Mēs viena gadsimta četrās paaudzēs pie Baltijas jūras

Dr.oec., prof. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Kultūra un tautsaimniecība līdz Latvijas brīvvalstij

Demogrāfisko procesu norise ir samērā autonoma. Cilvēki dzimst, mirst, stājas laulībā, tad, kad viņi to vēlas vai kad tas noteikts (mirst). Tajā pašā laikā demogrāfiskos procesus ietekmē viss, kas risinās dzīvē, tautā.

Vairāk nekā pārējais sabiedrībā notiekošais demogrāfiskās norises determinē pārmaiņas cilvēku izglītības un kultūras līmenī, kultūras līmenis vispār, sasniegtie un pārmaiņās esošie sociālie un ekonomiskie apstākļi.

Latvijas teritorijā XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā iedzīvotāju kultūras līmeņa paaugstināšana un ekonomikas attīstība norisa straujāk nekā citur Krievijas impērijā.

Nav jau pārāk daudz statistikas, kas raksturotu kultūras līmeni Krievijā gadsimta sākumā. Galvenais raksturotājs šajā ziņā ir iedzīvotāju lasītprasmes līmenis (%). Taču arī tas ir visai izteiksmīgs. 1897.gada tautas skaitīšanas dati rāda, ka visu desmit gadus veco un vecāko iedzīvotāju vidū 50 Krievijas Eiropas daļas guberņās vidēji prata lasīt 22,9% cilvēku. Visvairāk lasītpratēju Krievijā bija Igaunijas guberņā —77,9% un Vidzemes guberņā — 77,7%, Kurzemes guberņā — 70,9%.

Šīs trīs guberņas bija tālaika, var teikt, visizglītotākās. Pārējās guberņas no tām tālu atpalika. Pat nākamās trīs (4.—6.vietā) bija ar krietni zemāku lasītpratēju īpatsvaru: Sanktpēterburgas guberņa — 55,1%, Kauņas guberņa — 41,9% un Maskavas guberņa — 40,2%. Vitebskas guberņa ar 24,6% ierindojās 14.vietā.

Par tālaika Baltijas novada cilvēku augstāko izglītības līmeni liecina arī Krievijas guberņu karaklausībai iesaukto vīriešu lasītprasmes īpatsvars XIX gadsimta beigās, XX gadsimta sākumā (skat. 1.tabulu).

1.tabula

Karaklausībai pakļauto vīriešu

lasītprasmes līmenis

(procentos)

Arī šajā rādītājā karaklausības vecumā esošo iesaucamo lasītprasmes pakāpe visaugstākā bija Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes guberņās. Pārējās tā bija krietni zemāka.

Šāda kultūras attīstības aina nav izskaidrojama tikai ar to, ka Baltija ģeogrāfiski vistuvāk atrodas Eiropas Rietumdaļai. Liekas, šo situāciju var izskaidrot ar to, ka Baltijā Rietumu kultūra bija augstākā līmenī nekā Āzijā (Krievijas impērijas lielākā daļa bija tuvāk šai kultūrai).

Lai kā arī raksturotu vācu kolonizācijas varmācīgo dabu Baltijā, jau kopš XIII gadsimta vācu mūki, garīdznieki, vēlāk arī muižnieki veica (bija spiesti veikt kaut vai savas labklājības nodrošināšanai) zināmu kultūras misiju. Vācu garīdzniecība vēlāk arī skolās gatavoja "vietējos ļaudis" vispirms savai apkalpošanai, savām vajadzībām (sulaiņus, dārzniekus, muižas pārvaldniekus un līdzīgus).

Arī vācieši (ne tikai muižnieki), dzīvojot zemnieku, vēlāk arī pilsētnieku vidū, veica zināmu kultūrizglītojošu darbu. Latvieši un igauņi vēroja "vācu kungus" un no tiem mācījās. Tā pamazām veidojās paaudzes, kurām lasīt un rakstīt prasme bija nepieciešama profesionālai izaugsmei.