Pieminot un godinot Baronu dzimtas simtgadnieci

Sofija Dravniece arī savos simt gados, daļēji jau zaudējusi acu gaismu, priecājās par puķēm, un viņas istabiņa smaržoja no tīrības

Janvāra sākumā savā 103. mūža gadā Aizsaulē aizgāja skolotāja Sofija Dravniece, Krišjāņa Barona māsas Marijas mazmeita (3.06.1895. — 9.01.1998.). Svētdien, 22.februārī, Krišjāņa Barona muzejā Rīgā pulcējās dažādu novadu ļaudis, kam viņa bijusi paraugs lielajā dzīves skolā.

Ievadot sarīkojumu, literatūrzinātnieks Imants Pijols atgādināja, ka tieši 22.februārī ir Jāņa Endzelīna 125. dzimšanas diena un pavisam drīz 8.martā atzīmēsim Krišjāņa Barona nāves dienas 75 gadu atceri. Likdams blakus abu gara milžu devumu latviešu kultūrā, viņš citēja Jāņa Endzelīna izteikumus par Krišjāņa Barona nozīmi latviešu filoloģijā: "Stūra akmeni šai jaunajai latviešu filoloģijai ir licis pats Barontēvs ar savām "Latvju Daiņām" (..) Novestas līdz galam, tās dod vielu latviešu filoloģijai uz paaudžu paaudzēm. Un ne tikai dod vielu šīs daiņas, bet līdzīgi kādam magnētam tās arī pievelk un saista pie sevis iejūtīgus garus: sinologu Šmitu, piemēram, un teologu Bērziņu tās ir pārvērtušas par baltologiem. Arī pašu Barontēvu — bijušu matemātiķi — darbs ap "Latvju Daiņām" ir padarījis par filologu." Kā raksta Jānis Endzelīns, Barontēvs devis latviešu filologiem cēlu, neaizmirstamu paraugu ne vien ar patstāvību darbos un spriedumos un lielo spēju koncentrēties, bet arī ar nešaubīgu ticību savam darbam, ar to neprātīgo cerību uz panākumiem, bez kuras neviens īsts diždarbs nav veicams. "Ja nu šāds Barontēva tēls stāv mums, latviešu filologiem, aiz muguras, tad mēs vairs neesam nekādi bezpagātnes, beztradīciju ļaudis. Cēls piemērs ir mums dots; mums klājas tam sekot, kā kurais protam, kā kurais spējam."

Sava viedā radinieka mūža darbu augstu vērtēja arī Sofija Dravniece un par ģimenes svētāko mantu uzskatīja "Latvju dainu" pirmizdevumu ar Krišjāņa Barona ierakstu, kas bijis autora dāvinājums Sofijas tēva brālim Fricim Dravniekam. Kā vislielāko uzticības apliecinājumu viņa jau pašā Krišjāņa Barona muzeja darbības sākumā to nodeva Rūtas Kārkliņas vadītajam kolektīvam, un šie seši pirmizdevuma sējumi ieņēmuši goda vietu Baronu dzimtas istabā, kur arī notika sarīkojums.

Imants Pijols ieskicēja Sofijas Dravnieces dzīves ceļu. Divpadsmit gadu vecumā pabeigusi Kubeles pagastskolu, viņa pēc tam absolvējusi Talsu tirdzniecības skolu un Viļa Olava komercskolu. Pirmā pasaules kara gados strādājusi Petro-gradā, bet pēc tam — Dundagā, Kubelē, Vārvē, Ventspilī un kopš 1938.gada — atkal savā pirmajā skolā, ko tolaik jau sauca par Ernesta Dinsberga skolu. Te kādu laiku par skolotāju strādājis arī lībiešu kultūras darbinieks un literāts Pēteris Damsbergs. Kubelē pienāca 1949.gada 25.marts, kad Sofija Dravniece savu skolēnu acu priekšā tika izvesta no klases. Sekoja izsūtījums uz Novocaricinu Omskas apgabalā, kur tika aizvadīti septiņi gadi — līdz pat 1956.gada 9.martam

Kad Rūta Kārkliņa kādreiz vaicājusi, kāda sajūta bijusi, dzimtajā pusē atkal tiekoties ar cilvēkiem, uz kuru sirdsapziņas gulstas pagastā notikušās represijas, viņa gaišu skatienu atbildējusi:

— Biju laimīga, ka neesmu viņu vietā.

Sofija Dravniece bija atgriezusies bez ļaunuma sirdī, to viņa nelaida sev klāt. Sarīkojumā par to runāja pianiste Ieva Zariņa, kas ir Friča Dravnieka dēla Andreja sievas māsas meita, runāja skolotāja Drosma Īvniece, kas, nebūdama pat tik attāla radiniece, draudzību ar Sofiju Dravnieci, kā viņa pati saka, saņēmusi mantojumā jau no māmuļas, un par to vēstīja arī videofilmas par Sofijas Dravnieces simto dzimšanas dienu un citām kultūras ļaužu ciemošanās reizēm, arī par izvadīšanu pēdējā gaitā uz dzimtās Dundagas Kužnieku kapiem.

Sofija Dravniece dzīvi sekojusi līdzi Atmodai un Latvijas patstāvības atdzimšanai, allaž laikus interesējusies, vai viņu neaizmirsīs vēlēšanu dienā. Bet, kad Drosma Īvniece kādreiz žēlojusies par dažādām nebūšanām, Sofijas tante viņu ņipri pārtraukusi:

— Ko tad tu — šaubies par mūsu valsti? Tev nav vairs ticības? Bet vai tad pasaulē tā kādreiz ir bijis, ka labais neuzvar!

Ar šo ticību labajam Sofija Dravniece arī aizgājusi Mūžības ceļos, atstājot gaišu un stipru atbalsi latviešu tautā un kultūrā.

Sarīkojumu vada Imants Pijols. Pirmais no labās — Krišjāņa Barona mazdēla mazdēls Jānis Barons, trešais — Anša mazdēla mazdēls Artūrs Barons, vidū Rūta Kārkliņa

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Harijs Burmeistars

Ivars Seleckis un Alfrēds Šlisers Foto reprodukcijas: Harijs Burmeistars

Dokumentālistu grupa operatora un režisora Ivara Selecka vadībā veido pilnmetrāžas filmu sēriju par zvejnieku dzīvi Latvijā. Pirms gada par valsts līdzekļiem tika uzņemts kinostāsts par ļaudīm Baltijas jūras piekrastē — Liepājā, Papē un Jūrmalciemā. Tagad pabeigta 80 minūšu ilga filma "Pāri upei aizvējā" par zvejnieku dzīvi Salacgrīvā un Kuivižos. Veselu gadu to vērojuši un kinolentē iemūžinājuši: scenārists Andris Vanadziņš, režisors operators Ivars Seleckis, montāžas režisore Maija Selecka, komponists Ivars Vīgners.

Salacgrīvā, kas atzīmē 700. gadskārtu, ļaudīm darbu un iztiku nodrošina akciju sabiedrības "Brīvais vilnis" un "Salacgrīva-95" — katra savā upes krastā.

Filmā iekļautas kinohronikas epizodes, kas filmētas kādreiz slavenajā zvejnieku kolhozā "Brīvais vilnis". Tā bijušais priekšsēdētājs Alfrēds Šlisers savā laikā nepieļāva saimniecības izputināšanu. Daudzi salacgrīvieši ir akciju sabiedrības līdzīpašnieki, viņiem ir darbs un drošības sajūta. Tagadējais vadītājs Līgonis Krūmiņš gādā, lai saimniecība izietu plašākos tirgos.

Filma stāsta par zvejnieku ikdienas darbu, par dinastijām, svētkiem, tradīcijām. Operators lieliski portretējis jūras vējos rūdītos zvejas vīrus un viņu sievas, kuru mūži arī nav viegli un dēlus — tēvu ceļa turpinātājus. Kā jau Rīgas dokumentālistu poētiskās skolas pārstāvis, Ivars Seleckis filmas plūdumā ieaudis īstas dabas gleznas ar jūru un plašo debesu klaidu dažādos dienas un gada laikos.

Radošo grupu savā paspārnē ņēmusi bezpeļņas organizācija "Eiropas dokumentālā kino simpoziji". Filmas tapšanu sekmējuši Latvijas Zivsaimniecības pārvalde, Zivsaimniecības fonds, akciju sabiedrības "Brīvais vilnis" un "Salacgrīva-95", arī "Latvijas ceļš".

Ir izgatavotas videokopijas latviešu valodā un ar subtitriem angļu valodā. Filmu pieprasījušas vairākas Baltijas jūras valstis.

Aina Adermane

Brigāde atgriežas no zemledus zvejas