Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tiesības un likumi: taisnīgais un racionālais (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.03.1998., Nr. 66 (1127) https://vestnesis.lv/ta/id/47254

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas valsts un tās vīri Ar savu mūžu savai tautai, ar savu darbu savai valstij

Vēl šajā numurā

12.03.1998., Nr. 66 (1127)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Problemas

Tiesības un likumi: taisnīgais un racionālais

Dr.iur. Andrejs Vilks,

Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas valdes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Tajā pašā laikā rodas jautājums: vai Latvijā ir jāvalda likumam? Ārēji it kā jā. Šķiet, ka prioritāri būtu jāvalda likumu varai. Taču virs šīs varas ir tiesību ideja un tiesiskā apziņa un kultūra. Ir ļoti būtiski, ka ikviens, sākot ar Valsts prezidentu un Ministru prezidentu un beidzot ar bezdarbnieku un pensionāru, saprot, traktē un pakļaujas likumam. Taču — vai visi un vienmēr likumus uztver patiešām kā likumus un taisnīguma nesējus?

Izpratne ir traktējama dažādi, dažreiz — pilnīgi pretēji.

Jurisprudence Latvijā, neapšaubāmi, pašreiz ir sasniegusi ļoti augstu līmeni, taču droši vien vēl ne pašu augstāko. Augstākās klases juristi brīvi manipulē ar miljoniem latu vai dolāru jebkurās struktūrās. "Bankā Baltija", "Latvenergo", "Ventspils naftā" utt. vieni atgūst, citi vienkārši iegūst. Ekonomika, finanses un ne tikai šīs nozares atrodas beztiesiskajā zonā.

Leonards Nelsons savā darbā "Juridiska zinātne bez tiesībām" pilnīgi pamatoti konstatē: ja juridiskā zinātne, kas pēc pozitīvistu labestības zaudē savu priekšmetu, t.i., tiesības, pārtop par triviālu advokātu mākslu un manipulācijām, tad tiesību svētums tiek izmantots pret pašām tiesībām. Minētā aina zināmā mērā ir vērojama arī Latvijā.

Jāatzīst, ka likumdošana pašreiz ir īpaši mainīga un dinamiska.

Kad tiesības pastāvīgi atrodas plūstošā stāvoklī, pastāvīgā mainībā un kustībā un tās pūlas izskaidrot kā vispārējās gribas izpausmi, cenšas pamatot ar to objektīvo nepieciešamību, tad likumu masa palielinās kā sniega bumba, veļoties no kalna, un tiesības zaudē savu patieso būtību. Tās pārvēršas necaurejamos džungļos, un tiesību jaunrade kļūst par sava veida sportu un sirreālismu. Likumu jaunrade (tas ne vienmēr attiecas uz likumdevēju) var atrasties arī magnētisko vētru gūstā. Tā savulaik Saeimā izvirzīja jautājumu par kvalificējošā apstākļa ieviešanu KK 98.p., paredzot pastiprinātu atbildību par cilvēka gaļas lietošanu uzturā (!).

Kādas tad ir tiesiskas valsts un tiesisko elementu izpausmes formas?

Pilnvērtīga tiesiskā sistēma, arī tiesiska valsts, veidojas no šādiem savstarpēji saistītiem elementiem.

Pirmkārt, ir jāatzīst to tiesību prioritāte, kuras ir dzimušas kopā ar jebkuru cilvēku. Tās ir tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu, personisko neaizskaramību un vienlīdzību likuma priekšā — neatkarīgi no ieņemamā amata un rēķina lieluma bankā. Diemžēl pārāk bieži izrādās taisnība tam, kuram ir lielākas tiesības.

Otrkārt, kā savulaik Žans Žaks Ruso ir apgalvojis, svarīgi ir nevis likumi, bet likumdevēja vara, kas ir valsts sirds. Vai pašreiz var apgalvot, ka likumdevējs ir valsts sirds? Ja atceraties, 5.Saeima savu darbu beidza visai iespaidīgi — pieņemot Korupcijas novēršanas likumu. Zīmīgi, ka 6.Saeimas jaunais sastāvs sāka savu darbu, apstādinot šā likuma vairāku pantu darbību. Nediskutējot par šā likuma tik krasu izmaiņu nepieciešamību, būtiski ir tas, ka šāda parlamentāriešu attieksme pret savu iepriekšējo kolēģu veikumu diskreditē kā likumdevēju, tā arī pašus likumus.

Aizvien biežāk likumi kļūst par gluži tādu pašu izstrādājumu, ja vēlaties — pat preci, kā anoloģiska rakstura izstrādājumi — intelektuāla rakstura produkti un preces. Likumi un normatīvie akti ir kā prece, kam ir savi pasūtītāji, savi konstruktori un savi šo aktu angažētāji. To agrāk ir atzīmējis arī G.Helzens. Likumi un to projekti kļūst par lobisma rezultātu. Tas būtu normāli, ja mums, tāpat kā citās civilizētās valstīs, būtu likums par lobismu.

Treškārt, tiesiskajā sistēmā ne mazāk svarīgs elements kā likumi ir arī institūcijas un iestādes, kuras īsteno šos likumus, — tiesas, prokuratūra, iekšlietu iestādes, advokatūra, privātās tiesību aizsardzības struktūras u.c. Pēdējos gados tās atrodas pastāvīgā transformācijas un pārveides procesā, kur no stabilitātes nav ne miņas. Tiesās, prokuratūrā un policijā ir jūtams kadru trūkums.

Īpaši ir jārunā par tiesām, kur notiesātie vai prasību iesniedzēji uz atbilstošu lietu izskatīšanu gaida trīs un vairāk reižu ilgāk, nekā noteikts likumā.

Profesionāli un augstu kvalificēti kadri arī ir liels retums.

Ceturtkārt, vienu un to pašu likumu un institūciju ietvaros veidojas pārāk dažāda un pat pilnīgi absurda tiesiskā prakse. Kā liecina spriedumu apkopojumi, 47% reketieru netiek notiesāti ar sodiem, kas paredz brīvības atņemšanu, trešdaļa izvarotāju savus kriminālos varasdarbus var turpināt, jo viņi tiek sodīti nosacīti vai sprieduma izpilde tiek atlikta. Tiesību teorijā ir atzīmēts, ka tur, kur jurisprudenci pārņem juridiskais nihilisms, ir neizbēgams praktiskais nihilisms arī cilvēku dzīvē un apziņā.

Indivīdi, redzot un apzinoties, ka tiesas nepiemēro adekvātus soda veidus nodarījumam, bet tiesu noteiktie drošības līdzekļi pēc būtības ir drošība apsūdzētajiem un apdraudējums pārējiem, izturas noliedzoši un negatīvi pret tiesisko sistēmu kopumā. Varētu diskutēt par to, ka šāda prakse nostiprina tiesisko kārtību valstī.

Piektkārt, tiesiska sistēma ietver arī tiesisko apziņu, t.i., tiesiskas nozīmes un satura zināšanas, kā arī attieksmi pret tiesībām un tiesisko kārtību.

Pašreiz aptuveni 2/3 Latvijas iedzīvotāju uzskata par iespējamu pārkāpt likumus, lai nodrošinātu savu eksistenci (arī nemaksājot nodokļus, nodarbojoties ar nereglamentētu uzņēmējdarbību utt.). Šāds tiesiskās apziņas līmenis neliecina par tiesiskas valsts iezīmēm Latvijā.

Imanuels Kants atzīmēja, ka tiesības, bez šaubām, ir zināmas patvaļas forma, tikai šī patvaļa, kas valda starp cilvēkiem, valsti un indivīdiem, ir jāsaskaņo ar citu patvaļām un tām ir jābalstās vispārējās brīvības likumā. Ikviena griba un vēlmes ir jāpakļauj vispārējiem noteikumiem. Tikai tad varēs teikt, ka tiesības un likumi ir taisnīgi.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!