Mēs visi pasaulē

Ar latvisku starojumu. Arī no Dienvidu puslodes

Vēl viens mūsu pašmācības ceļa un paša ceļa gājējs Mārtiņš Gauja

"Austrālijas Latvieša" līdzstrādnieks Mārtiņš Gauja, ko Kanādas gleznotāji vērtē par labāko latviešu tēlotājas mākslas recenzentu emigrācijā."

E.Keiša komentārs un zīmējums 1988.gadā

Jaundienvidvelsas Karaliskās māksli-nieku apvienības 1997.gadā atzīmēto mākslinieku saraksts

Šie Mārtiņa Gaujas zīmējumi atšķirīgos izpildījuma veidos redzami daudzos latviešu dzīvokļos Austrālijā

Latviešu trimdas devums mākslā Austrālijā dokumentēts 1979. gadā izdotajā grāmatā "Latviešu mākslinieki Austrālijā". Grāmatas priekšvārdā Mārtiņš Gauja raksta: "Par savu pirmo un galveno uzdevumu apvienība uzskatīja grāmatas izdošanu, kurā būtu iespēju robežās pieminēti visi Austrālijas latviešu mākslinieki, mākslas studenti un mākslas mīļotāji ar zināmu mākslinieka potenciālu. (..) Grāmata "Latviešu mākslinieki Austrālijā" ir kultūrvēsturisks dokuments. (..) Manā uztverē šāds dokuments un šāda informācija ir nepieciešama kā latviešiem tā austrāliešiem, pēdējiem tādēļ, ka jau 30 gadus viņu vidū darbojas vitāla, dzīvotspējīga etniska mākslinieku vienība." Šī 276 lappuses biezā grāmata nu ir arī Latvijas lielākajās bibliotēkās.

Austrālijā dzīvojošo latviešu mākslinieku izstādes pēdējos gados Rīgā jau ir pierasts notikums. Sidnejā un Melburnā dzīvo vairāki desmiti latviešu mākslinieku. Mani mecenāti — Brigita un Guntars Saivas — piedāvāja daudzas iepazīšanās. Tad, ieskatoties Sidnejas mākslas galerijās, manās rokās nonāca Jaundienvidvelsas Karaliskās mākslinieku apvienības 1997. gadā atzīmēto mākslinieku saraksts (skat. attēlā). Šī apvienība dibināta 1880. gadā un ir labi pazīstama pasaulē. Garajā vairāku lappušu sarakstā ieraudzīju latvisku uzvārdu — Mārtiņš Gauja. Tad sekoja iepazīšanās un vairākas sirsnīgas tikšanās. Mākslinieks sevi uzskata par "pašmācības ceļa gājēju". Šajā ceļā par mākslinieku varēja kļūt tikai talantīga personība. Lai šis stāstījums būtu dokumentēts precīzāk, lūdzu 83. dzīves gadā iegājušo, ļoti darbīgo, sirsnīgo un iecerēm bagāto mākslinieku pašu par to uzrakstīt. Nedaudz saīsinātu publicējam M.Gaujas rakstu "Mans mākslas ceļš".

"Esmu dzimis 1915. gada 22. aprīlī Tirzā, Latvijā. Jau agrā bērnībā kopā ar vecākiem pārcēlāmies uz Rīgu, tā ka uzskatu sevi par rīdzinieku. Mans tēvs bija dzelzceļa darbinieks, māte šuvēja. Esmu vienīgais bērns. Vecāki par mākslu neinteresējās. Tāpēc dabīgi rodas jautājums: no kuras puses mana lielā interese par zīmēšanu un mākslu jau no agras bērnības? No mana vectēva. Viņš bija 1905. gada revolucionārs, pa daļai rakstnieks un dzejnieks. Savu pirmo zīmējumu (ielas skatu pa mājas logu) atceros no 5 gadu vecuma. To savā laikā rādīju skolā un līdz ar to pievērsu skolotāju interesi un palīdzību.

Atceros savu pirmo saskari ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Jāni Kugu. Tas varēja būt tā ap 1930. gadu. Tanī laikā gāju vidusskolā, vasaras brīvlaikos strādāju par dzelzceļa stacijas apkalpotāju Ikšķilē, kur tanī laikā dzīvoja Kuga. Vilcienu gaidot, viņš vienmēr pakavējās pie manis un maniem zīmējumiem, arvien iesakot pēc skolas beigšanas doties uz Mākslas akadēmiju. Tam jau es piekritu, bet tam nepiekrita mani vecāki. Viņu galvenā interese bija, lai man būtu nodrošināts maizes darbs.

Mākslas blusa mani koda vienmēr. Staigāju pa Rīgas mākslas un Mākslas akadēmijas izstādēm. Vienmēr centos iepazīties ar māksliniekiem. Pierunāju vecākus ļaut iestāties Rīgas daiļamatniecības skolā, kur pasniedzēji bija Jūlijs Madernieks un pāris citi Mākslas akadēmijas mākslinieki. Vecāki vēl arvien iebilda pret mācībām akadēmijā. Mani atkal nevilka krāsotāja amats pēc skolas beigšanas. Spalva un zīmulis bija mani izredzētie, un tā arī skolu atstāju un nenobeidzu. Tanī laikā jau pazinu J.Madernieku, K.Padegu, karikatūristus Z.Rirdānu un J.Dresleru. Viņu ietekmē visvairāk pievērsos ilustrācijai, arī karikatūrai. Mācījos gan privāti, dažus laika periodus arī Tautas augstskolas mākslas studijā. Ar diezgan labiem panākumiem sāku mācīties arī tehnisko zīmēšanu. Izdevās dabūt īslaicīgu darbu šinī laukā (nomierināt vecākus). Izmēģināt roku karikatūrā žurnālos "Atpūta" un "Sikspārnis". Brīvā laikā staigāju pa Rīgas mākslas izstādēm un darbojos ar zīmuli, spalvu un tinti. Tādā gaisotnē pagāja "zaļā jaunība". Bija pabeigta vidusskola un bija samērā droša un laba roka zīmēšanā.

Sākās citi laiki. Kara gaitas latviešu leģionā. Gūsta laiks Beļģijā un pēc tam tā sauktās D.P. (Displaced persons) nometnes Vācijā, sākot ar 1948.gadu. Nu es atcerējos, ka protu tīri labi zīmēt. Neiburgā pie Donavas darbojās IRO (International Refuge Organisation) pārskološanās centrs. Viņi meklēja zīmētāju, dabūju šo darbu. Tanī pašā laikā Jānis Daņķens Vācijā nodibināja grāmatu apgādu "Grāmatnieki". Viņa izdotām grāmatiņām un brošūrām bija vajadzīgs ilustrators, un es dabūju arī šo darbu. Ar šiem diviem darbiem es Vācijā pavadīju laiku no 1948. gada līdz 1950. gadam.

Austrālijā, Sidnejā, es ierados 35 gadu vecumā. Te nodibināju ģimenes dzīvi. Man ir viens dēls un 2 mazbērni — meitene un zēns. Korespondences ceļā ieguvu oficiālu diplomu tehniskā zīmēšanā un šinī maizes darbā nostrādāju līdz 70 gadiem. Sākuma gadi Sidnejā pagāja, mēģinot iesakņoties un piemēroties austrāliešu mākslas videi. Darbojos vairākās austrāliešu zemākās mākslinieku sabiedrībās, piedaloties viņu kopizstādēs. 1958. gadā tiku nominēts kā biedrs vecākajā un slavenākajā austrāliešu mākslas savienībā "Royal Art Society". Bija jāiztur pārbaude. Tā izdevās labi, un vēl šodien esmu šīs savienības biedrs, piedalos visās tās izstādēs, esmu vienīgais latvietis un arī viens no nedaudziem grafiķiem.

Sākot ar 1960. gadu, atradu savu vietu arī Sidnejas un tagad arī Austrālijas latviešu mākslas saimē. Ir darīts un panākts daudz. Ir nodibināta Austrālijas latviešu mākslinieku apvienība. Esam izdevuši grāmatu "Latviešu mākslinieki Austrālijā". Ar 1960. gadu sāku strādāt kā tēlotājas mākslas recenzents laikrakstā "Austrālijas Latvietis". Laikā no 1960. līdz 1988. gadam esmu sarīkojis Sidnejā 7 personālizstādes, regulāri piedalos austrāliešu mākslas izstādēs — sacensībās, esmu saņēmis 4 godalgas un vairākas uzslavas. Darbojos arī kā ilustrators žurnālam "Mazputniņš", arī austrāliešu skolu magazinai. Esmu ilustrējis latviešu skolas grāmatu "Balss un atbalsis" un A.Iksena dzejas "Latvju sēta". Zīmējis plakātus. Esmu arī Amerikas mākslas žurnāla "Latvijas Māksla" redakcijas kolēģijas loceklis un rakstu sērijas "Mākslinieka portrets" autors — īsi sakot, Austrālijas latviešu mākslinieku recenzents. 1993. gadā saņēmu PBLA Kultūras fonda atzinības rakstu par Austrālijas latviešu mākslinieku darbu apskatiem presē. (To ir ap 1200. — S.T.) Esmu arī pieminēts kā grafiķis austrāliešu mākslas grāmatā "Artists and Galleries in Australia".

Strādāju tikai uz papīra, lietoju tušu (tinti) spalvu, krāsu zīmuļus un ūdenskrāsu, sistemātiski un kritiski. Neizdevušos darbus iznīcinu. Krājumā vēl labs skaits nekur neizstādītu darbu. Darba temps (cik varu atlicināt laiku no rakstiem): no 1983. līdz 1993. gadam darināti 250 darbi izstādēm. Esmu sevi pieradinājis zīmēt katru dienu (zināmu laiku).

Noslēgumā lai man atļauts mans paša spriedums par manu dzīves jēgu un skatījumu. Pirmā kārtā jāsaka, ka uzskatu sevi par pašmācības ceļa gājēju. Neciešu sauso, tradicionāli reālo grafiskās mākslas stilu un tās galējo pretstatu — konceptuālo avangarda modernismu.

Katra mākslinieka galvenais mērķis ir atrast savu stilu un savu īpato personības izpausmi. Šāda uztvere ir veidojusi arī manas grafiskās mākslas stilu. Nekad neesmu aizgājis no reālās dzīves formām, bet skatu tās ar savas fantāzijas acīm, pārveidoju tās un taisu no jauna, dodu tām citu formu un tulkojumu. Dominē skaidra līnija, stilizācija, dekoratīvi veidojumi, dažkārt simbolisms, pat zināma nosliece uz karikatūru. Ir jau tikai dabīgi, ka pašmācības ceļa procesā rodas citu mākslinieku darba stili un metodes. Atzīstu, ka arī manos darbos tos var atrast, kaut ko no S.Vidberga, K.Padega, E.Rirdāna, J.Madernieka, R.Zustera, J.Dreslera.

Tikpat godīgi jāsaka, ka nekad neesmu tos izmantojis apzināti, ar nolūku. Viņi visi, kopā ar manu paša Dieva doto talantu, ir veidojuši manu raksturīgo mākslinieka rokrakstu, manu personīgo identitāti, izceļot un palīdzot atrast mani citu pulkā.

Gadu gājumā esmu saņēmis gan uzslavas un mākslinieka vārdu, gan diletanta un nemākuļa vērtējumu. Esmu pateicīgs kā par vienu, tā par otru, jo tie nekad nav ietekmējuši ne manu darba stilu, ne manu personību, tikai palīdzējuši palikt tādam, kāds esmu.

M.Gauja"

Mārtiņa Gaujas darbus redzēju vairāku ģimeņu kolekcijās. Mākslinieks pieticīgi piemin trimdā ilustrētās grāmatas un periodiskos izdevumus. Taču nākamām paaudzēm paliks dokumentētā latviešu mākslas vēsture lielajā recenziju krājumā. Šīs no avīzēm izgrieztās recenzijas pašreiz mākslinieks kopā ar zinātnieku Guntaru Saivu ievada datorā, lai Latvijā tās izdrukātu un sagatavotu dažus sējumus bibliotēkām. Šodien Latvijā visu interesentu rīcībā ir žurnāls "Latvju Māksla", kur katrā numurā varam lasīt mākslas kritiķa jeb zinātnieka publikācijas.

Pateicībā par parādīto viesmīlību Gauju mājā —

Dr. Sigizmunds Timšāns

Bija arkls, zobens un ota. Un Māte Latvija

No tēvzemes izejot, pasauli apejot, mātes zemē atnākot, — gleznotājs Jūlijs Priedītis

Zeltainā rudens pēcpusdienā mēs, tuvinieku un paziņu saime, guldījām dzimtajos Aumeisteru kapos latviešu strēlnieka, neatkarīgās Latvijas armijas rezerves virsnieka, gleznotāja Jūlija Priedīša mirstīgās atliekas — pelnu urnu, ko no Austrālijas, izpildot tēva pēdējo vēlēšanos, bija atvedis viņa dēls Gunārs Priedītis. Kādu laiku vācu okupācijas gados kopā ar Gunāru mācoties Rūjienas ģimnāzijā, arī man bija laime iepazīt, tikties ar Latvijas brīvības cīnītāju un mākslinieku, atsaucīgo cilvēku Jūliju Priedīti, kurš palīdzēja kopt manas dzimtās mazpilsētas kultūras dzīvi, deva mums, skolas puišiem, lasīt vērtīgas grāmatas no savas bibliotēkas, atklāja vienu otru radoša darba noslēpumu, strēlnieka gaitu epizodi. Šīs atmiņas, atvadu brīdī dzirdētie piemiņas vārdi un atstātās biogrāfiskās piezīmes ļāvušas uzmest dažas Jūlija Priedīša likteņceļa kontūras. Bet mūžu jau nevar izstāstīt. Mūžs jānodzīvo, godam jākalpo savai zemei, lai to neaizmirstu, lai tas paliktu dēlos, mazdēlos, tautā.

Jūlijs Priedītis dzimis 1891. gada 3. martā saimnieka ģimenē (tajā auga četri bērni) Valkas apriņķa Aumeisteru (Cirgaļu) pagasta "Liepiņās". Jau agrā bērnībā iesākās ganu gaitas vasarā, tad trīs ziemas vietējā pagasta skolā un vēlāk papildus divu gadu mācības privātskolnieku grupā Priežukalna skolā. Izturējis Valkas apriņķa Tautskolu inspektora sastādītās komisijas pārbaudījumu, 1906. gadā Jūlijs iestājās Gaujienas draudzes skolā. Pēc skolotāja E.Branta ieteikuma centīgais audzēknis bija nolēmis izglītību turpināt Pleskavas skolotāju seminārā, taču ģimenes trūcīgo materiālo apstākļu dēļ šis nodoms bija jāatliek — jāsāk strādāt maizes darbs Gubātu tirdzniecības uzņēmumā Smiltenē. Vērīgo, reizēm mazliet aizsapņojušos puisi, kurš vaļasbrīžos tāpat vien savā nodabā ar zīmuli uz papīra skicēja garāmgājējus un skaisto Ziemeļvidzemes panorāmu, pamanīja mākslinieks G. Žizilenko un uzaicināja pie sevis mājās mācīties glezniecību. Studijas pa vakariem intensīvi turpinājās vairākus gadus līdz meistara aizbraukšanai uz Tērbatu (1911). Māceklis ar pateicību bieži pieminēja šo nesavtīgo cilvēku, kurš palīdzējis viņam atrast dzīves mērķi.

Jaunajam censonim palaimējās arī pēc iesaukšanas karadienestā 1912. gadā — pēc divu mēnešu militārām apmācībām viņš tika nosūtīts darbā Pēterburgas Nikolaja kara hospitāļa ķīmiskajā laboratorijā. Klīniskās un ķīmiskās analīzes lielas grūtības nesagādāja. Bija daudz brīva laika, sava atsevišķa telpa (ne tā kā citiem vienaudžiem šaurajās kazarmās) — varēja atsākt gleznošanu. Hospitāļa komandants atbalstīja sava medicīnas praktikanta lūgumu galvenajam ārstam — atļaut iestāties tolaik iecienītajā Štiglica mākslas skolā. Paralēli šīm nodarbībām Jūlijs aizrautīgi papildināja izglītību pašmācības ceļā un Ščukina vakara kursos, kas sagatavoja audzēkņus eksternu pārbaudījumiem reālskolās. Bet tad kā pērkona spēriens klusās studijas satricināja ziņas, aicinājumi no Rīgas: pulcējieties zem latviešu karogiem!

Dibinājās latviešu strēlnieku bataljoni. Dzima pārdrošas domas. Vai tiešām reiz varētu piepildīties ilgotais sapnis — vai latviešiem būs pašiem sava valsts?! Nu gan nedrīkstēja palikt malā —lai pagaida ota, lai runā zobens! Jūlijs nekavējoties uzrakstīja lūgumu hospitāļa galvenajam ārstam — pārkomandēt no aizmugures dienesta uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku, kur viņš ieradās 1916. gada februārī, sekmīgi pabeidza mācības instruktoru rotā, tika paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku un zināšanu papildināšanai nosūtīts uz Ziemeļfrontes karaskolu Gatčinā. Pabeidzis skolas karalaika kursu ar izcilību leitnanta pakāpē, 1917. gada aprīļa nogalē J.Priedītis atgriezās pulkā, tika iecelts par 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka 4. rotas komandieri. Pulks tai laikā atradās Ložmetēju kalna pozīcijās, kur to nomainīja 5. Zemgales pulks.

"Pēc uzturēšanās "Bļodniekos" netālu no Kalnciema šosejas — tā vēlāk savas piezīmes rakstīja pats šo cīņu dalībnieks — augusta sākumā mūsu pulka kājnieki izgāja cauri Rīgai atpūtā uz Lielkangaru muižu. Kad vācieši bija pārcēlušies pāri Daugavai, 19. augusta rītā mūsu pulku izsūtīja ieņemt trešās līnijas pozīcijas 186. krievu divīzijas aizmugurē. Manas 4. rotas 3. un 4. vads bija izvirzīts kā priekšgrupa ierakumos pa kreisi lielceļam no Ikšķiles uz Lielkangariem un tika novietoti uzkalniņā, kur abi flangi iesniedzas ieplakā, ko drīkstējām atstāt, tikai saņemot atkāpšanās pavēli. Kad vācieši uz mums atklāja stipru artilērijas uguni un nāca frontālā uzbrukumā, bijām ļoti pārsteigti, jo mums tika apgalvots, ka pirmajās līnijās nostiprinājušies krievi. Apejot abus flangus, bijām ielenkti, atkāpšanās pavēli nesaņēmuši. Es ar septiņiem strēlniekiem gluži neticamā kārtā tomēr spēju izlauzties vācu viesuļugunij, pārējie 3. un 4. vada puiši ar virsleitnantu E.Balodi palika vācu gūstā. Panācis savu pulku Lielkangaros, kur par šīm kaujām mani apbalvoja ar 4. šķiras Jura krustu (ar lauru zaru) un 4. šķiras Annas ordeni, 31. augustā kaujā pie Peļņu mājām, astotajā kilometrā no Nītaures tiku ievainots ar šķembu rikošetu (plēsums virs ceļgala labajā kājā) un ar lodi (cauršauta kreisās rokas locītava). Cēsu slimnīcā, kur mani pēc pārsiešanas lazaretē ievietoja, elkoņa operāciju nevarēja izdarīt, tāpēc tiku nosūtīts uz Finansu ministrijas virsnieku slimnīcu Pēterburgā. Operācija izdevās labi, taču kaula nepareiza saauguma dēļ ārstēšanās slimnīcā ieilga līdz 1918. gada jūnijam, kad ārstu komisija mani izrakstīja no palātas un kā 50% darbspējas zaudējušu atvaļināja no dienesta..."

Kā Jura krusta komitejas stipendiāts Jūlijs Priedītis pa ārstēšanās laiku atkal sīksti atsāka mācīties glezniecību akadēmiķa Podosjenova mākslas studijā līdz brīdim, kad pēc oktobra apvērsuma lielinieki likvidēja Jura komiteju un nacionalizēja studiju. Palicis bez līdzekļiem, uztura un dzīvokļa, viņš trūcīgā karavīra tērpā ieradās savā 6. Tukuma pulkā, kas tai laikā atradās Pēterburgā. Bet, neatgriezies pēc atļautās divu mēnešu prombūtnes, bija jau no strēlnieku sarakstiem svītrots. Tikai pateicoties lāga vīram darbvedim Niedram, kurš uz savu atbildību ļāva "dezertierim" iesniegt sausās pārtikas devu vairākām dienām, Priedītis spēja izdzīvot.

Pulkā viņš saticis aktrisi Bertu Rūmnieci un vēlāk Dailes teātra režisoru un inscenētāju rūjienieti Jāni Munci, kuri, šķiet, līdzīgā kārtā saņēmuši produktus no pulka saimniecības daļas. Mākslinieki ieteikuši griezties Municipāldarbnīcu birojā pie darbveža latvieša Alberta Jurjāna, kurš savlaik studējis kuģu inženieru institūtā un jau dažiem tautiešiem palīdzējis iekārtoties darbā. Jurjāns Priedītim tiešām izgādājis rēķinveža vietu kādā kantorī, kur pelnīta iztika (Latvija vēl smaka zem vācu okupanta zābaka), pēc tam atvaļinātais strēlnieku virsnieks nosūtīts kancelejas darbam Petrogradas pilsētas komandantu pārvaldē. Līdz beidzot pēc noslēgtā Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma 1921. gada septembrī radās iespēja ar bēgļu ešelonu atgriezties dzimtenē, kas bija kļuvusi neatkarīga valsts. Gribējās drīzāk redzēt Gauju, sajust zemes smaržu, turēt rokās arklu spalu, gleznot Ziemeļvidzemes ievas.

Taču laiks bija vēl bargs. Priedītis tūdaļ pēc pārbraukšanas pieteicās Valkas apriņķa zemessargos. Bet kaujās gūtie ievainojumi jūtami lika sevi manīt; pēc rūpīgas medicīniskās pārbaudes Jūlijam Priedītim neļāva palikt ierindā — piešķīra 5. kategorijas kara invalīda pensiju. Jāņa Jaunsudrabiņa vārdiem runājot: "Vai nu skubināms, kas valdāms bija", latviešu strēlnieks nepadevās! Kopā ar vecākiem un jaunāko māsu Jūlijs Priedītis enerģiski uzsāka zemkopja darbu jaunsaimniecībā, ko viņam, atbrīvošanās cīņu dalībniekam, zemes ierīcības komisija iedalījusi no Aumeistaru muižas zemes. Taču ēku celtniecība un inventāra iegāde prasīja ne mazumu līdzekļu — un Krievzemes gaitās pieredzējušais "kantoru darbinieks" kļuva savas valsts ierēdnis. Mežu departamenta Gaujienas virsmežniecībā, kas atradās Aumeistaru muižā, vēlāk — jauno akciju sabiedrību "Konsums" un "Turība" apriņķa nodaļā.

Starplaikos, kad bija mazliet iespējas izbrīvēties no algota darba, Jūlijs Priedītis aizgūtnēm gleznoja portretus, iemīļotas ainavas, skatuves dekorācijas lauku teātriem Ziemeļlatvijā, arī Rūjienā. No tās pēdējā brīdī 1944. gada rudenī, kad padomju armija bija okupējusi Valku un Valmieru, viņš ar sievu, dēlu Gunāru un meitu Laumu smagu sirdi devās uz Rīgu, pēc tam ar kuģi bēgļu gaitās uz Vāciju. No sākuma bijis jāstrādā ļoti smags fizisks darbs kādā Sudetijas kokzāģētavā, pēc tam kļuvis par zīmētāju Trantenavas AEB fabrikā. Ģimene pa to laiku jau atradusies Bavārijā — amerikāņu zonā.

Jauni bīstami piedzīvojumi radās, strādājot konservu fabrikā Dahavā. "Dienā, kad notika sacelšanās pret Hitlera režīmu, mēs kādi septiņi fabrikas strādnieki pēc konservu kārbu ielādēšanas smagajās armijas automašīnās bijām izgājuši uz ielas un nejauši iekļuvuši tā pūļa vidū, ko ielenca un aizdzina uz Dahavas cietuma pagalmu bruņoti SS vīri," atcerējās Priedītis. "Uz ielas un ietvēm redzēju nošautus civilistus. Mūs ieslodzīja kamerā kā siļķes mucā — diennakti nedeva ne kumosa ēdiena, pilītes dzēriena, pēc tam pārvietoja koncentrācijas nometnē, kur sabiju trīs baismas dienas. Vairs neatceros 28. vai 29. aprīlī, kad visu nometni (32 000 cilvēku) bija paredzēts apšaut ar ložmetējiem, mūs no nāves izglāba amerikāņu armijas vienības, kas straujā triecienā ieņēma Dahavu. Sākās dzīve brīvībā. Ar jaunu sparu strādāju Laningenes latviešu ģimnāzijā — mācīju zīmēšanu un mākslas vēsturi. Tur tika sarīkotas divas manu gleznu izstādes. Pēc atzinīgas kritikas vācu presē Švābijas tēlojošās mākslas arodbiedrība uzaicināja mani iesniegt tai 7 gleznas novērtēšanai. Komisijas lēmums bija: atzīt mani par "Kunstmaler" (mākslinieks — gleznotājs) un uzņemt Švābijas mākslas arodbiedrībā kā pilntiesīgu locekli. Piedalījos visās vietējās gleznu skatēs līdz aizbraukšanai uz Austrāliju, uz kurieni izsauca dēls 1950. gada decembrī."

Vē dažus gadus Jūlijs Priedītis bija spiests kopā ar dēlu grūti strādāt gan meža darbos, gan fabrikās. Bet ģimene iedzīvojās jaunajos apstākļos, apguva angļu valodu, Gunārs izstudēja par vēstures skolotāju, uzlabojās materiālā nodrošinātība. Priedīši tika pie savas mājas un zemes stūrīša Melburnā. Aizvien vairāk laika atlika mākslai. Ilgas pēc Latvijas, neaizmirstamās, vienīgās, Jūlijs Priedītis izteica savās gleznās, kuras radīja pēc gluži vai fenomenālas redzes atmiņas. Tās viņš dāsni dāvināja draugiem, latviešu organizācijām un fondiem, tās labprāt iegādājās trimdas tautieši, jo krāšņā krāsu valoda vienkāršos tēlos un ainās emocionāli stāsta par zemi, "ko mīlam ar svētākām jūtām", par kuru "mēs gatavi vislielākos upurus nest". Jūlijs Priedītis, būdams Viktorijas mākslinieku biedrības biedrs, piedalījies gandrīz visos latviešu kultūras dienu pasākumos, sarīkojis vairākas personālizstādes, piemēram, Melburnas "Athenaeum" galerijā (1956.) un Latviešu namā (1969.) no pārdoto gleznu kopsummas 20 procentus dāvinot Daugavas un K.Barona skolām. Cik zīmīgi, raksturīgi mākslinieka strēlnieka mūžam un mīlestībai ir Jūlija Priedīša gleznu nosaukumi izstāžu katalogos: "Latviešu strēlnieki", "Tautas dziesma", "Akmeņaina upe", "Rudzu stati", "Auzu gubas", "Gaujas pļavās", "Jāņugunis", "Sestdienas vakars", "Māras zeme", "Priedes", "Bērzi", "Ceriņi un rozes", "Rudens Viktorijā", "Klusā daba", "Svētvakars"...

Mākslinieks, nodzīvojis garu, cīņām un darbiem bagātu, raženu mūžu, mira 1981. gadā Austrālijā, diemžēl nepieredzot Latvijas lielo atmodu, augšāmcelšanos. Bet mājup atgriežas viņa paveiktais darbs, viņa māksla, viņa dēls Gunārs, vēstures skolotājs un literāts, kurš cenšas pielikt plecu savas neatkarību atguvušās tēvijas brīvības cīņu vēstures apzināšanā, piedalās Okupācijas muzeja valdes darbā. Atklājot pieminekli Aumeistaru kapos, kur guldīta J.Priedīša mirstīgo atlieku pelnu urna, nolasīju savu dzejoli "Daugavas vanagi lido mājup" (Jūlijs Priedītis bija Austrālijas DV goda biedrs).

Melni mākoņi piedraudot rājās,

Pērkons pamales piedimdināja.

Dzimtās ligzdas ar spārngaliem klājot,

Drosmie putni pret negaisiem stāja.

Lai cik tālu ceļš pasaulē gāja,

Sapnis par dzimteni nosargāja.

Ledus — ziemas bruņas par vājām:

Kvēlas sirdis tās sadrupināja.

Viļņi priecīgi brāžas pār klāju.

Lido Daugavas vanagi mājup.

Rūdot jaunajiem cienīgu stāju,

Brīvības putni sargvietās stājas.

Valdis Rūja

Akadēmiski izglītotie latvieši pasaulē un Austrālijā

Latviešu izcelsmes zinātnieki Austrālijā Jaundienvidvelsas universitātē pēc zinātnisko grādu piešķiršanas ceremonijas (no kreisās): zinātnieks, dzejnieks un rakstnieks Jānis Muižnieks, Leonīds Resgalis, Tautmīlis Jumiķis, prof.Dr. Jēkabs Vītols, Guntars Saiva, Harijs Lāsums, Alfrēds Rozenauers (dēls), prof.Dr. Nikolajs Rozenauers (tēvs). 1950 gadu uzņēmums

Profesors Edgars Dunsdorfs 1967. gadā Melburnā, Austrālijā, rakstu krājumā "Archīvs" (VII), kura redaktors ir pats profesors, publikācijā "Akadēmiski izglītotie latvieši (1897–1963)" raksta: "Modernā pasaulē viens no svarīgākiem priekšnoteikumiem, lai varētu rasties patstāvīga, neatkarīga valsts, ir, ka attiecīgajā zemē jābūt pietiekamam skaitam akadēmiski izglītotu pilsoņu. Daudzas valstis Āfrikā un Āzijā, kas jaunākos laikos radušās bez šī priekšnoteikuma, jau sāk izjukt. Ja tām samērā ātrā laikā neizdosies pacelt savu iedzīvotāju izglītības līmeni, tās neapšaubāmi ieslīdēs anarchijā vai jaunā atkarībā. Turklāt nepietiek tikai arī ar vispārējo zemāko vai vidējo izglītību. Valstiskā patstāvība iespējama tikai tad, ja ir pietiekams skaits akadēmiski izglītotu darbinieku."

Pagājušā gadsimta beigās vērienīgus pētījumus veica F.Mīlenbahs. Tie apkopoti grāmatā "Latvieši un latvietes Krievijas augstskolās" (Jelgavā, 1908). Tad ilgāku laiku nav plašāka pētījuma. Šie dati gan atrodami oficiālajos statistikas izdevumos Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara, sākoties trimdai, akadēmiski izglītotie latvieši bija atrodami visos kontinentos. Profesors E.Dunsdorfs akadēmiski izglītoto latviešu pārskatāmākai raksturošanai Latvijā (līdz 1940. gadam) un trimdā datus sakārtojis vairākās tabulās. Viņš vienmēr pratis šos datus pārredzami parādīt kartogrammās. Dažas no tām pārpublicējam. Ziņas par akadēmiski izglītotajiem latviešiem papildus publicētas "Archīva" 8. sējumā. Tās atrodamas arī citos rakstu krājumos un izdevumos. Tā, piemēram, 1978. gadā iznāca "Latvian Graduates 1945–1975" — "Akadēmisko mācībiestāžu absolventi 1945–1975". Šī 360 lappušu grāmata angļu un latviešu valodā iznāca Edgara Dunsdorfa redakcijā. Datus ilgus gadus pasaulē vākuši daudzi entuziasti savā brīvajā laikā. Viņus apzināt, sarūpēt biogrāfiskus datus bija sarežģīts un grūts darbs. Taču jau 1967. gadā "Archīvā" Jānis Āboliņš, Edgars Andersons, Edgars Dunsdorfs un Aivars Meisters publicējuši "Latviešu zinātnieku īsbiogrāfijas", savukārt "Archīva" redakcija secinājusi, ka akadēmiskās izglītības ziņā latviešu trimdinieki izvirzījušies pirmajā vietā pasaulē. Diplomāts un profesors Arnolds Speke (Spekke) izskata, ka profesora E.Dunsdorfa pētījumi un publikācijas septītajā "Archīva" numurā "spēs liecināt par to, ko īsti nelaimīgās latviešu tautas radītājs gars ir iespējis veikt grūti iedomājami nelabvēlīgos apstākļos".

Pagāja 13 gadi. Pienāca 1981. gads. Pasaules brīvo latviešu apvienība un Kārļa Zariņa fonds izdeva "Archīva" 21. sējumu "Zinātne". Te ievietoti divi Edgara Dunsdorfa raksti: "Mācībspēku mūža ilgums" un "Latviešu akadēmisko mācībspēku loma latvietības uzturēšanā". Visvērienīgākās ir Kārļa Sātiņa publikācijas "Viņu piemiņa nezudīs (mirušie mācībspēki un zinātnieki)", kā arī "Augstāko izglītības iestāžu mācībspēki".

Latviešu zinātnieki Austrālijā. Ir teiciens, ka zinātnei nav robežu. To varētu attiecināt arī uz latviešu zinātniekiem trimdā. Talantīgie mācībspēki tālajās zemēs atrada darbu daudzās ASV, Kanādas, Dienvidamerikas valstu un Austrālijas universitātēs. Kā viesprofesori daudzi no viņiem pārceļojuši no vienas valsts uz otru. Izrādījās, ka Austrālijas universitātēs darbu atrada daudzi akadēmiski izglītotie latvieši, taču noteikumi šeit vienmēr nebija labvēlīgākie. Viņi nereti vēlāk sameklēja sev izdevīgākus darba noteikumus citu valstu universitātēs. Nekas nav nemainīgs. Tādēļ ilustrācijai minēsim tikai 1967. gadā profesora Edgara Dunsdorfa publicētos datus. Šajā laikā latviešu izcelsmes mācībspēki strādāja vismaz piecās Austrālijas universitātēs.

Vislielākais latviešu skaits bija Melburnas un Sidnejas universitātē. Vairāk nekā divi desmiti akadēmiski izglītoto latviešu, kuru devums vēlāk tika atzīmēts, strādāja dažādās Austrālijas iestādēs. Ilustrācijai daži piemēri: ģeologs Kārlis Ābele (juniors), inženieris Jānis Ātrens, filoloģe Lūcija Bērziņa (Felsberga), inženieris (specializācija — aizsardzība pret atomieročiem) Oto Bērziņš, datorinženieris Ernests Čakanovskis, agronoms Vilhelms Grasmanis, selekcionārs Valdis Ķīsis–Kiss, reliģijas vēsturnieks Kārlis Polis, inženieris metalurģijā Uldis Šteins, bakterioloģe Maija Tebēce. Austrālijā kādu laiku strādāja arī Latvijas zinātnes dižgari Latvijas Universitātes bijušie profesori: tēlotājā ģeometrijā Jēkabs Vītols, mehānikā — Nikolajs Rozenauers, ģeofizikā Leonīds Slaucītājs.

Lielais latviešu cilmes mācībspēku skaits pasaules universitātēs un vēl lielākais skaits, kas strādā pētniecības darbos un atbildīgos amatos uzņēmumos, ir vislabākā liecība tam, ka latviešus atzīst par krietniem darbiniekiem. Tomēr, ja akadēmiski izglītotie latvieši būtu tikai krietni darbinieki savās darbavietās, tad viņi līdzinātos agrāko gadsimteņu landsknechtiem, kas bija krietni karotāji tai pusei, kura vislabāk samaksā.

No Edgara Dunsdorfa raksta "Akadēmiski izglītotie latvieši (1897 – 1963)", "Archīvs", nr.7, Melburnā, 1967.

Mācībspēku skaits, kuri devās trimdā. Attēls no izdevuma "Archīvs". Raksti par latviskām problēmām. Redaktors Edgars Dunsdorfs. XXI sējums, 1981., Melburnā. Izdevēji: Pasaules brīvo lat-viešu apvienība un Kārļa Zariņa fonds

Brīvās pasaules latviešu zinātnieku dzimšanas vietas Latvijā. "Archīvs", 1967, Melburna, Austrālija

Liels latvietis no Jaunlaicenes

Mūsu ģoefiziķis, komponists, diriģents, gleznotājs Leonīds Slaucītājs

Leonīds Slaucītājs, ģeofiziķis un brīvmākslinieks, dzimis 1899.gada 10.aprīlī Jaunlaicenē. Mācoties Valkas reālskolā, viņu īpaši interesējusi matemātika, astronomija un ģeogrāfija, bet mūzikā — klavieru un ērģeļu spēle. No 1916.līdz 1920.gadam L.Slaucītājs bijis gardemarīns, vēlāk — jūras leitnants kara flotē. Pēc atgriešanās Latvijā viņš uzsācis matemātikas studijas Latvijas Universitātē. Tās beidzis 1925.gadā, iegūstot matemātikas zinātņu kandidāta grādu, kas vēlāk pārdēvēts par maģistra grādu.

1924.gadā viņš apprecējis skatuves un baleta mākslinieci Mildu Hartmani. 1926.gadā sākušās L.Slaucītāja kā LU mācībspēka gaitas, pēc tam zinātniskās studijas Itālijā un Francijā (1927). Šajā gadā iestājies Latvijas Konservatorijā, kuru absolvējis 1933.gadā ar brīvmākslinieka grādu kompozīcijas teorijā (prof. J.Vītola klase). 1931.gadā aizsākti pētījumi Baltijas un Ziemeļu jūrā (ar buru jahtu "Gundega"). 1934.gadā beidzis diriģentu klasi LK un nodibinājis LU Prezidija Konventa simfonisko orķestri. 1938.gadā — komandējumi uz ASV un Angliju. Trīsdesmito gadu beigās septiņi L.Slaucītāja darbi apbalvoti ar Kr.Barona prēmiju, bet 1938.gadā saņemts Triju Zvaigžņu ordenis.

1940.gadā — LU Ģeofizikas un meteoroloģijas institūta direktors. L.Slaucītājs lasījis lekcijas vispārējā ģeofizikā, okeanogrāfijā, zemes magnētismā, pielietojamajā ģeofizikā, atmosfēras elektrībā, kā arī citus speckursus.

1940.gadā Latvijas Zinātņu komiteja (Academia Scientiarum Latviensis) ievēlējusi L.Slaucītāju par kārtējo locekli ģeogrāfijas un ģeoloģijas katedrā. 1942.gadā L.Slaucītājs aizstāvējis doktora disertāciju "Pētījumi par Rīgas jūras līča hidroloģiski statiskiem elementiem", iegūstot matemātikas doktora grādu "summa cum laude" (ar uzslavu).

1944.gadā — trimda Vācijā. L.Slaucītājs darbojies līdz 1946.gadam par zinātnisko līdzstrādnieku Vācu Jūras observatorijā Hamburgā un Magnētiskajā observatorijā Vingstā. Tad darbs Hamburgā. Te L.Slaucītājam izdevies pabeigt un izdot visus aprēķinus par Latvijas magnētisko lauku, kā arī publicēt savu doktora darbu vācu valodā. 1948.gadā uzaicināts darbā Laplatas universitātē Argentīnā. Vairākus gadus bijis Antarktīdas ekspedīciju ģeomagnētisko darbu vadītājs. Arī Laplatas universitātes mākslas skolas glezniecības nodaļas brīvklausītājs.

Sidnejā (no 1961.g.) strādājis Sidnejas universitātē, bijis koru goda un virsdiriģents. Viņa sabiedriskā darbība zinātnē un kultūrā ir apbrīnojami daudzveidīga. Viņš ievēlēts par kārtējo biedru Ņujorkas Zinātņu akadēmijā, bijis vieslektors daudzās pasaules universitātēs: Havajas, Kenijas, Ņujorkas, Edinburgas, Helsinku, Kauņas, Berlīnes, Hamburgas, Buenosairesas, Romas, Stokholmas, Sidnejas, Kanberas, Honolulu, Lapasas, Stambulas, Nairobi (Kenijā) un vēl citās. Profesors lekcijas lasījis angļu, vācu, spāņu vai krievu valodā. Profesors L.Slaucītājs bijis vairāku starptautisko zinātnisko kongresu delegāts, biedrs gandrīz 20 zinātņu biedrībās pasaulē. Ārzemju darba biedri, izvērtējot viņa devumu zinātnē, atzīmē viņa pētījumus Latvijā zemes magnētismā, jūras hidroloģijā, iekšzemes hidroloģijā, Latvijas cietzemes morfometrijā. Trimdā nozīmīgs bijis viņa devums zemes magnētisma izpētē.

Visu mūžu darbojoties, Leonīds Slaucītājs godam pildījis devīzi "Scientiae et patriae" (Zinātnei un tēvzemei), ko viņš solījis, stājoties Latvijas Universitātē. Miris 1971.gadā.

L.Slaucītāja brālis Sergejs Slaucītājs (1902—1982) (arī no Jaunlaicenes) bijis slavens astronoms pasaulē. Kopš 1948.gada bijis profesors Laplatas universitātē un observatorijas nodaļas vadītājs Patagonijā.

Profesors studentu atmiņās (īsinātās)

Kādreiz Leonīdam Slaucītājam viņa zēna gados esot licies, ka no viņa dzimtās Jaunlaicenes esot ļoti tālu līdz Rīgai. Arī kāpiens 271 metru augstajā Dēliņkalnā neesot nezināmās pasaules tālumus pietuvinājis pārāk. Redzējums no šī kalngala un Vidzemes ziemeļu zilo dūmāku apvārsnis radījis zēnā sapni un ilgošanos, ko toreiz vēl neesot varējis nosaukt vārdā.

Šodien zinām, ka profesors Dr. Leonīds Slaucītājs ir aiznesis Latvijas Universitātes vārdu, Latvijas valsts vārdu un latviešu tautas likteņa vēstījumu visos pasaules kontinentos, lielajās universitātēs ap visu globu, pētījumu institūtos, zinātnieku konferencēs un publiskajās sanāksmēs, visur, kur ir bijusi satikšanās ar tālo zemju tautām. Tiem bijušajiem Latvijas Universitātes studentiem, kam ir bijusi iespēja studijas turpināt trimdas zemju universitātēs, ir bijis prieks un lepnums šo universitāšu bibliotekās atklāt, ka tur ir pieejams plašs zinātnisku darbu klājiens, kas nes profesora Dr. Leonīda Slaucītāja un Latvijas Universitātes vārdu.

Studentiem, kas Rīgā pazina Leonīdu Slaucītāju kā savu mācības spēku, tā ap trīsdesmitiem gadiem bija radies zinkārīgs izbrīns: viņi bija ievērojuši, ka viņš gandrīz vai katru dienu steidzas pa Krišjāņa Barona ielu un pazūd Latvijas Konservātorijas durvīs. Ko gan viņš var tur darīt, kad tur nenotiek ne Konservātorijas studentu koncerti, ne kas tamlīdzīgs? Pamazām atklājās, ka viņš pats ir students un ka viņš jau pats ir komponējis dažas solo dziesmas, ērģeļu un klavieru mūzikas gabalus. Drīzi par to runāja un sprieda visa akadēmiskā saime: ģeofiziķis un mūziķis? Tā reizē dīvaina un apbrīnojama apvienība. Okeānu vētru un dziļumu pētnieks un meklētājs cilvēka dvēseles un jūtu visintimākajā izteiksmē — mūzikā? Ar to apbrīns studentu saimē profesora Leonīda Slaucītāja personībai arvien vairāk pieauga: viņš nav parastais.

Varbūt mūzika blakus zinātnei bija atbilde tiem zēna dienu sapņojumiem no Dēliņkalna virsotnes, kur kādreiz skanēja Vidzemes zilo dūmāku apvārsnis. Un varbūt tieši šis radīšanas prieka apvienojums vienā personā — daiļrades emocionālais vizionārisms ar analitiski zinkāro intelektu — ir bijis tas, kas Leonīdu Slaucītāju, zinātnieku un skaņradi, veidojis par vienreizīgu personību un vienreizīgu cilvēku Latvijas un latviešu tautas ainavā. (..). Par savām pieredzēm vispār, par uzskatiem mākslā, viņš ir devis latviešu avīzēm saistīgus un ainavīgus aprakstus, kam ir redzīgi iekšskati par tautām un zemēm un interesants notikumu fabulējums. Būtu vienreizīgs ieguvums latviešu ceļojumu eseju literatūrā, ja šīs Leonīda Slaucītāja apceres reiz varētu parādīties sakopotas grāmatās. Šīm grāmatām illustrātīvo materiālu dotu paša autora gleznojumi. Viņa daudzpusīgā personība saskarsmē ar pasauli un dabu ir atradusi arvien jaunus izteiksmes veidus: zinātnieks ir kļuvis arī suverēns ainavas gleznotājs. Tie gleznotāji, kam ir bijusi iespēja redzēt Leonīda Slaucītāja Antarktīdas ainavas, saka: no tām tev pretī nāk tāda vientulība un tāds klusums, ka tas — kliedz.

Emīlija un Jānis Klīdzēji

No grāmatas "Leonīds Slaucītājs — septiņdesmitgadnieks",

Sidnejā, 1969

Materiālu kopu pēc Austrālijas brauciena sagatavojis

Sigizmunds Timšāns, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents