Atgādnes. atceres

Par Oskara Kalpaka stingro nacionālo stāju politiski sarežģītajā laikā liecina viņa vēstulē apsardzības ministram J.Zālītim sacītais: "Pagaidu valdību mēs aizstāvēsim līdz pēdējai asins pilei. Ministru pārmainīšanu var darīt tikai Min. Prezid. Ulmanis." Šās rindas rakstītas 1919. gada 24.februārī Rudbāržu muižā frontes priekšlīnijā — nedēļu pirms 3.marta triecienuzbrukuma sākuma un desmit dienas pirms pulkveža nāves.

Oskars Kalpaks apbedīts 1919.gada 11.martā Liepājas Ziemeļu kapsētā. Šīs bēres, uz kurām bija ieradušies tūkstošiem cilvēku, izvērtās par nepieredzētu un saviļņojošu latviskās gribas un apņēmības demonstrējumu toreizējos vācu un lielinieku varas tīkojumu apstākļos. Pēc Dienvidvidzemes atbrīvošanas no lieliniekiem 1919.gada rudenī O.Kalpaka mirstīgās atliekas pārveda uz viņa dzimto pusi un 1919.gada 18.septembrī guldīja Visagala kapsētā. Vēlāk tur tika uzstādīts tēlnieku K.Zāles un A. Dzirkaļa veidotais piemineklis, kas darināts no tā paša laukakmens, uz kura O.Kalpaks bērnībā mēdzis sēdēt. Piemineklis O.Kalpakam uzcelts arī viņa nāves vietā pie "Airītēm", tagadējā Saldus rajona Zirņu kapsētā. Tāpat Liepājā, Ziemeļu kapos, pie pulkveža apbedījuma vietas novietots piemiņas akmens ar uzrakstu, kas padomjlaikā bija nopostīts, bet, atmodai sākoties, atjaunots agrākajā izskatā.

Šodien Oskara Kalpaka piemiņai veltīti svinīgie pasākumi notiks gan Visagala kapos Indrānu pagastā, gan Zirņu pagasta "Airītēs", kur piedalīsies arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Pieminot Oskaru Kalpaku, šeit publicējam nedaudz saīsinātā veidā, bet, nemainot toreizējo rakstību, viņa cīņubiedra pulkveža Augusta Apsīša atmiņas, kas ievietotas 1938.gadā izdotajā grāmatā "Latvju varoņu gaitas". A.Apsītis 1919. gada sākumā virsleitnanta pakāpē dienēja Virsnieku jeb Instruktoru rotā, ko 1919.gada 29. janvārī pārdēvēja par Pirmo Latvijas neatkarības rotu.

Mintauts Ducmanis,

"LV" nozares redaktors

Pulkveža Kalpaka piemiņai

Gads pēc gada aiziet mūžībā. Arvienu tālākas paliek atmiņas par pagājušo varoņlaikmetu, par 1918./1919. gada cīņām, uzvarām un zaudējumiem. Šis laiks bija lielu notikumu, liela posta un ciešanu pilns, bet šajā laikmetā mēs redzam arī daudz pašuzupurēšanās un daudz ideālisma. Šādus laikmetus tautas pārdzīvo reti, jo — šādos laikmetos izšķi®as tautas likteņi. Arī mūsu tautas liktenis izšķīrās 1918./1919. gadā, un tamdēļ mums savās atmiņās biežāk jāpakavējas šā laika notikumos un jāpiemin tā laika izcilās personības, lai smeltos spēkus un mācītos nākotnei. Tā laika ideālos mēs varam saskatīt nākotnes mērķus un uzdevumus.

Atceroties, kā tas bija 1918./19. gadā, tīri negribas ticēt, no kā mēs sākām. Pagaidu valdības galva, tagadējais Valsts prezidents uzņēmās radīt valsti no nekā... Valdības rīcībā nebija ne armijas, nedz naudas — zeme pilna ienaidnieku. Divas naidīgas varas laupa, slepkavo, posta zemi un nepieļauj valsts radīšanas darbu. Zeme izpostīta — visur trūkums un nabadzība, trešā daļa tautas klīst bēgļu gaitās.

Neskatoties uz visu to, mūsu prezidentam bija tikdaudz drosmes, gribas un ticības sev un savai tautai, ka viņš neapstājās nekādu grūtību un šķēršļu priekšā. K.Ulmaņa bezgalīgā enerģija un optimisms pārvarēja šķērsli pēc šķēršļa. Savu gribu un optimismu viņš prata iedvest visiem, kas bija ap viņu.

Armijas radīšanas darbu un veidošanu prezidents uzticēja vīriem, kas bija viņam garā līdzīgi. Viņš nebaidījās uzsākt cīņu par valsts atbrīvošanu no naidīgām varām, lai gan viņam sekoja tikai daži simti jaunekļu. Lielākā daļa no tiem bija studenti un skolnieki, ka®a dienestam un ka®am nesagatavoti, neapmācīti, ļoti trūcīgi apbruņoti un apģērbti. Bet prezidents zināja, ka šo jaunekļu vadība nodota drošās rokās; viņš zināja, ka šo jaunekļu morālais spēks ir liels un nesalaužams.

10 gadu vecumā Kalpaks iesāk savas skolas gaitas. Mazais Oskars ļoti vērīgs un apdāvināts zēns — skolā viņš ir pirmais. Pēc pagasta skolas beigšanas viņš iestājas Lubānas ministrijas skolā, ku®u nobeidz 3 gados. 16 gadu vecais jauneklis sapņo par tālāku izglītību, bet tēva līdzekļi to neatļauj. Oskars ar to neapmierinās, bet turpina izglītību pašmācības ceļā. 3 gadus viņš bez atpūtas mācās. Tēva brālis tam dod padomu iestāties ka®a dienestā. Kalpaks paklausa un dodas uz Pliskavu turēt savvaļnieka pārbaudījumus. Viņš iztur pārbaudījumus un iestājas krievu armijā. Nobeidz ka®a skolu, uzsāk virsnieka gaitas. Šeit viņš parāda izcilas spējas. Ar savu apzinīgo darbu viņš aizrauj arī citus. Par varonību ka®a laikā viņu apbalvo vairākiem ordeņiem. Izbeidzoties pasaules ka®am, Kalpaks nemeklē laimi svešumā, jo viņa sirds un prāts nesas uz dzimteni. Tēva mājās viņš nonāk 1918. gadā, bet ilgi te nepaliek, jo pienākums to sauc stāties jaunās Latvijas cīnītāju rindās. Apsardzības ministrs uzdod viņam pirmo saformēto rotu vadību.

2. janvārī pulkvedis Kalpaks ierodas Annas ielā 2, kur novietota Virsnieku un instruktoru rezerves rota. Viņa izturēšanās un personība iedveš cienību un uzticību.

Pēdējās dienās Rīgā pulkvedis Kalpaks parādīja tādu pašsavaldīšanos un mieru, par ko tiešām var brīnīties. Šī savaldīšanās un miers pārgāja uz visiem, kas to redzēja. Nopietnus rīkojumus, pēc labas pārdomas, viņš dod smaidot, nosvērtā, mierīgā balsī. Un tik skaidri un pārliecinoši ir viņa rīkojumi, ka izpildītājiem radās pārliecība: tie viegli izpildāmi.

3. janvā®a rītā pie Rīgas tiltiem kā pirmā ierodas Virsnieku rezerves rota. Ātri ap rotu salasās krietns pulks komūnistu aģentu un kūda pūli. Birst lamu vārdi un zaimi, dažs straujš jauneklis nenociešas un tve® šauteni, bet — mierinošs vadoņa vārds un žests, un straujais ka®avīrs nomierinas.

Kad visas vienības ieradušās, kolonna uzsāk kopēju gājienu, bet pēc dažiem kilometriem nāk pavēle apstāties. Pulkvedis Kalpaks iet gar rotām, viņa vērīgais skats slīd pāri ka®avīriem; un klusi, bet visiem dzirdami viņš teic: "Daudz nav jūsu palicis, bet turēsimies kopā!" Un tiešām, tikai daži vēl atstāja savas rotas, bet pēc neilga laika ka®otāju skaits sāka atkal augt.

Kalpakiešiem pēc Rīgas atstāšanas nācās pārciest smagus pārbaudījumus, bet pulkvedis Kalpaks vienmēr bija par piemēru citiem. Arvienu mierīgs, nosvērts un nekad nenoguris, viņš soļoja sava bataljona priekšgalā spieķi rokā, no ku®a nešķirās arī kaujā. Vienmēr viņš dalījās g®ūtībās, pēc gājieniem pats pārbaudīja sargposteņu modrību un nekad nedevās atpūtā, pirms nebija novietoti visi tam padotie ka®avīri.

Pulkvedis Kalpaks bija samērā mazrunīgs, bet kad tas runāja, katrs vārds bija pārdomāts. Savas domas un rīkojumus viņš izteica vienkāršiem vārdiem, bet nepārprotami skaidri.

1919. g. 29. janvārī, Skrundas kaujas laikā, pulkvedis Kalpaks rādīja saviem padotiem savaldīšanās un drošsirdības piemēru. Virsnieku rotai bija jāuzbrūk pa atklātu sniega lauku, ku®u ienaidnieks apšaudīja ložmetējiem. Pulkvedis Kalpaks, kopā ar rotas komandieri — kapteini Balodi — tagadējo ka®a ministri, — spieķi rokā staigāja gar ķēdi, norādot mērķus šaušanai un pamudinot ka®avīrus. Kad ienaidnieks ar ložmetēju sāka šaut tieši uz Kalpaku, — viņš nenogulās, bet nometās uz ceļa, kopā ar rotas komandieri un ziņnešiem. Šinī laikā pie viņa pienāca leitnants Mālītis ar ziņojumu no pirmā vada. Pulkvedis Kalpaks piecēlās kājās un, pieliekot roku pie cepures, noklausījās ltn. Mālīša mutisko ziņojumu. Tā parādīdams bezbailību, viņš iedrošināja savus ka®avīrus. Un tāpēc nav brīnums, ka Kalpaka bataljons mums devis tik daudz varoņu, no ku®iem vēl daudzi atrodas armijas rindās.

Ar ko izskaidrojama pulkveža Kalpaka drošsirdība? — Viņš pats kādreiz izteicās, ka Dievs esot izlēmis katra likteni, un neviens pats sevi neglābšot no nāves. Tā tad dziļa reliģiųzitāte, — liela pienākuma apziņa un ārkārtīgi liela savaldīšanās lika viņam būt par drošsirdības un varonības piemēru. Viņš zināja, ka viņam padotais nelielais ka®otāju skaits var uzvarēt tikai ar savu gara spēku, varonību, tāpēc viņš visur ir par priekšzīmi, lai visus padotos ka®avīrus padarītu par drošsirdīgiem un varonīgiem. Un tas viņam arī pilnā mērā izdevās. Vēl viens gadījums, kas viņu raksturo no citas puses.

1919. g. februārī pulkvedis Kalpaks ieradās Tāšu–Padures muižā, lai tur iepazītos ar jaunas rotas formēšanu. Toreiz ka®avīri bija tērpti, kā katrs nāca no savām mājām, jo valstij nebij ietērpu, ko ka®avīriem dot. Pulkvedis, staigājot caur rotu, apstājās pie kāda ka®avīra un īsu laiku sarunājās. Kad vēlāk viņam paskaidroja, ka tas ir krievu armijas instruktors, pulkvedis atbild, ka viņš to jau nojautis un tāpēc ieteica man šo instruktoru iecelt par rotas seržantu: "Tas jums būs labs instruktors." Un tiešām, vēlāk izrādījās, ka tas bija priekšzīmīgs rotas virsseržants. Pēc īsas un paviršas sarunas, nemaz iepriekš nezinot, ka tas ir instruktors, viņš tik pareizi prata novērtēt cilvēku. Šis gadījums liecina par pulkveža Kalpaka ļoti labām cilvēku pazīšanas spējām. Un tiešām, savā pēdējā pavēlē pirms nāves viņš par savu vietnieku izraudzīja kapteini Balodi.

Pulkvedim Kalpakam piemita visas liela vadoņa un īsta latvju ka®avīra īpašības. Ar savu stipro, viengabalaino personību viņš veidoja un vadīja visus, kas bija ap viņu, uz vienu mērķi — brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Pulkvedis Kalpaks ar savu piemēru ievadīja laikmetu, ku®š vēsturē ierakstīts neizdzēšamiem, ugunīgiem burtiem. Viņš ir liela personība, tā kā pat latvju tautas sīvākais pretinieks, grāfs fon der Golcs saka par pulkvedi Kalpaku: "Priekšzīmīgs vīrs un vesela personība."

Neaptve®ami liels ir Kalpaka mūža darbs, un apbrīnojami liela ir viņa ticība latvju tautai. Viņa cēlais un lielais gars, kamēr tik pastāvēs latvju tauta, valdīs par latvju sirdīm, jo ar savu dzīvi un darbu viņš cēlis sev nemirstīgu pieminekli, un viņa vārds būs mūžam pieminēts dziļā cienībā un pateicībā.

Visagala kapsētā pie Oskaram Kalpakam veltītā pieminekļa tā atklāšanas reizē

Visagalā Latvijas valsts augstākās amatpersonas divdesmito gadu beigās

Piemineklis Oskaram Kalpakam Airītēs 1990.gadā

Latvijas brīvvalsts laikā bruņoto spēku pirmā virspavēlnieka piemiņas vieta allaž bija uzposta un tautā svēta.

Pie Oskara Kalpaka pieminekļa Airītēs 1936.gadā

Pēc Oskara Kalpaka bojāejas 1919.gada 6.martā, komandiera mirstīgās atliekas savu pirmo atdusas vietu atrada Liepājā. Arī pēc pārbedīšanas tur palika piemiņas plāksne, kas tika sapostīta komunistu varas gados. 1989.gada fotouzņēmums;

atjaunotā piemiņas plāksne Oskaram Kalpakam Liepājas Ziemeļu kapos 1991.gadā

Piemiņas plāksne Oskaram Kalpakam atrodama arī Amerikas kontinentā Katskiļu kapos

Foto: Māris Locs un no Māra Loca arhīva