Likumprojekts

Preču un pakalpojumu drošuma likums

Saeimas dok. nr. 1801; likumprojekts nr. 533

Ekonomikas ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

2000. gada 28. marta sēdē akceptēts (prot. nr. 14, 22.§)

un 30. martā iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likuma mērķis ir panākt drošu, personas dzīvībai, veselībai un mantai, kā arī videi nekaitīgu preču ražošanu, laišanu apgrozībā un pakalpojumu sniegšanu.

2.pants. (1) Ražotājs ir preces izgatavotājs — Latvijā reģistrēts uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), jebkura persona, kas izgatavojusi un izplatījusi (laidusi apgrozībā) preci Latvijā vai uzrāda sevi par ražotāju, norādot (marķējot) uz preces, tās iesaiņojuma, preces tehniskajā dokumentācijā vai tehniskajā pasē savu nosaukumu (firmu), vārdu, uzvārdu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi, kā arī persona, kas atjaunojusi preci, lai to laistu apgrozībā.

(2) Par ražotāju uzskatāmi arī:

1) ražotāja pilnvarots pārstāvis — fiziskā vai juridiskā persona, kura ražotāja uzdevumā, bet savā vārdā laiž preci apgrozībā;

2) importētājs, ja Latvijā nav ražotāja pilnvarota pārstāvja;

3) jebkura cita persona, kas savas uzņēmējdarbības ietvaros pārdod, piegādā vai citādi izplata preci, ja šīs personas darbība var ietekmēt preces drošumu.

(3) Izplatītājs ir fiziskā vai juridiskā persona, kas savas uzņēmējdarbības ietvaros pārdod, piegādā vai citādi izplata preci, ja šīs personas darbība neietekmē preces drošumu.

(4) Pakalpojuma sniedzējs ir jebkura persona, kas sniedz pakalpojumu.

3.pants. (1) Šis likums attiecas uz precēm, kas domātas patērētājiem vai ko varētu lietot patērētāji, izņemot lietotas preces, kas domātas pārdošanai kā antīki priekšmeti vai kā preces, kas pirms lietošanas atjaunojamas vai salabojamas (par atjaunošanas vai salabošanas nepieciešamību tiek sniegta informācija).

(2) Šis likums attiecas tikai uz tiem pakalpojumiem, kurus sniedzot tiek izgatavota jauna lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības.

II nodaļa. Ražotāja un pakalpojuma sniedzēja pienākumi

un preču un pakalpojumu drošuma novērtēšana

4.pants. (1) Ražotāja pienākums ir ražot un laist apgrozībā tikai drošu preci, kas nav bīstama personas dzīvībai, veselībai un mantai, kā arī videi. Ražotājs ir atbildīgs par apgrozībā laistās preces drošumu.

(2) Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt tikai drošu pakalpojumu, kas nav bīstams personas dzīvībai, veselībai un mantai, kā arī videi. Pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par sniegtā pakalpojuma drošumu.

5.pants. (1) Par drošu preci uzskatāma prece, kas normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos, ieskaitot paredzamo lietošanas ilgumu, nerada risku vai rada tādu minimālu risku, kurš uzskatāms par pieļaujamu preces lietošanā un atbilst augstam drošuma, personas dzīvības, veselības un mantas vai vides aizsardzības līmenim.

(2) Speciālas drošuma prasības atsevišķām precēm, preču grupām vai noteiktiem preces drošuma riskiem vai drošuma aspektiem var noteikt citos normatīvajos aktos. Ja citos normatīvajos aktos nav noteiktas šādas prasības, tad preces atbilstību drošuma prasībām vērtē saskaņā ar nacionālajiem standartiem, labu ražošanas praksi attiecīgajā sfērā, sasniegto zinātnes un tehnikas līmeni un ņemot vērā drošumu, kādu persona varētu pamatoti sagaidīt.

(3) Novērtējot preces drošumu, ņem vērā:

1) preces raksturojumu, ieskaitot tās uzbūvi un iesaiņojumu;

2) ietekmi uz citām precēm, ja paredzams, ka preci izmantos kopā ar tām;

3) preces izskatu un marķējumu, uzstādīšanas vai lietošanas noteikumus, likvidēšanas pamācības un citu ražotāja sniegto informāciju;

4) personu kategorijas, it īpaši bērnus, kas var tikt apdraudētas.

6.pants. (1) Par drošu pakalpojumu uzskatāms pakalpojums, kas sniegts normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos un kas sniegšanas laikā vai pēc tam nerada risku vai rada tādu minimālu risku, kurš uzskatāms par pieļaujamu un atbilst augstam drošuma, personas dzīvības, veselības un mantas vai vides aizsardzības līmenim.

(2) Speciālas drošuma prasības atsevišķiem pakalpojumiem, pakalpojumu grupām vai noteiktiem pakalpojuma drošuma riskiem vai drošuma aspektiem var noteikt citos normatīvajos aktos. Ja citos normatīvajos aktos nav noteiktas šādas prasības, tad pakalpojuma atbilstību drošuma prasībām vērtē saskaņā ar nacionālajiem standartiem, labu ražošanas praksi attiecīgajā sfērā, sasniegto zinātnes un tehnikas līmeni un ņemot vērā drošumu, kādu persona varētu pamatoti sagaidīt.

(3) Novērtējot pakalpojuma drošumu, ņem vērā:

1) pakalpojuma raksturojumu, ieskaitot tā uzbūvi, sastāvu un sniegšanas veidu;

2) ietekmi uz citām lietām un precēm, ja paredzams, ka lietu izmantos kopā ar tām;

3) lietas izskatu un marķējumu, uzstādīšanas vai lietošanas noteikumus, likvidēšanas pamācības un citu pakalpojuma sniedzēja sniegto informāciju;

4) personu kategorijas, it īpaši bērnus, kas var tikt apdraudētas.

7.pants. Augstāka drošuma līmeņa iespējamība vai tādu preču vai pakalpojumu pieejamība, kuriem ir zemāks riska līmenis, nevar būt par pamatu tam, lai preci vai pakalpojumu uzskatītu par nedrošu.

8.pants. (1) Ražotāja un pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt patiesu un pilnīgu informāciju par preci vai pakalpojumu (arī brīdinājumus), lai būtu iespējams novērtēt risku, kas saistīts ar preces lietošanu vai pakalpojuma izmantošanu, un veikt piesardzības pasākumus. Brīdināšana neatbrīvo no likumā noteikto pienākumu izpildes un atbildības.

(2) Ražotāja un pakalpojuma sniedzēja pienākums ir veikt visus piesardzības pasākumus preces vai pakalpojuma drošuma garantēšanai, ieskaitot preču vai preču grupas marķēšanu, marķēto preču paraugu pārbaudi, iesniegto sūdzību pārbaudi un citas darbības, ja nepieciešams, arī preču izņemšanu no apgrozības.

(3) Izplatītāja pienākums ir rīkoties ar pienācīgu rūpību, lai sekmētu preču atbilstību vispārīgajām drošuma prasībām. Izplatītājs nedrīkst pārdot, piegādāt vai citādi izplatīt preces, par kurām viņš var secināt vai viņam ir jāsecina, ka tās neatbilst drošuma prasībām, kā arī preces, par kuru drošumu viņam nav pietiekamas informācijas.

(4) Ja ražotājam, pakalpojuma sniedzējam vai izplatītājam kļūst zināms, ka prece vai pakalpojums var būt bīstams personas dzīvībai, veselībai vai mantai, vai videi, viņam ir pienākums nekavējoties:

1) informēt tieši vai ar sabiedrības informācijas līdzekļu starpniecību par nedrošo preci vai pakalpojumu, nedrošās preces vai pakalpojuma trūkumiem un nogādāt to preču trūkumu novēršanas vai šo preču vai lietu iznīcināšanas vietā;

2) veikt nepieciešamos pasākumus nedrošo preču izņemšanai no apgrozības un pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanai;

3) informēt attiecīgās valsts tirgus uzraudzības iestādes. Ražotājs, pakalpojuma sniedzējs vai izplatītājs informē šīs iestādes arī par pasākumiem, kas jau veikti un vēl tiks veikti, lai garantētu preču vai pakalpojumu drošumu vai lai nodrošinātu preču izņemšanu no apgrozības un pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanu.

9.pants. Aizliegts ražot, piedāvāt, pārdot vai citādi izplatīt, importēt un eksportēt tādas preces, kas nav pārtikas produkti, bet kuru forma, smarža, krāsa, izskats, iepakojums, marķējums, tilpums vai izmēri var vedināt personas, it īpaši bērnus, uzskatīt tos par pārtikas produktiem un tāpēc likt tos mutē, sūkāt vai norīt, radot risku dzīvībai vai veselībai — izraisot nosmakšanu, saindēšanos vai gremošanas trakta perforāciju vai aizsprostošanos.

III nodaļa. Preču vai pakalpojumu drošuma kontrole

10.pants. (1) Šā likuma ievērošanas uzraudzību un kontroli īsteno Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un citas valsts uzraudzības un kontroles iestādes, kuru kompetencē ir noteiktu preču vai pakalpojumu tirgus uzraudzība un kontrole (turpmāk — tirgus uzraudzības iestāde), kā arī muitas iestādes un Sanitārā robežinspekcija savas kompetences ietvaros.

(2) Tirgus uzraudzības iestāžu, muitas iestāžu un Sanitārās robežinspekcijas pienākums ir sadarboties un savstarpēji sniegt informāciju par nedrošām precēm vai pakalpojumiem.

11.pants. (1) Tirgus uzraudzības padome ir Ministru kabineta izveidota konsultatīva institūcija, kuras mērķis ir nodrošināt informācijas un viedokļu apmaiņu starp tirgus uzraudzības iestādēm. Tirgus uzraudzības padomes darbu materiāltehniski nodrošina Ekonomikas ministrija.

(2) Tirgus uzraudzības padomes nolikumu un sastāvu apstiprina Ministru kabinets, iekļaujot tajā pa vienam pārstāvim no Ekonomikas ministrijas, Labklājības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Satiksmes ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, noteiktām tirgus uzraudzības iestādēm, Valsts ieņēmumu dienesta Galvenās muitas pārvaldes un Sanitārās robežinspekcijas.

(3) Tirgus uzraudzības padomes galvenās funkcijas ir veicināt:

1) vienotu pieeju tirgus uzraudzībai;

2) sadarbību starp tirgus uzraudzības iestādēm par nedrošām precēm un pakalpojumiem;

3) kompetences sadali starp dažādām tirgus uzraudzības iestādēm, lai nodrošinātu visu preču uzraudzību un novērstu funkciju dublēšanos.

12.pants. (1) Tirgus uzraudzības iestādes kontrolē preču un pakalpojumu atbilstību šā likuma prasībām saskaņā ar uzraudzības un kontroles programmām, kā arī ja ir aizdomas par preces vai pakalpojuma neatbilstību drošuma prasībām vai ja ir saņemta sūdzība.

(2) Tirgus uzraudzības iestāžu amatpersonas, īstenojot šajā likumā paredzēto tirgus uzraudzību un kontroli, savas kompetences ietvaros ir tiesīgas:

1) veikt apgrozībā laisto preču vai pakalpojumu kontroli un uzraudzību;

2) pieprasīt un bez maksas saņemt informāciju, kas nepieciešama preču vai pakalpojumu drošuma novērtēšanai vai tirgus uzraudzības iestādes funkciju izpildes nodrošināšanai;

3) pieprasīt un saņemt preču paraugus un organizēt preces vai pakalpojuma laboratorisku vai cita veida ekspertīzi, lai noteiktu preces vai pakalpojuma atbilstību drošuma prasībām atbilstoši tirgus uzraudzības iestādes direktora (vadītāja) apstiprinātai gada uzraudzības un kontroles programmai vai ja ir aizdomas par preces vai pakalpojuma neatbilstību drošuma prasībām, vai ja ir saņemta sūdzība.

(3) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tirgus uzraudzības iestādes pieprasa un saņem preču paraugus, rīkojas ar tiem pēc laboratoriskās vai cita veida ekspertīzes veikšanas.

13.pants. (1) Tirgus uzraudzības iestādes ir tiesīgas pieņemt šādus lēmumus:

1) aizliegt nedrošu preču vai preču ražošanas partijas piedāvāšanu vai pārdošanu vai nedrošu pakalpojumu sniegšanu;

2) uzdot ražotājam, pakalpojuma sniedzējam vai izplatītājam veikt konkrētus pasākumus preces vai pakalpojuma drošuma garantēšanai;

3) apturēt preču vai preču ražošanas partijas piedāvāšanu vai pārdošanu, vai pakalpojumu sniegšanu līdz:

a) ekspertīzes atzinuma saņemšanai, ja rodas aizdomas par preces vai pakalpojuma neatbilstību drošuma prasībām;

b) šā panta pirmās daļas 2.punktā minēto pasākumu izpildei;

4) pieprasīt nedrošu preču vai preču ražošanas partijas, vai lietu izņemšanu no apgrozības vai iznīcināšanu, vai pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanu;

5) piemērot administratīvo sodu likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Tirgus uzraudzības iestāde lēmumā norāda tā pieņemšanas pamatojumu.

(3) Tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga pieņemt šā panta pirmajā daļā minētos lēmumus arī tad, ja ir pierādījumi, ka prece vai pakalpojums ir bīstams patērētāja dzīvībai vai veselībai (neņemot vērā, ka prece atbilst šā likuma 6.pantā noteiktajām drošuma prasībām vai pakalpojums atbilst šā likuma 7.pantā noteiktajām drošuma prasībām).

14.pants. (1) Tirgus uzraudzības iestādes lēmums ir spēkā no tā pieņemšanas brīža.

(2) Tirgus uzraudzības iestādes lēmumu var pārsūdzēt tiesā mēneša laikā no lēmuma pieņemšanas brīža. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur lēmuma izpildi.

15.pants. (1) Izdevumus par preces vai pakalpojuma laboratorisku vai cita veida ekspertīzi sedz tirgus uzraudzības iestāde.

(2) Ja konstatēts, ka prece vai pakalpojums ir nedrošs, izdevumus par ekspertīzi atlīdzina ražotājs vai pakalpojuma sniedzējs.

(3) Izdevumi atlīdzināmi trīs darbadienu laikā no izdevumus apliecinoša dokumenta saņemšanas dienas. Ja attiecīgā persona atsakās segt izdevumus, tirgus uzraudzības iestāde, kas organizējusi ekspertīzi, izdevumus piedzen likumā noteiktajā kārtībā.

16.pants. (1) Ja tirgus uzraudzības iestāde noskaidro, ka prece vai pakalpojums ir nedrošs, tā, ja nepieciešams, nodrošina sabiedrības informēšanu par nedrošo preci vai pakalpojumu un ar to saistīto risku tieši vai ar sabiedrības informācijas līdzekļu starpniecību.

(2) Ja tirgus uzraudzības iestāde veic šā likuma 13.panta pirmās daļas 1. un 4.punktā minētās darbības, tās pienākums ir nekavējoties informēt Patērētāju tiesību aizsardzības centru, muitas iestādes un Sanitāro robežinspekciju.

Pārejas noteikums

Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojumu sniedzēja atbildību" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1996, 21.nr.).

Par likumprojektu

1. Kādēļ ir vajadzīgs likums?

Pašlaik Latvijā preču un pakalpojumu drošuma jomā spēkā ir likums "Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojumu sniedzēja atbildību" (26.09.1996.). Šis likums būtībā regulē divas dažādas lietas — drošuma prasības un atbildību, tas satur vairākas tiesību normas, kas neatbilst ne citām Latvijas tiesību aktu normām, ne arī Eiropas Savienības direktīvas prasībām, dublē tās vai ir nepilnīgi regulētas.

1999. gada 3. maijā saņemtajā Eiropas Komisijas atzinumā norādīts, ka pašlaik spēkā esošais likums neatbilst Eiropas Savienības direktīvām par vispārējo produktu drošumu (92/59/EEC) un par tādu dalībvalstu likumu tuvināšanu, kas attiecas uz izstrādājumiem, kuri to maldinošā izskata dēļ apdraud patērētāju veselību vai drošību (85/374/EEC, 1999/34/EC), kā arī ieteikts veikt nepieciešamos grozījumus, lai nodrošinātu Latvijas tiesību aktu atbilstību Eiropas Savienības direktīvu prasībām.

Likumprojekts ir izstrādāts, lai nodalītu drošuma prasību un atbildības regulējumu un paredzētu katru atsevišķā likumā.

Likumprojekta mērķis ir panākt drošu, personas dzīvībai, veselībai un mantai, kā arī videi nekaitīgu preču ražošanu, laišanu apgrozībā un pakalpojumu sniegšanu.

Likumprojekts nosaka vispārīgās prasības preču drošumam, ražotāja un izplatītāja pienākumus, kā arī tirgus uzraudzības iestāžu tiesības un pienākumus.

2. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz tautsaimniecības attīstību?

Likumprojekta pieņemšana nodrošinās personas dzīvības, veselības un mantas, kā arī vides aizsardzību no iespējamas nedrošu preču un pakalpojumu ietekmes.

Likumprojektam nav paredzama tieša ietekme uz eksporta attīstību, nodarbinātību, investīciju piesaisti vai apkārtējo vidi.

3. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz valsts budžetu?

Lai nodrošinātu likumprojekta "Preču un pakalpojumu drošuma likums" prasību ievērošanu, Patērētāju tiesību aizsardzības centram tirgus uzraudzības veikšanai nepieciešams papildu finansējums. Papildu finansējums nepieciešams, lai varētu veikt šādas darbības:

— visā Latvijas teritorijā veikt regulāru, periodisku tirgus uzraudzību:

— dokumentu kontroli,

— marķējuma kontroli,

— izlases kārtā ņemt paraugus,

— izskatīt patērētāju sūdzības par nedrošām precēm,

— veikt analīzes izlases kārtā ņemtajiem paraugiem par to atbilstību noteiktajām prasībām,

— veikt analīzes precēm un pakalpojumiem, par kuriem saņemtas patērētāju sūdzības.

Rīgā papildus nepieciešamas 18 štata vietas (var tikt veidotas pakāpeniski). 2001. gadā noteikti nepieciešamas vismaz 10 štata vietas, jo patērētāju tiesību aizsardzības centram tiek uzticēta kontrole pār vairākām jaunām sfērām. Kopā tirgus uzraudzības nodrošināšanai Patērētāju tiesību aizsardzības centram Rīgā nepieciešami Ls 131 434 no valsts budžeta.

• Personāla izmaksas — 2788 x 18 = 50 184 Ls

• Analīzes (minimums) — 3000 x 9 = 27 000 Ls

• Apmācības — 1500 x 9 = 13 500 Ls

• Datortehnikas iegāde — 23 850 Ls

• Pakalpojumu apmaksa (jaunu telpu īre + remonts) — 12 500 Ls

• Komandējumi — 4400 Ls

Lai nodrošinātu tirgus uzraudzību arī pārējā Latvijas teritorijā un veiktu to ar pēc iespējas minimāliem resursiem, ir nepieciešams izveidot Patērētāju tiesību aizsardzības centra reģionālās struktūrvienības vismaz desmit citās Latvijas pilsētās. Katrā reģionālajā struktūrvienībā nepieciešamas vismaz divas štata vienības. Reģionālo struktūrvienību izveidei no valsts budžeta nepieciešams 123 190 latu:

• Personāla izmaksas (10 pilsētas, katrā 2 cilvēki) — 55 760 Ls

• Komandējumi — 5400 Ls

• Pakalpojumu apmaksa — 30 780 Ls (t. sk. vienreizējas izmaksas telpu remontam 19 500 Ls)

• Materiālās izmaksas — 4400 Ls

• Apmācības — 3000 Ls

• Kapitālie izdevumi — 23 850 Ls

Kopā Rīgā un reģionos Patērētāju tiesību aizsardzības centram tirgus uzraudzības veikšanai nepieciešams Ls 254 624.

4. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu, un vai nepieciešami grozījumi citos normatīvajos aktos?

Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudēs likums "Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojumu sniedzēja atbildību" (26.09.1996.). Preču un pakalpojumu drošumu regulēs likums "Preču un pakalpojumu drošuma likums", bet atbildību par kaitējumu, kas nodarīts personas dzīvībai, veselībai vai mantai preces vai pakalpojuma trūkumu dēļ, likums "Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem". Likumprojekts "Preču un pakalpojumu drošuma likums" pieņemams vienlaicīgi ar likumprojektu "Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem".

5. Vai likumprojekts atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām?

Likumprojektā iestrādāta Eiropas Padomes 1992. gada 29. jūnija direktīva (92/59/EEC) par vispārējo produktu drošumu un 1987. gada 25. jūnija Eiropas Padomes direktīva (87/357/EEC) par tādu dalībvalstu likumu tuvināšanu, kas attiecas uz izstrādājumiem, kuri to maldinošā izskata dēļ apdraud patērētāju veselību vai drošību.

6. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Likuma izpildi nodrošinās Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un citas valsts uzraudzības un kontroles iestādes, kuru kompetencē ir noteiktu preču vai pakalpojumu tirgus uzraudzība un kontrole, — Valsts sanitārā inspekcija, Valsts farmācijas inspekcija, kā arī muitas iestādes un Sanitārā robežinspekcija savas kompetences ietvaros.

Likuma izpildei nepieciešams veikt preču un pakalpojumu tirgus uzraudzību, pārbaudīt nepieciešamo dokumentu esamību un atbilstību, ņemt paraugus, veikt analīzes, izskatīt patērētāju sūdzības un veikt nepieciešamās pārbaudes, lai nepieļautu nedrošu, dzīvībai, veselībai vai mantai, kā arī videi bīstamu preču tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu.

Ekonomikas ministrs V.Makarovs