Vēstules "Latvijas vēstnesim"

* Latvijas Vēstnesis. – 1996. – 6. aug. – 7. lpp.; Laiks. – 1996. – 7. sept. – 11. lpp.; Brīvā Latvija. – 1996. – 7. – 13. okt. – 9. lpp., 14. – 20. okt. – 9. lpp.; Universitas. – 1997. – Nr. 77 – 27. – 29. lpp. D.A.Lēbera atbilde: Latvijas Vēstnesis. – 1997. – 14. febr. – 4. lpp.

Kas ir mūsu tēvija

Pārdomas par "tēviju" izraisīja Rasma Grīsle ar savu rakstu "Par vācbaltiem (..)", kas 1996. gadā parādījās "Latvijas Vēstnesī" un kas pēc tam vairākkārt tika pārspriests.* Atstājot jautājumu par "vācbaltiešu" korekto apzīmējumu latviešu valodā valodnieku ziņā, apstāšos vienīgi pie autores tēzes, ka vācbaltieši runā vāciski, pieder pie vācu tautas un ka viņu tēvija tātad esot Vācija.

"Tēvija" (atšķirībā no"pilsonības") nav juridisks jēdziens. Latvijas likumdevējs šo terminu piemēro vienīgi 1995. gada Repatriācijas likumā, un arī tur tikai netieši, nosakot, ka uz repatrianta statusu tiesīgi pretendēt pirmās un otrās paaudzes emigranti. Attiecībā uz vācbaltiešiem jēdzienu "tēvija" Rasma Grīsle lieto daudz plašākā nozīmē. Tāpēc rodas iebildumi. Sāksim ar valodu. Luksemburgieši pārsvarā runā vāciski, bet Vāciju noteikti neuzskata par savu tēviju. Varētu minēt arī citus piemērus.

Otrais Rasmas Grīsles arguments, uz kuru viņa balstās, ir izcelsme. Vācbaltieši piederot pie vācu tautas. Bet tad jājautā: kāda tēvija ir Kurzemes hercogam Jēkabam [Ketleram]? Ja monarhiem varbūt piešķiramas īpašas tiesības tēvijas izvēlē, paliek jautājums, kā noteikt tēviju tādiem valstsvīriem kā Latvijas pirmajam un pēdējam ārlietu ministram un atjaunotās Latvijas pirmajam ārlietu ministram? Bet, ja runa ir par parastiem mirstīgiem, jāizšķir, kur atrodas tēvija pilsoņiem ar tādiem uzvārdiem kā Borovskis, Bruzdeilins un Dombrovskis. Tālāk rodas jautājums — kā rīkoties ar bērniem, kas dzimuši jauktā laulībā? Un vispār — vai mūsu vienlīdzības laikmetā ir attaisnojams lietot jēdzienu "tēvija", ignorējot mātes zemi? Bet galvenais: vai subjektīvai izvēlei arī ierādāma kāda nozīme vai ne?

Tas viss norāda, ka termins "tēvija" attiecībā uz vācbaltiešiem izceļotājiem jālieto uzmanīgi un ar taktu. Diskusijā par vācbaltiešu "tēviju" es ieteiktu ņemt vērā "retrospektīvās aptaujas" datus.

Kronvalda Atis vienā 1870. gadā sacerētajā apcerē raksta: "Mums vajaga dedzīgas.. tēvzemes mīlestības.. Mums pienākas.. savu tēvzemi kā visas tautas svētnīcu cienīt.."

Ar Kronvalda Ati manai ģimenei ir īpatnēja saskare. Viņš dzimis 1837. gadā Durbē, Kurzemes pilsētiņā Liepājas tuvumā. Turpat, bet 16 gadus agrāk, bija dzimis mans vectēvs no mātes puses Augusts Mencendorfs (Mentzendorff). Kronvalds Durbē apmeklējis to pašu Springera privātskolu, kurā mācījās mana vectēva jaunākā māsa. Kronvalds iepazinās ar savu vēlāko sievu Karolini Durbes mācītāja Edmunda Proktora (Proctor) mājās. Karoline bija Gramzdes ārsta Fridricha Vilhelma Rolofa (Roloff) un viņa poļu sievas meita.

Nevaru iedomāties, ka Kronvaldam būtu ienācis prātā liegt savai sievai vai vispār cittautiešiem durbeniekiem Kurzemi uzskatīt par savu "tēvzemi", vienalga, no kurienes viņi cēlušies un kādā valodā viņi runāja. Bet mūsdienās doma guvusi atbalstu, ka jāšķiro starp latviešiem un cittautiešiem, ja kāds no viņiem ir atstājis Latviju. Pirmie tiek mudināti sirdī saglabāt savu tēvzemi, bet otriem tiek aizrādīts, ka jau pirms izceļošanas viņu tēvija esot bijusi ārzemēs. Kas iestājas par šādu diskrimināciju, nav izjutis, ko nozīmē doties svešumā. Dzejnieki pratuši to izteikt vārdos. Aspazija, kas trimdas gadus pavadījusi Šveices Kastaņolā Lugāno ezera piekrastā, rakstījusi:

To brīdi, dzimtene, vēl atminu,

Kad tavas durvis manim cieti vērās,

Man izstumtai, bij svešu slieksni mīt.

Bet Leonīds Breikšs, kurš gājis bojā izsūtījumā Padomju Savienībā 1942. gadā, pats izcietis savu vārdu patiesību, rakstot par Latvijas zemi:

Nekur virs zemes neapsveiks tik silti

Vairs mūs neviens, kā apsveic druvas šīs.

Dr. Dītrihs A.Lēbers,

Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis

Par latviešu leģionāriem

Sakarā ar S.Vīzentāla apvainojošajiem izteikumiem par latviešu karavīriem Otrajā pasaules karā jāsaka sekojošais:

1. Vašingtonā (ASV) 1950.gada 1.septembrī valdības komisija, kas nodarbojās ar IP — pārvietotajām personām, pieņēma lēmumu, kas legalizēja baltiešu leģionus. Spriedums skanēja:

"Baltiešu ieroču SS vienības, resp., baltiešu leģioni, jāuzskata kā atsevišķas un atšķirīgas vienības nolūkos, noskaņojumā, darbos un dienesta priekšnoteikumos no vācu SS, un tāpēc komisija atzīst, ka tās nav naidīgas kustības Savienotajām Valstīm."

Tikai pēc šī lēmuma tika atļauta bijušo leģionāru ieceļošana ASV.

2. Latviešu un igauņu leģioni un baltiešu nacionālie partizāni bija dabīga atbilde viņu neatkarības likvidētājam PSRS. Vēl pēc četriem gadiem viņi nomazgāja toreizējo nepretošanās kaunu un ieguva tādu pašu kaujas slavu kā strēlnieki un cieņu tautā.

Baltiešu leģionāri un bieži vien turpinājumā nacionālie partizāni nekaroja par Vāciju, bet gan pret savu tautu lielāko iznīcinātāju — padomju imperiālismu. (Vācu imperiālistu plāns "Ost" paredzējis 20 gados Latvijā iesūtīt 150 000 kolonistus — PSRS iesūtīja trīsreizes vairāk!)

3. Absolūti lielākā daļa leģionāru bija iesaukti spaidu kārtā pēc 1943.gada sākuma, kad nodibināja leģionu. Ne tikai tos, kuri neieradās uz iesaukšanas komisijām, bet arī viņu ģimenes loceļus represēja (pēc komisijas vienībā neieradušos sodīja par dezertēšanu).

Brīvprātīgi cīņā pret sarkano teroru parasti aizgāja tie, kuru piederīgie baigajā gadā bija noslepkavoti, pazuduši vai izsūtīti. Sākumā viņi iestājās stihiski nodibinājušās pašaizsardzības vienībās, vēlāk pārformētās uz kārtības sargu bataljoniem un daļēji nosūtītās uz Ļeņingradas fronti, kur ieskaitītas leģionā. (Pirms leģiona nodibināšanas spaidu kārtā mobilizētos izdalīja pa vienam pa vācu vienībām.) Pēc starptautiskajām tiesībām okupētājs nedrīkstēja mobilizēt savā armijā iekaroto zemju iedzīvotājus, tāpēc leģionus neiedalīja armijā‚ vērmahtā, bet gan pakļāva SS brīvprātīgo ieroču organizācijai un gluži vienkārši nosauca visus par brīvprātīgajiem. (Šo vācu fikciju vēl daudzi ļaunprātīgi izmanto.)

4. Taču iesaukšanas vācu karaspēkā pasargāja no nāves lielāko daļu tā laika latviešu vīriešu, jo citādi viņus iesauktu sarkanarmijā pēc Baltijas daļējas okupācijas no PSRS. Uzbrūkošajā sarkanarmijā, kur nerēķinājās ar cilvēku zaudējumiem, salīdzinoši krita daudzkārt vairāk karavīru nekā vācu armijā. (Krievu pašu "Literatūras avīze" un režisors S.Govoruhins filmā "Zaudētā Krievija" minēja, ka Padomju Savienība karā zaudējusi 22 miljonus reproduktīvo vīriešu, bet vācieši Austrumu frontē — 2,5 miljonus karavīru!)

No 146 000 vācu armijā iesauktajiem bij. Latvijas pilsoņiem krituši un bez vēsts pazuduši 16 000 — ir zināmi (skat. "Latviešu karavīrs Otrā pasaules karā laikā" 10. sējumu). Protams, kritušo ir vairāk, jo visi nav zināmi, taču ir atzīmēti pat pēdējā kara dienā, 7.maijā, Bornholmā kritušie. Tagad Latvijā Valsts arhīvā izziņas par to, ka bijuši vācu armijā, ir pieprasījuši 13 000 cilvēku. Pēc 50 gadiem un Gulaga! Neskaitot tos, kas trimdā.

Nezinu, cik latviešu iesaukts sarkanarmijā un cik tur kritušu, bet pēc Ziemsvētku kaujām Kurzemē mēs, dalībnieki, rēķinājām pēc gūstekņu teiktā, ka pret vienu kritušu leģionāru krituši vismaz 6 latvieši, kas iesaukti sarkanarmijā.

5. Visi vācu armijā iesauktie baltieši, kuri pēc kara atradās PSRS okupētajā teritorijā, vismaz divus gadus cieta spaidu darbu nometnēs, kur apmēram ceturtā daļa tika iznīcināti. Bez tam visus, kuriem varēja "piesiet" vai piedomāt nevainīgiem kādu kara noziegumu, sodīja ar nāvi vai no 10 līdz 25 gadiem Gulagā. (Čeka — NKVD, NKGB, MGB, KGB — mācēja sameklēt, jo tā bija organizācija, kas padomēs darbojās visefektīvāk un... joprojām darbojas.)

6. 1953.gada sākumā sakarā ar "ārstu, indētāju" prāvām Kremlī Gulaga priekšniecība nometnēs sāka antisemītisma kampaņu starp krievu ieslodzītajiem — "Bei židov, spasai Rossiju!" ("Sit ebrejus, glāb Krieviju!") Daudzie nevainīgie par ivrita mācīšanu vai vispār "cionismu" notiesātie ebreji saņēma atbalstu pie baltiešiem (brigādēs un barakās, kur vairākumā bija baltieši — leģionāri). Toties, kad baltieši 1955.g. vasarā Vorkutā organizēja streiku, ebreji palīdzēja ar saviem sakariem, arī atbrīvotie — "trockisti."

Tieši bijušajiem leģiona virsniekiem bija zināma autoritāte starp ieslodzītajiem (manā barakā kapteinim Albatam, virsleitnantam Rudzītim, blakus leitnantam Knokam, izdotam no Zviedrijas).

Patiesību var slāpēt, bet vai var noslāpēt?

Tas dažreiz atkarīgs no mums pašiem.

Jāmācās no ebrejiem. Arī mums vajadzīgs tāds Vīzentāla centrs. Vispirms — lai pavēstītu par holokaustu pret latviešu tautību 1937.gadā PSRS, kad tika noslepkavoti 70 000 vīriešu. (Arī divi mani mātes brāļi.)

Valentīns Silamiķelis,

bijušais 19. divīzijas leģionārs, izdots 1946.g. no Zviedrijas.

Notiesāts par Zviedriju, vācu armiju un "Nacionālo sardzi"

uz 25 gadiem sevišķa režīma nometnē, atbrīvots ar amnestiju 1955.gadā.

1994.gadā saņēmis Zviedrijas karaļa un valdības nožēlu par izdošanu.

P.S. Par latviešu tautas noskaņojumu liecina tas, ka, padomēm otrreiz okupējot Latviju, 15 gadus veci puisīši Vidzemē nāca pie mūsu 15. artilērijas apmācības diviziona un citām vienībām, lai brīvprātīgi karotu palīgā. Zemnieki atstāja savas sētas, lai tikai nepaliktu pie sarkanajiem. Daudzi — pamatoti, jo tos turīgākos, kas nepaguva, 1945./46. un 1949.gadā izsūtīja uz tāliem PSRS nostūriem.

4.martā 1998.gadā