Andreja Eglīša rokasspiediens dzejā

Foto no dzejnieka albuma

Ar pusgadsimtu ilgajos trimdas gados loloto dzimtenes mīlestību un sāpi, ticību un cerību atdzimušajā Latvijā ienākušas Andreja Egliša grāmatas "Svešais cirvis cērt un cērt" (1990), "Vienmēr kāda zvaigzne aust" (1993) un "Tauta manas mājas" (1993. Divi izdevumi). Tieši 85.dzimšanas dienā dzejnieks savai tautai dāvināja mīlestības lirikas krājumu "Roka roku rokā tur", ko apgāds "Daugava" izdeva pērnajā rudenī. Pagājuši daži mēneši — un viss metiens ir lasītāju rokās, grāmatnīcās to vairs neatrast. Marta sākumā autors no Stokholmas rakstīja: "Man prieks — "Roka roku rokā tur" sasniegusi vidusskolu jaunatni. (..) Daudz gaišu ļaužu iesaistījās Draudzīgā aicinājuma dāvināšanas priekā, arī Izglītības ministrija."

Šis "dāvināšanas prieks" valdīja arī apgādā "Daugava", kas pēc paša dzejnieka norādītajām adresēm un pašu iniciatīvas grāmatas piegādājis gan vairākām Rīgas skolām un augstskolām, gan vedis uz Lazdonu, Ķekavu un Misu, gan Grobiņu un Liepāju.

Pēc "Latvijas Vēstneša" lūguma savas pārdomas par grāmatu izsaka literatūras zinātniece un valodniece, filoloģijas doktore Ruta Veidemane, ko pazīstam kā smalku dzejas vērtētāju un arī grāmatas "Izteikt neizsakāmo" autori.

"LV"

Es nezinu, no kurienes, — jo neatceros lasījusi kādas aizliegtas grāmatas vai slēpjamus rokrakstus, — bet manos pusaudzes gados mēs, pēckara jaunieši, bijām sadzirdējuši izmisuma saucienu no Latvijas posta gadu himnas: "Dievs, tava zeme deg/grēka un ienaida liesmās!" Zinājām dzejoli par sarkano jātnieku, kas "nāves dvašu dzer un kapu lāstus ēd". Bet jo īpaši skumjo dziesmu: "Nu visas mīlestības rūgtas šķiet —/Jauns karavīrs uz dusu iet./Jel neticiet, jel neticiet,/Tik agri nevar dusēt iet."

Literatūras zinātnieks Jānis Rudzītis, recenzējot Andreja Eglīša 1946.gadā izdoto krājumu "Uz vairoga", tā autoru nosaucis par latvju Dāvidu. Reliģisko un patriotisko jūtu un motīvu savijums šai dzejā ir tik grods, ka krājuma tematisko un emocionālo ievirzi kritiķis raksturo kā reliģisko patriotismu.

Krājumā "Roka roku rokā tur" pil-nībā valda mīlestība, kuras balsi agrākajās dzejas grāmatās pārskanēja kara troksnis. Te ir dzejoļi, kuros runāts par mīlestību kā atsevišķa cilvēka mūža notikumu, ietekmētāju, pavadoni. Tai ir sākums un tātad ir arī laiks, kad tās vēl nav: "... mīlestība vēl nav ieslīdējusi tavos dārzos — nakts./Bet drīz tu nebūsi viena, nakts." Un ir beigas, kad "neredzamiem jāatveras aiziešanas vārtiem".

Tomēr biežāk Andreja Eglīša dzejā mīlestība ir mūžības kategorija. Šī aspekta uzsvērums apzīmogo daudzus tēlus, bet īpaši attiecas uz nāvi vai tās zīmēm un atribūtiem. Nāve te nav mīlestības pretspēks kā tai dzejolī par jauno karavīru, bet daudz vairāk — mīlestības mērs un katalizators. Nāve nepārtrauc mīlestību, bet ir mūžīgas mīlestības vēstījums. Mīlestības vārdu un jēgu dzejnieks lasa kapu akmens sūnās, un abas bieži ir blakus: "Dusi mierīgi, nakts./Es turēšu rūpi par tevi, par visu, kas tevī paslēpies, — nāve un mīlestība maiga." Vai arī: "Melnos padebešos redzu bālas bēru jostas austas,/ Lai ar ievu miglu tās pie savas mīlestības saista."

Andrejs Eglītis piemin nāvi ar tādu apskaidrotu mieru, ka arī lasītājs ierauga to gaišu. Tā ir kas vairāk nekā tikai dzīvības izbeigšanās. Tā ir parādība, kura savā lielumā, neizbēgamībā un pārvarīgā spēkā var nostāties līdzās dzīvībai un mīlestībai kā tās radītājai un augstākajai izpausmei.

Grāmata "Roka roku rokā tur", tāpat kā citi Andreja Eglīša krājumi, kā trimdas literatūra vispār, ir nozīmīga vēl kāda patlaban latviešiem svarīga, mokoša jautājuma noskaidrošanā. Tas ir jautājums par latviskumu un latvietību, par to būtību un jēgu.

Latviešu nacionālā pašapziņa ir nīdēta dažādos laikos un ar dažādiem paņēmieniem. Tīši un neapzināti, rupji un varmācīgi, ar spēku un pavēlēm. Vai arī smalki un gudri — rietumnieciski, eiropeiski, kā tagad mēdz teikt. To darījuši sveši un savējie. Bīstamāki ir savējie. "Pret savas tautas dziesmu/Var tikai savējie," savulaik rakstīja Imants Ziedonis. Un bīstami ir smalkie, teorētiskie "uzbrukumi", kuri sajauc vērtību sistēmu, iemidzina nacionālo apziņu, stindzina pašaizsardzības instinktus.

Patriotisms, dzimtenes mīlestība, tauta — šie jēdzieni ir visiem zināmi, kaut arī attieksme pret tiem nav vienāda. Tagad parādījies vēl viens gudrs, smalks vārds — identitāte. Īsts filozofu, politiķu vārds. Ar to apzīmē piederību pie kādas kopības, kuras pamatā var būt viss — dzimums, nodarbošanās, sociālie apstākļi, intereses, teritorija. Tādējādi katram cilvēkam ir vairākas identitātes. Piederība kādai tautai jeb nacionālā identitāte ir tikai viena no daudzajām identitātes izpausmes formām un kā tāda izšķīst un pazūd citu identitāšu jūklī. Nacionālās piederības apzināšanās (vai neapzināšanās) ir tik būtiska, dziļi šifrēta personības daļa, ka grūti definējama zinātniskos terminos. Entonijs Smits to mēģinājis darīt grāmatā "Nacionālā identitāte": (..) "vēsturiskā zeme ir tā, kuras teritorija un tauta labestīgi ietekmējušas viena otru vairāku paaudžu ritumā. (..) Svētas top tēvzemes upes un ezeri, krastmalas, kalni un pilsētas — tās ir godbijības un garīga pacēluma izstarotājas, kuru iekšējo jēgu spēj sajust vien šajās vērtībās iesvaidītie, tas ir, konkrētai nācijai piederīgie, kas apzinās un izprot savu individualitāti." (Mārtiņa Poiša latviskais tulkojums.)

"Roka roku rokā tur" ir grāmata par mīlestību, pat ja mīlestība nav vārdā saukta. Katra lappuse ir mīlestības piesūkusies. Un tajā ir vēl kaut kas starp vārdiem lasāms: šos dzejoļus rakstījis latvietis. Atšķirībā no citiem krājumiem, kuros bieži minēta Latvija, tauta, dzimtene, šeit dzejnieks par latviskumu tikpat kā nerunā. Viņš tāds ir (un šo atzinumu ne mazākā mērā neiespaido fakts, ka daudzi no dzejoļiem rakstīti tālās zemēs — Kanāriju salās, pie Austrālijas krastiem, Madeirā, Izraēlā, Grieķijā un citur).

Kas tad īsti liecina par Andreja Eglīša latviskumu? Parastiem vārdiem par to runāt grūti. Kā to, kas manī iešūpojas un atbalsojas, Andreja Eglīša dzeju lasot, kā to lepnumu, mīļumu un skumjas reizē nosaukt vārdos, kas nav dzejas vārdi? Bet es to jūtu, kad no dzejoļa uzvēdī vaivarāju smarža karstā vasaras bulā: "Vai, vai, vaivari — reibis, nereibis, atreibis,/Vai vari noķert mani..." To, neizsakāmo, modina paipala "pērļainā rasā drebēdama". Un naktis. Latvijas naktis, kam ir tik daudz vietas atvēlēts Eglīša dzejā. "Es esmu cēlies no mīlestības,/No zilu zirņu ziedu nakts," raksta Andrejs Eglītis. Nakts ir tieši zila, un tieši zirņu ziedu zila. Sāpīgi tuvu skar rindas, kurās it kā nav nekā nozīmīga: "Kāda tveicīga nakts. Jūtu, kā govis norauj pienu — kā/tas sarit ragos." Un tad vēl tā viena nakts. Vienīgā visā gadā vai visā mūžā: "Grieze griež, grieze griež/senu nakti pušu griež — pašā vidū,/pašā skūpstā."

Dzeja ir tā valodas lietošanas joma, kurā ar vismazāk vārdiem iespējams pateikt visvairāk. Zinātniskā terminoloģija runā par dzejasvārda jēdzienisko un emocionālo ietilpību. Caur dzeju mēs ieklausāmies sevī, un pamostas zemapziņas atmiņa un apzinīgā atmiņa, jūtas un vēlēšanās.

Cik vārdu vajadzējis dzejniekam, lai modinātu senu mītisku pasaules izjūtu, mīlestības brīnuma un dzīvības misteriozā noslēpuma apjausmu un arī vienkārši brīnišķīgas vasaras nakts noskaņas — piedzīvotas vai izsapņotas? Cik to ir tajās rindās par pušgriezto nakti?

Dzejas rindu ietilpību palielina vēl tas, ka dzejnieks prasmīgi izmanto visas vārda iespējas, uzticas valodai, seko tai. Šāds paņēmiens dzejā ir arī vērtība par sevi, tāda pati kā krāszieds vai faktūra glezniecībā. Andreja Eglīša lieliskā valodas izjūta ļauj to izmantot bagātīgi. Tieši vārda dažādo nozīmju mijas un pārejas suģestē arī dzejolī: "Garu nakti vētras sviestas, lietus lāses logu kapā,/Kapā./Katra lāse vaidu pilna, katra cērt ar tumšu baismu,/Kapā."

Kā no dainu pūra vai vēl dziļākām laiku dzīlēm izlidojuši, Andreja Eglīša dzejas rindās sasēstas putni: "Tas ir mans ceļš — to putns ar spārniem atstāj gaisos." Jau minētā paipala un grieze, cīrulis, gulbis, strazds un dzērves. Un, protams, lakstīgalas, lakstīgalas un ievas. Šo tēlu saistījums latviešu dzejā ir tradicionāls, bet tikai Andrejs Eglītis spējis saskatīt, kā "Lakstīgalas aizlaižas ar ievu dārziem rūgtiem, Aiznes/tos uz dziesmām pēdējām.."

Varbūt biologi zinās teikt, ka šie un citi dzejnieka minētie putni arī citur pasaulē jūtas mājās, bet latviešu poētiskajā domāšanā tiem noteikti ir īpaša vieta. Tāpat kā dažādiem mīļiem augiem, kuri dziļām saknēm turas ne tikai Latvijas pļavu, mežu, grāvmalu un sētu zemē (kā brūklenāji, sarkanais āboliņš, grīšļi, smilgas, naktsvijoles un neaizmirstules), bet arī latvieša poētiskajos un estētiskajos priekšstatos. Vai arī, tāpat kā mīlestība, "ienāk bez atslēgām dvēselē un telpā". Savējo dvēselē un telpā. Tikai "šajās vērtībās iesvaidītie" (E.Smits) spēj saskatīt šo dzejas tēlu emocionālo dziļumu un nozīmīgumu.

Grāmatas barokālais skaistums vedina piekrist autoram, kas Andreja Eglīša dzejas ievirzi raksturojis kā reliģisko patriotismu. Izsenis latviskās un vispārcilvēciskās vērtības tajā savijušās ciešā vienībā.

Tu esi mazliet no aizmirstas iesvētīšanas dienas korāļa un

mazliet no zieda grāmatas lapu šķirstā —

Un mazliet no aizvērtu acu miera, un mazliet no krucifiksa,

rožu kokā cirstā.

Tu esi mazliet no sudrabainas dainu birzs un mazliet no

dziesmas, sarautas kokles stīgās,

Un mazliet, mazliet arī no mīlestības bezgalīgās.

Jā, varbūt no šiem "mazliet" arī saaužas tas parastos vārdos neizsakāmais un nenotveramais, kas Andreja Eglīša dzejai piešķir vērienīgumu un spēku.

Dr.philol. Ruta Veidemane

Andrejs Eglītis "Roka roku rokā tur". Mīlestības dzejoļi autora izvēlē, Rīga, "Daugava", 1997.