Denacionalizācijas un privatizācijas samezglojumus risinot

Jānis Karpovičs, Rīgas Domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētājas vietnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Rīgā pašlaik ir jau pusotrs tūkstotis denacionalizētu māju. Gandrīz tikpat daudz potenciālo īpašnieku gaida izšķiramies savu likteni — atgūs viņi māju vai ne. Ne viena vien denacionalizētā nama īpašnieks vai pārvaldnieks sagādā galvassāpes tā iedzīvotājiem. Un, protams, arī Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejai. Kur lai paliek iedzīvotājs, kuram mājas īpašnieks pieprasa atbrīvot dzīvokli? Kur lai pašvaldība rod šim cilvēkam piemērotu apdzīvojamo platību? Visbeidzot — ko darīt ar denacionalizētiem namiem, kuri stāv neapdzīvoti un tukši, kurus pamazām ēd laikazobs un bojā neapkurināto telpu aukstums, taču apsaimniekotājs nespēj par to visu rūpēties?

— Rīgas Dome ir sagatavojusi priekšlikumu par grozījumiem likumā par māju denacionalizāciju, jo līdzšinējā situācija pašvaldībai rada ļoti lielas problēmas. Jo likums, lūk, nosaka, ka tiklīdz ir saņemts pieprasījums par mājas atdošanu īpašniekam, mēs vairs tukšajos dzīvokļos nedrīkstam izmitināt nevienu īrnieku. Pašlaik Rīgā ir 800 tukšu dzīvokļu tādās mājās, kuras varbūt atgūs īpašnieks. Varbūt. Bet aiz tā ir cilvēki, kuriem vajadzīgs jumts virs galvas. Un vēl. Ir īpašnieki, kuri denacionalizācijas apliecības gan saņēmuši, taču savas mājas pārņemt negrasās. Pat gadu un pusotru vai ilgāk. Šie īpašnieki cenšas panākt, lai pašvaldība ne tikai nosedz visus īrnieku parādus, bet pat kapitāli izremontē ēku. Likums pašvaldībai tādus pienākumus neparedz, jo tam būtu vajadzīgi miljoni. Tiesa, Vācijā valdība savulaik tā izdarīja, atdodot īpašniekiem kapitāli izremontētas mājas. Mums šādu līdzekļu nav. Taču es brīnos par cilvēkiem, kuri, saņēmuši denacionalizācijas apliecības, tīšuprāt laiž namus postā. Tukšajos, izārdītajos dzīvokļos, no kuriem aiznesta visa iespējamā santehnika, mitinās klaidoņi. Tādēļ esam iesnieguši priekšlikumu Vides un reģionālās attīstības ministrijai, lai likumā par denacionalizētajām mājām izdarītu attiecīgu labojumu. Proti: līdz brīdim, kamēr īpašnieks pārņems māju, tukšajos dzīvokļos atļauj ievietot īrniekus.

— Runājot par namīpašnieku pilnvarām un tiesībām… Šoruden būs likumā paredzētie septiņi gadi, kad nama īpašnieks var pieprasīt, lai īrnieks atbrīvo dzīvokli. Motivācija: it kā vēlas tajā dzīvot pats vai arī mājai nepieciešams kapitālais remonts. Turklāt namīpašnieka pienākums nav sameklēt īrniekam citu dzīvokli…

— Šajā sakarā esam iesnieguši labojumus likumprojektā, lai šīs septiņu gadu robežas vietā būtu piecpadsmit gadu. Pie manis jau šodien ierodas daudz cilvēku, kuri rāda nama īpašnieka rakstītu pieprasījumu līdz noteiktajam termiņam atstāt dzīvokli. Pašreizējais likums diemžēl ir namīpašnieka pusē. Turklāt Saeima ļoti paplašinājusi mantinieku loku — līdz pat septītajai pakāpei. Un mēs ļoti labi zinām, ka maz ir tādu māju, kurām ir tikai viens īpašnieks. Ir pat tādas, kurām ir trīsdesmit (!) īpašnieku — rads rada galā. Lielākoties gan pieci seši. Mums jau pašlaik ir 5400 iesniegumu no namu īpašniekiem, kuri lūdz atbrīvot viņiem dzīvokļus. Lielais vairums (aptuveni 80 procentu) namīpašnieku dzīvo ārzemēs, un šeit, Latvijā, ir tikai viņu ieceltie pārvaldnieki. Tad kādēļ īpašniekam būtu vajadzīgs šis dzīvoklis? Likums par īres maksu nosaka, ka, noslēdzot jaunu īres līgumu, īpašnieks ir tiesīgs pats noteikt savu īres maksu. Maksimālo īres maksu katrā pilsētā, katrā reģionā nosaka pašvaldības. Bet… tas attiecas tikai uz tiem iedzīvotājiem, kas ir bijuši pierakstīti līdz mājas denacionalizācijai. Tādēļ, lūk, īpašniekiem ir izdevīgi dzīvokļus savā namā ātrāk atbrīvot. Otrs iemesls īrnieka izlikšanai ir motivācija, ka mājai vajadzīgs kapitālais remonts. Dabiski, nav nekādu problēmu aiziet uz projektēšanas institūtu un par māju, kas celta līdz 1940. gadam, saņemt slēdzienu par kapitālā remonta nepieciešamību. Pēc tam ir visas iespējas šo māju pārdot. Tāds piemērs ir Marijas ielas 16. nams, no kura ir jāizliek 169 ģimenes. Padomājiet: mums ir jāierāda 169 dzīvokļi! Mājas pirmajā stāvā atrodas lepni veikali un biroji, no kuriem īpašniekam ir labi ienākumi. Pašu māju, protams, neviens nepirks, kamēr tajā atradīsies iedzīvotāji. Bet, tiklīdz tā būs no īrniekiem atbrīvota, īpašnieks noteikti to par kādu pusmiljonu pārdos, jo vieta ir ļoti izdevīga. Kad pienāks likumā noteiktā septiņu gadu robeža un Projektēšanas institūts būs devis savu slēdzienu par mājas kapitālā remonta nepieciešamību, tiesas ceļā, bez citas apdzīvojamās platības ierādīšanas varēs izlikt visus tās iedzīvotājus. Taču ceru, ka tiks ņemti vērā mūsu iesniegtie labojumi par piecpadsmit gadu robežu līdzšinējo septiņu vietā.

Pašlaik šī iemesla dēļ Latvijā desmitiem tūkstošu cilvēku atrodas stresā. Ik mēnesi es saņemu aptuveni pusotru simtu vēstuļu un pieņemu 200 – 300 cilvēku. Tā patiešām ir problēma — ko lai dara cilvēks, kuru namīpašnieks izliek no dzīvokļa? Nevienam nav patīkama dzīvošana nepārtrauktā satraukumā, balansējot uz "būt vai nebūt" robežas. Tādēļ otrs labojums, ko esam iesnieguši Saeimā izskatīšanai, ir šāds: ja īrnieks ir veicis visus maksājumus par īri un komunālajiem pakalpojumiem, tad, lūdzot viņu atbrīvot dzīvokli, namīpašnieka pienākums ir iegādāties (nopirkt) tā vietā citu, līdzvērtīgu apdzīvojamo platību. Protams, to nedrīkstētu attiecināt uz mājām, kas atrodas avārijas stāvoklī un neatbilst sanitāri tehniskajām normām. Nesen, piemēram, sabruka denacionalizēta māja, un tās iedzīvotājiem dzīvokļus ierādīja pašvaldība. Mēs neatsakāmies to darīt arī turpmāk, tikai iespēju palīdzēt šiem cilvēkiem kļūst arvien mazāk. Likums "Par valsts un pašvaldību māju privatizāciju" nosaka, ka vispārējai privatizācijai nodotajās mājās dzīvokļus vairs izīrēt nedrīkst. Dzīvokļu privatizācijas komisija tos nodod izsolei. Taču pēdējā izsole skaidri pierādīja, ka trūcīgi cilvēki šos dzīvokļus nopirkt nevar un nevarēs. Ja šos divus manis nosauktos labojumus ņemtu vērā, mēs iegūtu vairāk dzīvokļu, un cilvēkiem samazinātos neziņa par savu nākotni.

— Dome ir saņēmusi no Saeimas izskatīšanai likumprojektu par īres valdēm. Kāds ir jūsu viedoklis par to?

— Jā, mums ir jādod savs slēdziens. Trīs punkti man tur nepatīk. Pirmkārt, tas, ka īres valdei ir jābūt samierinātājai starp īrnieku un izīrētāju. Protams, nav jau slikti būt samierinātājam. Divos Rīgas rajonos jau šādas īres valdes pastāv. Taču tās kā samierinātājas neko nevar panākt. Īres valdēm jābūt pirmai tiesas instancei. Otrs punkts, kas vieš izbrīnu, ir īres valdei dotās pilnvaras nodarboties ar dzīvokļu maiņu. Tas nav un nevar būt īres valdes uzdevums! Cita lieta, ka tā var pašvaldības dzīvokļu maiņas nodaļai iesniegt savus priekšlikumus. Šajā nodaļā strādā štata darbinieki, kas ar dzīvokļu maiņu nodarbojas, datorā ir atrodama visa nepieciešamā informācija. Mēs, starp citu, bieži praktizējam dzīvokļu maiņas īres parādniekiem, pārceļot viņus uz mazākām apdzīvojamām platībām. Turpretim īres valdei šādu iespēju nebūs. Tās uzdevums ir atrisināt strīdus situāciju. Un, visbeidzot, trešais, kas mūs neapmierina — neviens vārds nav teikts par to, ko dara īres valde, ja īpašnieks māju ir pametis un neapsaimnieko. Manuprāt, īres valdei ir jābūt lēmējtiesībām, ko tādā gadījumā darīt ar namu, kā to vismaz uz laiku varētu nodot pašvaldības rīcībā. Pašvaldība, kā jūs zināt, šoziem nevienu māju nav atstājusi bez apkures un siltā ūdens. Jaunais likumprojekts par īres valdēm gandrīz neko nedos, ja paliks šādā variantā, bez labojumiem. Tāda pirksta pakratīšana vien. Kā piemēru varu minēt 1939. gada likumu par īres valdēm. Tolaik gan nebija gadījumu, kad īpašnieks neapsaimniekotu savu māju. Un tomēr — pat īres valdes priekšsēdētājs bija miertiesnesis. Bet valdes locekļi, vienādās proporcijās, bija gan namīpašnieki, gan īrnieki. Īres valdes priekšsēdētājam ir jābūt ar miertiesneša funkcijām. Viņš pats varētu lemt, pats lietu par mājas apsaimniekošanu varētu nodot izskatīšanai bāriņtiesai. Tāpat viņš būtu tiesīgs noteikt lielākus vai mazākus soda mērus. Dome savus labojumus šajā likumprojektā par īres valdēm iesniedza pat divām institūcijām. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atbildēja, ka esot jau par vēlu, ka likumprojekts atdots izskatīšanai Ministru kabinetam. Diemžēl tāda rīcība ir visai neizprotama. Manuprāt, normāli būtu, ja šādā gadījumā Domes ieteiktos labojumus papildus iesniegtu Ministru kabinetā. Taču tas netika darīts. Savus labojumus likumprojektā iesniedzam izskatīšanai arī Saeimā, "Saimnieka" frakcijā.

— Kā komentēsit kaislības, kas pašlaik virmo par pašvaldības valdījumā esošo dzīvojamo māju nodošanu akciju sabiedrībai "Valsts nekustamā īpašuma aģentūra"?

— Tās virmo pamatoti. Rīgas Dome ir nodevusi izskatīšanai Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Jānim Skrastiņam iesniegumu par likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pārkāpumu. Jo šī likuma 74.panta 3.punkts nosaka, ka "valsts dzīvojamās mājas nododamas privatizācijai Centrālai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai vai pašvaldībām" un "Centrālai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai nodotās dzīvojamās mājas paliek iepriekšējā valdītāja valdījumā un apsaimniekošanā arī pēc tam, kad pieņemts lēmums par dzīvojamās mājas privatizācijas uzsākšanu.

— Kas notiek pašlaik?

— Valsts nekustamā īpašuma aģentūra pārņem lielākos Rīgas centra namus un tai pašā brīdī nodod Centrālai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai, tā savukārt šos namus nodod apsaimniekošanai un sagatavošanai privatizācijai privātfirmām.

Kas notiek ar tām mājām, kuras apsaimnieko privātfirmas, mēs ļoti labi zinām, un to zina arī ne viens vien rīdzinieks. Pēdējais piemērs — pagājušā gada decembrī ar Ministru kabineta rīkojumu VNĪA tika atdotas 115 dzīvojamās mājas, un pašlaik šīs mājas Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija nodod privātfirmām. Šajās mājās 22 000 m2 platībā atrodas neapdzīvojamais fonds. Privatizējot šo fondu, tiek iegūti 4 miljoni (sertifikātos un latos). No šīs summas 2 miljoni tiek iegūti latos. Daļa šo līdzekļu tiek nodoti minēto ēku apsaimniekotājām privātfirmām.

Esmu pāliecināts, ka privātfirmas neizlietos šos līdzekļus namu apsaimniekošanai, bet gan citām vajadzībām.

Vēl šodien pašvaldība neatkarīgi no izīrētāja statusa nodrošina ar dzīvojamo platību visus, kam tas nepieciešams. Valsts nekustamā īpašuma aģentūra, kura no mums pārņem dzīvojamo fondu, un arī privātfirmas nenodod brīvos dzīvokļus pašvaldībai tālākai īrnieku izvietošanai. Šajā fondā brīvie dzīvokļi tiek dalīti pēc pašu ieskatiem, un šis process netiek kontrolēts.

Turpretī pašvaldībai šodien jānodrošina ar dzīvokļiem tie iedzīvotāji, kuri dzīvo brūkošās mājās, kā arī mājās, kas cietušas ugunsgrēkā; bāreņi un personas, kuras pieprasa izlikt no denacionalizētiem namiem, ar tiesu izliktie, kā arī citi nelaimē nonākušie. Visas šīs problēmas gulstas uz pašvaldības pleciem.

Mēs ar Rīgas Domes Komunālo departamentu un tā Dzīvokļu pārvaldi esam izstrādājuši programmu, kā ar nedaudz līdzekļiem atjaunot dzīvojamās mājas, tādā veidā papildinot savu dzīvojamo fondu. Ceru, ka Rīgas Domes deputāti sapratīs un atbalstīs mūsu projektu. Rīgas Dome pieņem lēmumu par pašvaldības palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem, pērkot un pārdodot dzīvokļus. Tiek gatavots lēmums par jaunu dzīvojamās platības apmaiņas noteikumu apstiprināšanu.

Runājot par pirmo — tas ir labs lēmums, jo iedzīvotājs, kas vēlas pirkt vai pārdot dzīvokli, var reģistrēties Dzīvokļu pārvaldes izsoles nodaļā un personīgi piedalīties un sekot izsoles procesam, tādā veidā uzzinot, par kādu vērtību dzīvoklis ir nosolīts. Mākleri bieži vien slēpj šos faktus un juridiskās nianses.

Doma par jaunajiem maiņas noteikumiem radās tāpēc, ka tika konstatēti daudzi gadījumi, kad, pateicoties veikliem mākleriem un pēc liekas naudas kāriem ierēdņiem, kas izsniedz īstenībai neatbilstošas, fiktīvas izziņas, tika pieļautas nelikumīgas maiņas.

Spilgts piemērs ir tā dēvētā "Olaines lieta", kad, pamatojoties uz Olaines pašvaldības izziņām, tika veiktas 30 maiņas ar neesošiem pierakstiem. Rezultātā šīs lietas pārbaudīja prokuratūra un tika ierosināta krimināllieta. Acīmredzot šai maiņā iesaistītie cilvēki zaudēs gan naudu, gan dzīvokļus.

Ja minētais lēmums tiks pieņemts, pašvaldībai būs iespējams kontrolēt firmu un atsevišķu mākleru darbības likumību — vai tie ir noteiktā kārtībā reģistrēti uzņēmumu reģistrā, saņēmuši licences, vai regulāri tiek maksāti nodokļi utt. Tad Dzīvokļu pārvalde pieņems dokumentus tikai no tiem, kas savu darbību veiks likumīgi.

Rīgas Dome centīsies pakāpeniski pārņemt savās rokās dzīvojamo telpu apmaiņas procesu un pilnīgu kontroli pār to. Tad iedzīvotājiem būs vismaz drošības sajūta, ka viņi netiks piekrāpti. Turklāt minēto noteikumu projektā paredzēts, ka pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm, maznodrošinātajiem un invalīdiem Rīgas Dome šos pakalpojumus sniegs par velti.

Armīda Priedīte

Foto: Atis Ieviņš