AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsnieks Johanness Baumanis

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1925. gada 3. martā Rīgā. Mans tēvs Georgs Baumanis bija Latvijas Universitātes klimatoloģijas docents, māte Erna Baumane, dzimusi Reinfelde, bija Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes ērģelniece un kora diriģente.

No 1931. gada apmeklēju Rīgas 6. vācu pamatskolu, bet kopš 1937. gada — 2. valsts ģimnāziju. Kā visi Baltijas vācieši, 1939. gada novembrī mani vecāki kopā ar bērniem atstāja dzimteni. Sākot ar 1940. gadu, manam tēvam bija docentūra Poznaņas universitātē. Pēc ģimnāzijas beigšanas mani 1943. gadā iesauca karadienestā. Gandrīz visu kara laiku pavadīju Lielbritānijai piederošajā Gērnsi salā. Bet no 1945. līdz 1948. gadam biju karagūsteknis Anglijā.

Pēc atgriešanās Vācijā mācījos Hannoveres baznīcas mūzikas augstskolā, kuru beidzu 1954. gadā, iegūstot ērģelnieka un diriģenta kvalifikāciju. Līdzās mācībām jau no 1952. gada strādāju par ērģelnieku un kora diriģentu Sv. Jāņa baznīcā nelielajā Soltavas pilsētiņā Vācijas ziemeļos. Tur es iepazinos un 1955. gadā apprecējos ar Mariju Šmiti. Mums ir pieci bērni un 14 mazbērni.

1957. gadā man piedāvāja ērģelnieka un kora diriģenta vietu Hannoveres Sv. Nikolaja baznīcā. Šis darbs bija saistīts arī ar pasniedzēja amatu Hannoveres baznīcas mūzikas augstskolā un diakonijas institūtā. Laiks, kuru pavadīju gan Soltavā, gan Hannoverē, bija bagāts ar neskaitāmiem koncertiem.

1964. gadā Hannoveres baznīca mani iecēla par baznīcas mūzikas direktoru Hildesheimā. Darbs šajā iecirknī ar 210 draudzēm bija saistīts ar baznīcas mūzikas kursu vadīšanu, biju arī baznīcas mūzikas eksāmenu komisijas priekšsēdis, tātad biju atbildīgs par muzikālo izglītību. Biju arī ērģelnieks izcilajā Hildesheimas Sv. Miķeļa baznīcā. 1987. gadā, aizejot pensijā, šo darbu pārtraucu. Kopš tā laika mēs dzīvojam nelielajā Osterholcas-Šarmbekas pilsētiņā, apmēram 20 kilometrus no Brēmenes.

Kopš 1975. gada regulāri apmeklēju savu dzimteni Latviju. Esmu centies palīdzēt Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai, kam padomju okupācijas laikā bija ārkārtīgi smags stāvoklis. Īpašu uzmanību veltīju studentiem un tiem jaunajiem cilvēkiem, kas par spīti pretspēkam ticības vārdā kalpoja luterāņu baznīcai. Savā laikā šī palīdzība prasīja daudz fantāzijas un izturības. Vēlējos palīdzēt arī draudzēm. Lielākais projekts bija saistīts ar uzdevumu atjaunot Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas ērģeles, kas kara laikā tika stipri izpostītas un visus pēckara gadus bija bēdīgā stāvoklī.

Daudz kas ir mainījies, kopš PSRS sabrukusi un Latvija atguvusi brīvību un neatkarību. Pirms tam attiecības un sarunas starp cilvēkiem Latvijā un rietumvalstīs gandrīz nebija iespējamas. Šobrīd šīs attiecības ir atdzīvojušās. Tomēr, ja cilvēkiem gadu desmitiem nav bijis iespējams vienam ar otru runāt, saprašanos ir grūti veidot. Esmu pārliecināts, ka šobrīd nepieciešami tādi cilvēki, kas palīdzētu to veicināt. Man tas kļuvis par aizraujošu pienākumu. Priecājos, ka gan Rietumvalstu baznīcas, gan Latvijas baznīca pieņēmusi šo manu piedāvājumu.

Kopš 1990. gada tulkoju katru Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas laikraksta "Svētdienas Rīts" numuru vācu valodā. Šos tulkojumus no Vācijas sūtu uz daudzām Eiropas valstīm. Lasītāji man teikuši, ka viņi tādējādi par Latvijas baznīcas dzīvi ir daudz labāk informēti nekā par citu Eiropas valstu baznīcu stāvokli.

Sākot ar 1994. gadu, Latvijas radio pirmā programma raida ciklu "Soli Deo Gloria" ar Johana Sebastiāna Baha garīgajām kantātēm. Esmu pārtulkojis vācu tekstus latviešu valodā un izstrādājis katrai kantātei komentāru. Kā apgalvo cilvēki, šim raidījumu ciklam svētdienas vakaros esot daudz klausītāju.

Nobeigumā gribu izteikt dažas pārdomas par savu dzimteni Latviju. Neveiksmīgi bijuši visi padomju sistēmas mēģinājumi iznīcināt Latvijas vēsturi, kas ir Eiropas vēstures daļa. Latvija ir un paliek arī mana un citu baltvāciešu dzimtene. Jaunās politiskās vēsmas, kas Eiropā saistījās ar Berlīnes mūra krišanu, Latvijā un citās Baltijas valstīs vainagojās ar brīvības un neatkarības atgūšanu. Sabruka vara, kas pretstatīja cilvēkus vienu pret otru kā ienaidniekus. Latvija kā brīva un neatkarīga valsts tagad laipni atvērusi vārtus visiem, kas šo zemi uzskata par savu dzimteni. Uzticība starp Latvijas cilvēkiem un baltvāciešiem kļuvusi pat stiprāka, nekā tā bija Latvijas pirmās republikas laikā starp abiem pasaules kariem. Uzskatu, ka šī uzticība ir vissvarīgākais pamats mieram starp tautām. Tad nekādam Ribentropam un Molotovam nebūs iespējams atņemt Latvijai brīvību un neatkarību. Skatīsimies kopā uz nākotni kopīgajā Eiropā ar tās kultūras daudzveidību, kurā Latvijai ir un būs sava neatņemama vieta. Domāju, ka Eiropa nevarēs iztikt bez Latvijas, tāpat kā Latvija nevarēs iztikt bez Eiropas.

Vēlos beigt šo īso stāstījumu mīlestībā uz savu dzimteni ar Latvijas valsts himnas vārdiem — Dievs, svētī Latviju!

Johanness Baumanis

 

Mūžs mūzikā

Johanness Baumanis Latvijā dzimis un audzis, ieguvis izglītību, tomēr mūža lielāko daļu nodzīvojis Vācijā. Un tomēr viņš vienmēr sevi apzinājies kā Latvijai piederošu.

Tāpēc bijusi tik liela vēlēšanās pabūt Dzimtenē jau tad, kad tas nebūt nebija tik viegli, jo ik soli uzmanīja vērīgas un nelabvēlīgas acis. Īpaši mīļa viņam bijusi Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca, kur par ērģelnieci savulaik spēlējusi jeb, pareizāk sakot, kalpojusi viņa māte. Kara laikā izpostītajām ērģelēm bez pēdām bija pazudušas turpat simt stabules. Johanness Baumanis atceras:

— Tas bija 1964. gadā, kad pirmo reizi ar preču kuģi atbraucām uz Latviju. Protams, ka devāmies uz dievkalpojumu Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Ērģeļspēle nebija spīdoša, ko vēl vairāk pastiprināja instrumenta bojājumi. Dievkalpojuma laikā pa baznīcu skraidelēja puišeļi un traucēja tā norisi. Tas viss atstāja nomācošu iespaidu.

Senā V.Zauera firmas 1906. gadā būvētā instrumenta atjaunošanai viņš uzaicināja Rietumvācijas ērģeļbūves meistaru Franci Rīču, kas savā zemē atzīts arī par teicamu ērģeļu restauratoru. Vispirms bija brauciens uz Latviju un bojājumu apmēra noteikšana, lai meistars Vācijā savā darbnīcā varētu izgatavot jaunas koka stabules un attiecīgi pasūtīt metāla stabules. Pagāja laiks. Vajadzēja stabules nogādāt Latvijā. Un šeit sākās vislielākās grūtības. Kā konteineru ar instrumenta detaļām dabūt pāri robežai?

Tieši tolaik savu darbību bija sācis Latvijas Kultūras fonds, ar kura līdzdalību restaurētās un jaunizgatavotās instrumenta stabules laimīgi tika nogādātas Latvijā. Ērģeles tika atjaunotas, noskaņotas, un 1989. gada 18. jūnijā ērģeļu iesvētību dievkalpojumā spēlēja Johanness Baumanis. Jāpiebilst, ka līdzekļus instrumenta remontam 25 000 vācu marku apmērā bija sagādājis Baumaņa kungs, sniedzot koncertus Vācijā un rosinot uz palīdzību citus tautiešus. Atsaukušās daudzas Vācijas baznīcas, piemēram, Hannoveres baznīca un bijušie Vecās Sv. Ģertrūdes vācu draudzes locekļi.

1989. gads bija laiks, kad līdz ar Atmodu cilvēki atkal meklēja ceļu uz baznīcu. Latvijā atkal notika garīgās mūzikas koncerti. Tieši dievnamos cilvēki dziedāja arī brīvvalsts himnu "Dievs, svētī Latviju!". Pēc piecdesmit gadiem atkal skanēja Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantāte "Dievs, Tava zeme deg!". Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā kantāte tika atskaņota 15. martā, bet vēlāk tā pulcēja cilvēku simtus daudzos Latvijas dievnamos.

1990. gada rudenī Latvijā notika starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls"Latvijas ērģeļu dienas", kurā piedalījās latviešu ērģelnieki no visas pasaules. Arī Johanness Baumanis.

Jāpiebilst, ka kopš septiņdesmitajiem gadiem Baumaņa kungs, atbraucot uz Latviju, spēlējis ne tikai dievkalpojumos, bet piedalījies daudzos garīgās mūzikas koncertos. Jau tolaik iepazinies ar mūsu ērģelniekiem Oļģertu Cintiņu, Aivaru Kalēju, Ati Stepiņu, Tālivaldi Deksni, Vitu Kalnciemu un Larisu Bulavu. Pats galvenais — viņš palīdzēja Latvijas ērģelniekiem apgūt tik nepieciešamo improvizācijas mākslu, arī dievkalpojuma pavadīšanas māku. Tolaik ērģelniekiem bija aizliegts spēlēt baznīcās. Baumaņa kungs palīdzēja arī ar ērģeļu skaņdarbu notīm, jo Latvijā to klāsts bija visai pieticīgs.

Pateicoties viņa atbalstam un palīdzībā arī līguma sastādīšanā, Rīgas Doma ērģeļmeistars Andris Misiks vairāk nekā gadu stažējās Vācijā Franča Rīča vadītajā ērģeļu būves un restaurācijas uzņēmumā.

Jāpastāsta par vēl kādu notikumu. Kādreizējā Rīgas Doma ērģelnieka Vilhelma Bergnera pēctecis Georgs fon Bergners meklēja savas dzimtas saknes Rīgā. Mākslinieks un Latvijas ērģeļu vēstures pētnieks Aivars Kalējs varēja līdzēt. Tā radās draudzība un skaists koncerts, kurā mākslinieks atskaņoja pirms simt gadiem komponētos Vilhelma Bergnera skaņdarbus ērģelēm. Vēlāk šie skaņdarbi tika ierakstīti Latvijas radio fonotēkai. Stāsta mākslinieks Aivars Kalējs:

— Baumaņa kungs ir tiešām daudzpusīgs cilvēks, ļoti gaiša personība. Draudzīgs un izpalīdzīgs. Baznīcas mūzikas direktors, kuru ciena ne tikai Vācijā, bet arī Latvijā. Viņš ir ļoti labs improvizētājs, ar labu izpratni par liturģijas lietām. Apbrīnojami, cik daudz sava laika un līdzekļu viņš ziedojis dzimtenei un tās cilvēkiem. Viņam tas nav vienreizējs pasākums, skaists žests, bet gan ikdienas dzīve. Kad es vācu enciklopēdijai gatavoju materiālu par Latvijas skaistākajām ērģelēm, Baumaņa kungs palīdzēja to pārtulkot un sagatavot iespiešanai.

Jāpiebilst, ka uz Latviju Baumaņa kungs vienmēr brauc ar kādu noteiktu mērķi. Bieži vien viņš pavada Ziemeļelbas baznīcas konsistorijas delegāciju. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca no Ziemeļelbas baznīcas saņēmusi palīdzību arī konsistorijas ēkas un dievnamu remontēšanai, darbinieku algošanai. Par tās līdzekļiem atjaunots arī Lutera baznīcas draudzes nams Liepājā. Stāsta Baumaņa kungs:

— Esmu klāt visās sarunās, jo palīdzu tulkot, kārtot dažādus darījumus. Var teikt, ka pārmaiņas Latvijas baznīcas dzīvē ir ļoti lielas. Esmu spēlējis introdukcijas dievkalpojumā daudziem Latvijas arhibīskapiem — Ērikam Mesteram Jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, Kārlim Gailītim Rīgas Domā, vācu draudžu Latvijā arhibīskapam Jānim Kalniņam Sv.Jēzus baznīcā, Latvijas draudžu Ārpuslatvijas arhibīskapam Jānim Rozītim Toronto un Jānim Vanagam Rīgas Domā. Pie lielākās daļas no viņiem esmu viesojies arī mājās un daudzus uzņēmis pie sevis Vācijā.

Baumaņu ģimenes viesmīlība ir izsenis zināma. Kaut arī lielā ģimene prasījusi savas rūpes un Baznīcas mūzikas direktora alga un pēdējos gados pensija nav pārāk liela, tomēr ikviens atbraucējs no Latvijas šeit uzņemts sirsnīgi. Kā tas iespējams? Baumaņa kunga atziņa:

— Mēs nekad ģimenē neesam tiekušies pēc mantas, vienmēr esam dzīvojuši pieticīgi. Esam iemācījuši arī saviem bērniem iztikt ar to, kas ir, un neprasīt vairāk. Neviens no viņiem tā arī par naudas trūkumu nav sūdzējies. Varam būt ar viņiem apmierināti.

Ruta dzīvo vistuvāk mums Brēmenē un strādā par pedagogu, Doroteja strādā kādā Frankfurtes izdevniecībā, Georgs Virpentāles simfoniskajā orķestrī spēlē alta vijoli, Monika dzīvo Berlīnē un ar pusslodzi strādā bērnudārzu pārvaldē, bet jaunākā meita Anna Marija dzīvo Hildesheimā, kur viņas ģimene nodarbojas ar lauksaimniecību. Visi bērni ir muzikāli, spēlē dažādus instrumentus. Kopā dziedāšana sanāk gan tikai Ziemassvētkos, kad visi ar ģimenēm ierodas ciemos. Priecājamies par 14 mazbērniem un šovasar gaidām piecpadsmito.

Jā, kuplas ģimenes Baumaņu dzimtā ir raksturīgas. To liecina arī raduraksti. Visas šo dzimtu saknes saistītas ar Latviju. Tā vecvectēvs Mihails Švalbe gadsimtu mijā bijis skolotājs un ērģelnieks Salaspils skolā. Bet vectēvs no tēva puses bijis cara armijas pulkvedis, kam bija uzdots Salaspilī uzcelt krievu armijai nometni. Atrodoties Salaspilī, viņš ieskatījies ērģelnieka meitā Elvīrā. Tā radusies ģimene. Savukārt no tēva tēva puses rados bijuši lauksaimnieki, kas dzīvojuši Inčukalnā. No mātes puses radi — kurzemnieki Bērenti, kas iebraukuši Latvijā no Dienvidvācijas.

Baumaņa kunga bērniem Latvija vairāk gan ir mazliet eksotiska tēvu tēvu dzimtene, jo dzīve saistīta ar Vāciju. Latviešu valodu pa šiem gadiem apguvusi dzīvesbiedre Marija, bet runāt kautrējas. Vislielākais ģimenes salidojums bijis Johannesa Baumaņa 70. dzimšanas dienā. Svinības gan Vācijā, gan Latvijā pulcējušas pusotru simtu radu un draugu. Apmeklējuši arī dzimtas mājas Zasulaukā, Ķemeru ielā 12, kur līdz izbraukšanai 1939. gadā dzīvojusi Baumaņu ģimene.

Kaut arī Baumaņa kungam tolaik bijis tikai mazliet pāri četrpadsmit, viņš labi atceras Kārļa Ulmaņa radiorunā visiem vāciešiem adresētos vārdus: "Kas grib, lai brauc, bet uz neatgriešanos!"

Šie vārdi nav piepildījušies, un viņš par to priecājas, jo Latvijā atkal ieguvis daudzus draugus un domubiedrus:

***

Johannesu Baumani labāk palīdzēs iepazīt Irēnas Narvaites atmiņas par jaunības gadiem Rīgā un draudzību ar Baumaņu ģimeni. Šo stāstījumu pierakstījusi Rasma Cipules kundze.

Ingrīda Rumbēna,

"LV" nozares redaktore

 

Par bērnības draugu

Kad man jautāja, vai zinu kādu personu, kura varētu kaut ko pastāstīt par Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Johannesa Baumaņa bērnību un privāto dzīvi, iedomājos Hamburgā dzīvojošo baltvācu ērģelnieci Irēni Narvaiti. Viņa ar prieku dalījās savās atmiņās. Lūk, viņas atmiņu stāstījums:

Pazīstu Baumaņu ģimeni kopš 1932. gada. Toreiz vēlējos mācīties ērģeļu spēli, jo mani interesēja viss, kam bija kāds sakars ar garīgo mūziku un ērģelēm. Gāju no vienas baznīcas uz otru, lai dzirdētu dažādas ērģeles un ērģelniekus. Tā beigās nolēmu par savu skolotāju izvēlēties vai nu toreizējo Jēzus baznīcas ērģelnieku Klāvingu, vai arī Baumaņa kundzi, kura bija Ģertrūdes baznīcas ērģelniece. Es viņu pazinu jau agrāk, jo biju spēlējusi harmoniju skolas dievkalpojumos, un draudzes mācītājs, kurš bija arī mūsu ticības mācības skolotājs, aicināja mani spēlēt draudzes bērnu dievkalpojumos. Tā biju iepazinusies arī ar ērģelnieci Baumaņa kundzi, kura draudzes telpās organizēja un vadīja dažādus pasākumus, tādus kā draudzes kori un Ziemassvētku stāsta uzvedumu, kurā piedalījās arī viņas bērni.

Taču īsti mēs ar Johannesu iepazināmies tikai 1932. gadā, kad es pie viņa mātes sāku mācīties ērģeļspēli un braucu uz Baumaņu namiņu Zasulaukā. Apakšējā stāvā atradās mūzikas istaba, augšstāvā dzīvojamās telpas. Katru reizi, kad tur ierados, uz kāpnēm parādījās abi bērni — septiņgadīgais Johanness un aiz viņa muguras māsiņa Reni ar lielām zilām acīm. Mums nebija daudz laika sarunām vai nodarbībām, jo mani gaidīja stunda, bet vēlāk, kad bērniem bija jāiet gulēt, viņi lūdzās, lai stāstu tiem pasakas. Tas turpinājās arī vēlāk, kad Baumaņa kundze sagādāja man iespēju iestāties konservatorijā un mācīties Profesora Jozuus klasē. Baumaņu ģimene bieži ielūdza mūs ar māti viesos, bērniem tad bija laikus jāiet gulēt, bet Johanness katru reizi lūdza mani kaut ko pie gultiņas pastāstīt. Un tagad tie bija stāsti par konservatoriju un visu tur redzēto un piedzīvoto! Dažkārt šo to piefantazēju klāt, un bērni, sevišķi Johanness, klausījās ar lielu aizrautību.

Vasarās Baumaņu ģimene īrēja vasarnīcu vai nu Mellužos, vai Ogrē. Divas vasaras arī mēs ar māti dzīvojām kopā ar viņiem šādā vasarnīcā. Šajās kopā pavadītajās vasarās mēs piedzīvojām daudz jauku un ineresantu brīžu. Liekas, ka es tajā laikā biju pat Johannesa pirmā lielā un slepenā bērnības mīlestība. Atceros, ka kādā Ziemassvētku vakarā, kuru pavadījām kopā ar Baumaņiem, atklājās viņa toreizējā lielākā vēlēšanās — noskūpstīt mani uz vaiga!

Mums bija izveidojusies jauka tradīcija. Aizdedzinot svecītes eglītē, katrs izvēlējās sev vienu svecīti. Tas, kura svece izdzisa pēdējā, drīkstēja izteikt savu lielāko vēlēšanos — un tā piepildījās! Tā, kad pēdējās svecītes taisījās izdzist, sēdējām visi klusi un nopietni, gaidīdami, kurš šoreiz būs laimīgais. Reiz, kad Johannesa svecīte palika pēdējā, viņš, nosarcis un nokaunējies, tomēr sasparojās, pienāca man klāt un izpildīja savu vēlēšanos.

Atmiņā palicis arī gadījums, kad Johanness, neraugoties uz milzīgu piepūli, ne mirkli nevilcinoties steidzās mani glābt. Kādu svētdienu, kad Baumaņa kundze bija aizbraukusi uz baznīcu Rīgā, piesolījos savai mātei palīdzēt pagatavot kopējās pusdienas. Es nekad neesmu bijusi laba saimniece, bet toreiz man izgāja pavisam šķībi: pilnīgi sabojāju svētku cepeti! Biju uz sevi dusmīga, uztraukusies un nelaimīga. Nezinādama citu glābiņu, skriešus metos laukā no vasarnīcas. Māte, ieraudzījusi tuvumā Johannesu, uzsauca viņam, lai skrien man līdzi, ka neizdaru kaut ko pārsteidzīgu.

Johanness jau toreiz bija korpulents zēns, un kustēšanās, kur nu vēl skriešana, viņam sagādāja grūtības. Bet, ja jāglābj Irēne, nebija garas domāšanas! Elsdams un tusnīdams viņš drāzās man pakaļ. Bet es jau nebiju domājusi darīt sev galu! Skrēju gar jūras malu no Mellužiem uz Dubultiem. Johanness, nosvīdis pilnīgi slapjš, panāca mani netālu no Dubultu baznīcas. Tā kā mēs abi mīlējām ērģeļspēli, iegājām baznīcā, noklausījāmies ērģeles, un pēc tam laimīgi un apmierināti devāmies atpakaļ uz vasarnīcu. Nesen Johanness man telefonsarunā stāstīja, ka arī viņam šis gadījums palicis spilgtā atmiņā. Viņš pat ar savu kundzi reiz šo ceļa gabalu izstaigājis. Nospriedām, ka būtu jauki to vēlreiz nostaigāt abiem kopā…

Mēs ar māti bijām bieži viesi Baumaņu viesmīlīgajā mājiņā. Johannesa tēvs bija docents Latvijas universitātē, māte — ērģelniece. Tur vienmēr skanēja mūzika. Viņi pat bija izveidojuši vairākus nelielus ansamblīšus, kuros Baumaņa kundze vienmēr spēlēja klavieres un viņas vīrs — pirmo vijoli. Neatceros vairs visus citus ansambļu dalībniekus, bet zinu, ka otro vijoli spēlēja kāds Līdaka kungs. Nezinu, kāda bija viņa nodarbošanās, bet atceros, ka viņš man sagādāja iespēju vingrināties kāda sava drauga dzīvoklī, kuram piederēja nelielas ērģeles. Šis draugs bija tiesnesis. Vēlāk viņš ērģeles pārdeva jaunuzceltajai baptistu draudzei ar noteikumu, ka tai mani jānodarbina kā ērģelnieci. Es mācījos ne tikai ērģeļspēli, bet arī kompozīciju un piepelnījos kā ērģelniece.

Atceros, ka Johannesam gāja grūti, kad viņš 1938. gadā beidza vācu pamatskolu un iestājās latviešu vidusskolā. Šo ceļu izvēlējās Johannesa tēvs, jo pats pilnībā pārvaldīja krievu, latviešu un vācu valodu. Zinu, ka viņa mātei šī skolas maiņa ļoti nepatika, viņa bija tiešām nelaimīga. Tajā laikā samērā bieži notika rīvēšanās vācu un latviešu starpā. Neatceros, ka Baumaņu ģimenei būtu bijusi partejiska nostāja, bet skolā Johannesu apcēla viņa vāciskā akcenta un arī resnuma un neveiklības dēļ. Vēlāk gan viņš šo laiku atceras ar pateicību, jo tas viņam devis pamatu latviešu valodas prasmei, ko viņš nav zaudējis vēl šodien. Kad viņš kā viens no pirmajiem sāka apmeklēt Latviju, viņam esot bijis viegli saprasties.

Arī pēc repatriācijas 1939. gadā, kad nonācām Poznaņā, draudzība mūsu ģimeņu starpā turpinājās. Tas mums visiem bija ļoti smags laiks — pēc tā sauktajām filtrācijas nometnēm baltvāciešus izvietoja dzīvokļos, no kuriem bija izlikti poļi. Tas notika tādā steigā, ka dažkārt uz galda tika atrastas vēl siltas pusdienas… Pie tam bija uz stingrāko aizliegts par to runāt, tāpat izliktajām ģimenēm palīdzēt. Arī pašu repatriantu starpā sāka plaukt neuzticība un piesardzība vienam pret otru. Vienīgi mācītājs Girgensons bija kā tāda stiprā klints, un arī cilvēki, ar kuriem viņš satikās un draudzējās, bija droši, un tiem varēja uzticēties. Pie šiem cilvēkiem piederēja arī Baumaņu ģimene. Viņi nekad nebaidījās palīdzēt tāpat kā senāk, ja redzēja vajadzību un kāda palīdzība bija iespējama. Šādu nostāju visa mūža garumā ir ieturējis arī Johanness. Cita starpā mācītājs Girgensons viņu 1941. gadā iesvētīja. Drīz pēc tam viņš dabūja paātrinātu abitūriju un tika iesaukts armijā. Viņš nonāca Francijā. Pēc kara — no 1945. līdz 1948. gadam — viņš atradās angļu gūstā Lielbritānijas kanāla salā Gernsī.

Pēc gūsta viņš atgriezās pie savas mātes Lejassaksijā, kur viņa bija ērģelniece Cellē. Johanness uzsāka mūzikas studijas Hannoveres mūzikas augstskolā. Pēc tās beigšanas viņš strādāja kā ērģelnieks Soltavā, kur viņš apprecējās ar Mariju. Viņiem šajā laulībā piedzima četras meitas un dēls. Tagad viņiem pievienojies pulciņš mazbērnu. Vēlāk viņu Hildesheimā paaugstināja par baznīcas mūzikas direktoru. Johanness mīl savu dzimteni. Viņš izmantoja pirmo radušos iespēju, lai to apciemotu un parādītu savas jaunības takas arī sievai Marijai. Viņš bija sameklējis kādu preču kuģi, kurš vienu vai divas dienas uzturējās Rīgā un ņēma līdzi arī dažus pasažierus, kuri pārgulēja kuģī, bet varēja to atstāt, lai apskatītu pilsētu. Es to tik labi zinu tāpēc, ka viņš man piezvanīja un jautāja, vai nevajadzētu kādu no manis pasveicināt. Lūdzu viņu uzmeklēt, ja tas būtu iespējams, Aldonu Jozuu, ar kuru bijām sadraudzējušās studiju laikā. Nezināju, vai viņa vēl dzīvo vecāku dzīvoklī, bet cerēju, ka viņa vēl ir ērģelniece jaunajā Ģertrūdes baznīcā.

Biju dziļi satriekta, kad viņš man atstāstīja šo tikšanos. Viņi abi ar sievu ieradušies baznīcā dievkalpojuma beigās, kad cilvēki atstājuši baznīcu. Iegājuši tajā, viņi redzējuši dažas sieviņas, sakārtojot telpas. Kad Johanness vienu no viņām uzrunājis latviski un jautājis, vai būtu iespējams satikt Aldonu Jozuu, bijis acīm redzams, ka viņas ir ārkārtīgi nobijušās un uztraukušās. Viena atbildējusi, ka Aldona vēl ir pie ērģelēm, un teciņus devusies to brīdināt. Bet Aldona nākusi viņam pretī pavisam mierīga, un, kad viņš stādījies priekšā kā bijušās vecās Ģertrūdes baznīcas ērģelnieces Baumanes dēls, viss ledus bijis salauzts un bailes pazudušas. Aldona nomierinājusi arī sieviņas un aicinājusi Baumaņus sev līdzi uz bijušo vecāku dzīvokli Stabu ielas stūrī, kuru arī es vēl labi atceros. Kad viņš Aldonai nodevis manus sveicienus, radusies liela savstarpēja uzticība. Man liekas, ka šī pazīšanās ar Aldonu bija sākumpunkts Johannesa vēlākajai darbībai Latvijas baznīcas mūzikas un tajā darbojošos cilvēku labā. Ko viņš tur ir darījis un paveicis, cilvēki Latvijā zina labāk par mani, jo viņš nemīl ar savu darbību lepoties un daudz par to runāt. Es zinu, ka dažkārt tas nebija viegli veicams uzdevums. Atceros, ka reiz viņš ilgi meklēja kādu speciālu ādu vecās Ģertrūdes baznīcas ērģeļu labošanai. Zinu arī, ka viņš bija ar mieru paņemt līdzi no manis naudu, lai Aldonai būtu iespējams iepirkties valūtas veikalā. Tāpat zinu, ka viņš vienmēr brauca ar pilniem koferiem, lai kā Ziemassvētku vecītis varētu jaunajiem draugiem padalīt Latvijā grūti iegūstamas lietas. Viņš vienkārši saskatīja, kur palīdzība ir nepieciešama — un centās to tad arī sniegt.

***

Tiktāl Irēne Narvaite. Es Johannesu Baumani tuvāk iepazinu pēc arhibīskapa Gailīša ordinācijas Rīgas Domā. Viņš tajā bija ērģelnieks. Ceremonija tika uzņemta filmā, un viņš mums, Hamburgas latviešiem, šo filmu bija atvedis parādīt. Uzreiz ievēroju viņa nemāksloto sirsnību, stāstot par Latvijā piedzīvoto, un dabīgumu un vienkāršību visā viņa izturēšanās veidā. Nodomāju, ka varu priecāties par izdevību iepazīties ar tiešām lielu cilvēku.

Rasma Cipule

Restaurētajās Jēzus baznīcas ērģelēs kopā ar ērģeļu meistariem no Vācijas

Baumaņu ģimenes foto

Johanness Baumanis ar dzīvesbiedri Mariju

Kuplais mazbērnu pulciņš