"Cik sarežģīti ir dzīvot īstenībā!"

"Kentaura" autoru pulkā — arī Vāclavs Havels

Boēcijs, Aritmētikas alegorija un Pītagors. No žurnāla "Kentaurs"

Nosūtot Čehijas Republikas prezidentam žurnāla "Kentaurs" jaunāko numuru, tā galvenais redaktors dzejnieks Leons Briedis izteica prieku par Vāclava Havela atkalievēlēšanu augstajā valsts galvas amatā un arī par viņa lugas "Vernisāža" latviskā tulkojuma publikāciju žurnālā. No Čehijas Republikas prezidenta kancelejas saņemta pateicības vēstule ar turpmākas sadarbības novēlējumiem.

"Kentaurs" ir kulturoloģisks žurnāls, kas iznāk ar Latvijas Kultūras ministrijas un Sorosa fonda atbalstu. Dibināts 1992.gadā. Tā datorsalikumu veido galvenā redaktora dzīvesbiedre dzejniece Marija Briede un maketu — viņu dēls Kornēlijs. Ar garīgām potencēm bagātīgi svētītā ģimene ap žurnālu pratusi pulcināt filosofus, literātus un māksliniekus, kas labi orientējas gan mūsdienu norisēs, gan cilvēces kultūras mantojumā un tādējādi spēj veidot saturā daudzveidīgu un domā spēcīgu izdevumu. Protams, tā nav viegla lasāmviela. Gluži kā Igors Šuvajevs saka par viņa tulkoto Hannesa Bēringera darbu, tā lasīšanai nepieciešama noskaņošanās, toņa uzņemšana, bet "noskaņošanās jau ir filozofēšanas aizsākums". Lasot žurnāla 14. numuru, kurā ir arī minētā Vāclava Havela luga, jānoskaņojas gan uz Mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa vārdiem, kurus no senebreju valodas atdzejojis un tulkojis Uldis Bērziņš, gan uz Plųtīna (205—270) atziņām "Par trim sākotnējām pastāvēšanām", ko no sengrieķu valodas tulkojis Edgars Narkēvičs, gan uz amerikāņu teologa un filozofa Paula Tilliha (1886—1965) grāmatā "Drosme būt" (Agitas Lūses tulkojumā) izteiktajām atziņām un socioloģijas pamatlicēja Maksa Vēbera (1864—1920) savulaik (1919. gada 28. janvārī Minhenē) studentu auditorijā nolasīto lekciju "Politika kā profesija un aicinājums". Un tad vēl jau minētais mūsdienu vācu domātājs, 1948.gadā dzimušais Hanness Bēringers, ar kuru Igors Šuvajevs iepazinies vispirms neklātienē, tulkojot viņa grāmatu "Kas ir filosofija?", kas latviski iznāca 1995.gadā, bet 1997.gadā abi kolēģi sastapušies un nolēmuši, ka Bēringera jaunākā darba pirmpublicējums notiks latviešu valodā. Savukārt Rihards Kūlis mudina lasītāju iedziļināties XX gadsimta izcilā domātāja Martina Heidegera darbā "Pasaule un lieta":

"Jebkura lieta glabā sevī kādu pasauli. Šī pasaule līdzinās tiltam, kas paceļas pāri bezdibenim. Tilts pastāv tāpēc, ka to uzbūvējis cilvēks. Taču tajā mīt četrotne. Tas, balstoties zemē, ietiecas debesīs. Cilvēks stāv uz šā tilta, to sargājot. No dziļumiem viņu uzlūko bezdibenis — nekas. Tas apdraud viņu. Cilvēciskā eksistence ir brīnums, ar to reizē dzimst kāda pasaule, kurā sāk starot cilvēka radītās lietas (nevis izlietojuma objekti). Šī pasaule — virs bezdibeņa paceltais tilts — ir jāsargā, jāapliecina arvien no jauna, lai tā nesabruktu."

Mani visvairāk uz pārdomām noskaņoja, visdziļāk skāra Jāņa Nameiša Vēja eseja par Boēciju un par kultūras kopšanu un, protams, paša Anicija Manlijas Torkvāta Severīna Boēcija grāmata "Par mierinājumu filosofijā", kuru no latīņu valodas tulkojis un atdzejojis Leons Briedis un tekstu rediģējusi Ināra Ķemere.

Vāclavs Havels izsaka nožēlu, ka neprot latviski lasīt. Jā, patiesi žēl! Šo žurnālu ir vērts palasīt!

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

No Jāņa Nameiša Vēja esejas:

"Mierinājums. Boēcija devums visu veidu kultūrsasaistē ir plašs un daudzpusīgs. Taču vislielāko popularitāti daudzu gadsimtu ritumā — cauri visiem viduslaikiem un krietni vēlāk — viņam nodrošināja grāmata "Par mierinājumu filosofijā": pēc angļu filosofijas vēsturnieka R.Skratona domām — "viens no visu laiku visvairāk lasītajiem filosofijas sacerējumiem".

Kāpēc — mierinājums? Vispirms jau tāpēc, ka mierinājuma žanrs autoram kalpoja kā īpašs literārs paņēmiens, ar kura palīdzību paust pārdomas par dzīvi, tvert cilvēka izjūtas situācijā, kad valda anarhija, nedrošība, neziņa, neizpratne: kad dvēsele alkst kāda pieturas punkta, kāda patvēruma, kur gūt mierinājumu. Taču Boēcijam izvēlētā stilistika nebija tikai literārs žanrs vien; viņa sacerējums nebija tikai lasāmviela citu uzmundrināšanai. Mierinājums pirmām kārtām bija nepieciešams viņam pašam. Pēdējais romietis atradās Pāvijas cietumā un gaidīja spriedumu — nāves spriedumu, gaidīja sodu par nodevību un zaimošanu. Ko tad viņš bija nodevis? Un ko zaimojis? Vai savu pārliecību, savu kultūru vai savu Dievu? Ak, nē jel! Viss bija daudz vienkāršāk — un sarežģītāk — kā jau dzīvē un vēsturē palaikam mēdz notikt. Boēcijs bija bijis politiķis, un politikā gara aristokrātisms , noblesse oblige princips reti kad atmaksājas — ne toreiz, ne tagad. Viņš bija pildījis ministra pienākumus, darbojies kā administrators — karaļa gribas realizētājs. Un "taisījis" politiku: piedalījies politiskajās spēlēs — arī pāri karaļa galvai — ar Bizantiju, ar proromiski orientētajiem Teodųriha galminiekiem. Meklējis kompromisus starp latīnisko kultūras eliti un barbarisko ģermāņu masu, kas bija pārpludinājusi romiešu Itāliju. Un gribējis palikt patriciski tīrs un kulturāls. Un zaudējis. Sava ministra konfliktā ar karali viņš bija uzņēmies vainu uz sevi. Un cieta nevainīgs. Un sodu — nosišanu ar koku — saņēma nevainīgs. Un Dievs par to sodīja Teodųrihu. Boēcija kaps Pāvijas dievnamā kļuva par svētceļotāju vietu. Un Boēcija dzīve un nāve apauga ar skaistām viduslaiku leģendām."

No Boēcija grāmatas

"Par mierinājumu filosofijā:

"Tāpēc paļaujies vienmēr pats uz sevi —

tā tu uzveiksi visu, kas tev nīstams.

Toties tas, kam zūd dūša šajā dzīvē,

nomet vairogu pats un kaļ sev ķēdi,

kurā itin drīz viņš taps projām

aizvilkts."

(..) "gribot

saskatīt skaidri

to, kas ir patiess, —

dodies pa taku

taisni pār kalnu:

atraidi priekus,

cerības, bailes,

lai tam, kas atņemts,

nestāv klāt sāpes.

Sadrūmis prāts ir,

sapīts kā grožos

tur, kur tās valda."

No Maksa Vēbera lekcijas

"Politika kā profesija

un aicinājums":

"Politiku darina ar galvu, nevis ar kādu citu ķermeņa daļu vai dvēseli. Un tomēr pati atdošanās, ja tā ir nevis frivola intelektuāla spēle, bet patiesa cilvēciska rīcība, var dzimt un uzaugt tikai kaislē. Taču tā spēcīgā dvēseles savaldīšana, kas raksturo kaislīgu politiķi un atšķir viņu no "sterili uzbudinātiem" politiskajiem diletantiem, ir iespējama, tikai ievingrinoties distancētībā — visās šā vārda nozīmēs. Politiskas "personības" "spēks" pirmām kārtām nozīmē šo īpašību klātbūtni.

Tāpēc politiķim ik dienu, ik stundu jāpārvar visnotaļ triviāls, pārlieku cilvēcisks ienaidnieks: visparastākā iedomība, kas ir jebkuras lietišķas atdošanās un distances nāvīgākā ienaidniece, šajā gadījumā — ienaidniece distancei pašam pret sevi.

Iedomība ir visai izplatīta īpašība, var gadīties, ka neviens nav pilnīgi brīvs no tās. Akadēmiskajās un zinātniskajās aprindās tā ir sava veida arodslimība. Taču zinātnieka iedomība, lai cik antipātiski tā arī izpaustos, ir relatīvi nekaitīga, jo kopumā netraucē zinātnisko uzņēmumu. Pavisam citādi ir ar politiķi. Viņš strādā, tiecoties pēc varas kā pēc obligāta līdzekļa. Tāpēc pie viņa normālajām īpašībām patiešām pieder, kā mēdz izteikties, "varas instinkts". Grēks pret viņa profesijas svēto garu sākas tur, kur šī tiekšanās pēc varas kļūst nelietišķa un pārvēršas par personiskas pašapmierināšanās priekšmetu, nevis tiek izmantota vienīgi kalpošanai "lietai". Jo politikas jomā galu galā pastāv tikai divu veidu nāves grēki: nelietišķums un — bieži, bet ne vienmēr ar to identa — bezatbildība. Iedomība, t.i., vajadzība pēc iespējas biežāk parādīties priekšplānā, visspēcīgāk kārdina politiķi veikt vienu vai otru grēku, vai arī abus kopā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka demagogs ir spiests rēķināties ar "efektu", viņam nemitīgi draud briesmas kļūt par aktieri, kas neņem nopietni atbildību par savas rīcības sekām un interesējas tikai par radīto "iespaidu". Viņa nelietišķums liek tiekties pēc varas spožās šķietamības, nevis pēc patiesās varas, bet bezatbildība — baudīt varu pašas varas dēļ, nevis tās saturiskā mērķa dēļ."

(..) "Patiešām: politika, tiesa, tiek darināta ar galvu, taču pavisam droši — ne tikai ar galvu. Šajā ziņā uzskatu ētiķiem ir visnotaļ taisnība. Bet nevienam nevar izvirzīt priekšrakstus, vai jārīkojas kā uzskatu ētiķim vai kā atbildības ētiķim un kad jābūt vienam vai otram. Var teikt tikai vienu: ja tagad, šajos laikos, kam, kā jūs domājat, nepiemīt "sterila" uzbudinātība — bet uzbudinātība tomēr kopumā ne vienmēr ir īsta kaisle —, pēkšņi masveidīgi sazeļ uzskatu ētiķi ar lozungu "Pasaule ir dumja un nekrietna, bet ne es, atbildība par sekām attiecas nevis uz mani, bet uz citiem, kuru dienestā strādāju un kuru dumjību vai nekrietnību es izskaudīšu", tad es saku atklāti, ka vispirms pajautāšu par to iekšējā atsvara mēru, kas stāv aiz šīs uzskatu ētikas, un ka man radies iespaids — deviņos gadījumos no desmit man ir bijusi darīšana ar vējgrābšļiem, kas reāli nejūt, ko ir uzņēmušies, bet apreibinās ar romantiskām izjūtām. Cilvēciski mani tas īpaši neinteresē un nepavisam nesatricina. Turpretim ārkārtīgs satricinājums ir tad, ja nobriedis cilvēks — visviens, vai viņš ir gados vecs vai jauns —, kas reāli un ar visu dvēseli uztver šo atbildību par sekām un rīkojas atbildības ētikas garā, vienu brīdi saka "Citādāk es nevaru, te es stāvu". Tas ir kaut kas patiesi cilvēcisks un aizkustinošs. Jo šim stāvoklim kaut kad, protams, vajadzētu iestāties ikvienā no mums, kurš nav iekšēji miris. Un šajā ziņā uzskatu ētika un atbildības ētika ir nevis absolūti pretstati, bet gan papildinājumi, kas kopā veido īstu cilvēku, cilvēku, kuram var būt "aicinājums uz politiku"."

Tulkotāja Vinifreda Krauča

priekšvārds Vāclava Havela

lugai "Vernisāža"

Čehijas prezidents Vāclavs Havels, ko pasaulē plaši pazīst arī kā bijušo disidentu un joprojām aktuālu lugu autoru, dzimis 1936. gada 5. oktobrī Prāgā. Viņš ir senas patriciešu un lieluzņēmēju dzimtas atvase, komunistu laikos bija pakļauts vajāšanām, tomēr prata iegūt izglītību un izkopt rakstnieka talantu. Havela groteskas, ko pierindo absurda žanram, iestudējuši respektabli teātri Anglijā, ASV, Vācijā, Polijā, Zviedrijā, Itālijā, Šveicē un daudzās citās zemēs. Tagad tās aizvien ir arī Čehijas teātru repertuārā.

Par to, kā tapuši viņa dramaturģiskie sacerējumi, pans Havels saka: "Lugas rakstot, mani vienmēr vada tas, ko es zinu: mana pieredze šajā pasaulē, kurā es dzīvoju, un sevis pazīšana. Vārdu sakot, vienmēr esmu rakstījis par savu pieredzi, par to, ko es redzu un kas mani vilina vai nomāc, jo smelties iedvesmu citā iedvesmas avotā es laikam nespētu. Taču rakstot allaž esmu cerējis, ka, sniegdams konkrētu dzīves liecību, neizbēgami skaršu arī vispārcilvēcisko un konkrētums tad būs tikai veids un paņēmiens, kā vispārināti runāt par cilvēka eksistenci šajā pasaulē un cilvēces krīzi. Tātad par problēmām, kas neatvairāmi skar mūs visus." Citāts ņemts no Havela piezīmēm viņa lugas "Largo desolato" inscenētājiem.

Ja Vāclava Havela lugas uzskatītu tikai par kādas sociālās sistēmas vai ideoloģijas dokumentāciju, tad, viņaprāt, autors būtu cietis radošu neveiksmi. Turpretī, ja tajās ieraudzītu vēstījumu par cilvēku un daudzveidīgo pasauli, viņš to vērtētu kā savu sasniegumu. Havela lugās nav svarīgi, vai vide, kuras gaisotne piestrāvo attiecīgo skatuves darbu, ir tipiska vai netipiska, ikdienišķa vai neparasta. Svarīgāks ir kas cits, un proti, vai luga tiks izprasta autora iecerētajā nozīmē. Vāclava Havela lugas ir sava veida ekspromts par to, cik grūti indivīdam aizstāvēt savu patību pret bezpersonisko totalitāro varu, kas viņam tīko to atņemt. Lugas vēsta par pretrunu starp cilvēka patiesajām spējām un to lomu, ko viņam piešķir vide un liktenis; par to, cik viegli ir teorētiski zināt, kā jādzīvo, un cik sarežģīti ir tā dzīvot īstenībā. Lugās mēs saskatām mūžīgo gudra cilvēka nelaimi, kas izpaužas nespējā savstarpēji saprasties pat tiem, kas vēl viens otram labu, un saskatām arī cilvēka vientulību, bailes un gļēvumu, no kā ceļas šī saprašanās nespēja.

Havela nolūks, lugas rakstot, ir bijis ar pieticīgiem dramaturģiskiem līdzekļiem, kas izpaužas nelielā personāžā, vienkāršā sižetā un pāris darbības vietās, radīt daudzzīmīgu vairākslāņu skatuves darbu, ko varētu dēvēt arī par sapnī noskatītu redzējumu ar mīta piedvesmu. Šīs lugas ir reizē provokācija un mudinājums uz pārdomām un izjūtām, kā arī avots, kas dāvā skaitā un izpausmēs dažādus iepriekš neparedzētus iztulkojumus. Vāclava Havela lugas ir kā trauks, ko jebkurš var piepildīt ar savu — un katram citādāku — saturu. Autors lūdz savu lugu iestudētājus, lai viņi, cik vien iespējams, saglabātu to polifonisko skanējumu un nepūlētos tās iekļaut kādā vienā dimensijā. Ar to lugām tiktu nodarīts pāri.

Vāclava Havela lugu personāžs ir savā ziņā gan traģisks, gan smieklīgs. Cits vairāk un cits mazāk. Taču lugu varoņi vienlaikus izraisa kā līdzcietību, tā nepatiku un smieklus. Un režisora sūtība ir ļaut, lai viņi katrs dzīvo savu dzīvi, jo tikai šādi luga uzplauks visā tās daudzkrāsainībā un norišu groteskumā.

Čehijas Republikas prezidenta kanceleja

Godātais Brieža kungs,

Prezidenta Havela vārdā ļoti pateicos par Jūsu apsveikumu sakarā

ar viņa atkalievēlēšanu Valsts prezidenta amatā un par Jūsu žurnālu "Kentaurs XXI", kurā publicēta viņa luga "Atklāšana" ("Vernisāža"). Žēl, ka mēs neprotam latviski lasīt. Paldies arī, ka mūs informējāt par savām dzejas grāmatām un atdzejojumiem.

Novēlot vislabākos panākumus Jūsu turpmākajā darbībā un mūsu paredzamajā sadarbībā,

patiesi Jūsu

Anna Freimanova,

1998. gada februārī prezidenta Vāclava Havela literatūras un teātra lietu sekretāre

Mākslinieces Jeļenas Antimonovas ilustrācijas

Foto: Harijs Burmeistars

Te viņas ir! Trūkst tikai Elīzes Spridzānes. Viņa patlaban studē Japānā

Par čellistu Gųšjū, kas krāsas savai mūzikai rod sarunās ar Raibo kaķi, Dzeguzi un Jenotiņu, par Vilku un Zagļu mežiem un Džovanni piedzīvojumiem sapņu vilcienā, kas traucas pa Piena ceļu, japāņu romantiķis Kendži Mijadzava (1896–1933) stāsta savās literārajās pasakās. Cilvēki, dzīvnieki un daba tajās iegūst sirds vienību un spēj sarunāties savā starpā. Cilvēks atraisās no ikdienas dzīves un bērna acīm, ar bērna tīro sirdi skata brīnumu pilno pasauli. Pašas skaistākās pasakas, ko Kendži Mijadzava paguva sacerēt savā īsajā mūžā, apkopotas krājumā "Piena ceļa vilciena nakts", ko laidis klajā apgāds "Sprīdītis".

No japāņu valodas pasakas tulkojušas desmit jaunietes. Septiņas vēl mācās Rīgas Domes Japāņu valodas un kultūras vidusskolā, bet trīs to jau beigušas un tagad ir studentes.

Skolas direktore, jaunās grāmatas ierosinātāja Brigita Krūmiņa pastāstīja:

— Autoram 1996. gadā apritēja simtā gadskārta, un šo grāmatu mēs veltam viņa piemiņai. Te apkopotas filozofiskās pasakas, kas savā pasaules izjūtā sasaucas ar mūsu Kārļa Skalbes literārajām pasakām.

Katra meitene tulkoja vienu pasaku. Atsauksmes ir labas gan no japāņu speciālistiem, gan no izdevniecības ļaudīm. Tā nu mūsu jaunietes beidz vidusskolu ar tulkojumu, kas jau izdots grāmatā.

Nākamais darbs — 12 sējumu japāņu kultūras gadskārtu grāmata. Mūsu audzēkņi tulkos vēstījumus par japāņu valsts svētkiem, tradicionālajiem un pasaules svētkiem. Mēs tulkojam arī mācību grāmatas, ko lieto japāņu skolās.

Pastāvam jau astoto gadu kā vispārīgā skola, bet piekto — kā japāņu skola. Izveidojies ļoti labs skolotāju kolektīvs (arī no Japānas). Priecājos, ka bērni sasnieguši tādu līmeni: 2. un 3.klasē jau raksta sacerējumus japāņu valodā.

Grāmatas noskaņu bagātina mākslinieces Jeļenas Antimonovas darinātais vāks un ilustrācijas. Par taisnīgu, stingru un ļoti labestīgu attieksmi pret tulkotāju veikumu Brigita Krūmiņa uzteic redaktori Ligitu Bīberi. Grāmatas tulkotājām tika dāvināti pirmie eksemplāri līdz ar "Sprīdīša" solījumu sadarbību turpināt.

Titulpasakā par Piena ceļu ir dialogs:

— Es nezinu, kas ir laime. Kaut arī tas ir tiešām smagi, bet, ja tas ir patiesais ceļš, tad, kalnā kāpjot, katrs solis ir tuvošanās īstai laimei.

Ak tā. Vai tāds ir jūsu uzskats, ka, lai sasniegtu īstu laimi, nekādas skumjas nedrīkst būt par grūtu?

Skolas direktore mēdz piesaukt arī Lielo Pacietības garu, bez kura neviens japāņu valodu gan laikam nevar iemācīties.

Aina Adermane