— Latvijas Okupācijas muzejā

Domāju, šis oriģinālais dokuments varētu būt dzīva liecība tam, ka Kārlis Ulmanis bijis Vorošilovskā. Un ne Goros, ne Pēterburgā, ne kādās citās pilsētās, kur mēs esam kādreiz ļoti intensīvi meklējuši un šie meklējumi nav attaisnojušies. Es gribu, lai jūs izmantotu arī šo oriģinālu — tādā veidā, lai tas sniegtu cilvēkiem daudz plašāku ieskatu par tā laika notikumiem. Šis oriģināls ir arī vērtīgs pats par sevi, jo ienes mazliet vairāk skaidrības par to, kas noticis ar Kārli Ulmani.

Es gribu jums atstāt arī aploksni. Šeit ir rakstījis jau šodienas Krievijas Federatīvais drošības dienests, centrālais, ar attiecīgiem parakstiem. Tā ir liecība, ka Krievija šos mums vērtīgos dokumentus, kaut vai lēnām, negribot, tomēr atgriež pamazām atpakaļ.

Es ļoti ceru, ka manas aktīvās darbības rezultātā man izdosies turpināt sarunas ar Krieviju ne tikai par politiskiem jautājumiem, bet arī par šiem humanitārajiem jautājumiem, un ar laiku Krievija mums atbildēs un sniegs informāciju par mūsu cilvēku atrašanās vietām un par to, kas ar viņiem noticis.

Valsts prezidents pasniedza vērtīgos dokumentus Latvijas Okupācijas muzeja izpilddirektorei Annai Zoldnerei un pēc tam atbildēja uz žurnālistu jautājumiem:

— Prezidenta kungs, vai jums ir informācija, cik un kādas ārzemju oficiālās delegācijas apmeklējušas šo muzeju?

— Man ir tāda informācija, ka oficiālās delegācijas muzeju ir apmeklējušas ļoti reti. Es ļoti ceru, ka šodien muzeja vadība šo manu informāciju palabos. Jautājums nav par interesi vai neinteresi — tas ir mūsu, latviešu jautājums. Cik mēs spēsim parādīt sevi, savu vēsturi un cik mēs paši sevi cienīsim. Ar savu pagātni, domājot par nākotni. Un, ja mūsu valsts varas iestādes, ieskaitot prezidentu, nerūpēsies un nedos iespēju šai vietā tikties ar cilvēkiem no citām valstīm, tad, es domāju, šīs intereses vienkārši nebūs.

— Kāds ir jūsu viedoklis — vai Latvijas plašsaziņas līdzekļi pietiekami informē par šo muzeju? Kādi ir jūsu ieteikumi?

— Informācijas ir pamaz. Bet šeit ir divas puses. Es domāju, muzeja darbiniekiem biežāk jāuzstājas ar savām publikācijām. Bet presei, masu medijiem tomēr ir jābūt savas zemes patriotiem.

Manuprāt, valdībai ir jāizskata jautājums, vai pietiek līdzekļu šī muzeja uzturēšanai, paplašināšanai un pārvietošanai citās telpās, par ko tiek runāts. Man liekas, tas ir viss, kas vajadzīgs. Pārējo tauta ar savu atbalstu un savu nostāju atbalstīs.

— Prezidenta kungs, pēdējā laikā ļoti aktualizējies jautājums par leģionāru svinībām, atceres dienu. Tā arī ir daļa no mūsu okupācijas. Jūs esat izteicies, ka pieprasīsit informāciju par šo dienu.

— Informācijas par šo dienu man nav. Bet es domāju, šīs dienas Latvijā jau notikušas vismaz sešus gadus. Un mums šeit jāvadās tikai no tiesiskajiem principiem: vai runa ir par tām SS vienībām vai dalībniekiem, kuri piedalījušies cilvēku slepkavošanā vai vardarbīgās akcijās. Ja mūsu tiesiskā sistēma ir kopumā reabilitējusi cilvēkus, kuri nav piedalījušies nekādos asinsdarbos, tad šie cilvēki ir tiesīgi pulcēties, atzīmēt, atcerēties savus cīņu biedrus. Un arī atcerēties tos vēsturiskos procesus, kas gājuši pāri Latvijai. Protams, ja mūsu valstī ir noziedznieki, ja tiesiskās institūcijas to konstatē un var to pierādīt, tad šie noziedznieki jāsauc pie atbildības. Tāda ir mana nostāja. Šeit nevar būt kaut kāda vispārīga nostāja: neļausim neko darīt, neko rīkot, pulcēties un runāt... Jo mēs zinām, cik ļoti dažāds liktenis ir bijis latviešiem šajos laikos un ar kādiem spēkiem un kādā ceļā viņi nokļuvuši tajā vai citā pusē, tajās vai citās karaspēka daļās. Jautājums ir — vai šie cilvēki ir šajās armijās dienējuši, liktens un varas spiesti, vai arī viņi ir piedalījušies noziedzīgās operācijās. Ja ir runa par pēdējo, tad šie cilvēki ir sodāmi. Visu pārējo drīzāk ir jāmēģina izprast, piedot un arī atcerēties.

— Aplūkojot Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīciju, skaidri redzams, ka genocīdā pret latviešu tautu piedalījušies dažādu tautu pārstāvji: gan krievi, gan paši latvieši, gan ebreji un citi.Vai tagad, kad tik aktīvi izskanējusi prasība meklēt Latvijā kara noziedzniekus, kas eventuāli piedalījušies genocīdā pret ebreju tautu, nebūtu vietā lūgt — draudzīgas starpvalstu sadarbības kontekstā — lūgt attiecīgās Izraēlas valsts institūcijas papētīt, vai viņu valstī nedzīvo personas, kas piedalījušās genocīdā pret latviešu tautu?

— Visas nelaimes vienmēr ceļas no salīdzināšanas. Katrs jautājums ir jāskata atsevišķi. Es nedomāju un neuzskatu, ka jautājumā par genocīdu pret latviešiem mums būtu jāskatās no nacionālajām pozīcijām. Ka latviešus mocījuši, izsūtījuši krievi, ebreji, ukraiņi, baltkrievi vai kādas citas nacionalitātes. Genocīds pret latviešiem ir bijis noteiktas varas realizēts. Un šīs noteiktās varas ietvaros mums arī jāprasa atbildība un jāmeklē izziņas. Jāmeklē pamatojumi. Jāmeklē noziedznieki, kas to izdarījuši.

Mēs jau šo to esam darījuši. Mēs esam tiesājuši Noviku. Es personīgi esmu devis liecības par Šustinu. Un es ceru, ka latvieši, kas pārdzīvojuši šos laikus, arī aktīvāk piedalīsies izmeklēšanas procesos, mūsu prokuratūras vadīti. Un, savācot šo informāciju, mēs varēsim vērsties pret noteiktu varas ideoloģiju, pret varas institūcijām. Es esmu kategoriski pret, lai šo jautājumu izskatītu pēc principa "nācija pret nāciju".

Ir cits jautājums. Mēs esam līdzatbildīgi par to, ko darījuši latvieši. Bet mēs nevaram skatīties nacionālā griezumā uz to, kas nodarīts latviešiem. Tas varētu novest pie neobjektīva skatījuma un pie nacionālo jautājumu saasināšanās, kas nebūt nav Latvijas mērķis. Bet tas ir sāpīgs jautājums.

Pēc tam Valsts prezidents plašākā sarunā ar Latvijas Okupācijas muzeja darbiniekiem pārsprieda muzeja darba aktualitātes un nākotnes perspektīvas. "Būtībā šis ir jautājums par mūsu izdzīvošanu," G.Ulmanis teica muzeja darbiniekiem. "Ja, nedod Dievs, mūsu zemei atkal ies pāri kāda sveša vara — vai mēs atkal skriesim pakaļ vieniem un otriem un pēc tam atkal taisnosimies? Es gribu, lai jūsu muzejs vispirms būtu gatavs parādīt šo mūsu tautas traģisko vēsturi."

"Latvijas Vēstneša" pārstāvim bija saruna ar Okupācijas muzeja izglītības programmas vadītāju Dagniju Staško un šīs programmas padomnieku Valteru Nollendorfu. Pēc viņu informācijas, pērn muzeju apmeklējuši 11 600 cilvēku. Apmēram puse no tiem — ārzemnieki. Taču, diemžēl, šo ārvalstu viesu vidū nav bijušas ārvalstu oficiālās delegācijas — muzejs pagaidām vēl nav iekļauts oficiāli apmeklējamo objektu sarakstā.

Dagnija Staško uzsvēra, ka muzejs izvērsis plašu audzināšanas darbu skolās, skolēnu apmeklējumi ir Okupācijas muzeja ikdiena. Dagnija Staško un Valters Nollendorfs uzsvēra, ka muzeja fonds ir kategoriski pret Latvijas okupācijas muzeja pārvietošanu uz citu Rīgas vietu. Tam jābūt Vecrīgā — centrā, viegli pieejamam gan pašmāju ļaudīm, gan ārzemju viesiem.

Muzeja pārstāvji arī uzskata, ka pašreizējās muzeja telpas — bijušajā Latviešu sarkano strēlnieku muzeja ēkā — ir vispiemērotākās. "Mēs gribam, lai Okupācijas muzejs atrastos tieši okupācijas laika celtnē," uzsvēra Valters Nollendorfs, " tas ir dziļi simboliski." Viņš arī izteica viedokli, ka pēc Melngalvju nama atjaunošanas muzeja ēka vairs nerada tik lielu disharmoniju ar pārējo Vecrīgas apbūvi. Muzeju gan vajadzētu paplašināt, taču telpu pārbūves vai maiņas dēļ nedrīkst pārtrūkt muzeja darbība, īpaši izglītības programmas kontinuitāte.

Jānis Ūdris,

"LV" nozares redaktors

— sarunā

ar Lietuvas vēstnieku

Vakar, 5.februārī, Valsts prezidents Guntis Ulmanis tikās ar Lietuvas Republikas vēstnieku Latvijā Rimantu Karaziju. Vēstnieks nodeva Latvijas prezidentam bijušā Lietuvas prezidenta Aļģirda Brazauska vēstuli, kurā izteikta pateicība par sekmīgo sadarbību viņa prezidentūras laikā. Vēstulē A.Brazausks pauž pārliecību, ka Latvija un Lietuva turpinās ciešu sadarbību ceļā uz dalību ES un NATO, vienotās Baltijas ekonomiskās telpas izveidošanā un kopēju aizsardzības un drošības projektu īstenošanā.

Valsts prezidents augstu novērtēja A.Brazauska personisko ieguldījumu Latvijas un Lietuvas attiecību veidošanā. G.Ulmanis ar gandarījumu minēja arī neseno jaunievēlētā Lietuvas prezidenta Valda Adamkus vizīti Latvijā. R.Karazija pastāstīja G.Ulmanim par jaunā Lietuvas prezidenta inaugurācijas ceremoniju, kas tautā guvusi lielu atsaucību.

Tikšanās laikā pārrunātas arī abu valstu divpusējās attiecības. Vēstnieks pauda bažas par Latvijā dzīvojošo lietuviešu stāvokli, atzīmējot, ka no vairāk nekā 35 tūkstošiem lietuviešu, kuri dzīvo Latvijā, tikai apmēram 12 tūkstošiem ir Latvijas pilsonība. Vēstnieks pauda cerību, ka tiks paātrināts darbs pie starpvalstu vienošanās par politiski represēto personu statusa noteikšanu Baltijas valstīs šo valstu pilsoņiem. Valsts prezidents uzsvēra, ka šo jautājumu risināšana ir ļoti svarīga.

Valsts prezidenta preses dienests