Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tiesības un likumi: taisnīgais un racionālais. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.03.1998., Nr. 66 (1127) https://vestnesis.lv/ta/id/47253

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Tiesības un likumi: taisnīgais un racionālais (turpinājums)

Vēl šajā numurā

12.03.1998., Nr. 66 (1127)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Tiesības un likumi: taisnīgais un racionālais

Dr.iur. Andrejs Vilks,

Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas valdes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

J3.JPG (5900 BYTES)

    Bez tiesiskās sistēmas sakārtošanas, tiesību vietas noteikšanas valsts atjaunošanas procesā nav iespējams izveidot pilnvērtīgus ekonomiskos pamatus, sekmīgi risināt sociālos un citus jautājumus. Tiesiskā sistēma ir jebkuras valsts pamats un arī tās karkass. Atbilstoši šim pamatam tiek veikti valsts celtniecības tālākie darbi. Tiesību sistēma, arī tā, kas iegūta civilizācijas attīstības gaitā (tautas tiesības — "ius gentium"), ir pamats Latvijas valstiskuma veidošanai.

Pazīstamais filozofs un arī tiesību speciālists Imanuels Kants ir atzinis, ka cilvēka tiesībām ir jābūt svētām, lai kādus upurus nestu valsts. Šeit nav vidusceļa un nevar izdomāt vidēji pragmatiski nosacītās tiesības (kaut ko vidēju starp tiesībām un labumu); visai politikai ir jānoliecas ceļos tiesību priekšā.

Bez šaubām, tiesībām ir jābūt patiesai un vislielākajai vērtībai un visaugstākajam ideālam. Bet vai pašreiz mēs varam atzīt, ka tiesības ir svētas un tām piemīt visaugstākā vērtība? Atbildes uz šo jautājumu ir visai dažādas. Tiesības pašreiz nebūt nav ideāls vai visaugstākā vērtība. Zināmā mērā tās ir līdzīgas apģērbam, kurš iegādāts dažādos veikalos un dažādos laika posmos, izdilis, varbūt ar jaunām pogām, vairākkārt lāpīts un pārlāpīts.

Mūsu tiesību sistēma atgādina padomju laika firmas "Latvija" šūto uzvalciņu, kam ir pielaikota eleganta firmas "Lloiyd" kaklasaite un citi Eiropas un Amerikas valstu aksesuāri — visai raibi, tomēr šis komplekts saimniekam šķiet pieņemams un visai ērts.

Alegoriski šis tēls atgādina mūsu pašreizējās tiesiskās sistēmas atsevišķus elementus, no tiem daži ir mantoti no Latvijas Republikas trīsdesmitajiem gadiem (LR 1937.gada Civillikums), liela daļa atgādina padomju laikus ar A.Višinska totalitārās sistēmas pazīmēm (LR Kriminālkodekss, Kriminālprocesuālais kodekss, Civilprocesuālais kodekss u.c.), kuros pat atsevišķi grozījumi nespēj "izņemt" sovetizācijas perioda garu. Latvijā ir pieņemti un darbojas arī likumi, kuri ir izstrādāti pēc neatkarības atgūšanas. Šajos likumos, ne bez pamata, ir jūtama ļoti liela rietumvalstu ietekme. Taču šīs tradīcijas un principi tiek piemēroti vietējai sociāli tiesiskajai videi ar savu un visai specifisku saturu.

Otrā pieejas puse slēpjas tajā apstāklī, ka mūsu tiesības un likumi ir tik vērtīgi, cik vērtīgi esam mēs paši, cik vērtīga ir sabiedrība un valsts. Ja mēs atzīstam tiesību niecīgo vērtību, tad mums ir jāatzīst, ka mēs neņemam mūsu tiesisko principu un kopumu ideālus pārāk nopietni un nenovērtējam likumu nozīmi un lomu sabiedrības un indivīda dzīvē.

Tātad — vai tiesības ir vērtība? Atbildes var būt dažādas:

uzņēmējs, atbildot uz minēto jautājumu, iespējams, teiktu — kas kurā gadījumā (vienā tās var būt vērtība, citā — antivērtība);

jurists, iespējams, atbildētu, ka tās ir tik vērtīgas, cik prasmīgi tās tiek izmantotas;

likumpārkāpējs varbūt secinātu, ka tiesības ir jāzina tāpēc, lai zinātu, kas tiek pārkāpts un kāda par nodarījumu ir gaidāma atbildība.

Taču kopumā sabiedrībā pret likumiem un tiesību aizsardzības iestādēm nereti ir visai nihilistiska un noliedzoša attieksme. Tas liecina tikai to, ka bieži tiesības netiek uzskatītas par sociālu vērtību.

Viena no tiesību funkcijām ir regulējošā funkcija.

Vai pašreiz varam atzīt, ka valstī viss ir pietiekami noregulēts un sakārtots? Diezin vai. Tas nozīmē, ka tiesības un likumi pilnā apmērā savu lomu vēl nepilda. Nav pilnvērtīga tiesiskā mehānisma sabiedrisko attiecību regulācijā. Tas attiecas tikai uz tām sfērām un attiecībām, kur šāda regulācija ir nepieciešama un aktuāla (privatizācijas procesā, aizsargājoties pret noziedzīgiem apdraudējumiem utt).

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!