Tā ir tautas drāma: pārāk daudz esam cīnījušies zem svešiem karogiem

Par Otrā pasaules kara upuru piemiņu un atceri

Latvijas Republikas ārlietu ministra Dr. Valda Birkava paziņojums:

Latvija viennozīmīgi nosoda nacisma ideoloģiju un totalitāro režīmu izdarītos noziegumus pret cilvēci Otrā pasaules kara laikā un uzskata, ka tiem nav noilguma. Latvijai kā demokrātiskai valstij, kura pati ir cietusi no totalitārisma un tikai nesen atguvusi neatkarību, nav ar to nekā kopēja. Tāpat Latvija kategoriski nosoda neonacisma izpausmes un aktivitātes pasaulē.

Otrais pasaules karš ir visas Latvijas tautas traģēdija. Latvija cieta divu noziedzīgu režīmu dēļ, un tās iedzīvotāji bija spiesti karot gan PSRS, gan fašistiskās Vācijas armijā. Tūkstošiem Latvijas civiliedzīvotāju tika noslepkavoti koncentrācijas nometnēs.

Visi Latvijas iedzīvotāji ir tiesīgi organizēt Otrā pasaules kara upuru piemiņas un atceres pasākumus. Šā gada 15. un 16.martā Latvijas valdība nepiedalīsies atceres pasākumos, jo tā oficiāli ir pasludinājusi 8.maiju par nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Šajā dienā Latvijas valdība oficiāli piemin šos traģiskos notikumus un rīko atceres pasākumus.

ĀM preses centrs

1998.gada 12.martā

Par latviešu leģionāru un Latviju

Dr. habil. hist. Heinrihs Strods — "Latvijas Vēstnesim"

Pirmdien, 16.martā — Latviešu leģiona karavīru atceres diena

Jautājumā par vācu karspēka kaujās iesaistītā Latviešu leģiona izveidi un cīņu gaitām, par tā lomu mūsu tautas liktenīgajos brīžos nenoliedzami svarīgs ir objektīvs un uz dažādu avotu pētījumiem balstīts zinātnieka viedoklis. Jau ilgāku laiku latviešu tautas īstenojušās un iespējamās politiskās situācijas nacistu okupācijas režīma apstākļos Otrā pasaules kara gados ir pētījis LU Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras profesors Dr. habil. Hist. Heinrihs Strods. Pirms dažiem gadiem iznāca viņa grāmata "Zem melnbrūnā zobena" — par Vācijas politiku Latvijā no 1939. līdz 1945.gadam. Tagad sakarā ar 16.martā atzīmējamo Latviešu leģiona atceres dienu uzklausījām un publicējam kompetentā vēsturnieka domas, atbildot uz vairākiem "LV" jautājumiem.

— Vai latviešu leģiona karavīri bija cīnītāji par neatkarīgu Latvijas valsti — gan kara laika subjektīvajā noskaņojumā, gan mūsdienu objektīvajā vērtējumā?

— Ja runājam par tālaika skatījumu uz norisēm un perspektīvām, vispirms gribu citēt dažus izteikumus. Piemēram, Nobela prēmijas laureāts slavenais rakstnieks Boriss Pasternaks romāna "Doktors Živago" epilogā raksturo, kā PSRS iedzīvotāji uzņēmuši vācu nacistu uzbrukumu 1941.gadā: "Salīdzinot ar neiedomājamām necilvēcībām, tirāniju, kā laime šķita uzliesmojušā kara tiešais posts, tiešais sūrums, tiešās kara drausmas. Cilvēki spēja brīvāk uzelpot, jo karš sakurināja nāves burta pļaujošo varu." Kad uzliesmoja karš, tā reālās šausmas, reālās briesmas un reālās nāves draudi šķita kā laime salīdzinājumā ar necilvēcīgo izdomājumu varu un nesa atvieglojumu, jo ierobežoja nedzīvā vārda burvestības spēku. Cilvēki gan aizmugurē, gan frontē brīvi uzelpoja ar pilnu krūti un aizgūtnēm ar īstas laimes sajūtu metās bargās, nāvi un glābiņu nesošās cīņas ugunī. Tātad karš pašā Krievijā tika uztverts ar cerību, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi. Un vēl Vinstona Čērčila vārdi, ko viņš teicis, sākoties Vācijas karam pret Padomju savienību: "Ja Hitlers uzvarēs ellē, es lūgšu parlamentu man atļaut noslēgt līgumu ar pašu nelabo cīņai pret Hitleru." Tātad nebija citas izejas, raugoties no tā laika viedokļa.

Bet, neapšaubāmi, latviešiem bija vēl smagāka situācija, ņemot vērā visas tās Baigajā gadā veiktās izsūtīšanas un represijas. Turklāt bija tāds vācu kolonizācijas plāns Latvijas pilsētās un laukos laikā no 1942. līdz 1967.gadam, ko es atradu arhīvā. Tur paredzēts 25 gadu laikā izvietot Latvijas teritorijā 164 tūkstošus vācu kolonistu. Protams, Latgale un mana senču zeme Sēlija jeb Augšzeme būtu ietilpināma Krievijā. Tātad nav pierādāms, ka nacistiem jelkad būtu bijis nodoms dot mums kaut kādu autonomiju, nemaz nerunājot par neatkarību. Zem šāda apgalvojuma esmu gatavs likt savu parakstu jebkurā laikā vai vietā. Tādu dokumentu nav.

Okupēto austrumu apgabalu reihsministrs Alfrēds Rozenbergs 1944.gada februārī bija ieradies Rīgā, un tad te notika slepena apspriede, kas ir stenografēta. Pieraksti ir saglabājušies vācu arhīvos. Zemgales apgabala gebītskomisārs Valters fon Mēdems un citi izteicās, ka latviešiem vajadzētu dot autonomiju. Bet Rozenbergs, kas savulaik tepat Rīgā mācījies Politehniskajā institūtā, sacīja: "Mēs nevaram solīt to, ko pēc kara nepildīsim."

Latviešu leģionu savulaik organizēja SS obergrupenfīrers Gotlobs Bergers. Un kādā slepenā vēstulē savam cīņubiedram, augstākajam SS un policijas komandierim Francijā, viņš rakstīja:

"Esmu pārliecināts, ka ir noziegums šodienas apstākļos neiesaistīt karā visus tos spēkus, kuri kaut kādā veidā ir gatavi par mums cīnīties. Par nevienu ārzemnieku, kurš krīt, neraud neviena vācu māte." Ko tur vairāk teikt? Viss ir saprotams.

Es nenoliedzu — un to neviens nevar noliegt —, ka latviešu leģionāri ir ārkārtīgi varonīgi cīnījušies, īpaši Kurzemē. Daudzi no viņiem ir ieguvuši toreizējos visaugstākos apbalvojumus. Tiek uzskatīts, ka 146 tūkstoši jaunekļu un vīru ir bijuši leģiona rindās. No viņiem, pēc oficiālajām ziņām, ir krituši apmēram 60 tūkstoši, tātad gandrīz katrs trešais.

Bet, ja mums Latvijā pēc kara būtu šie 60 tūkstoši vīriešu, mums tagad nebūtu to problēmu, kuru saasinājums bija vērojams 3.martā un varbūt vēl būs. Tādu problēmu nebūtu. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka pretējā pusē arī aptuveni 100 tūkstoši tika mobilizēti Sarkanajā armijā. Un tur tāpat bija ļoti daudz kritušo. Daži pat rēķina, ka no Maskavas kaujām atgriezās tikai katrs desmitais. Tātad kopumā Otrā pasaules kara frontēs ir gājuši bojā vairāk nekā 120 tūkstoši latviešu — vīri un jaunekļi fiziskā un intelektuālā brieduma gados. Arī partizānu cīņās daudzi krita.

Vai gan latviešu tauta, raugoties no nacionālā viedokļa, var atļauties tādu "luksusu" kā līdzdalību šādās lielvalstu militārajās sadursmēs? Diemžēl kopš XIII gadsimta latvieši aizvien ir cīnījušies par savu brīvību zem svešiem karogiem. Arī leģendārie strēlnieki Pirmajā pasaules karā taču cīnījās zem sveša karoga. Vienīgais izņēmums bijis brīvības cīņas 1919.–1920. gadā, sevišķi pēc Cēsu kaujām.

Man savulaik izdevās uziet vācu militārajā arhīvā Freiburgā Vērmahta virspavēlniecības ziņojumus. 1943. gada pašās beigās feldmaršals Vilhelms Keitels ziņoja Hitleram par armijas gatavību, pieminot, ka latvieši ir izveidojuši leģionu, arī igauņi, bet lietuvieši negribot. Keitels izteica par to neizpratni. Un Hitlers atbildēja — viņaprāt, tas esot pilnīgi saprotams, jo lietuvieši lūk, esot zemāka rase, viņiem neesot nepieciešamās rases apziņas. Patiešām, lietuviešiem nebija leģiona. Lietuvieši paziņoja — ja oficiāli apsolīsit mums neatkarību jeb brīvību, mēs cīnīsimies. Gluži kā Šveiks sacīja feldkurātam Kacam — ja knedliku nedosit, uz dievkalpojumu jums piekalpot neiešu. Rezultātā Lietuvā šodien nav to problēmu, kas mums ir. Manuprāt, pasaulē tukšas vietas nepastāv.

Nacistu slepenajos arhīvos nereti ir sastopams tāds interesants termins — "Enthauptung". Burtiski tupkojot, tā būtu "atgalvināšana". Būtībā tas nozīmē atņemt tautai tās vitālākos, fiziski un garīgi vērtīgākos spēkus, tas raksturīgs jau boļševiku laiku izvešanām. Un rezultāts tad arī ir redzams gan mūsu Saeimā, gan mūsu valdībā, it visur. Tātad divi totalitārie režīmi ir paveikuši šo "Enthauptung". Ir smagi iedragāts mūsu tautas genofonds.

— No visa jūsu teiktā izriet, ka diez vai leģionāriem bija iespējams cīnīties par brīvu Latviju. Bet kā viņi paši tajā sarežģītajā situācijā Otrā pasaules kara beigās to izjuta?

— Redziet, kaut kādas sarunas par brīvo Latviju ir bijušas. 1944. gada sākumā te ieradās "operatīvā grupa", pēc boļševiku terminoloģijas, kas tikās ar pašpārvaldes vadības vīriem. Viņiem ticis solīts, ka Latvijai būšot vismaz kaut kāda autonomija. Otrkārt, arī Himlers pēc brauciena uz fronti pie Ļeņingradas izteicies tādā garā, ka latvieši varot izpelnīties autonomiju, cīnīdamies kā ārieši. Tālāk — Bangerska brīvdomīgā runa 1943. gadā, par ko SD ieveda īpašu lietu. Taču — vēlreiz atkārtoju — tādu dokumentu, kas ļautu secināt, ka nacisti būtu ar mieru dot latviešu tautai pašnoteikšanās tiesības, nav. To varu apliecināt pēc pusgadu ilgajiem pētījumiem Vācijas arhīvos.

Bet — subjektīvi es piekrītu — tautā un arī leģionā bija vēlme atjaunot neatkarīgo Latviju.

— Droši vien tad tas varēja izpausties vienīgi neskaidru cerību un nākotnes vīziju veidā?

— Jā, tieši tā tas bija.

Bet cik no leģionāriem aizgāja "mežā" 1943.–1944. gadā? Daudz par to var pārliecināties, izlasot pulkveža Silgaiļa un citas publikācijas. Tas nozīmē, ka bieži vien nebija ne cerību, ne iedvesmas. Galu galā leģions cīnījās pret antihitlerisko koalīciju.

Latvijai vienmēr ir pastāvējušas trīs alternatīvas. Viena — tā sauktā kreisā, kopā ar Krieviju. Arī tagad Latvijā tā kaut kur čukst. Otra — ar Vāciju. Un trešā — nacionālā, cīnoties zem saviem pašu karogiem. Tā pēdējā kara laikā bija ļoti grūti realizējama.

— Vai leģionāri uzskatāmi par brīvprātīgajiem vai mobilizētiem? Vai piespiedu kārtā vācu karaspēkā dienējušie būtu uzskatāmi par Latvijas brīvības cīnītājiem?

— Katra valsts savai aizsardzībai mobilizē savus pilsoņus, un tie visi cīnās par savas valsts neatkarību. Bet, ja mobilizē iekarotāji, vienalga, krievi vai vācieši, situācija ir pavisam citāda. Taču leģions nesastāvēja tikai no mobilizētajiem. Tajā bija ieskaitīti 9 no 38 pašaizsardzības pulkiem, kas galvenokārt sastāvēja no brīvprātīgajiem. Ļoti daudziem, kas dienēja leģionā, bija patriotiski apsvērumi — cīnīties pret boļševismu. Te jāpiebilst, ka 1917.–1918. gadā boļševisms kā ideja latviešu tautā un arī starptautiski vēl nebija diskreditējies, tolaik tas vēl aizrāva ļaudis. Bet kopš 1919. gada Latvijā boļševisms savas pozīcijas jūtami iedragāja — sakarā ar cilvēku nošaušanām, īpašumu atņemšanu un visu citu. Bet 1940.–1941. gadā pēc visiem staļiniskā režīma nodarījumiem tas bija galīgi diskreditējies. Tātad notika cīņa pret lielu ļaunumu. Bet arī hitlerisms bija ļaunums.

Nevar pateikt, cik leģionāru bija brīvprātīgo, cik — mobilizēto.

— Bet laikam jau bija daudz tādu, kas, būdami mobilizētie, tomēr gāja cīņā par Latvijas brīvību?

— Esmu dzimis 1925. gadā. Pēdējais gadagājums, ko iesauca leģionā, bija 1924. gadā dzimušie. Aizgāja dienēt daudzi mani skolasbiedri — Sproģis, Ūbelis, Graudiņš un vēl citi, kā atceros. Un es neteikšu, ka viņi aizgāja karadienestā ar sajūsmu. Ar lielu nepatiku viņi aizgāja. Lai gan viņi visi bija nacionāli noskaņoti. Bet tās ir manas subjektīvās piezīmes. Nevienu no viņiem neesmu pēc tam redzējis dzīvu.

— Tāds vairāk juridiska jeb formāla rakstura jautājums. Latviešu leģionam tomēr ir uzspiests noziedzīgās SS organizācijas zīmogs, kaut arī leģions bija Ieroču SS jeb "Waffen–SS" struktūrā. Un tomēr pasaulē līdz ar to pastāv negatīva attieksme pret latviešu karaspēku Otrajā pasaules karā? Kā novērst šos aizspriedumus, kas nāk gan no Austrumiem, gan Rietumiem?

— Būtu jāievēro divas lietas. Jāatšķir SS un "Waffen–SS". Leģiona tapšanā bija vairākas pakāpes. Pirmais posms — kad Hitlers pateica, ka ieročus var nest tikai vācieši un neviena cita tauta. Līdz ar to, konsekventi īstenojot Hitlera norādījumu, 1941.gada jūlijā visas latviešu bruņotās vienības izformēja. Otrais posts — nacisti, jūtot, ka karš Krievijā iestieg, sāka organizēt 16., 18.un visus pārējos latviešu kārtības bataljonus — it kā Latvijas iekšējai aizsardzībai. Bet pamazām tos sāka sūtīt uz fronti. Un trešā pakāpe jau bija leģions. Par tā dibināšanas datumu faktiski uzskatāms 1943.gada 10.februāris, kad tika izdota īpaša Hitlera pavēle. Un lieta tā, ka "Waffen–SS" varēja ietilpt arī citu tautu pārstāvji. Bet SS varēja būt tikai vācieši. Leģions piederēja "Waffen–SS". Pēc kara sabiedrotie visus, kas bija saistīti ar SS, sauca pie atbildības. Bet tad četrdesmito gadu beigās tika pieņemts starptautisks lēmums nepieskaitīt "Waffen–SS" pie vispārējā SS. Līdz ar to latvieši juridiski ir atbrīvoti no šī SS lāsta. Piemēram, Rūdolfs Bangerskis taču bija "Waffen–SS" ģenerālis, bet nevis SS ģenerālis. Ja jau viņš būtu SS augstajā pakāpē, tā lieta būtu ellišķīga. Lai gan, tiesa, tie SS burti nāk līdzi, līdz ar to tās miroņgalvas un cita atribūtika. Tas viss, protams, ir bijis ļoti pazemojoši. "Waffen–SS" karaspēka daļas tomēr skaitījās kā izlases vienības.

— Tātad visur pasaulē tiek likta atšķirības zīme starp esesiešu organizācijām?

— Jā, tā tas notiek. Ir pieņemts lēmums, ka "Waffen–SS" nepavisam nav SS. Jo "Wafen–SS" bija cita apgāde, cita pakārtotība.

— Bet Vācijā SS karavīri juridiski netiek pielīdzināti vērmahtā dienējušajiem?

— Jā, tur tiek ievērota atšķirība starp SS un vērmahtu jeb regulāro karaspēku. Bet vācieši rada starpību starp savu SS un savu vērmahtu. "Waffen–SS" vāciešiem nemaz nevarēja būt, jo viņi kalpoja vai nu vērmahtā, vai arī SS. Manuprāt, šie divi jēdzieni — SS un "Waffen–SS" — ir strikti jāatdala. Saprotams, ka Krievijas masu informācijas līdzekļos tagad atkal būs vēstis par kara noziedznieku esesiešu saietiem Latvijā, atzīmējot leģiona atceres dienu.

Paskatīsimies uz to pašu Hitlera pavēli, kas datēta ar 1943.gada 10.martu: "Ich befehle die Aufstellung einer Lettischen SS–Freiwilligen–Legion". Tulkojumā — es pavēlu uzstādīt latviešu brīvprātīgo SS leģionu. Tātad — es pavēlu brīvprātību!

Bet manā pusē puiši aizgāja leģionā nepavisam ar paceltu galvu — ar ļoti skumju noskaņojumu viņi tur devās.

— Vai droši var sacīt, ka leģions nav saistīts ar SS ļaundarībām?

— Daudzi latviešu policijas bataljoni gāja 10—15 kilometrus aiz Latvijas robežas, lai atvairītu krievu partizānu uzbrukumu. Savulaik, kad Zinātņu akadēmijas etnogrāfu ekspedīcijas sastāvā devos uz šiem rajoniem, ar latviešiem vispār runāt negribēja. Bet tie bija policijas bataljoni, nevis leģiona vienības.

Latviešu leģionāru galvenās īpašības bija varonība un uzticība Latvijai. Bet leģions nepavisam nebija kaut kāds noziedznieku karaspēks. Bija maldi, bija ilūzijas, bet bija arī drosme un uzupurēšanās savai tautai un savai valstij.

Mintauts Ducmanis,

"LV" nozares redaktors

Patīkamā vai nepatīkamā, bet — mūsu vēsture

Cerot uz Latvijas valsts atjaunošanu, vācu okupācijas laika latviešu pašpārvalde piedāvāja hitleriešiem izveidot latviešu karavīru vienību 100 tūkstošu vīru sastāvā, kuri kopā ar vācu armiju cīnītos pret boļševismu austrumu frontē. Sekoja atteikums, jo vācieši paši visai sekmīgi virzījās uz priekšu Krievijas plašumos. Kara sākums viņiem šķita ļoti cerīgs. Pakļautajām tautām atvēlēja piedalīties tikai kārtības dienesta organizēšanā.

Tad nāca 1943.gada februāris, lielā vācu armijas sagrāve pie Staļingradas. 1943.gada 10.februārī Ādolfs Hitlers parakstīja rīkojumu par latviešu brīvprātīgā SS leģiona izveidošanu. Kara mašīnai bija ievajadzējies lielgabalu gaļas.

Gan brīvprātīgi, bet galvenokārt mobilizācijas kārtībā vācu bruņotajos spēkos tika iesaistīti gandrīz 150 tūkstoši latviešu. Par nožēlu, kārtības dienesta bataljoni un latviešu SD vienības veica arī represīvas darbības pret civiliedzīvotājiem.

Vēlāk tika noteikts, ka par leģionu uzskatāmas visas latviešu vienības vācu armijā. Kopēja leģiona virspavēlniecība netika izveidota, tikai dažas dienas 1944.gada martā abas latviešu divīzijas cīnījās kopā. Tās abas komandēja vācieši, un tām ir atsevišķi kauju ceļi.

Pēdējā laikā uzvirmojušas kaislības ap bijušo leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu 16.martā, saistot šo karavīru cīņas ar viņu drausmīgo, Hitlera piešķirto ieroču — SS (Waffen SS) nosaukumu. Šajā sakarā uz sarunu lūdzu bijušo 19.latviešu divīzijas leģionāru Andreju Galevski.

— Kā jūs kļuvāt par karavīru?

— 1940.gada "atbrīvotāji" atnesa sev līdzi liekulību, dzīvniecisku naidu pret Rietumu kultūru, tautu vēstures viltošanu, nacionālās identitātes noliegšanu, visa slāviskā hiperbolizēšanu, noniecinot manas jaunības dienu ideālus, fiziski iznīcinot personības (ģenerāli K.Goperu, rakstnieku A.Grīnu u.c.). Bet šie cilvēki bija kā bākas manā turpmākajā dzīvē. Es jutos kā samazgām apliets. Vajadzēja attīrīties. Tolaik biju vēl vidusskolnieks, bet mēs cerējām, ka tas notiks ar mūsu otrreizējo "atbrīvotāju" ieroču palīdzību. Nebūtu bijis "Baigā gada", nebūtu arī leģionāru, būtu tikai partizāni, kuri cīnītos pret vācu iebrucējiem.

Par leģionāru kļuvu 1944.gada augustā pēc darba dienesta Vācijā. Biju instruktoru skolā, tad 15.divīzijā Polijā. Visbeidzot brīvprātīgi ar kuģi no Dancigas nokļuvu "Kurzemes katlā" kā papildinājums 19.divīzijai. Biju sakarnieks 44.pulkā. Mūsu pulka sektorā nekādas padošanās nebija. Pēc pamiera sarunām nāca pavēle: "Atvilkties!" Naktī no 8. uz 9.maiju pulka karavīri pamazām izklīda. Mans 14.prettanku rotas komandieris leitnants Bruzgulis devās mežā. Es nonācu Kuldīgā. Sarkanarmieši vēl nebija ienākuši. Cerēju nokļūt Rīgā. Mācību grāmatās un Remarka romānos biju lasījis, ka uzvarētie, kaut noplukuši un apkaunoti, atgriežas mājās. Šoreiz uzvarētāji rīkojās neordināri. Man piešķīra "bezmaksas" ceļojumu līdz Klusā okeāna piekrastei. Gulagu absolvēju 1949.gada oktobrī. Privāto dzīvi sāku kā krāvējs, beidzu rūpnīcā VEF kā instrumentālās nodaļas inženieris.

Mūsdienu cīnītāji, plēšoties par importa dzīvokļu iekārtu un klozetpodiem, leģionāros, kuri baudījuši Volhovas un Kurzemes dubļu vannas, izraisa līdzjūtīgu smaidu — kā garīgi slimie, kas uzskata sevi par Napoleonu.

— Kāda ir jūsu attieksme pret sacelto traci ap "Waffen SS" un leģionu?

— Šeit vainīgs tikai vistiešākais informācijas trūkums. Latviešu leģions jau sen ir reabilitēts, es šeit nerunāju par atsevišķiem latviešu tautības kara noziedzniekiem.

Kad Nirnbergas kara tribunāls pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju, jau bija piebilde, ka šī definīcija attiecas vienīgi uz tām personām, kas šīs organizācijas sastāvā personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā. Dažus gadus vēlāk, 1950.gada 1.septembrī, ASV pārvietoto personu komisija sakarā ar daudzu bijušo leģionāru vēlmi emigrēt uz Ameriku pieņēma lēmumu, ka "Baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) ir uzskatāmi kā atšķirti un atdalās nolūkos, ideoloģijā un aktivitātēs no SS kvalifikācijām, kādēļ komisija neuzskata tās kā naidīgas ASV".

— Kāda leģionā bija attieksme pret šo nosaukumu "SS"? Igauņu leģiona vadība taču bija prasījusi šo apzīmējumu noņemt.

— Mums nebija nekādu ziņu par igauņu leģionāriem, taču viņi šajā gadījumā bijuši tālredzīgāki un principiālāki. Mēs bijām kaujas vienība un nosaukumam daudz nozīmes neveltījām. Starp citu, igauņu orķestri gūstekņu nometnēs Tālajos austrumos mūs iepriecināja ar daudzām vecajām melodijām.

— Kāda Kurzemē rādījās nākotne pēc kara?

— Mēs zinājām, ka mūsu "spēlīte" paspēlēta, bet toreiz vēl bija cieņā gods, pašcieņa, pašlepnums. Devīze bija: "Atkāpties līdz trešajam sēklim!"

1945.gada aprīlī mūsu rotas ieroču meistars kaprālis Salna dezertēja un aizgāja pie sarkanarmiešiem, pa radio saldenā balsī aģitēja viņam piebiedroties, solot paradīzes labumus. Satiku viņu 1957.gadā. Esot nosēdējis Gulagā desmit gadus. Es tikai četrus...

— Kā karoja sarkanarmieši? Daudzkārt runā, ka viņu panākumi gūti, tikai pateicoties masveida dzīšanai nāvē.

— Krievu karavīri nebija gļēvi. Bet augstākā priekšniecība viņus dzina bezjēdzīgos uzbrukumos (to redzēju Kurzemē), kad negatīvs iznākums bija jau iepriekš zināms. Žēl viņu.

— Jūs tomēr karojāt Hitlera armijas pusē, ko šodien nosoda pasaules doma. Kā to izjūtat?

— Hitlera vērmahtu nevar salīdzināt ar latviešu leģionu, kas mums bija kā savdabīga saliņa divu imperiālistu trakojošā jūrā.

— Cik leģiona vienības bija latviskas?

— Kaut arī divīzijas komandēja vācieši, tiešie komandieri latviešu vienībās bija latvieši, visas pavēles un rīkojumi skanēja tikai latviski. Mūsu rotā gan bija ap 90 procentu latgaliešu, viņi lamājās krieviski. Bet šāva latviski. Arī rotas komandieris bija no Balvu apkārtnes.

Attiecības starp priekšnieku un padotajiem vērtēju demokrātiskas disciplīnas robežās.

Mēs tomēr ticējām, ka latviešu lieta uzvarēs. Nezinājām tikai, ka ceļš līdz šai uzvarai būs tik ilgs.

Vilis Stinkulis

Piemineklis Mores pagastā pie Roznēnu ozola latviešu karavīriem, kas krituši, aizstāvot Latviju kaujās 1944.gada septembra beigās (pēc atjaunošanas 1991.gadā); Agrākais piemineklis turpat pēc ļaunpratīgās saspridzināšanas 1991.gadā. Svešs naids savā zemē …. Foto: Māris Locs