un uzraudzību veicošo institūciju inspektoriem savas kompetences ietvaros, uzrādot dienesta apliecību, ir tiesības:

1) bez iepriekšēja brīdinājuma apmeklēt jebkuru pārtikas uzņēmumu, pieprasīt dokumentus un informāciju, iepazīties ar materiāliem, ņemt dokumentu kopijas un izrakstus no dokumentiem, kā arī veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu pārtikas aprites valsts uzraudzību un kont roli;

2) saskaņā ar normatīvajiem aktiem ņemt pārtikas paraugus un nosūtīt tos pārbaudei uz pilnvarotu kompetentu laboratoriju atbilstības novērtēšanai. Ja ir konstatēta pārtikas neatbilstība obligātajām nekaitīguma un higiēnas prasībām, pārtikas uzņēmums sedz visus ar inspicēšanu saistītos izdevumus;

3) pārbaudīt personāla higiēnas prasību ievērošanu un mērinstrumentu uzrādīto lielumu nolasīšanu pārtikas uzņēmumā, kā arī šā likuma 23.pantā minētos objektus;

4) saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem līdz apstākļu pilnīgai noskaidrošanai apturēt pārtikas uzņēmuma darbību vai pārtikas izplatīšanu, atzīt pārtiku par izplatīšanai nederīgu un izņemt no apgrozības, ja radušās pamatotas aizdomas par tās kaitīgumu cilvēka veselībai, dzīvībai vai videi;

5) ja nepieciešams, sagatavot tiesībaizsardzības iestādēm materiālus vainīgo personu saukšanai pie kriminālatbildības;

6) ja nepieciešams, savu uzdevumu veikšanas nodrošināšanai pieaicināt tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekus.

(3) Pilnvarotu kompetentu instit ūciju amatpersonām normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir tiesības sodīt vainīgās personas par pārkāpumiem, konfiscēt pārtiku, ja tā ir kaitīga cilvēka veselībai, dzīvībai vai videi vai tiek nelegāli izplatīta.

23.pants. Inspicēšanai tiek pakļauti:

1) pārtikas uzņēmumu telpas, teritorija, transportlīdzekļu, mašīnu un iekārtu stāvoklis un izmantošana;

2) izejmateriāli, sastāvdaļas, tehnoloģiskie līdzekļi un citi produkti, kurus izmanto pārtikas produktu sagatavošanā un ražošanā; pusfabrikāti un gatavie produkti, kā arī materiāli un priekšmeti, kas nonāk saskarē ar pārtiku;

3) pārtikas apritē izmantojamo ķīmisko vielu glabāšana, lietošana un to iespējamās atliekas pārtikā;

4) pārtikas uzņēmuma iekšējā kvalitātes kontroles un uzraudzības sistēma;

5) pārtikas produktu marķēšana un reklamēšana.

24.pants. (1) Inspicēšanā iesaistītajām institūcijām un inspektoriem jānodrošina inspicēšanas gaitā iegūtās informācijas neizpaušana, izņemot informāciju par iespējamo kaitējumu cilvēka veselībai, dzīvībai vai vide i.

(2) Inspicēšanā iesaistītās institūcijas un inspektori par savas rīcības un lēmumu tiesiskumu atbild likumos un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

25.pants. Epidēmiju, epizootiju un masveida toksikožu, kā arī to izcelšanās draudu gadījumos ekskluzīvas tiesības pārtikas aprites valsts uzraudzībā un kontrolē saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem ir Labklājības ministrijas un Zemkopības ministrijas pakļautībā esošajām institūcijām.

VI nodaļa. Nobeiguma noteikumi

26.pants. Administratīvā un kriminālā atbildība par šā likuma pārkāpumiem iestājas likumos noteiktajā kārtībā un apmērā.

Pārejas noteikumi

1. Pārtikas uzņēmumu atzīšanu pilnvarotā kompetentā institūcijā un reģistrāciju speciālajā pārtikas uzņēmumu reģistrā uzsākt pēc Ministru kabineta noteikumu pieņemšanas par pārtikas uzņēmumu atzīšanas un reģistrācijas kārtību šajos noteikumos paredzētajā termiņā.

2. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par pārtikas aprites kārtību un uzraudzību" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 14.nr.; 1997, 3.nr.).

Likums Saeimā pieņemts 1998.gada 19.februārī.

Valsts prezidents G.Ulmanis

Rīgā 1998.gada 6.martā