Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs viena gadsimta četrās paaudzēs pie Baltijas jūras. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.03.1998., Nr. 66 (1127) https://vestnesis.lv/ta/id/47260

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mēs viena gadsimta četrās paaudzēs pie Baltijas jūras

Vēl šajā numurā

12.03.1998., Nr. 66 (1127)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs viena gadsimta četrās paaaudzēs pie Baltijas jūras

Dr.oec., prof. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Kultūra un tautsaimniecība līdz Latvijas brīvvalstij

Vēsturiskie apstākļi Baltijā, kaut arī par bargu cenu, veicināja, pat spieda, cilvēkus izglītoties. Tādi vēsturiskie apstākļi neveidojās pārējā Krievijas impērijā. Pat galvaspilsētās — Sanktpēterburgā un Maskavā — izglītības izplatīšanās plašāko iedzīvotāju slāņu vidū norisa daudz gausāk, kaut arī Krievijas galmam, muižnieku kārtai saskarsme ar Rietumiem (Franciju, Vāciju) bija jo cieša. Taču līdz lauku apvidiem un sādžām tā gandrīz nenonāca.

Baltijas guberņās, atšķirībā no pārējās Krievijas, izglītības pirmsākumi radās tieši lauku apvidos, muižu apkārtnē un ietekmē. Protams, lielās pilsētas šo procesu vēl paātrināja: Tartu (Tērbatas) universitāte, Viļņas universitāte, Rīgas politehniskais institūts. Taču jau XIX gadsimta beigās Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņās tieši lauku teritorijās bija plaši izvērsts mazo lauku skolu tīkls.

Kultūrprogress savijās, risinājās paralēli ar progresu saimnieciskajā dzīvē.

Arī saimnieciskajā dzīvē liela loma bija vācu muižnieku, uzņēmēju un tirgotāju ietekmei.

Lauksaimniecībā valdošā saimniekošanas forma bija muižas, lielsaimniecības. Saimniekošanas kārtība, tā laika darbarīki tika pārņemti no Vācijā izplatītajām muižu saimniecībām. Tāpēc arī Vidzemē, Kurzemē un Igaunijā zeme nebija sadalīta "sloksnēs", nebija sādžu. Tas arī bija galvenais, kas atšķīra Baltijas lauku saimniecības no Krievijā pastāvošās apsaimniekošanas kārtības un darbarīkiem.

1897.gada tautas skaitīšanas dati rāda, ka latvieši bija izteikta zemnieku tauta, jo 96% latviešu bija nodarbināti lauksaimniecībā (kopā ar ģimenes locekļiem). Latvijas teritorijā no visiem zemniekiem latviešu bija 83%.

Zemes galvenie apstrādātāji bija latviešu zemnieki, taču pati zeme bija sadalīta pa dažādām īpašnieku kategorijām (skat. 2.tabulu).

XX gadsimta sākumā (1905.gadā) 90% zemes bija privātīpašumā. Arī zemnieku zeme bija jau no muižām izpirkta vai nodota nomā (izpirkšanai). Ja neskaita valsts zemi un baznīcām piederošās mācītājmuižas, tad gandrīz visa teritorija bija muižu un saimnieku īpašumā.

Zemes privātīpašums radīja lielgruntniekus — muižniekus un zemniekus — mazgruntniekus. Kā vieni, tā otri nevarēja iztikt bez algota darbaspēka. Tā, pārejot no klaušiniekiem uz algotiem laukstrādniekiem, radās kalpu slānis. Tie veidoja bezzemniekus.

2.tabula

Latvijas zemes īpašuma sadalījums 1905.gadā (tūkst. ha)

Zemes lietotāju kategorija Kurzemes Vidzemes Vitebskas Kopā
gub. gub. gub.latv.apriņķi tūkst.ha %
Zemnieku zeme 1016,9 700,0 607,8 2324,3 39,3
Privātīpašums,
izņemot zemnieku zemi 1113,4 993,8 702,6 2809,8 47,5
No tām:
— bruņniecības muižas 1026,2 861,5 476,4 2364,1 40,0
— pilsoņu muižas 51,5 155,4 206,9 3,5
— citi īpašumi 35,7 132,3 70,8 238,8 4,0
Mācītājmuižu (baznīcu) zeme 31,6 15,7 40,0 87,3 1,5
Valsts zeme 494,8 614,4 44,6 600,8 10,2
Pārējā zeme 18,4 75,7 94,1 1,6
Pavisam 2675,1 1846,6 1395,0 5916,7 100,0

 

Vidzemē lauku apvidos gadsimtu mijā vairums cilvēku bija bezzemnieki. Dati rāda, ka tajā laikā Vidzemē zemes īpašnieku un viņu ģimenes locekļu bija 66283, bet bezzemnieku un to ģimenes locekļu — 426338 jeb 6,4 reizes vairāk.

Līdzīga situācija bija arī Kurzemē. Tātad abās šajās guberņās lauku apvidos ap 20% iedzīvotāju bija zemes īpašnieki un viņu ģimenes locekļi, bet ap 80% — bezzemnieki un citi lauku cilvēki. Latgalē zeme tika sadalīta sīksaimniecībās, kas bieži vien nespēja nodrošināt visus zemnieku sētas locekļus ar visu dzīvei vajadzīgo.

Kalpu kārta un sīkās zemnieku saimniecības bija šķērslis kuplu ģimeņu veidošanai Latvijas lauku teritorijās. Tāpēc arī ar gadsimta sākumu, īpaši Kurzemē un Vidzemē, lauku teritorijās krasi samazinājās dzimstības līmenis un iedzīvotāju dabiskais pieaugums.

Pārmaiņas izglītībā un saimniecībā notika ne tikai Latvijas laukos.

Jau ar XIX gadsimta otro pusi sāka attīstīties pilsētas ar tām raksturīgajām ekonomikas nozarēm: rūpniecību, tirdzniecību, transportu.

XIX gadsimta beigu daļā un XX gadsimta sākumā pirms Pirmā pasaules kara Rīgā un arī citur — Liepājā, Jelgavā, to apkārtnē — strauji sāka attīstīties rūpniecība, tirdzniecība, ostas, satiksme vispār. Mainījās to izvietojums, radās papildu pieprasījums pēc darbaspēka vienās nozarēs un teritorijās, bet samazinājās citās.

Ekonomiskā attīstība pakļauj un virza arī iedzīvotāju kustību — dabisko un mehānisko. Šo procesu ietekme uz iedzīvotāju demogrāfiskajām norisēm gan nav tieša, drīzāk pastarpināta, tas notiek ar cilvēku apziņas starpniecību, kas virza viņu darbību, arī demogrāfisko.

Bet saimniecisko darbību, pilsētu (Rīgas un citu) iedzīvotāju skaita pieaugumu noteica un veicināja noteiktas politiskās intereses.

Jau sen, kopš Pētera I laikiem (kad tika cirsts logs uz Eiropu), Krievijas vadošie politiskie darbinieki pievērš uzmanību Baltijas guberņu izdevīgajam ģeogrāfiski stratēģiskajam stāvoklim. Šajā teritorijā Krievijas impērija vistuvāk saskārās ar industriāli attīstīto Rietumeiropu. Izdevīgais ģeogrāfiskais izvietojums Baltijas jūras krastā atļauj caur neaizsalstošām jūras ostām — Liepāju, Ventspili, arī Rīgu — izvērst plašu tirdzniecību ar rietumvalstīm.

Bez tīri ekonomiskās attīstības vajadzības Krievijas politiķi saskatīja nepieciešamību sev pakļaut arī vietējos iedzīvotājus ar rusifikācijas palīdzību. Tāpēc arī ekonomiskās un politiskās intereses atrada vienotu izpausmi migrācijas veicināšanā.

Migrācijas procesus veicināja ar 1863.gada likumu, kas paredzēja pasu izsniegšanu Krievijas iedzīvotājiem, tas atļāva pārvietošanās iespējas visā Krievijas teritorijā.

Vēsturniece M.Svarāne raksturo situāciju, kāda izveidojās migrācijas jomā: "Tiešo ražotāju masas ieguva juridiskas tiesības piedāvāt savu darbaspēku atkarībā no ekonomiskās nepieciešamības... Līdz ar to Baltijas pilsētu izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis kļuva par noteicošo faktoru ekonomiskajā dzīvē, un strauji palielinājās rūpniecības uzņēmumi un proletariāta skaits pilsētās."

Rūpniecības un ostu attīstību veicināja transporta maģistrāļu — dzelzceļu līniju būvniecība. Pirmā dzelzceļa līnija Latvijas teritorijā tika nodota ekspluatācijā 1861.gadā.

Jau XIX gadsimta beigās sakarā ar rūpniecības, tirdzniecības un transporta attīstību Rīga kļuva par visā Krievijā ievērojamu centru. Ar savu rūpniecībā nodarbināto skaitu Rīga izvirzījās par trešo lielāko rūpniecības pilsētu pēc Sanktpēterburgas un Maskavas.

Līdz ar Liepāju un Ventspili Rīga kļuva par ievērojamu jūras ostu. Šīs ostas savienoja Latvijas novadu ar Krievijas centru un dienvidu apgabaliem, arī ar ārvalstīm. Rīga ar savu kravu apgrozību caur ostu ieņēma ceturto vietu Krievijā.

Migrāciju no Iekškrievijas veicināja ne tikai ostu un esošo uzņēmumu (rūpniecības, tirdzniecības u.c.) paplašināšanās, bet arī jaunu uzņēmumu izveidošanās. Tā 1888.gadā Rīgā sāka darboties krievu un franču akciju sabiedrība gumijas un ķīmisko ražojumu fabrika "Provodņiks". Tajā 1904.gadā strādāja 4,7 tūkstoši cilvēku. Svarīga rūpniecības nozare Rīgā bija mašīnbūve un metālapstrāde, kurā 1890.gadā bija 35 uzņēmumi ar 3,3 tūkst. nodarbināto.

XIX gadsimta beigās attīstījās ne tikai Rīgas un tās apkārtnes, bet arī citu Latvijas novadu saimniecība. Liepājā, piemēram, līdz ar ostas izbūvi un dzelzceļa transporta uzplaukumu arvien vairāk attīstījās arī rūpniecība, kurā tikai no 1881. līdz 1891.gadam vien nodarbināto skaits pieauga vairāk nekā pieckārt. Rūpniecība uzplauka arī Jelgavā, tur šajā pašā desmitgadē rūpniecībā nodarbināto skaits divkāršojās.

Pilsētās attīstījās rūpniecība, auga pieprasījums pēc darbaspēka. To nevarēja nodrošināt ar vietējiem cilvēkiem. Pieauga pieprasījums pēc papildu darbarokām. Cilvēki pilsētās, īpaši lielajās, iebrauca uz palikšanu gan no apkārtējām lauku teritorijām, gan arī no tālienes — Iekškrievijas laukiem. Pēdējo veicināja fakts, ka Baltijā bija labāka samaksa par darbu, lielākas darba algas nekā citās Krievijas guberņās.

Pieplūstot cilvēkiem Latvijā no citām teritorijām, pilsētās, sevišķi Rīgā, gadsimtu mijā vērsās plašumā dzīvojamo māju celtniecība. Jaunas dzīvojamās mājas Rīgā tika lokveidā celtas ap vecpilsētu, aiz Rīgas vaļņa. Celtniecība norisinājās arī Liepājā, Jelgavā un citās rūpnieciski plaukstošās, arī ostas, pilsētās.

Bez šīm pilsētu ekonomikas nozarēm gadsimtu mijā, jo sevišķi pilsētās, auga tirdzniecība. Lielās pilsētas attīstījās kā transporta maģistrālie centri. Pēdējo sevišķi veicināja straujā dzelzceļa transporta attīstība.

Latvijas teritorijā auga dzelzceļa līniju garums. 1861.gadā dzelzceļu līniju kopgarums Latvijas teritorijā bija 175 km, 1875.gadā tas bija palielinājies līdz 607 km, 1900.gadā — līdz 977 km un 1920.gadā Latvijai bija 2903 km dzelzceļu.

Latvijas novads jau ar XX gadsimta sākumu veidojās par tranzīta teritoriju. To veicināja plašais dzelzceļa tīkls. Dzelzceļš savienoja jūras ostu un tirdzniecības centru Rīgu ar tālaika lielajām Krievijas un Eiropas pilsētām — Sanktpēterburgu, Maskavu, Varšavu un caur to ar Berlīni un citām lielajām Eiropas pilsētām. Savukārt Liepājas dzelzceļtīkls saistīja Latviju ar Ukrainas rūpniecības un lauksaimniecības centriem, Baltijas jūru ar Melno jūru.

Jūras un dzelzceļa attīstība savukārt rosināja rūpniecības uzplaukumu. Tas sevišķi jāsaka par Rīgu. Te paplašinājās jau esošās rūpnīcas un veidojās jaunas. Gadsimtu mijā Rīgas vagonrūpnīca "Fēnikss" bija izveidojusies par vienu no lielākajām rūpnīcām savā nozarē Krievijā un Eiropā.

Rīgā turpināja augt te jau esošie tolaik populārie rūpniecības uzņēmumi — Krievijas–Baltijas vagonu fabrika, gumijas izstrādājumu rūpnīca "Provodņiks", Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika un vairākas citas.

Rīga ar savu rūpniecībā nodarbināto skaitu bija trešā lielākā tālaika Krievijas pilsēta. Rīgā bija attīstītas visas galvenās rūpniecības nozares. Vadošā loma bija mašīnbūvei un metālapstrādei, pēc tam tekstilrūpniecībai, ķīmiskajai un pārtikas rūpniecībai. Mašīnbūvē, metālapstrādē vairāk bija iesaistīts vīriešu darbaspēks, bet citās svarīgākajās rūpniecības nozarēs vairāk tika nodarbinātas sievietes.

1900.gadā Rīgā mašīnbūves un metālapstrādes nozarē tika nodarbināts 21 tūkst. strādājošo. Sekojošās krīzes un depresijas apstākļos nodarbināto skaits nedaudz samazinājās, un 1910.gadā šajā nozarē strādāja 19,4 tūkst. cilvēku. Taču, pārvarot šo rūpniecisko sašaurināšanos, nodarbināto skaits mašīnbūvē un metālapstrādē atkal palielinājās un pirms Pirmā pasaules kara, 1913.gadā, šajā nozarē jau strādāja 28,3 tūkst. cilvēku.

Rūpniecības, sevišķi mašīnbūves, tālāku attīstību veicināja pasaules lielvalstu — Krievijas un Vācijas — gatavošanās karam. Reizē ar mašīnbūves nozares augšanu paplašinājās arī kurināmā, gumijas, ķīmiskā, tekstila, kokapstrādes un pārtikas rūpnieciskā ražošana.

Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latvijas teritorijā rūpniecība bija sasniegusi augstu pakāpi.

Statistikas dati liecina, ka 1913.gadā, kad beidzās Latvijas mierīgās attīstības posms Krievijas impērijas sastāvā, rūpnieciskās produkcijas īpatsvars visā saražotajā kopproduktā bija 52%. Tad tā bija teritorija ar izteiktu industriālo attīstību.

Rūpniecībā nodarbinātos Latvijas teritorijā 1913.gadā rēķina uz 150 tūkst. cilvēku, bet, ņemot vērā to, ka liels nodarbināto skaits strādāja ostās, būvniecībā un tirdzniecībā, kopējais nodarbināto skaits pilsētās tiek vērtēts 230 tūkst. cilvēku.

XX gadsimta sākumā, periodā līdz Pirmajam pasaules karam, Latvijas teritorijā ekonomikā bija izveidojusies savdabīga situācija. Laukos lauksaimniecībā galvenais ideoloģiskais un organizatoriskais spēks bija vācu muižniecība, kamēr galvenie darba darītāji bija latviešu zemnieki, kas strādāja vācu muižās un savās saimniecībās.

Turpretī pilsētās, galvenokārt rūpniecībā, būvniecībā, ostās, transportā, vairāk tika piesaistīts krievu kapitāls un darbaspēks, daļēji arī vācu un ebreju. Tomēr arī pilsētās pārsvarā bija latviešu strādnieki, kaut arī krievu strādnieku šajās nozarēs netrūka. Tā kā vietējo cilvēku bija par maz, lai gadsimta sākumā augošās pilsētas nozares apgādātu ar darbaspēku, tas lielā skaitā ieplūda no Iekškrievijas guberņām.

Tāds bija stāvoklis tautsaimniecībā Latvijas teritorijā gadsimta sākumā līdz Pirmajam pasaules karam, 1914.gadu ieskaitot.

1915.gadā kara darbība risinājās jau Kurzemē, frontei nostiprinoties gar Daugavas krastu.

Šis pavērsiens pārvilka svītru ekonomikas izaugsmei. Notika strauja ekonomikas demontāža, rūpniecisko un transporta iekārtu evakuācija uz Iekškrieviju.

No publikācijām izriet, ka Pirmā pasaules kara laikā no Latvijas tika steidzīgi izvestas demontētās rūpnīcu un fabriku iekārtas, aparatūra, gatavie izstrādājumi, citas materiālās vērtības desmitos un simtos dzelzceļa sastāvu un kravas vagonu. Likvidējot lielās rūpnīcas, līdz ar tām uz Iekškrieviju evakuēja arī tajās strādājošos un to ģimenes locekļus.

Jau kara sākumposmā — 1915.—1916.gadā — Latvijas teritorijā likvidēja ne tikai rūpniecību. Tika iztukšotas zemnieku sētas vispirms Kurzemē, Zemgalē, pēc tam arī Vidzemē un Latgalē (Vitebskas guberņas daļā), aizvesti mājlopi, iekārtas, produkcija. Bēgļu gaitās devās arī iedzīvotāji. Gan pilsētās, gan laukos, pāri tiem ejot frontes līnijai, saimnieciskā dzīve tika paralizēta. Tas, kas bija sasniegts ilgā attīstības posmā, kara apstākļos gandrīz pilnībā tika sagrauts. Tāds bija ekonomiskais stāvoklis, kad Latvija ieguva neatkarību, atbrīvojās no gadsimtiem ilgās vācu un krievu kolonizācijas.

Arī XX gadsimta sākums Latvijas teritorijā vēl neliecināja par tām straujajām un dziļajām vēstures pārmaiņām, kas Latvijā turpinājās visa XX gadsimta garumā.

Kaut arī bez ārēji jaušamām pārmaiņām, iekšējie notikumi brieda. Straujāk nekā līdz tam XX gadsimta sākumā palielinājās iedzīvotāju skaits, galvenokārt sakarā ar imigrāciju no Krievijas vidienes. Cilvēki plūda uz labāk atalgotajām augošajām rūpniecības, transporta (jūras ostas), tirdzniecības un būvniecības nozarēm. Straujāk nekā līdz tam XX gadsimta sākumā auga Rīga un citas nozīmīgākās ostas pilsētas — Liepāja un Ventspils.

Gadsimta pirmajos 14 gados (līdz 1914.gada sākumam) iedzīvotāju skaits Latvijā pieauga no 2008 līdz 2552 tūkst. cilvēku vai vairāk nekā pusmiljonam cilvēku. Visstraujāk cilvēku skaits palielinājās pilsētās: no 653 līdz 970 tūkst. cilvēku. Pilsētnieku īpatsvars visu iedzīvotāju skaitā no 32,5% 1900.gadā pieauga līdz 38% 1914.gadā.

Gadsimta sākumā bija uzņemti strauji iedzīvotāju skaita pieauguma un urbanizācijas tempi. Kā šie procesi būtu attīstījušies turpmāk, var tikai iedomāties. Taču to pārtrauca Pirmā pasaules kara sākums, gan tālu no Latvijas, Eiropas dienvidos. Taču 1915.gada vidū karadarbība starp Vāciju un Krieviju norisinājās jau Latvijas teritorijā. Viss iesāktais tika pārtraukts, vēl vairāk: notika strauja cilvēku aizbraukšana (bēgšana) no Latvijas. Lielo rūpniecības uzņēmumu iekārtas un citas materiālās vērtības (kopā ar strādniekiem) straujā tempā tika evakuētas uz Krievijas iekšieni.

Latvijā karš nodarīja lielu postu kā pilsētās, tā laukos, kā cilvēkiem, tā zemei un lopiem. Taču karā cieta arī abas karojošās puses — Krievija un Vācija. Tas deva iespēju pirmoreiz Latvijas tūkstošgadu vēsturē cīnīties un nodibināt savu neatkarīgo valsti — Latvijas Republiku. Kā tas kādreiz gadās, nav ļaunuma bez labuma.

Bija beidzies pirmais periods Latvijas tautas vēsturē XX gadsimtā. Sākās nākamais periods — Latvijas "pirmais cēliens" no 1918.gada.

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!