Gaļina Kaņejeva, Ekonomikas ministrijas Investīciju departamenta direktore, —"Latvijas Vēstnesim"

Rūpējoties par labvēlīgu investīciju vidi uzņēmējdarbībai Latvijā

Gaļina Kaņejeva

Vārds "investīcija" tulkojumā no latīņu valodas vārda "investire" nozīmē "ietērpt", un ar to saprot ilgāka termiņa kapitālieguldījumu kādā uzņēmumā, kā arī vērtspapīros, dalības maksā utt., lai gūtu ienākumus no ieguldītā kapitāla. Šādu termina "investīcija" skaidrojumu varam lasīt Ēvalda Vēciņa grāmatā "Naudas lietas".

Latvijas Republikas Valsts statistikas komiteja savā darbībā ar vārdu "investīcija" saprot kopējā kapitāla veidošanai ieguldītos līdzekļus, ietverot materiālos līdzekļus, kas veidojušies ražošanas procesa rezultātā (celtnes, ēkas, iekārtas un aprīkojums, ilggadīgie stādījumi), nemateriālos līdzekļus (pētījumu izmaksas, datorprogrammas, mākslas darbi u.c.), uzlabojumus neražotajiem nefinansu līdzekļiem (zemes ielabošana, meliorācija), kā arī izmaiņas izejvielu un materiālu krājumos, gatavās produkcijas un nepabeigtās ražošanas izmaiņas, līdzekļu izlietojumu vērtslietu iegādei.

Ekonomikas ministrijas Investīciju departamenta direktore Gaļina Kaņejeva sarunu par investīcijām un to nozīmi tautsaimniecības attīstībā sāk šādi:

— Investīcija ir jebkāda veida — naudas, vērtspapīru, mantiskais — ieguldījums pamatkapitālā ar mērķi radīt ko jaunu vai jau radīto uzlabot. No ekonomiskā viedokļa investīcijas ir ieguldījumi, lai uzturētu kapitālu vai arī to pavairotu. Kapitāls vispārīgā nozīmē ir naudas līdzekļi, cilvēku resursi, materiālās lietas — kā cilvēku, tās dabas radītās, ar ko ekonomikas subjekti var brīvi rīkoties, vairojot savas materiālās un garīgās vērtības.

Savukārt investīciju programmās par investīciju sauc ieguldījumu kopējā kapitāla veidošanā ar mērķi uzlabot funkciju realizāciju un radīt jaunu papildu vērtību valsts ieņēmumos. Tas ir gan iekšzemes kopprodukta pieaugums, gan arī budžeta pieaugums. Tā mūsu izpratnē ir investīcija, un investīcija pēc būtības ir darbības veids.

— Kas var būt investīciju avoti?

— Investīciju avoti var būt gan finansiāli, gan nefinansiāli. No makroekonomiskā viedokļa investīcijas ir ieguldījumi reālā kapitālā jeb nefinansu aktīvos. Tās tad arī sauc par nefinansu investīcijām. Bez nefinansu investīcijām pastāv arī jēdziens: finansu investīcijas. Tie ir ieguldījumi finansu aktīvos. Abu investīciju veidiem ir viens mērķis — gūt peļņu. Tātad — var strādāt nauda un vērtspapīri (finansu), un var strādāt īpašumi, ierīces utt. (nefinansu). Nefinansu līdzekļi ir investīcijas tajā gadījumā, ja lietas ne tikai mainījušas savu īpašnieku, bet tās rada jaunu pievienoto vērtību.

Finansu investīcijas ir finansu līdzekļi: valstī esošā nauda (privātā, budžeta un aizņemtā) un vērtspapīri, kā arī ārvalstu nauda un vērtspapīri caur bankām, fondiem un citām institūcijām, kas strādā finansu tirgū. Finansu tirgi sastāv no vairākiem daudzveidīgiem kanāliem, pa kuriem naudas līdzekļi pārplūst no uzkrājumu īpašnieka pie nefinansu investora.

— Kādos gadījumos ēkās, būvēs, ierīcēs, iekārtās un tamlīdzīgās lietās ieguldītie līdzekļi kļūst par investīcijām?

— Tajos gadījumos, ja tiek pievienota jaunradīta vērtība, kura nes finansiālu, ekonomisku un sociālu labumu. Ja es iesaistos uzņēmumā ar savu mantisko ieguldījumu, piemēram, datoru, tas vēl nenozīmē, ka šis dators ir investīcija. Taču, ja ar šī datora palīdzību radītais intelektuālais produkts ir palielinājis uzņēmuma peļņu, tiek radīta jauna vērtība un vairojas uzņēmuma ienākumi, tad šī datora vērtība ir uzskatāma par investīciju.

Piemēram, pašvaldība savas jaunās katlumājas celtniecībai emitē vērtspapīrus, kurus nopērk vietējie iedzīvotāji. Šie vērtspapīri kā aizņēmums no iedzīvotājiem caur uzceltās katlumājas darbību kļūst par investīciju. Iedzīvotāji saņem uzlabotas kvalitātes pakalpojumu par lētāku samaksu.

— Vai var novērtēt finansiālo, ekonomisko un sociālo ieguvumu?

— To var novērtēt, un tas ir jādara, lai uzzinātu, kāds ir bijis izdevumu un ieguvumu samērs, kādu labumu šīs investīcijas ir nesušas. Var būt tiešais un netiešais efekts no investīcijām, un abi ir izrēķināmi.

Tiešais efekts ir tad, ja, piemēram, jaunuzceltajā katlumājā ieguldītie līdzekļi ļauj sniegt klientiem tādu pašu vai efektīvāku pakalpojumu . Klienti turpina maksāt pēc tādiem pašiem vai zemākiem tarifiem nekā līdz šim, bet siltuma ražošanas izmaksas, pateicoties jaunajām iekārtām, ir kļuvušas mazākas. Šajā gadījumā ļoti vienkārši var aprēķināt ekonomijas efektivitāti, ko rāda iekšējās atmaksāšanās koeficients, un to arī var uzskatīt par atdevi no investīcijām.

Netiešajam investīciju efektam labs būtu šāds piemērs: tiek izveidota jauna izglītības sistēma, kurā skolēnus apmāca ar datoriem. Šajā gadījumā jāsalīdzina apmācības sistēmas rezultāts, kurā ar mācību grāmatu palīdzību priekšmetu pasniedz skolotājs, un datorizētā apmācības sistēma — cik ilgā laikā būs apgūtas zināšanas. Un iegūtā salīdzinājuma rezultāti būs investīciju radītais netiešais efekts.

— Vai Latvijā tiek rēķināta investīciju efektivitāte?

— Aprēķināt investīciju efektivitāti šobrīd ir sarežģīti, tāpat arī izvērtēt investīciju dinamiku, jo trūkst datu un vienotas uzskaites. Datus par investīcijām var sākt vērtēt un salīdzināt tikai no 1997. gada. Kādēļ? Tādēļ, ka valstī no 1990. līdz 1994. gadam šāda veida uzskaites tikpat kā nebija. Statistiskās uzskaites sistēma pilnveidojās 1995. un 1996. gadā, un tikai no 1997. gada var sākt runāt par nopietnām analīzēm, kuras veiktas līdzīgi starptautiskajām metodēm tiešā un netiešā efekta aprēķināšanai no ieguldījuma. Protams, līdz attīstīto valstu datu aprēķināšanas līmenim mēs vēl nespējam tikt, bet šobrīd mums vismaz ir tā sauktā atpakaļsaite un mēs zinām, cik daudz līdzekļu investīcijām tiek tērēts un kas tā rezultātā iegūts.

Cerams, pēc gadiem trim četriem mēs jau varēsim analizēt investīciju dinamiku Latvijā.

— Kādi ir kritēriji projekta iekļaušanai valsts investīciju programmā?

— Šobrīd investīcijām ir divējāda pieeja. Viena ir tāda, ka tiek vērtēti projekti ar lielāko ekonomisko un finansiālo efektivitāti — cik īsā laikā ieguldītie līdzekļi atmaksāsies. Bet otra — citādāka — pieeja ir sociālās sfēras projektiem ar netiešo efektivitāti: izglītībai, medicīnai, aizsardzībai u.c. Šiem projektiem efektivitāte netiek rēķināta, jo Latvijā trūkst speciālistu, kas prastu netiešo efektivitāti aprēķināt, turklāt sociālajā sfērā atmaksāšanās būs ne ātrāk kā pēc 10 — 20 gadiem. Taču, neraugoties uz to, šie valdības kompetences sociālie projekti jebkurā gadījumā ir jāfinansē.

Protams, investīciju sfērā jārunā arī par nepamatotiem politiskajiem lēmumiem. Šie lēmumi nebalstās uz ieguldījumu efektivitātes aprēķiniem, tiem nav attīstības stratēģijas. Tieši ar šiem politiskajiem lēmumiem, ar politiski nolemtajām investīcijām ir visgrūtāk. Piemēram, bija politisks lēmums palielināt investīcijas aizsardzības sektorā, un pamatojums bija: mums jāiestājas NATO, tādēļ arī mums jāpalielina izdevumi. Taču nekādi ekonomiski aprēķini šai tēzei nesekoja.

— Kādēļ politiķi nerēķinās ar budžeta iespējām?

— Tas varbūt ir tādēļ, ka viņi ir profesionāļi katrs savā nozarē un ļoti maz ir ekonomistu un finansistu. Turklāt politiķiem lēmējtiesības ir ļoti īsu laiku, un tajā brīdī, kad viņi ir iedziļinājušies tautsaimniecības dažādās nozarēs un sāk atšķirt būtiskas lietas no nebūtiskām, viņiem šis darbs ir jāatstāj. Bez profesionālās pieredzes,ar labu gribu vien, bieži ir par maz, īpaši ar tik milzīgu darba apjomu. Tādēļ ir profesionāļi, un ar viņu lēmumiem tomēr politiķiem būtu jārēķinās. Diemžēl sadarbība veidojas piesardzīgi.

— Kāds tam varētu būt iemesls?

— Mēs strādājam, lai pildītu valdības deklarāciju. Bet mēs, ekonomisti un finansisti, šajā deklarācijas ietvarā strādājam skaitļu valodā. Savukārt politiķi to pārsvarā dara, lai sasniegtu politiskos mērķus. Un tad, kad šī politiskā valoda ir jārealizē praktiskajos darbos, kas ir ilgstošs process, no politiķu puses ir nepacietība. Tas traucē darba kopīgu veikšanu. Lai realizētu kādu deklarācijas punktu, ir jāveic konkrēts sagatavošanas darba apjoms, kas saistīts arī ar normatīvo aktu "rāmi", ar likumdošanu. Tas prasa laiku, un savas jomas profesionāļi iet šo laika ceļu, citādi nebūs kvalitatīva rezultāta.

— Vai cilvēki ir gatavi un protoši investīcijas lietderīgi izmantot?

— Jā, tā ir problēma, un tādēļ vajadzētu vispirms sākt ar cilvēku izglītošanu. Tas ir pats pirmais posms — vēlme zināt. Tad arī būs pamats iemaņu veidošanai un līdzekļu lietderīgākai izlietošanai. Iedot naudu cilvēkam, kurš neapzinās, kā viņš naudu tērēs un ko viņš gūs, naudu iztērējot, kā viņš atdos aizņemtos līdzekļus, nozīmē šīs finanses investīcijām pazaudēt, bez tam vēl pašu neprašu iedzīt apjukumā. Tādēļ visupirmais nosacījums ir — mērķtiecīga un orientēta izglītība visos līmeņos. Gan klasiskās studijas, gan semināri, gan konsultācijas: visi ceļi ir labi, ja tie ved uz situācijas izprašanu.

— Pašlaik tiek izstrādāta valsts vidēja termiņa attīstības stratēģija.

— Ja izvērtējam patlaban izstrādājamo valsts vidēja termiņa attīstības stratēģiju, manā skatījumā tā ir tikai neliela daļa no valsts vēlamās attīstības stratēģijas. Tas ir viens no īstermiņa attīstības elementiem — valsts fiskālā politika. Valstī vēl ir 13 nacionālās programmas, ieguldījumu programma, teritoriālā attīstības programma, un tas nenozīmē, ka jāsavelk siksna, lai izdotos skaisti sabalansēts budžets viena gada periodam.

Lauku rajonos nenoliedzami būtu jāveido kompleksas attīstības programmas, pievēršot lielu uzmanību pašu pašvaldību ieinteresētībai radīt rosību savā teritorijā.

Arī tā ir attīstība — ļaut pašvaldībai uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, nevis nodiktēt darāmo "no augšas". Ja tiek deleģētas funkcijas, tad rodas jautājums: kur ir nauda, lai tās kvalitatīvi realizētu? Un galu galā — mēs kopumā esam viena valsts un vajadzētu attīstības jautājumus skatīt kopīgi visas valsts mērogā. Jā, mūsu valsts veidojas, veidojas arī attīstības projekti, un noteikti arī viss būs. Ja politiskie solījumi neņems pārsvaru pār ekonomiskajām iespējām, finansu risinājumiem.

— Kuros sektoros Latvijā investē visvairāk?

— Tās ir finansu investīcijas banku sektoram. Skatoties un vērtējot statistikas materiālus, banku sektors ir visaktīvākais IKP palielināšanā. Otrā vieta, protams, ir tranzītam. Tālāk — ražošana, kas lēnītiņām attīstās — mazie un vidējie privātie uzņēmumi.

Ļoti stabili attīstās tieši privātā sektora uzņēmumi visās nozarēs. Ja runājam par valsts investīcijām, tad prioritātes, ko esam izvēlējušies ieguldījumiem — enerģētikas ražošana un piegāde, ūdensapgāde un kanalizācija, attīrīšanas un atkritumu saimniecības sakārtošana — ir noteiktas pareizi. Tās ir jomas, kurās ieguldījumi atmaksāsies ļoti īsā laika periodā.

— Vai valsts investīcijām seko privātās?

— Jā. Piemēram, Liepājā. Ir valdības un pašvaldības vēlme šo pilsētu attīstīt. Bet — uz Liepāju ir slikti ceļi, ir dzelzceļa problēmas, pilsētā nav sakārtota ūdensapgāde, apkure un atkritumu saimniecība, ir sarežģījumi ar sabiedrisko transportu. Šīs problēmas gadu gaitā kā atsevišķi elementi ir parādījušies investīciju programmās. Un tajā brīdī, kad ir nodoms Liepājas attīstību veicināt, visi atsevišķie elementi tiek salikti cits pie cita, veidojot kopainu. Tad arī ir redzams, ka šajā teritorijā ir vesela virkne tādu sektoru, kuros privātajiem uzņēmējiem būtu interese darboties. Tātad ir rūpīgi jāizsver, kur līdzekļi būtu jāiegulda valstij, kur — pašvaldībai un kur varētu piedāvāt darboties privātuzņēmējiem. Pašvaldības drīkst slēgt līgumus ar privātpersonām un uzņēmējiem par darbu izpildi, par apsaimniekošanu, par piegādēm un pakalpojumiem. Tātad — deleģēt noteiktas valsts funkcijas. Tas ir pareizi, jo privātais vienmēr strādās efektīvāk. Pašvaldībai ir lielāka apsaimniekojamā sfēra un vairāk vajadzību nekā privātuzņēmējam.

— Kāds pašlaik ir investīciju klimats Latvijā?

— Investīciju klimats ir viens no visbūtiskākajiem priekšnoteikumiem valsts attīstībai. Labvēlīga investīciju vide nozīmē stabilu ekonomisko situāciju, labvēlīgu likumdošanu un politisko prognozējamību, kā arī attīstītu infrastruktūru. Ja valsts investē lielāku daļu iekšzemes kopprodukta, līdz ar to šī valsts attīstās ātrāk, īpaši pārejas perioda laikā. Piemēram, ja valstī aug IKP un līdz ar investēšanas darbības pieaugumu palielinās nodarbinātība (ienākuma efekts), tad arī šīs investīcijas rada labvēlīgu ietekmi uz ražošanas līdzekļiem nākotnē (ražošanas jaudu efekts). Nepieļaujama ir situācija, kad investīciju apjoms ir mazāks nekā kapitālo preču nodilums, jo tad samazinās ekonomikas jaudas, kas sev nes līdzi visas no tā izrietošās sekas.

Ekonomikas ministrija uzskata, ka Latvijā būtu aktīvāk jāpalielina investīciju apjomi. Šobrīd ierobežoto valsts un pašvaldību finansu līdzekļu dēļ netiek realizēti vai tiek uz vēlāku laiku atlikti infrastruktūru veicinoši projekti, kuri vistiešākā veidā varētu pievilināt privātās investīcijas. Tieši nesakārtotā infrastruktūra ir bijis iemesls tam, ka ārvalstu investori atteikušies no līdzekļu ieguldīšanas Latvijā.

Latvijā 1995. gadā valsts investīciju programmu apjoms no valsts pamatbudžeta bija 0,8 procenti no IKP, 1996. gadā — 0,6 procenti no IKP, 1997. gadā — 0,8 procenti no IKP. Tajā pašā laikā Igaunijā attiecīgi pa gadiem šie apjomi bija šādi: 1,8 procenti, 2,3 procenti un 2,2 procenti, bet Lietuvā: 1,0 procents, 1,6 procenti un arī 1,6 procenti no IKP. Pašreizējais valsts investīciju apjoms ir nepietiekams, jo tas atpaliek ne tikai no mūsu kaimiņvalstu, bet arī no Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas OECD (Organization for Economic Cooperation and Development) valstu investīciju līmeņa, kas vidēji ir 2,5 — 3,2 procenti no IKP. Taču OECD valstīs nav nepieciešama tik radikāla ekonomikas atbalstīšana kā Latvijā. Uzskatu, ka investīciju klimatam Latvijā vajadzētu uzlaboties.

— Kas regulē valsts līdzekļu ieguldīšanu investīcijās?

— Valsts līdzekļu ieguldījumu nosaka likumi par valsts un pašvaldību budžetiem un regulē likums par valsts pasūtījumu. Būtu nepieciešamas izmaiņas likumdošanas bāzē. Piemēram, likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem" būtu jāatjauno 1994. gada 17. februārī izslēgtā norma, kas aizliedza privatizācijas fonda līdzekļus ieskaitīt valsts (pašvaldības) budžetā. Minētajā likumā būtu jāmaina privatizācijas fonda izlietojuma mērķi, paredzot šo līdzekļu izlietojumu vienīgi uzņēmumu attīstībai un privatizācijas procesa nodrošināšanai, izslēdzot šo līdzekļu ieplūšanu valsts pamatbudžetā. Vēl šo likumu vajadzētu papildināt ar noteikumiem, kuri būtu vienlīdz saistoši kā Privatizācijas aģentūrai, tā arī pašvaldībām, un noteiktu privatizācijas rezultātā iegūto līdzekļu ieskaitīšanu attiecīgi valsts un pašvaldību privatizācijas fondos. Likums būtu jāpapildina vēl ar vienu normu, kas paredzētu izveidot Privatizācijas aģentūrai fonda 1īdzekļu rezervi gadījumiem, ja sakarā ar objekta nodošanu atkārtotai privatizācijai iepriekšējam privatizētājam būtu jāatmaksā jau iemaksātā izpirkuma maksa.

— Kas pašlaik notiek ar privatizācijas gaitā iegūtajiem līdzekļiem?

— Skumji, bet jāsaka: šie līdzekļi galvenokārt tiek iztērēti kārtējām vajadzībām, vienkāršāk izsakoties, "apēsti", proti, ieskaitīti valsts pamatbudžetā, nevis ieguldīti tautsaimniecības attīstībā. Ar to arī mūsu valsts atšķiras no lielākās daļas Viduseiropas un Austrumeiropas valstu, kurās privatizācijā iegūtie līdzekļi pārsvarā tiek izmantoti tautsaimniecības izaugsmei. Pagājušajā gadā aptuveni 50 procenti no Valsts īpašuma privatizācijas fonda ieņēmumiem sedza vajadzības, kurām pamatbudžetā nepietika līdzekļu. Savukārt šajā gadā patēriņam paredzēts novirzīt jau 93 procentus privatizācijas ieņēmumu. Tas rada bažas ne tikai par tautsaimniecības attīstību Latvijā. Jāraugās, kādā veidā tiks izlīdzsvaroti kārtējie izdevumi ar ieņēmumiem, kad būs beidzies privatizācijas process un nebūs vairs šā valsts budžeta ieņēmumu papildu avota. Tad, iespējams, jau daudz kas būs nokavēts.

Rūta Bierande, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"