"Romantiskais Bahs"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.04.13.

Šī gada 2. janvārī Miša Maiskis Cīrihē sāka vispasaules maratonu ar Baha skaņdarbiem čellam. Šī turneja ilgs visu 2000. gadu, kas ir veltīts Baham.

Savas Zviedrijas turnejas laikā Maiskis kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri sestdien uzstāsies Stokholmas koncertnamā.

Ar šīm sešām svītām Maiskis kā mazs zēns iepazinās 1959. gadā, kad no brāļa Valērija saņēma šo darbu krievu izdevumu. Tajā bija iekļauts Annas Magdalēnas Bahas rokraksta kopijas faksimils, ko Maiskis vēlāk ir aranžējis. Viņa otrajam svītu ierakstam kompaktdiskā, kas veltīts brāļa piemiņai, ir pievienots CD-ROM disks, kurā redzamas notis un kur kursors ne sevišķi labam nošu pārzinātājam palīdz sekot līdzi mūzikai.

Rīgā dzimušais Miša Maiskis uzvarēja 1966. gada Čaikovska konkursā un pēc tam studēja pie Mstislava Rostropoviča. Viņš pārdzīvoja ieslodzījumu komunistu darba nometnē un pēc tam sāka starptautisku karjeru. Tagad viņš ir viens no visaugstākā līmeņa vidējās paaudzes čellistiem, kur ir tādi mūziķi kā Heinrihs Šifs, Jo-Jo Ma un Truls Merks.

Maiskis tiek uzskatīts par romantisku ekscentriķi un ir saņēmis uzslavas par romantiskā repertuāra interpretāciju. Bahu viņš uzskata par "lielāko romantiķi", un atbilstoši tam viņa jaunais sešu svītu ieraksts iezīmējas ar subjektīvi izjustu spēli, kurā ir jūtama Maiska elku Kasala un Rostropoviča ietekme.

Izpildījumā manāmā nedaudz nervozā untumainība dažbrīd Bahu novirza fonā, taču lielākoties varam tikai apbrīnot šo pilnskanīgo spēli, kurā smalkjūtība, vieglums un spriganums kombinējas ar sirsnīgu garīgumu un izsmalcināti skaistu čella skanējumu. Šo ierakstu iesaku noklausīties it īpaši kā papildinājumu atturīgākam, "klasiskākam" Baha skaņdarbu atskaņojumam, piemēram, Morisa Gendrona stilā.

Laršs Hēdblāds

"Lūgums pēc palīdzības"

"Dalarnas Tidningar"

— 2000.04.08.

Margita Rapa, kas nupat ir atgriezusies no sava 44. humānā palīdzības brauciena uz Latviju, lūdz palīdzību.

"Pēdējais brauciens bija ārkārtīgi nogurdinošs gan psihiski, gan fiziski. Pēc fiziskā noguruma var atpūsties, bet ar psihisko ir sliktāk. Cilvēkiem Latvijā tagad klājas sliktāk nekā jebkad", Margita stāsta.

Skolā, kurā mācās 280 skolēnu, apmēram 60 neiznāk pat 3 kronas (20 santīmu - I.D. ) skolas brokastīm. Sociālie darbinieki mazliet palīdz, lai šie bērni dienā varētu saņemt tēju un maizi.

Skolotāju algas ir ļoti mazas. Skolotājam, kam ir pieci skolas vecuma bērni, nepietiek naudas, lai samaksātu par dzīvokļa apkuri. Visa ģimene ir spiesta gulēt kopā. Kādu rītu istabā bija mīnus 10 grādu.

Cilvēki ēdienu meklē atkritumu tvertnēs. Ap katru urnu pulcējas 4 - 5 cilvēki.

"Mani pārņem izmisums, kad redzu visu šo trūkumu un postu", saka Margita. Viņa labprāt pieņemtu palīdzību, ko iespējams nosūtīt uz postžiro numuru 6328310-5.

"Atkal izskata Kononova lietu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.04.14.

Latvijas tiesas spriedums kara veterānam ir pretrunā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju

.

Vakar Latvijas Augstākā tiesa sāka izskatīt Vasilija Kononova kasācijas prasību — partizāns, kurš, pateicoties Latvijas "taisnajai tiesai", kļuvis par pasaulē pirmo cilvēku, kas notiesāts par cīnīšanos pret fašismu. Latvijas kalendārā ir parādījusies vēl viena melnā diena, jo, pēc daudzu juristu domām, Kononova process kļuvis par tiesas visatļautības piemēru, un tam ir atklāts politisks raksturs, lai kā arī valdība to censtos aizplīvurot. Latvijas valdība cenšas atriebties par 50 "padomju okupācijas" gadiem, ko Krievija neatzīst. Protesti Latvijā, kuru pamatā ir prasība nekavējoties atbrīvot Kononovu, ir kļuvuši par ierastu lietu.Vladimirs Putins nosūtījis Latvijas prezidentei vēstuli, kurā lūdz, lai viņa izmanto visu savu valsts vadītājas autoritāti un savas pilnvaras, lai pārskatītu nežēlīgo un netaisnīgo spriedumu.Vēstulē tieši, bet pieklājīgi tiek atgādināts, ka Krievija turpmāk būvēs savas attiecības ar Latviju atkarībā no tā, kāds būs Latvijas valdības lēmums Kononova lietā. Pašlaik Latvijas valdībai ir vēsturiska iespēja labot savu kļūdu, atceļot Kononova spriedumu. Tomēr Latvijas valdība pašlaik neizrāda vēlēšanos nākt pretī Krievijai. Izskatās, ka arī Latvijas prezidentei nav sevišķas vēlēšanās nākt pretī sabiedrības viedoklim. Kononova sodīšana pēc panta "par kara noziegumiem", kurš Latvijā pieņemts tikai 1993. gadā un 1994. gadā nebija spēkā, ir rupjš Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pārkāpums. Latvijas tiesai, izskatot tādas lietas, ir tieši jānoskaidro tas, kurš tajā laikā okupēja Latviju un kuri rīkojās prettiesīgi.

Viktors Sokolovs

"Tiks piedāvāts atbalstīt eirointegrāciju"

"Respublika"

— 2000.04.14.

Lietuvas valdība turpina sagatavot eiroatlantiskās integrācijas atbalstīšanas dokumentu.

Ministru kabinets cenšas panākt, lai to atbalstītu pēc iespējas lielāks Lietuvas politisko partiju skaits. Laikraksta "Respublika" informācijas avoti valdībā norāda, ka šobrīd tiek apspriestas galvenās dokumenta nostādnes, kas vēlāk tiks saskaņotas ar partijām. Šī gada janvāra beigās līdzīgu kopīgu komunikē par virzību uz NATO jau parakstīja piecas ietekmīgākās partijas — Centra savienība, LDDP, Kristīgo demokrātu partija, Sociāldemokrāti un Tēvijas savienība pasludinājušas savu stingro nostāju iestāties aliansē. Šī mērķa labā tiks darīts viss nepieciešamais, lai tuvākajā paplašināšanās posmā pievienoties NATO tiktu uzaicināta arī Lietuva.

Partijas vienojās arī par to, ka tiks sagatavots paziņojums, ka eiroatlantiskās integrācijas jomā Lietuva tuvojas īpašas nozīmes posmam, tas ir, notiks valsts mērķu īstenošana praksē un tā rezultātā tiks modernizēta Lietuvas tautsaimniecība.

Šo paziņojumu parakstīt piedāvās pēc iespējas lielākam Lietuvas partiju skaitam un ne tikai parlamentā esošajām, bet arī tām, kuras saņēma daudzas balsis nesen notikušajās pašvaldību vēlēšanās. Atgādināšu, ka minētajās vēlēšanās vislielāko uzticības reitingu ieguva Jaunā savienība (sociālliberāļi), kā arī Lauksaimnieku partija. Abas organizācijas tagadējā sasaukuma Seimā praktiski netiek pārstāvētas. Lauksaimniecības partijas līderis Ramūns Karbausks paziņojis, ka neparakstīs paziņojumu par eirointegrāciju. "Neesam pret iestāšanos Eiropas Savienībā, bet esam pret iestāšanos ar pastāvošajiem noteikumiem," paskaidrojis Ramūns Karbausks. Lieli panākumi šī gada oktobrī paredzētajās Seima vēlēšanās tiek prognozēti jau minētajām Jaunajai savienībai un Lauksaimniecības partijai, tāpēc viņu nostāja jau tuvākajā laikā var kļūt par valstī izšķirošo. Ramūns Karbausks iestājas par to, lai sarunu gaitā Lietuva nepieņem visas Briseles izvirzītās prasības. Lauksaimniecības partijas vadība ir apsolījusi pēc jaunajām Seima velēšanām sarīkot tautas referendumu, kurā tiktu izteikts viedoklis par vai pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Lietuva, kas martā sāka reālas sarunas ar Briseli, ir paredzējusi tās beigt 2004. gadā. Lietuva cer, ka tā tiks uzņemta NATO alianses paplašināšanās posmā, kurš varētu sākties 2002. gadā. Savukārt Seima deputāts Alvīds Medalinsks pēc atgriešanās no Briselē notikušā Eiropas valstu liberāļu saieta paziņojis, ka ļoti strauji mainās iestāšanās kritēriji. Viņš uzsvēris, ka tajā gadījumā, ja līdz šā gada beigām starpvaldību Eiropas valstu konferencei neizdosies pieņemt attiecīgos lēmumus, kas mainītu Eiropas Savienības institūciju darbību, tad šī situācija varētu tikt traktēta kā Eiropas Savienības sabrukums.

Alvīds Medalinks paskaidrojis, ka ne tikai Lietuvā uzrodas dažādi pret Eiropu noskaņoti lobistu slāņi, bet arī Briselē tiek apspriests, kā izskatīsies Eiropa pēc Eiropas Savienības paplašināšanās.

"Krievijai bija pēdējais arguments"

"Subbota"

— 2000.04.14.

Maija beigās likumu par ekonomiskajām sankcijām pret Latviju atkal var nodot apspriešanai Krievijas Valsts domē.

Mūsu korespondents tikās ar KF Valsts domes komitejas NVS lietās un sakariem ar tautiešiem priekšsēdētāja vietnieku Anatoliju Čehojevu un lūdza paskaidrot, ko nozīmētu sankciju ieviešana.

Taisnību sakot, likumprojekti bija divi.

Pirmais — par ekonomiskās sadarbības aizliegumu ar Latvijas oficiālajām struktūrām, tā kā LR turpina pārkāpt galvenās krievu iedzīvotāju tiesības un brīvības.

Otrais — par humānu atbalstu tiesībās ierobežotajiem Krievijas tautiešiem.

Abi 5. aprīlī trešajā lasījumā neieguva nepieciešamās 226 balsis.

— Prezidents Putins, tobrīd vēl prezidenta v.i., nāca klajā ar diezgan asu paziņojumu attiecībā par partizānu Vasīliju Kononovu, un es gaidīju, ka valdības frakcijas nobalsos "par". Taču rezultātā sanāca tikai 165 balsis. Droši vien jaunā dome nolēma nodrošināties, lai neradītu problēmas jaunajam prezidentam, — domā A.Čehojevs, kas pats ietilpst KFKP frakcijā.

Kā uzskata A.Čehojevs, liela loma bija tam apstāklim, ka pašreizējās Valsts domes sastāvā ir četri bijušie KF premjeri, desmits bijušo vicepremjeru, kā arī liels skaits eksministru:

— Balsodami par šo likumu līdz ar to viņi būtu atzinuši, ka agrāk nav neko pasākuši attiecībā pret Latviju. Turklāt daudzi no citām frakcijām pēc tam nāca klāt un sacīja, ka būtu balsojuši "par", taču viņiem bijusi pavēle.

Interesanti, ka 105 deputāti vispār nepiedalījās balsošanā, lai gan atradās zālē.

Pēc A.Čehojeva domām būtiska nozīme ir arī tam, ka Valsts domes sastāvā pašlaik ir daudz biznesmeņu:

— Negribu nosaukt uzvārdus, bet zinu, ka vismaz četriem diezgan ietekmīgiem deputātiem ir ļoti lielas intereses tieši Latvijā.

(Informācija pārdomām: deputāts B.Berezovskis balsoja pret, bet deputāts R.Abramovičs — par.)

Kā izsakās A.Čehojevs, iepriekšējais Valsts domes sastāvs, kas bijis noskaņots daudz patriotiskāk par pašreizējo, apzināti vilcinājies pieņemt likumu par ekonomiskajām sankcijām, dodams iespēju Latvijas varasvīriem bez materiāliem zaudējumiem izlabot pašreizējo stāvokli ar krievu iedzīvotāju diskrimināciju. Taču diemžēl...

— Un, lūk, tagad ĀM sagatavojusi speciālu izskaidrojumu, ka tādi pasākumi pret Latviju nav vēlami, ka Krieviju var izslēgt no Eiropas Padomes, ka tā neiekļūs Pasaules tirdzniecības organizācijā, bet sankcijas var ķert pašus Krievijas tautiešus.

Ja ekonomiskās sankcijas būtu ieviestas, tad Latvija, pēc jaunākajiem datiem, ik gadu zaudētu 325 miljonus dolāru. Tajā pašā laikā Krievijas budžeta zaudējums būtu 35 miljoni, taču tos būtu viegli atgūt. Tā kā galvenais mērķis būtu ticis sasniegts, jo tas ir tiešās darbības likums. Bet pats galvenais — būtu radīts precedents, kas turpmāk ļautu ietekmēt krievu stāvokli ne tikai Latvijā. Tāda ir A.Čehojeva pārliecība.

— Bet tagad likumu atkal nodeva otrajam lasījumam. To apkrauj ar labojumiem, kurus izskatīs mūsu komiteja, kur vairs nav patriotiskā vairākuma. "Tēvzeme — visa Krievija", "Jedinstvo", Labējo spēku savienība — viņi nav ieinteresēti, ka šāds likums izietu cauri. Acīmredzot mēneša laikā Valsts dome paklausīgi pieņems to, ko viņi grib — kārtējo deklarāciju. Bet mēs tādas attiecībā pret Latviju esam pieņēmuši jau 22. Pat ANO Drošības padomē esam griezušies!

Pašlaik daudzi sēž un gaida, ka viņus aicinās siltās vietās jaunajā valdībā. Ņemot vērā šo situāciju, centīšos panākt, lai likums otrajam lasījumam tiktu nodots īstajā brīdī. Visdrīzāk tas būs maija beigās. Ja to kā tiešas darbības likumu neizdosies pieņemt, tad par krievu aizstāvēšanu Latvijā vispār jāaizmirst, tādēļ, ka tas būtu bijis mūsu pēdējais arguments. Bet par to būs jārunā prezidentam.

... Bet Maskava dīvainas sagadīšanās dēļ ir piegāzta pilna ar Latvijas šprotēm. Ar lētākām nekā Rīgā.

Tatjana Kolguškina

"Apkaunojums Strasbūrā"

"Inostraņec"

— 2000.04.11.

EPPA sesijā Strasbūrā pieņemtie lēmumi, protams, nenozīmē, ka Krieviju tūdaļ izslēgs no Eiropas Padomes. Tie pat nenozīmē, ka vispār tāda izslēgšana notiks.

Tagad visu lems EP Ministru komiteja, kas sastāv no visu organizācijas dalībvalstu ārlietu ministriem. Bet ministriem, iespējams, būs nedaudz citādāka, pragmatiskāka pieeja Krievijas līdzdalības problēmai Eiropas Padomē nekā EPPA deputātiem, tā būs daudz mazākā mērā saistīta ar politiski diplomātiskiem apsvērumiem.

Viss tas tomēr nemazina tā apkaunojuma apmērus, ko Krievija sev uzkrāvusi ar savu "antiteroristisko operāciju" Čečenijā. Vajadzēja taču uz jaunās tūkstošgades sliekšņa, pilnīgi jauna cilvēces vēstures laikmeta sākumā sastrādāt tik daudz nejēdzību un likt EPPA sesijai pieņemt absolūti bezprecedentu lēmumu EP vēsturē.

Ir bijuši gadījumi, kad atsevišķu valstu līdzdalība Eiropas Padomē tikusi apturēta. Tā tas bija ar Grieķiju "melno pulkvežu" laikos un ar Turciju pēc 1980.gada militārā apvērsuma un masu represijām pret kurdiem. Taču nekad agrāk EPPP nav rekomnedējusi tūlīt sākt kādas dalībvalsts izlīgšanas procedūru no organizācijas. Nekad agrāk EP dalībvalstīm nav ieteikts iesniegt sūdzību par tādu pašu dalībvalsti Eiropas cilvēktiesību tiesā Strasbūrā.

Sergejam Adamovičam Kovaļovam ir taisnība, kad viņš saka, ka Krievija vienkārši nav cienīga būt par locekli tādā organizācijā kā Eiropas Padome. To vēlreiz apliecina ne tikai cilvēktiesību pārkāpumi Čečenijā, bet arī to mūsu deputātu uzvedība, kuri iesākumā nekaunīgi atgaiņājās no pilnīgi patiesiem apvainojumiem, bet pēc tam atstāja sēžu zāli. Kovaļova taisnību apstiprina arī Eiropas mājas durvju skaļā aizsišanas piekritēju ļauni priecīgie komentāri. Par nožēlošanu, arī diezgan daudzi žurnālisti sevī atklājuši lielvalstniecisku "pašlepnumu" un gatavību šī "lepnuma" dēļ attaisnot jebkuru zvērību.

Atkārtoju, Kovaļovam ir taisnība, bet viņa taisnība nepavisam nenozīmē, ka uzvara jāsvin tiem, kuri, atsaukdamies uz Krievijas izslēgšanu no EP, priecīgi berzē rokas cerībā atjaunot nāvessodu, darīt visu, kas ienāk prātā, Čečenijā, liegt krievzemiešiem tiesības vērsties Eiropas tiesā un vispār atjaunot dzelzs priekškaru starp Krieviju un pārējo pasauli.

Starp citu, ierindas krievzemiešiem arī ir iemesls bažām — ne ar ko neierobežotos un ne no kā nekautrējošās varas patvaļu vispirms viņi izjutīs tieši uz sevi. Turklāt līdz nesenam laikam viņi bija tādas valsts pilsoņi, kas bija pieņemta "pieklājīgā sabiedrībā". Ja Krieviju no Eiropas Padomes izslēgs, tad tas tūdaļ pat atsauksies uz starptautisko kontaktu līmeni, apmaiņām un tā tālāk, kā arī uz Eiropas vēstniecību labvēlības pakāpi, izsniedzot krievzemiešiem iebraukšanas vīzas. Ir vērts padomāt arī par to.

Taču jāpadomā pirmām kārtām ir tiem, kam pieder vara. Ja jaunā administrācija patiešām ir par Krievijas harmonisku iekļaušanos civilizētu valstu sabiedrībā, ja tā ir pret valsts izolāciju, ja, beidzot, tās deklarācijas par uzticību demokrātiskām vērtībām nav tukša skaņa, tad jaunievēlētajam prezidentam ir īstais brīdis to pierādīt.

Mihails Kališevskis

"Putina senais nelabvēlis"

"The Washington Post"

— 2000.04.05.

Mēs par Vladimiru Putinu zinām to, ka nezinām daudz.

Viņš uzvarēja Krievijas prezidenta vēlēšanās kā spēcīgs līderis, kurš atjaunos nacionālo lepnumu. Šī pārliecība tieši izriet no viņa suniskās pieķeršanās Čečenijas karam. Taču Putins vēl nav teicis, kā viņš domā nostiprināt Krievijas grūstošo ekonomiku. Tieši tas būs kritiskais punkts, kas noteiks Putina kā prezidenta likteni.

Krievijas ekonomika nepakļaujas vienkāršiem apzīmējumiem. Tā nav vecās komandas kontrolētā padomju sistēma. Cenas ir liberalizētas, uzņēmumi ir privatizēti, bet rezultāts tomēr nav tirgus ekonomika. Kapitālismā vēlme gūt peļņu noved pie lielāka ekonomiskā ieguvuma un augstākiem dzīves standartiem. Cilvēki rada jaunus produktus un uzlabo darbības efektivitāti. Produkcija un peļņa aug. Turpretī liekas, ka Krievijas vadošie spēki nodarbojas ar savtīgas peļņas gūšanu, laupīšanu un pašsaglabāšanos. Visi cīkstās ap savu pīrāga gabalu vai pievāc to no kāda cita.

Pēc dažiem vērtējumiem, Krievijas iekšzemes kopprodukta pieaugums 1999. gadā bija tikai 60% no tā, kas bijis 1989. gadā. Tas radīja nopietnas sekas sociālajā sektorā. Dzīves ilgums samazinājās dramatiski. 1989. gadā tas bija 64 gadi vīriešiem, kas 1997. gadā noslīdēja līdz 61 gadam. Ekonomiskais kritums daļēji atspoguļo padomju militāri rūpnieciskā kompleksa sabrukumu. Pieprasījuma samazināšanās izriet arī no vispārzināmu stimulu paplašināt produkciju trūkuma.

"Privatizācijas" rezultātā ļoti daudz kas no valstij piederošās bagātības, īpaši naftas sektorā, pārgājis šauras cilvēku grupas, dēvētas par oligarhiem, rokās. Viņi visu ieguva tik viegli, ka tagad oligarhu galvenais mērķis ir to izmantot, lai nostiprinātu savu personīgo politisko un ekonomisko varu. Liels kapitāls aizplūda no Krievijas un tika noguldīts ārzemju bankās. Pēc dažādiem pētījumiem, Kongresa pētījumu centrs ir aprēķinājis, ka no Krievijas aizplūdušais kapitāls no 1992. gada līdz 1999. gadam varētu sastādīt 150 biljonus dolāru.

Kā notikusi kapitāla aizplūšana? Saskaņā ar Kongresa pētījumu centru ir vairāki ceļi: (1) eksportējot naftu, daļa peļņas tiek atstāta ārzemēs; (2) Krievijas kompānijas tīši pārmaksā par importu, pārmaksāto summu noguldot savos ārzemju banku kontos.

Cita problēma ir barters. Kompānijas nemaksā savus rēķinus, nodokļus un algas. Valdība neizpilda savas saistības, nauda netiek lietota. Kompānijas dzīvo no vispārējas bezskaidras naudas maiņām, nemaksājot nodokļus un uzkrājumus iegūstot ar starpnieku palīdzību. 1998. gadā gandrīz 60% no kompāniju maksājumiem netika veikti ar skaidru naudu, ziņo Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija Parīzē.

Barters ir ļoti neefektīvs. Cilvēki nevar nopirkt to, ko vēlas, viņiem jāapmierinās ar to, kas ir pieejams. Tas iznīcina vēlmi pelnīt un palielina korupciju. Starpnieks pieprasa kukuļus, lai nokārtotu izdevīgākus darījumus. Spējas blēdīties palielinās, turpretī spējas saimniekot un uzlabot ražošanu krītas.

Šajā neprātā ir sava metode. Pasaules bankas ekonomists Brians Pinto raksta, ka Krievijā ir sava izvērsta, neformāla sistēma, kā subsidēt neienesīgus uzņēmumus. Vienkāršojot: rūpniecības uzņēmumi nemaksā daļu summas vai visu rēķinu par elektrību un dabīgo gāzi; elektroenerģijas un dabīgas gāzes monopolisti savukārt nenomaksā savus nodokļus valstij. Mērķis ir izsargāties no bankrota un tam sekojošā bezdarba.

Taču tas nestrādā. Bez augsti attīstītas ražošanas ekonomika nevar absorbēt aizsardzības izdevumu samazināšanu. Nokrāpto nodokļu dēļ valdība ir spiesta samazināt savus izdevumus. Īpaši cieš tie cilvēki, kuri ir atkarīgi no valsts pensijām. Pirktspēja kļūst aizvien mazāka. Bezdarbs ir 12%.

Par Putinu ir divēji viedokļi. Keita Buša no Stratēģisko un starptautisko studiju centra Vašingtonā uzskata, ka Putins ir nācis pie varas ļoti izdevīgā brīdī. Viņš parādījās brīdī, kad ekonomika sāka atveseļoties no visdziļākā pagrimuma. Buša uzsver, ka 1999. gadā iekšzemes kopprodukts pieauga par trim procentiem. Izņemot niecīgo uzlabošanos 1997. gadā, tas ir pirmais nopietnais IKP pieaugums pēdējos 11 gados. Paradoksāli, bet tam izskaidrojums ir meklējams 1998. gada finansu krīzes laikā. Tagad var teikt, ka tā bija laime nelaimē. Tas piespieda valsti atteikties no nereālā valūtas apmaiņas kursa, jo tā rezultātā ļoti lēta bija ievestā produkcija un cieta vietējie ražotāji. 1998. gada augustā valūtas kurss bija 6 rubļi par vienu dolāru, tagad ir 28 rubļi par vienu dolāru. Tas atstāja iespaidu uz importa preču cenām. Kā ziņo Bens Slejs no ekonomisko konsultāciju dienesta, janvārī un februārī rūpnieciskā ražošana, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, auga par 13%. Samazinātais imports un paaugstinātās naftas cenas — nafta ir nozīmīgākais Krievijas eksporta produkts — tirdzniecības ieņēmumus 1999. gadā palielināja par 33 biljoniem dolāru. Valsts nodokļu ieņēmumi uzlabojās.

Keita Buša uzskata, ka, pateicoties Putina popularitātei, viņam būs labāka sadarbība ar Krievijas Domi nekā eksprezidentam Borisam Jeļcinam. Kāda būs Putina programma? Vai viņš metīs izaicinājumu oligarhiem? Vai viņš atjaunos maksātnespējīgo banku sistēmu? Vai Putins varēs vienkāršot nodokļus? Kā uzskata Pasaules bankas eksperts B. Pinto, vislielākā nepieciešamība ir radīt stimulu ražošanas paplašināšanai. Neformālajai subsidēšanas sistēmai būs jāizzūd. Kompānijām ir jāmaksā savi rēķini un nodokļi, tām, kas ir neienesīgas, ir jāsamazina savi zaudējumi vai jāizstājas no biznesa. Ir jāņem vērā nevis blēdīšanās, bet gan saimniekošanas spējas. Tas pats attiecas uz lauksaimniecību: kad Krievija kļuva atkarīga no importa, pašmāju produkcija samazinājās dramatiski.

Pinto uzskata, ka šī politika veiksmīgi darbojas Polijā un var strādāt arī Krievijā. Taču vai tā notiks?

Otrs viedoklis par Putinu ir skeptisks, — ka Krievija ir intelektuāli nespējīga attīstīt dinamisku ekonomiku. Cariskā Krievija nekad nav bijusi pilnībā kapitālistiska. Ekonomikas vēsturnieks Dāvids Lands raksta, ka aristokrātija ir izturējusies nicīgi un pretojusies modernizācijai. Padomju sistēma iznīcinājusi jebkuru vēlmi uzņemties risku. Uzņēmējdarbības gars ir vājš. Korupcija ir dzīvesveids. Pēc šī viedokļa, Putins, neskatoties uz savām personiskajām īpašībām un ambīcijām, izcīna zaudētāja kauju ar vēsturi.

"Lai skatījums būtu optimistisks, jums Krievija šodien ir jāsalīdzina ar tās vakardienu. Bet, ja jūs to salīdzināt ar citām valstīm, jūs kļūsiet ļoti pesimistisks", raksta Ekonomiskās sadarbības un attīstības centra ekonomists Džons Litvaks.

Roberts Semjuelsons

"Putins ieceļ ekonomikas padomnieku"

"Handelsblatt"

— 2000.04.12.

Ilarionovs, kas ir brīvās tirgus ekonomikas piekritējs, popularitāti guvis kā iepriekšējo Borisa Jeļcina laika Krievijas valdību ekonomiski politisko lēmumu kritiķis.

Viņš pieder pie ekspertu grupas, kura patlaban izstrādā Putina ilgtermiņa ekonomiski politisko stratēģiju. Ilarionovs jau agrāk izteicies, ka nepieciešams mainīt rīcību attiecībās ar SVF. Krievijai no SVF nevajagot aizņemties tik daudz naudas, bet vairāk paļauties uz saviem resursiem. Arī SVF varētu iegūt labumu no Krievijas, ja tas attiecībā uz Krieviju attīstītu aptverošu stratēģiju, nevis vienīgi piešķirt jaunus līdzekļus. KST telekanālā trešdien pēc savas nominācijas Ilarionovs paziņoja, ka pašreizējā ekonomiskā Krievijas situācija esot relatīvi iedvesmojoša. Tāpat eksperts brīdinājis no bažām, kas rodas, ja Krievija pārāk daudz paļaujas uz savu dabas resursu eksportu." Tik ilgi, kamēr mēs turēsimies pie naftas tirdzniecības, mēs tālu netiksim," teica Ilarionovs. Putins pēc vēlēšanām apgalvoja, ka viņš turpināšot tirgus ekonomikas reformu kursu. Tomēr viņa ekonomikas programmas detaļas līdz šim joprojām nav skaidras.

"Putins atbruņošanos izmanto kā ieroci"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.04.12.

Krievijas prezidents aicina ratificēt START–II līgumu, lai Rietumiem sevi parādītu kā pragmatiķi.

Maskavas laikraksts "Izvestija" ironiski raksta: ‘Rietumi paredz, ka Valsts dome piektdien akceptēs START–II līgumu." Maskavas politiķi un komentētāji tomēr nav tik droši: gadiem ilgi tika veicināts noskaņojums pret stratēģisko ieroču samazināšanas līgumu START–II, jo vēl lielāka krievu uzbrukuma spēju samazināšana nopietni apdraudēšot valsts drošību. Tāpēc Valsts dome atkārtoti bloķēja līguma ratifikāciju, kuru 1993. gadā parakstīja ASV prezidents Džordžs Bušs un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. Šķiet, ka Kremlim bija taisnība, kad tas komunistu un nacionālistu pārvaldīto Valsts domi uzskatīja par galveno traucējošo faktoru.

Taču tagad ir cita Valsts dome, kurā vairākums pieder Kremlim draudzīgiem grupējumiem, kā arī ir jauns prezidents. Kā informē krievu prese, Vladimirs Putins nedēļas sākumā enerģiski aicināja nekavējoties ratificēt līgumu. Pretestību tam izrāda labēji radikālie liberālie demokrāti Vladimira Žirinovska vadībā. Arī komunisti un lauksaimnieki negrib tik vienkārši piekāpties Putina aicinājumam. Tomēr viņiem visiem kopā nav pat puses Valsts domes deputātu.

Jaunā līnija Maskavai sniedz vairākas priekšrocības: otrajā plānā tad tiktu atbīdīta Rietumu kritika par iznīcinošo karu Čečenijā un Putins sevi tad varētu parādīt kā vīru, kurš grib sadarboties ar Rietumiem. Taču galvenais ir tas, ka Maskavai raķetes, par kurām pašreiz ir runa, tuvākajā laikā tāpat vajadzētu nodot metāllūžņos. Tās ekspluatācijai paredzētos desmit gadus jau ir pārsniegušas divas reizes.

Gadījumā, ja Valsts dome arī šoreiz bloķēs līguma ratificēšanu, tad tas izpaudīsies kā vienpusēja Krievijas bruņošanās — novecojušo raķešu aizstāšanai ar jaunas paaudzes raķetēm trūkst naudas.

Tomass Urbans

 

"START–II līgums"

"Tagesspiegel"

— 2000.04.11.

Krievijas Dome vēl aprīlī grib ratificēt stratēģisko kodolieroču līgumu par šo ieroču skaita samazināšanu.

Nemaināms savā formā, saistošs darbībā. Par šādu formulu vakar vienojās Krievijas parlamenta frakciju vadītāji pēc delegācijas noklausīšanās, kura ceturtdienas vakarā protestējot atstāja Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sēdi Strasbūrā.

40 Eiropas valstu deputāti savām valdībām ieteica dēļ smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā pārtraukt Krievijas dalību organizācijā. Krievijas mediji ar sasprindzinājumu gaidīja "pretsitienu". Tomēr Domes rezolūcija, par kuru trešdien jānobalso plēnumam, nerēķinājās ar apvainotajiem kūdītājiem pašu rindās, bet gan vairāk ar mēreno Kremļa un Ārlietu ministrijas nostāju. Gan prezidents Putins, gan arī ārlietu ministrs Igors Ivanovs pagājušās nedēļas beigās ļāva nojaust, ka viņi negribot nojaukt visus tiltus uz Eiropu. Ne tikai tāpēc, lai neapdraudētu sadarbību ar starptautiskajām finansu organizācijām, ar kurām Maskavai notiek sarunas par jaunu kredītu saņemšanu un veco saistību termiņa pagarināšanu.

Tāpēc tā nav sakritība, ka vakar Krievijas Drošības padome kopā ar vadošajiem abu parlamenta palātu politiķiem sprieda par stratēģisko atomieroču skaita samazināšanas līguma (START-II) ratifikācijas iespējām. Ar 1993.gada toreizējo Krievijas un ASV vadītāju Borisa Jeļcina un Džordža Buša parakstīto līgumu abas puses vienojās, ka kodolieroču arsenāls līdz 2003.gadam jāsamazina līdz 3500 kodolgalviņām, kas ir viena trešdaļa no agrākā apjoma.

Starpkontinentālās raķetes ar mobilajām kodolgalviņām ir pat pilnībā jālikvidē. START-II līguma ratifikācija ir priekšnoteikums 1997.gada iesākto sarunu turpināšanai par START-III līgumu. Tam jānodrošina abos iepriekšējos līgumos paredzētā stratēģisko nukleāro ieroču samazināšana līdz 2000 atomieroču nesējiem līdz 2007.gada 31.decembrim.

Ekonomiskā ziņā līgums galvenokārt ir izdevīgs Krievijai. Tomēr to līdz šim ratificējusi tikai ASV. Nodoms Krievijas parlamentā izgāzies vairākkārt. Kā oficiālais pamatojums nosaukti ASV izdarītie gaisa uzbrukumi Irākai un Dienvidslāvijai. Patiesais iemesls Domes pretestībai bija deputātu — galvenokārt komunistu — centieni atriebties Jeļcinam par dažādajiem pazemojumiem.

Pēc decembrī notikušajām parlamenta vēlēšanām spēku samērs Domē tomēr ievērojami uzlabojies par labu Kremlim. Tāpēc par iespējamu tiek uzskatīts, ka ārlietu ministrs Ivanovs, ko 26.aprīlī Vašingtonā gaida uz atbruņošanās sarunām, START-II līguma sakarā var ziņot par tā izpildi. Tomēr ārpolitikas jautājumu komisija vakar plēnumā ar vienpadsmit "par" un septiņām "pret" balsīm ieteikusi START-II līguma ratifikāciju, kaut arī komisijas vadībā bija noteiktās līnijas piekritējs Rogozins, kas Strasbūrā vadīja Krievijas delegāciju un deva pavēli par tās aiziešanu.

Tomēr Maskava līguma realizēšanu varētu padarīt atkarīgu no ASV turēšanas pie vārda sakarā ar 1972.gadā pieņemto ABM līgumu par pretraķešu aizsardzības sistēmu samazināšanu. Pretējā gadījumā, kā vakar teica Ivanovs, "neesot iespējams izvairīties no nākamā konfrontāciju posma".

Elke Vindiša

 

"Dome grib ātri ratificēt "START–II līgumu""

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.04.11.

Parlamenta komisijas ieteikums. 1993.gada vienošanās.

Krievijas parlaments ir nodomājis īsā laikā ratificēt START-II līgumu. Valsts Domes priekšsēdētājs Genādijs Seļezņovs pirmdien Maskavā teica, ka viņš neizslēdzot iespēju, ka jau aprīlī tiks runāts par 1993.gadā noslēgtā līguma pieņemšanu. Tā Seļezņovs izteicās parlamentārās komisijas sēdes beigās, kurā piedalījās arī ārlietu ministrs Ivanovs, kā arī raķešspēku vadītājs ģenerālis Vladimirs Jakovļevs. Ar 11 balsīm "par" un 7 "pret" tika nobalsots, lai Domei tiktu ierosināts nekavējoties pieņemt līgumu, teica komisijas prezidents Dmitrijs Rogozins. Sākumā START-II līguma pieņemšana tika paredzēta vasarā. START-II līgums paredz, ka Krievijai un Amerikai tās nukleāro kodolgalviņu, kuru skaits pašreiz sasniedz vairāk nekā 6000, līdz 2007.gadam jāsamazina līdz 3500. Amerikas Senāts līgumu jau apstiprinājis, tomēr Dome, kurā līdz decembra vēlēšanām dominēja komunisti, vilcinājās to darīt. Piekrišana tagad atbrīvotu ceļu tālākai atbruņošanai, kā paredzēts START-III līgumā.

Viens no iemesliem, kāpēc Krievija tagad izrāda šādu steigu, ir rūpes par amerikāņu plāniem nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmā, ar kuras palīdzību Vašingtona grib aizsargāties no "ļaunprātīgi noskaņotajām valstīm". Lai varētu īstenot šos plānus, nepieciešams mainīt 1972.gada ABM līgumu. Krievija jau mēnešiem vēršas pret šiem plāniem, ASV no savas puses draudējusi vienpusēji lauzt līgumu.

Kā pirmdien Maskavā izteicās ārlietu ministrs Ivanovs, tad vienpusēja ABM līguma laušana no Amerikas puses novestu "pie jaunas konfrontācijas". Krievijas prezidents Putins Drošības padomes sēdē teica, ka visi Krievijas drošības jautājumi jāaplūko no "ofensīvas pozīcijas". Kremlis pirmdien paziņoja par aktīvu Putina diplomātisko darbību aprīlī: programmā iekļautas vizītes uz Baltkrieviju, Lielbritāniju, Ukrainu un Japānu.

"Pragmātisms un intereses"

"Die Welt"

— 2000.04.11.

Eseja: iespējams, ka Putina vadībā pavērsies perspektīvas Vācijas un Krievijas attiecībām.

Putinam ir iemesls par reformām domāt kodollielvaras un stipras valsts kategorijās: Krievija nedrīkst pazaudēt visu. Ir zināms, ka jaunais prezidents grib piekopt "Pēterburgas politiku". Par orientāciju uz Eiropu runā divas lietas: 1. NATO un ES telpā uz rietumiem no Krievijas savā ietekmē pārņem apdraudētās atsevišķās Starpeiropas valstis un ierobežo Krievijas ietekmi apgabalos, kas kādreiz piederēja Padomju Savienībai. Taču augļus dot sola tikai sadarbība. 2. Līdz ar to Vācija kļūst par īpašu līguma partneri. 1990. gadā ar līgumu "divi plus četri" tika pieņemti četri speciāli Vācijas un Krievijas līgumi. Līgums par militārajām vienībām un pārejas realizēšanu ir izpildīts. Līgumam par labām kaimiņattiecībām, sadarbību un kooperāciju (to sauc arī par Lielo līgumu), kā arī ekonomiskajam līgumam tika piešķirta liela nozīme nākotnē.

Putina stratēģi pārbauda, vai šis vērtējums joprojām ir pareizs, vai arī tas ir jāattiecina uz 1990. gada eiforiju, kad vācieši savam padomju partnerim uz zemes solīja EDSO paradīzi un Gorbačovs (pretēji Ševarnadzem) ticēja, ka apvienotā Vācija būs kreditore, starpniece un Padomju Savienības glābšanas menedžere. Taču tie bija maldi. Tagad arī Putina aprindās runā par Vācijas spējām un vēlēšanos ES (mazāk ASV ietekmētajā NATO) parūpēties par atvērto durvju politiku pret Krieviju — jo vācieši ar savu "telpas izjūtu" prot pareizi novērtēt krievu stabilitātes nozīmi.

To pašu varēja attiecināt arī uz Genšeru un Kolu, bet pie Šrēdera un Fišera ir jāliek jautājuma zīme. Taču neatkarīgi no ģeopolitiskajiem instinktiem Lielais jeb ģenerālais līgums starp Vācijas Federatīvo Republiku un Padomju Savienību, kas tika noslēgts 1990. gada 14. septembrī, abām pusēm bija kā signāls "jaunai fāzei Vācijas ārpolitikā", signāls "visaptverošai sadarbībai". Preambulā līguma parakstītāji atgādināja "gadsimtiem ilgās vēstures labās tradīcijas". Taču Lielais līgums izgāja ārpus atsevišķajiem līgumiem ar Rietumvalstīm, kurus Bonna ar tām bija noslēgusi laikā kopš 1949. gada.

Īpaši tas attiecas uz drošības politiku (3. līdz 5. pants), neuzbrukšanas un neitralitātes noteikumiem: "Ja viena no pusēm kļūtu par uzbrukuma priekšmetu, tad otra puse uzbrucējam nesniegtu ne militāru, ne arī citu palīdzību. ..." Lai arī cik sensacionāli tas neatskanētu — nekā jauna tur nebija.

Šodien līgums Krievijai un pārējām NVS valstīm, kā starptautiski tiesiskām Padomju Savienības mantiniecēm, piedāvā priviliģētas attiecības ar vienu no galvenajām ES dalībvalstīm. Kā drošības, sadarbības un konsultāciju mehānisms tas paver patiesas iespējas. Tā nozīme, kāda līgumam bija tā slēgšanas laikā, ir zudusi. Tās vietā nāk abpusējo interešu pragmātisms.

Herberts Kremps

 

"Krievija atrunā no NATO"

"Die Presse"

— 2000.04.12.

Augsts Krievijas aizsardzības ministrijas eksperts izsakās par Austrijas neitralitāti.

Pēc tam, kad Maskava ilgāku laiku bija klusējusi par Austrijas drošības politiku, pēc Vladimira Putina ievēlēšanas prezidenta amatā tā atkal runā skaidru valodu: piemēram, Krievijas Aizsardzības ministrijas Ārpolitikas un militārās sadarbības nodaļas vadītājs Nikolajs Zlenko ir izteicies par Austrijas neitralitātes saglabāšanu un pret Austrijas iestāšanos NATO, kā arī vispār pret NATO paplašināšanu.

Vienīgais iemesls atteikties no neitralitātes varētu būt draudi no kādas citas valsts vai militārās alianses puses. Taču "es neredzu nevienu valsti un nevienu aliansi, kas apdraudētu Austriju", teica Zlenko.

Tomēr Zlenko atzina, ka demokrātiskai valdībai pašai esot tiesības pieņemt lēmumu, kāda drošības politika valsts nākotnei būtu vislabākā. Tāpēc arī viņš nekomentēšot jauno valdības programmu, kas ir izteikusies par savstarpējās militārās palīdzības pienākuma ieviešanu Eiropas Savienībā, kā arī par izvēles atstāšanu Austrijai jautājumā par iestāšanos NATO. Taču Krievija "atkal un atkal" vērsīšoties pret jebkādu NATO paplašināšanu. Militārais eksperts brīdināja, ka NATO paplašināšana tikai vēl vairāk saasināšot attiecības starp Eiropas valstīm. Jau tagad NATO esot nonākusi līdz Krievijas robežām un esot skaidri redzams "daudzkārtējais NATO pārākums par krievu militārajām vienībām".

"Vai Čečenijas politikā ir gaidāma kursa maiņa?"

"Die Presse"

— 2000.04.13.

Vadība Maskavā vairs neizslēdz tiešas sarunas ar Čečenijas vadītāju Aslanu Mashadovu.

Krievijas vadības stingrās pozīcijas Čečenijas jautājumā sāk ļodzīties. Prezidenta Vladimira Putina pārstāvis Sergejs Jastržembskis teica, ka valdība neizvairīsies no kontaktiem ar Čečenijas prezidentu Aslanu Mashadovu.

Kā priekšnoteikumu viņš minēja visu čečenu formāciju atbruņošanu un teroristu sodīšanu. Par sarunu iespējamību intervijā "Deutsche Welle" izteicās arī Aslans Mashadovs. Viņš teica, ka ir gatavs sarunām ar Maskavu bez kādiem priekšnoteikumiem. Vienlaikus viņš distancējās no tādiem radikāliem komandieriem kā Šamils Basajevs.

Sarunas, kuras starptautiskā sabiedrība prasa jau kopš pagājušā gada oktobra, Maskava līdz šim galvenokārt ir noraidījusi neskaidro Mashadova un ekstrēmistu attiecību dēļ.

Pēc novērotāju domām, Krievijas jaunais prezidents Vladimirs Putins par Maskavas konkrēto gatavību sākt sarunas varētu signalizēt, tiekoties ar EDSO Padomes priekšsēdētāju Benitu Ferero –Valdneri. Kāds varētu būt Krievijas Kaukāza politikas izmaiņu iemesls? No vienas puses, pastiprinās starptautiskais spiediens un līdz ar to stingru sankciju briesmas. Iespējams, ka galvenokārt tieši tāpēc vakar Valsts domes atbilde uz Eiropas Padomes lēmumu Krievijai uz gadu atņemt balsstiesības šajā institūcijā iznāca tik mērena. Taču, no otras puses, arī Maskavā pastiprinās atziņa, ka militāriem līdzekļiem nav iespējams čečenus tā vienkārši samierināt: partizānu karam, kādu Čečenija uzspiež Krievijai, Krievijas bruņotie spēki nav ne apbruņoti, ne arī apmācīti. Kaukāza eksperti uzskata, ka Mashadovs Maskavai nav ideāls sarunu partneris, bet pašreizējā brīdi bez konkurences.

Elke Vindiša

"Mums par Vladimiru Putinu ir pozitīvs iespaids"

"Berliner Zeitung"

— 2000.04.10.

Amerikāņu Krievijas eksperte Andžela Senta par Krievijas un Amerikas turpmākajām attiecībām.

ASV grib turpināt Krievijas iesaistīšanas politiku Rietumu struktūrās, ja rudenī ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēs Als Gors. "Als Gors jaunajam Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam varētu būt pieņemams partneris, jo viņš, kā pats saka, grib redzēt Krieviju kā daļu no Rietumiem," sarunā ar "Berliner Zeitung" teica Krievijas eksperte Andžela Senta. Senta ir Demokrātiskās partijas dalībniece un padomniece ASV Ārlietu ministrijā.

Putina nodoms nostiprināt Krievijas valsti ASV nekādas aizdomas neizraisa. "Ja tā būs spēcīga valsts, kas grib sadarboties ar Rietumiem, mēs to apsveiksim. Taču, ja tā pievērsīsies konfrontācijai un atkal gribēs uzspiest savu varu par neatkarīgām valstīm kļuvušajām bijušajām padomju republikām, tad būs iemesls bažām," saka Senta. Taču pašreiz no tā nav jābaidās. "Krievija tuvākajā nākotnē nebūs ne gatava, ne arī spējīga šajā reģionā atjaunot vecās varas struktūras." Tagad Krievija ir pārvarējusi sākotnējās grūtības un ir akceptējusi to, ka arī citas valstis un uzņēmumi ir ieinteresējušies par enerģijas resursu apgūšanu bijušajā padomju ietekmes sfērā. Potenciāls konfliktam starp ASV un Krieviju par enerģijas avotiem gan eksistē joprojām, taču pašreiz ir grūti iedomāties, ka Maskava Vidusāzijas valstīm "gribētu diktēt, ar ko tās drīkst nodibināt ārpolitiskās attiecības". Valstis pašas ir ieinteresētas "dažādot attiecības ar citām valstīm", saka Senta. Tās saites ar ASV, Turciju un Eiropas valstīm nodibina dažādu iemeslu dēļ. "Krievija vēlas būt droša, ka ekonomiskās saites ar šīm valstīm (bijušajām Vidusāzijas padomju republikām – tulk.) pastāvēs arī turpmāk un tā nezaudēs šos tirgus."

Briesmas, ka ASV un Krievijas attiecības varētu pasliktināties līdz ar ASV nacionālās pretraķešu aizsardzības sistēmas instalēšanu, Senta pašreiz nesaskata: "Vispirms lēmums par šādas sistēmas uzstādīšanu šovasar ir jāpieņem prezidentam Klintonam." Senta saskata iespēju panākt vienošanos pašreiz notiekošajās sarunās starp ASV un Krieviju par izmaiņām ABM līgumā: "Ir daudz kā tāda, ko mēs krieviem varam piedāvāt kā kompensāciju." Kā piemēru viņa nosauca kopēju tehnoloģiju izmantošanu. Priekšnoteikums vienošanās panākšanai, protams, ir Krievijas puses pārliecība, ka pretraķešu aizsardzības sistēma nebūs vērsta pret to.

Līdz ar briesmām, ka Irāna, Irāka un Ziemeļkoreja varētu izmantot ballistiskās raķetes, nacionālās aizsardzības jautājums amerikāņu acīs iegūst arvien lielāku nozīmi un ietekmē arī prezidenta vēlēšanu cīņu. "Republikāņu dominētais Kongress izdara milzīgu spiedienu," teica Senta.

Republikāņi uzskata, ka ABM līgums pēc aukstā kara beigām kļuvis nevajadzīgs. "Demokrāti vēlas panākt līguma modificēšanu, kamēr republikāņi apšauba visu līgumu kopumā," saka Senta. Gadījumā, ja par nākamo prezidentu kļūs republikānis, pastāvēs iespēja, ka ASV puse varētu uzteikt līgumu. Krievijas valdībai pašreizējās sarunās starp Maskavu un Vašingtonu ir jāņem vērā šī iespēja.

Senta Krievijas valdību aicināja arī sākt dialogu, lai beigtu karu Čečenijā. "Krievijai ir jācenšas sākt sarunas ar Čečenijas prezidentu Aslanu Mashadovu un citām grupām, kurām ir ietekme uz šīs Ziemeļkaukāza republikas iedzīvotājiem, lai, cik ātri vien iespējams, sāktu valsts atjaunošanu un civilās sabiedrības veidošanu." Tāpat krieviem arī starptautiskajām organizācijām ir jāgarantē piekļūšana kara apgabalam. ASV uz šo aicinājumu esot no Kremļa saņēmusi atšķirīgus signālus. Taču visumā ASV uzskata, ka ir jāakceptē "Krievijas integritāte un fakts, ka šeit runa ir par terorismu".

Amerikāņu politiķiem pirmais iespaids par Vladimiru Putinu esot pozitīvs: "Viņš runā par pareizajām lietām, un tagad mums ir jānogaida, ko viņš darīs." Vašingtona izrāda lielu interesi par jaunā Krievijas prezidenta spējām realizēt reformas. "Paziņojums par zemes reformām ir svarīgs solis, kas Jeļcina valdības laikā netika izskatīts," saka Senta. Arī ASV investori pozitīvi vērtē to, ka Krievijas valdība jau divas nedēļas pēc prezidenta vēlēšanām ir paziņojusi par zemes privatizāciju. "Eksistē reģionālie varasvīri, kuriem šī zemes reforma nav pa prātam, taču reformu realizēšana varētu būt svarīgs Putina varas indikators."

Andžela Senta noraidīja kritiku, ka ASV valdība Krievijas politikā ir pārāk koncentrējusies uz bijušā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina personību: "Arī daudzas Eiropas valstis, galvenokārt Vācija, uzturēja ciešas attiecības ar Jeļcinu, protams, starp valdību vadītājiem," saka Senta. Taču ASV valdība vienlaikus esot mēģinājusi attiecības ar Krieviju veidot uz plašāka pamata. Piemēram, divas trešdaļas no ASV palīdzības Krievijai esot aizplūdušas atomarsenāla samazināšanai. Atlikusī lielākā daļa esot nākusi par labu nevalstiskajām organizācijām. "Visumā Kremlis no ASV naudas nesaņēma lāča daļu," teica Senta.

Katja Tihomirova

un Olīvija Šoelere

"Lielāku politisko nozīmi Baltijas Padomei"

"Die Welt"

— 2000.04.14.

Ceturtdien Koldingā Vācijas kanclers Gerhards Šrēders Baltijas Padomes sanāksmē izteicās par intensīvāku Vācijas iesaistīšanos šajā reģionā.

Trešās, 1992. gadā dibinātās, Baltijas Padomes galotņu sanāksmes nobeigumā Šrēders teica, ka Vācijas tirdzniecība ar šī reģiona valstīm sastāda 10% no valsts ārējās tirdzniecības apjoma. Līdz ar to šis reģions kā tirdzniecības partneris Vācijai ir svarīgāks nekā ASV. Viņš politiski iestāšoties par to, lai Baltijas Padome arī ES Komisijā iegūtu tikpat lielu ietekmi kā līdzšinējā sadarbība ar Vidusjūras reģiona valstīm. Konferences namatēvs Dānijas ministru prezidents Pols Nīrups Rasmusens papildināja Šrēdera teikto: "Mēs teritoriju ap Baltijas jūru gribam attīstīt par dinamisku ekonomisku reģionu." Vienpadsmit  Padomes dalībvalstu valdību vadītāji pieņēma lēmumu koordinēt valstu cīņu pret noziedzību bez  robežām, tādu kā narkotiku kontrabandu, zagto automašīnu pārtransportēšanu un nelegālo ieceļošanu. Tāpat viņi vienojās arī efektīvāk nekā līdz šim vērsties pret infekcijas slimību izplatīšanos. Iepriekšējā vakarā varēja dzirdēt kritiskus izteikumus par Krievijas karu Čečenijā. Lai gan Rasmusens teica, ka "Baltijas reģionā Krievija arī turpmāk būs svarīga partnere", visu laiku tika uzsvērts, ka "karš Čečenijā ir jāizbeidz". Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu sanāksmē pārstāvēja ekonomikas ministrs Andrejs Šapovaljancs. Baltijas Padome ir politiska organizācija, kas palīdz pārvarēt Eiropas dalījumu un iesaistīt Krieviju eiropeiskajā attīstībā. No ES puses sanāksmē piedalījās Komisijas prezidents Romano Prodi.

"Šķelšanās vietā samierināšanās"

"Die Welt"

— 2000.04.11.

KDS partijas kongress Esenē neieies vēsturē kā vadlīniju kongress.

Esene kļuva par dziļi satricinātās KDS/KSS samierināšanās kongresu. Tā skaļi neizteiktā devīze bija šāda: "Lai nekad neviens vairs neaizvaino."

Un visi to ievēroja — Helmūts Kols, kas demonstratīvi kongresā nepiedalījās, un arī vecais partijas karavīrs Volfgangs Šoible, kas vairs neprotestēja un viņa aizvainojums bija jūtams tikai norādēs. Viņš partiju kā iznomātu auto lietišķi nodeva atpakaļ darbnīcā atjaunošanai, norādot vispārējos trūkumus. Tas, ka viņš delegātiem aiztaupīja brūču laizīšanu, no kuras tā visi baidījās, un nemēģināja mazināt nākamās CDU priekšsēdētājas Angelas Merkeles autoritāti, tika augstu vērtēts.

Signālus deva arī Angela Merkele. Viņas runā apzināti nebija nekas jūtams no norēķināšanās. Viņa nerunāja par jaunu vētrainu iesākumu, neatbīdīja malā drupas, bet gandrīz vai ar mīlestību savāca visas lauskas, visādi cenšoties saglabāt konsensu.

Pret Kolu, kam viņa simboliski sniedza roku. Pret Šoibli, kam viņa pieklājīgi pateicās. Pret konservatīvajiem, kuri izjuta pārspīlētas bažas par iespējamo partijas pavirzīšanos pa kreisi. Nekādu nometņu, nekādu plaisu - tāda bija viņas formula. Viņa vēlējās samierināt "tirgu un cilvēcīgumu", atvērt spēles telpu, taču neaizmirst arī noteikumus.

Tas, protams, stiprināja vienotību, taču lielāku skaidrību neradīja. "Mēs esam ievēlējuši Black Box ," teica kāda jauna delegāte. Kas ir patiesībā, mēs redzēsim tikai pēc partijas kongresa.

Johans Mihaels Mēlers

"Ienaidnieki kļūst draugi"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.04.10.

BND uztur ciešus kontaktus ar Krievijas slepeno dienestu.

Kopš komunistisko režīmu sabrukuma Austrumeiropā Rietumu slepenie dienesti zaudējuši vecos ienaidniekus. Kurš ir draugs? Kurš ir ienaidnieks? To saprast bija grūti. Kamēr CIP aģenti tika izraidīti no Vācijas, tās informācijas dienesta BND emisāri slepeni tikās ar VDK pēctečorganizācijas Krievijas Federālā izlūkošanas dienesta sūtņiem.

Pagājušā gada rudens beigās BND un CIP krieviem nodeva materiālus par radikālajiem islāmistiem, viņu apmācības nometni Afganistānā un Dieva kareivjiem. Krievi lūdza palīdzību. Viņi apgalvoja, ka dzīvojamās mājas Maskavā ir uzspridzinājuši čečenu dumpinieki. Aizdomas, ka sprādzienus varētu būt sarīkojis Krievijas slepenais dienests, pēc BND domām, ir nepareizas. Tomēr precīzas informācijas par patiesajiem teroristisko aktu iniciatoriem vāciešiem nav.

Apmainīšanās ar materiāliem un daudzās tikšanās ir pierādījums, ka vecais ienaidnieks ir pazudis. Taču politisku satraukumu izraisīja BND prezidenta Augusta Haninga misija, kas 22. un 23. martā pēc krievu uzaicinājuma kopā ar trim līdzstrādniekiem apmeklēja izpostīto Gudermesu netālu no Čečenijas galvaspilsētas Groznijas. Viņu atziņās nekā pārsteidzoša nebija. Drošības stāvoklis esot ļoti saspringts, un esot jārēķinās ar ilgu partizānu karu. Krievi vairs nevēloties dot Čečenijai neatkarību.

Iespējams, ka lidojums uz Gudermesu BND palīdzēs partneru meklējumos Austrumos un uzlabos klimatu starp slepenā dienesta aparātiem. Taču vai tas bija nepieciešams?

Opozīcijas politiķi, kā arī valdība par to šaubās. Īstajām palīdzības organizācijām un neitrālajiem novērotājiem krievi liedz iebraukšanu Čečenijā. "Ar visiem ieganstiem, kādi vien ir iedomājami". Haninga brauciens ir nepareizs signāls: "Krievi šo teritoriju nolīdzina ar zemi, un BND veic šī apgabala apskati". Februārī Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers aicināja rīkot "intervenci", lai pirmās palīdzības ārstu komiteja Cap Anamur varētu pavadīt čečenu bēgļus atpakaļ uz Ziemeļkaukāzu. "Principā," teica Fišera sekretārs Gunters Pleugers, "Maskava nav gatava ļaut mazāku palīdzības organizāciju pārstāvjiem doties uz Ziemeļkaukāzu." Atteikums tika pamatots ar briesmām, ko rada karam līdzīgā situācija. Aiz tā slēpjas "zināma Krievijas valdības neuzticība pret Rietumu nevalstisko organizāciju iesaistīšanu".

Hanss Leiendekers

"Portugālē darbaspēks ierodas arī no Austrumiem"

"Liberation"

— 2000.04.11.

Ekonomiskais uzplaukums pievelk neskaitāmus imigrantus no bijušās Padomju Savienības.

Kādēļ šķērsot visu Eiropu, lai ierastos valstī, kur ir viszemākās algas ES? Nesen Portugālē ir ieradušies aptuveni 50 000 imigrantu no bijušās PSRS – ukraiņi, moldāvi un krievi.

Kontrabandisti ir atklājuši, ka Portugāle ir visvājāk kontrolētā no Eiropas robežām. Kopš starptautiskās izstādes Lisabonā 1998.gadā šī valsts ir sākusi plašu valsts darbavietu kampaņu, izjūtot vietējā darbaspēka trūkumu. Darba sludinājumi, ko publicē "ceļojumu aģentūrās", arvien biežāk parādās galvenajos Kijevas, Maskavas un Kišiņevas preses izdevumos. Par 1000 līdz 2000 dolāriem tiek piedāvāts pilns pakalpojumu komplekss: transports, darbs, apmešanās vieta un arī Šengenas valstu vīza. Taču tā ir vienkārša tūristu vīza.

Pastāv aģentu tīkls, kas nodarbojas ar jaunatnācējiem. Ir garantēts smags darbs un nožēlojami dzīves apstākļi. Arī tā saucamie "aģenti" ir kādreizējie imigranti no Austrumeiropas, bet Portugālē atrodas jau ilgāku laiku. Viņi darbojas kā kontaktpersonas ar zemākajiem vadītājiem. Liela daļa imigrantu pat īsti nezina, cik liela ir viņu alga.

Šos iebraucējus Portugālē pazīst pēc viņu auguma un gaišajiem matiem, kas izceļas uz tumšmataino iedzīvotāju fona. Mūsdienu Portugālē šāda slāviski afrikāniska savienība ir kļuvusi par raksturīgu iezīmi.

Portugāļu robežapsardzes policija ir satraukta par šādiem imigrācijas tīkliem un apgalvo, ka "tā nav vienkārša ekonomiskā imigrācija, bet gan kontrabanda ar cilvēkiem." Policija saka, ka aģentu tīkli nodarbojas ar reketu: "Ja tu maksā, tad paliec."

Katarina Karvaljo

"Pekina palielina spiedienu uz Taivānu"

"Die Welt"

— 2000.04.10.

Ķīna nosauc nākamo viceprezidenti par "nācijas padibenēm".

Ķīna pirmo reizi kādu no Taivānas jaunās valdības komandas ir nosaukusi par "nācijas padibenēm". Abas par Pekinas oficiālo Taivānas politiku atbildīgās partijas un valdības nodaļas nākamo Taivānas viceprezidenti Aneti Lu kopā pieņemtajā paziņojumā vērtē kā "ekstrēmu elementu un neārstējamu neatkarības pārstāvi". Lu, kas ir studējusi Harvardā un pieder pie Demokrātiskās progresa partijas, Gomindāna laikā piecus gadus nosēdēja cietumā. Viņa asi noraidīja uzbrukumus, kuros ir izkropļoti viņas izteikumi. Tā esot tikpat netīra kampaņa kā tā, ko pret viņu jau kādreiz tika sarīkojis Gomindāns.

Nedēļas beigās visi partijas laikraksti publicēja Pekinas paziņojumu, kas bija domāts kā reakcija uz Lu izteikumiem Honkongas televīzijā 2. aprīlī. Viņa bija izteikusies vienīgi par "ģeogrāfiski tuvo, par vēsturisko radniecību un asins radniecību, kas tomēr ir tikai attāla Taivānas un Ķīnas radniecības pakāpe", un Taivānas jautājumu attēlojusi kā vēsturisku problēmu starp kādreizējo Gomindāna partiju un komunistiem. Pekina paziņojumā neslēpti draud, ka "naidīgais stāvoklis starp abām pusēm, kura cēlonis ir kādreiz nepabeigtais pilsoņu karš, nav beidzies līdz ar Gomindāna atkāpšanos".

Ar uzbrukumu Lu kundzei Ķīnas vadība atkāpās no politikas nogaidīt līdz Čena apstiprināšanai amatā 20. maijā. Partijas vadītājs Dzjans Dzemins pēc vēlēšanām Taivānā, kas notika 18. martā, šo kursu ietvēra četru punktu formulā: "Novērot, ko jaunā vadība teiks un darīs, būt pacietīgiem; saglabāt mieru un uzturēt spiedienu". Līdz šim Pekina arī nebija nosaukusi vārdā nevienu no Čena valdības locekļiem vai arī kādam no viņiem uzbrukusi.

Valsts ziņu aģentūra Xinhua pat runājusi par "ekstrēmi bīstamu provokāciju".

Nekādā gadījumā attiecībā uz "vienas Ķīnas pamatprincipu", ar kuru komunistiskā vadība Pekinā definē pretenzijas uz varu pār Taivānu, nevar pieļaut kompromisu, teica Ķīnas Taivānas biroja direktora vietnieks. Viņš draudēja ekonomiskajām aprindām Taivānā, kas no savas puses priekšroku dod neatkarībai, bet no otras puses grib veikt darījumus ar Ķīnu. "Mēs nepieļausim, ka šāda situācija ieilgst."

Pēc diplomātisko novērotāju domām, virsroku Pekinā atkal gūst vanagi no funkcionāru vidus un militāristi, kuri grib pastiprināt spiedienu uz Taivanu.

Novērotāji informē, ka Ķīna pirms 20. maija, kā nākamo brīdinājumu, neizsniegs atļaujas iebraukt valstī Demokrātiskās progresa partijas un Čena valdības pārstāvjiem. Pekinas kontrolētais Honkongas laikraksts "Wenhuibao" sestdien ziņoja par jauniem militāriem draudiem. Taivānas bijušais aizsardzības ministrs Tangs Fei teicis, ka Pekina palielinot spiedienu sākt sarunas par atkalapvienošanos. Abpusējās attiecības esot "ļoti saspringtas".

Džonijs Erlings

"Jaunas nākotnes meklējumos"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.04.12.

Nav vienotības par attiecībām ES nākotnē. Krievijas politika.

Baltijas Jūras valstu padome (BJVP), lielākā Baltijas jūras valstu padomes Baltijas jūras sadarbības jautājumu komisija, meklē jaunu kopīgu nākotni.

Vienpadsmit dalībnieku (deviņas kaimiņvalstis, kā arī Norvēģija un Islande) starpā par ārlietu ministru padomes, kura tika atjaunota deviņdesmito gadu sākumā, lai ES dalībvalstu un Baltijas valstu, kā arī Krievijas starpā veidotu tiltu, nākotnes uzdevumu un funkciju pastāv uzskatu dažādība. Šo trešdien un ceturtdien padomes dalībvalstu valdību vadītāji tiksies trešajā BJVP sanāksmē Dānijas pilsētā Koldingā. Tur līdz ar Krievijas politikas un ES paplašināšanās problēmām tiks runāts par jaunu BJVP kārtību. Viens no svarīgākajiem jautājumiem šajā sakarībā ir BJVP nākotnes attiecības ar "ES ziemeļu dimensiju", kura savu veidolu iegūst kā ES ziemeļpolitikas pamats un svarīga ES Krievijas politikas sastāvdaļa. Vācijas valdībai tikšanās kalpo, lai sagatavotos BJVP prezidentūrai, kuru tā no Norvēģijas pārņems vasarā.

Eiropas Komisija pirms dažām dienām iesniedza "Rīcības plāna" projektu. Tajā BJVP kā reģiona komisijai tiek piešķirta svarīga loma, gan formulējot, gan īstenojot ES politiku Ziemeļeiropā. Projektā rakstīts, ka BJVP varētu spēlēt "nozīmīgu lomu", nosakot "Ziemeļu dimensijas " prioritātes un projektu finansējumu. Komisija Baltijas jūras reģiona valstīm ieteica projektiem, kuri "Ziemeļu dimensijas" kontekstā tiek uzskatīti kā neatliekami, piešķirt īpašu uzmanību. Tai pieskaitāma enerģētikas un tirdzniecības politika, kodoldrošības, vides aizsardzības, pārrobežu sadarbības veicināšana, bet galvenokārt kaimiņattiecību veicināšana ar Krievijas ziemeļrietumiem un Krievijas dabas resursu izmantošana.

Tomēr BJVP dalībnieku vidū nepastāv vienotība par komisijas nākotnes attiecībām ar ES. Diskusija, kas patlaban notiek, izriet no jautājuma, vai BJVP — ieskaitot Krieviju — kādu dienu iegūs ES reģionālās komisijas formu vai nē, līdzīgi kā Ziemeļu sadarbība, kas ierobežojas ar uzdevumu veicināt kaimiņu attiecības. Kā tradicionāli skeptiķi pret ES galvenokārt uzskatāmi Dānija un Zviedrija, kuras BJVP līdz šim uzskatījušas par nacionālo, divpusējo un pašu darījumu interešu forumu. Turklāt protests pamanāms no tādiem dalībniekiem kā Polija, Igaunija, Latvija un Lietuva, kuras vēl nav iestājušās ES, vai kā Norvēģija un Islande, kuras līdz šim negribēja tajā iestāties. Turpretim Somija iestājas par BJVP orientāciju uz ES un "Ziemeļu dimensiju". Helsinkos pamats uzskats, ka BJVP nedrīkstētu kļūt par ES lietu platformu. Tomēr BJVP būtu jāatrod sava loma ES politikas, jo īpaši "Ziemeļu dimensijas", iekšienē. Tādējādi BJVP gatavojas vienīgi uz pamatīgām pārmaiņām, kuras saistītas ar Polijas un trīs Baltijas valstu dalību ES.

Koldingas tikšanās laikā paredzēts BJVP organizēt daudz kompaktāk. Norvēģijas priekšlikumi, kurai tagad pieder BJVP prezidentūra, tomēr nesniedzas tik tālu kā citu valstu priekšstati, kuras iestājas par nozaru ministru konferenču pakļaušanu ārlietu ministru konferencei. Nozaru ministri — tostarp galvenokārt ekonomikas, transporta un enerģētikas ministri — pagātnē radījuši virkni projektu kopējai Baltijas jūras politikai un nosaukuši konkrētus mērķus, tomēr nav devuši ieguldījumu Baltijas jūras valstu sadarbības pārskatāmībā. Pirms Koldingas galotņu tikšanās tika izteikts arī priekšlikums par Barenca padomes iekļaušanu BJVP, kas novērstu dublēšanos un atvieglotu sadarbību ES un kam vajadzētu veicināt sadarbību ar Krievijas ziemeļrietumu reģioniem.

Tāpat kā pagājušajās BJVP galotņu tikšanās reizēs Visbijā (1996) un Rīgā (1998), arī Koldingā īpašu uzmanību pievērsīs Krievijas politikai. Kaļiņingradas (Kēnigsbergas) nākotne, kas ar Lietuvas un Polijas iestāšanos ES kļūs par ES anklāvu, tādējādi iegūst aizvien svarīgāku lomu. Gan Eiropas Komisijas "Rīcības plāns", gan Koldingas sanāksmes gatavošanās rada sajūtu, ka gan ES, gan Baltijas jūras reģiona valstīm neatliekamiem un ilglaicīgiem Krievijas projektiem pašreiz trūkst naudas. "Rīcības plāns" galvenokārt balstās uz ES Tacis un Phare programmu līdzekļiem, kas paredzēti Austrumeiropas un Krievijas attīstībai, tātad nerada jaunus budžetus. Tacis projektu ietekmē ES sankcijas, kuras tika noteiktas kā reakcija uz Čečenijas karu.

Finansējums Baltijas jūras reģiona valstu politikai tiek ierobežots, pateicoties līdzekļu samazināšanai par labu Balkānu Stabilitātes paktam, gan arī ar pilnīgu protestu Ziemeļeiropas dalībai ES no Dienvideiropas ES dalībnieku puses. It sevišķi Spānija mēģina bloķēt ES "Ziemeļu dimensiju" un pilnīgi noliedz īpašu finansēšanu.

"ES lavierēšana Čečenijas jautājumos"

Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.04.12.

Čečenu gatavība sarunām Ženēvā.

ASV un ES otrdien ANO Cilvēktiesību komisiju Ženēvā atkārtoti aicinājusi neatkarīgu komisiju iesaistīt neskaitāmo ziņojumu izmeklēšanā par Krievijas karaspēka karavīru izdarītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā. Tomēr joprojām paliek neskaidrs, vai ES dalībvalstis izstrādās rezolūciju par šausminošo uzbrukumu nosodījumu, vai arī centīsies panākt ANO Komisijas prezidentu paziņojuma apstiprināšanu. ES rezolūcijas projekts tika izstrādāts Ženēvā, tomēr šķiet, ka ES valstis vēl nebija vienotas, vai iesniegt formālu tekstu. Cilvēktiesību komisija otrdien dēļ diskusijas par Čečeniju valstu rezolūcijas iesniegšanas termiņu pagarināja par 24 stundām: līdz ar to 15 Eiropas valstīm teksta iesniegšanai palikušas 24 stundas.

Arī ANO augstā komisāre bēgļu jautājumos Sadako Ogata atkārtoti ANO komisijā aicinājusi Krieviju, lai tā ziņojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem Ziemeļkaukāzā pievērstu nepieciešamo uzmanību un izmeklētu visus izdarītos noziegumus. Tostarp Čečenijas pārstāvji Ženēvā atkārtoti signalizēja par gatavību sākt sarunas ar krievu iestādēm. Bijušais Čečenijas parlamenta prezidents un īpašais Čečenijas prezidenta sūtnis Ahids Idigovs žurnālistiem Ženēvā paziņoja, ka prezidents Mashadovs arī turpmāk esot gatavs sākt sarunas par mierīgu konflikta atrisinājumu. Vienīgais priekšnosacījums sarunu sākšanai esot tāds, lai sarunās piedalās kāds trešais — neatkarīgās partijas, valsts vai kādas starptautiskās organizācijas, kā EDSO, Eiropas Padomes vai ANO pārstāvis.

Idigovs turpināja, ka vienīgais čečenu mērķis esot radīt priekšnosacījumus iedzīvotāju dzīvei bez kara. Viņš ļāva noprast, ka šāds stāvoklis iespējams vienīgi tad, ja Čečenijai tiks piešķirta neatkarība. Čečenijai esot visi neatkarīgas valsts atribūti.

"Maskavas izolācija nav saprātīga"

"Die Presse"

— 2000.04.11.

ES Sadarbības padomē ar Maskavu Eiropas ārlietu ministri pret Maskavu piekopj delikātu stratēģiju.

Par spīti problēmām ES negrib jau pašā sākumā zaudēt Krievijas jauno prezidentu Vladimiru Putinu, taču sabiedriskās domas iespaidā tai ir kaut vai minimāli jākritizē karš Čečenijā. Šo pašu staigāšanu pa naža asmeni ES ārlietu ministri turpināja arī pirmdien ES Sadarbības padomē ar Krieviju. Tajā piedalījās arī Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs. Viņš no ES saņēma divus vēstījumus. Viens ir tāds, ka Savienība apsveic spēcīgu un stabilu vadību Krievijā, bet otrs īsā termiņā izvirza trīs prasības: cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanu, starptautisko klātbūtni Čečenijā un politiskā procesa sākšanu. Austrijas ārlietu ministre Ferero — Valdnere teica: "Krievijas izolēšana nebūtu saprātīga." Viņa, kā EDSO priekšsēdētāja, trešdien dosies uz Maskavu un Čečeniju. Šis brauciens būs "ārkārtīgi grūts," teica ārlietu ministre. EDSO grib uz Čečeniju sūtīt novērotājus. Tomēr situācija ar drošību joprojām ir slikta. ES ārlietu ministri ar Ivanovu tikās ļoti sarežģītā laikā.

ES troika — Portugāles un Francijas ārlietu ministri, kā arī Kopējās ārējās un drošības politikas augstais pārstāvis Havjērs Solana — sanāksmē bija ieradušies tieši no Maskavas. Tāpat nogurdinošo misiju Krievijā bija beigusi arī ANO pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Mērija Robinsone, un Eiropas Padomes Parlamentārā sapulce atņēma Krievijas delegācijai balsstiesības un rekomendēja to izslēgt no šīs organizācijas. Tomēr ES dalībvalstu ārlietu ministri vēl nekādu viedokli par Eiropas Padomes lēmumu nepieņēma. Rekomendācija netika ne atbalstīta, ne arī kritizēta. "Eiropas Padomes Parlamentārās sapulces pēdējās rekomendācijas atspoguļo Eiropas sabiedriskās domas nopietnās bažas par konfliktu (Čečenijā - tulk.)," teikts paziņojuma projektā. Ferero — Valdnere teica, ka ir jānogaida, kā Krievija izturēsies līdz lēmuma pieņemšanai par tās izslēgšanu Eiropas Padomes Ministru komitejā maija vidū. Uz jautājumu, vai līdz tam laikam Krievijai tiks piešķirts kaut kas līdzīgs saudzēšanas termiņam, Ferero — Valdnere atbildēja: "Tā varētu teikt."

Dorisa Krauza

 

"Jaunas Rietumu politikas gaidās"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.03.27.

Eiropas Savienība nav droša par to, kurp prezidents Vladimirs Putins vedīs Krieviju.

Eiropieši gatavojas tam, ka ievēlētais prezidents Vladimirs Putins Krieviju pārvaldīs autoritāri. Tomēr viņiem Borisa Jeļcina pēctecis joprojām ir grāmata ar septiņiem zieģeļiem.

Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāji galotņu sanāksmē nedēļas beigās Lisabonā pat neoficiāli neuzdrošinājās izteikt nekādas prognozes, kurp Krievija dosies bijušā slepenā dienesta vīra vadībā. Eiropa tikai tad varēs sadarboties ar Krieviju un iztikt bez pastāvīgajām bažām par tās stabilitāti, ja Putins ne tikai iekšpolitiski, bet arī ārpolitiski pagriezīs stūri uz pretējo pusi. Tāpēc eiropiešiem, tāds bija ES dalībvalstu valstu un valdību vadītāju, kā arī ārlietu ministru lēmums, vispirms ir jānogaida, vai Putins piekops jaunu Rietumu politiku.

Galotņu sanāksmes dalībnieki vienojās, ka, tiklīdz Putins būs apstiprināts amatā, uz Maskavu, lai novērtētu stāvokli, tiks nosūtīti ES ārpolitikas pārstāvis Havjērs Solana un Portugāles ārlietu ministrs Žaime Gama. Ja valdnieks Kremlī nomainīs pašreizējo ārlietu ministru Igoru Ivanovu, tad to vērtēs kā zīmi, ka Putins vēlas mainīt attiecības kā ar Eiropu, tā arī ar Ameriku. Ivanovs pieder pie Jevgēņija Primakova skolas, kas kā premjerministrs, konkurējot ar ASV, bez panākumiem mēģināja atkarot Maskavas pasaules varas lomu.

ES ārlietu ministri Lisabonā to raksturoja šādi: krievi vēlas kā līdzīgs ar līdzīgu runāt ar amerikāņiem. Taču viņi visur nodarbojas ar bloķēšanu. Ja viņi nebūtu izvairījušies, mēs būtu varējuši novērst karu Kosovā. Beigās viņi zaudēja iespēju ietekmēt notikumu gaitu, vairs nespēja aizsargāt Dienvidslāvijas prezidentu Slobodanu Miloševiču un viņiem vajadzēja piekāpties.

Pašreiz ir iesaldēts tas, ko ES bija iesākusi saskaņā ar 1999. gadā Ķelnes galotņu sanāksmē pieņemto Krievijas stratēģiju. Sadarbības un kooperācijas līgumi, kuriem bija jārada priekšnoteikumi nākamajai brīvās tirdzniecības zonai, tagad būs jāpiepilda ar jaunu dzīvību, panākot Krievijā radikālas pārmaiņas. Šajā nolūkā Putinam ir jārealizē novēlotās reformas, noteikti jāvēršas pret korupciju un favorītu ekonomiku un jābeidz Jeļcina mīklainā personāla politika. Te, neņemot vērā atsaukšanos uz kodollielvaras statusu, piederas arī tā akceptēšana, ka Krievija nav tik varena kā ASV. Pašreizējo Maskavas ārpolitiku nosaka tas, ka tā vai nu pārāk skaļi, vai arī raudulīgi pretojas ASV pretenzijām uz vadošo lomu, „jo viņiem tā vietā, lai amerikāņiem apkaklē bērtu niezes pulveri, gribas viņiem sist pa degunu".

Eiropieši apzinās, ka viņi attiecībās ar Krieviju uz priekšu nespēs pavirzīsies tik ilgi, kamēr nebūs noskaidrotas attiecības starp Maskavu un Vašingtonu. Amerikāņi jau agrāk uzskatījuši, ka attīstību Krievijā diez vai ir iespējams ietekmēt ar augstsirdīgu ekonomisko palīdzību. Uz nesenajām Krievijas sūdzībām par nepietiekamo atbalstu, īpaši no vācu puses, tika atbildēts vairs vienīgi ar nogurušu smaidu.

Putina brutalitāte Čečenijas karā, briesmīgie cilvēktiesību pārkāpumi, diskusijas par to, vai Jeļcina pēcteci pavadā tur mafija, slepenais dienests vai arī militāristi — tas viss eiropiešiem ir svarīgs, bet nav galvenais. Eiropieši galvenokārt ir ieinteresēti lielā un nemierīgā kaimiņa stabilitātē. Ar Somiju Krievijai ir tieša robeža un pārskatāmā nākotnē, ja Savienībā tiks uzņemtas arī Baltijas valstis, Kaļiņingrada kļūs par salu ES jūrā.

Udo Begolds

"Rumānija ceļā uz Eiropas Savienību"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.24.

Politiskais konsenss garantē nemainīgu kursu ceļā uz integrāciju.

Rumānijas premjers Mugurs Iseresku iesniedzis Eiropas komisijai Briselē Rumānijas stratēģisko attīstības programmu līdz 2004. gadam, kas nepieciešama sakarā ar sarunu sākšanos par tās iestāšanos ES. Pēc Eiropas Savienības decembra sanāksmes lēmuma Helsinkos Rumānija tika pieņemta otrajā grupā no sešām iestāšanās ES kandidātvalstīm.

Rumānijas ekonomiskās attīstības stratēģiskā programma tuvākajai nākotnei ir izveidot funkcionālu tirgus ekonomiku, kas atbilstu ES standartiem un prasībām. Reālā Rumānijas ekonomikas situācija ir diezgan patāla no izvirzītajiem mērķiem. Statistika par janvāri liecina, ka pagājušā gada negatīvās tendences saglabājas: turpinās ekonomiskais kritums, inflācija jau pārsniedz normas. Arī ES apsolītais finansējums kavējas, jo nav izstrādāti konkrēti projekti.

Rumānijas premjerministrs nesen atzinies, ka nesenā koalīcijas krīze "tik ļoti izsita no sliedēm, ka tika pazaudēti galvenie orientieri".

"Ferhoigens kritizē Eiropas politiku"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.25.

Nav novērojama vācu un franču iniciatīva. Rājiens federālajām zemēm.

Par ES paplašināšanos atbildīgais komisārs Ferhoigens (VSP) kritizējis Vācijas Eiropas politiku. Trūkstot ne vien no Berlīnes nākušu ideju šajā gadā notiekošajai valdības konferencei par Amsterdamas līguma reformu, bet, kā Briseles VSP filiāles sēdē izteicās Ferhoigens, viņam trūkstot arī kādreizējās vācu un franču iniciatīvas Eiropas vienotības procesa "dinamizēšanai". Viņš rājienus izteica arī Vācijas federālajām zemēm. Ar savu prasību, kas tika izteikta valdības konferencē par sabiedriski tiesisko kredītinstitūciju un radio aizsardzību, tās apdraud apspriedes ierobežojumus grūtajās politiskajās tēmās: komisāru skaitu, balsu svarīguma noteikšanu Eiropas Ministru Padomē un vienbalsības principa atcelšanu. Ja netiks atrisināti tā sauktie Amsterdamas līguma palikušie jautājumi, tad paplašināšanās neesot iespējama.

Ja mazajām ES dalībvalstīm izdosies panākt savas prasības, ka katru valsti nepārtraukti pārstāvēs viens komisijas dalībnieks, tad tas vājināšot pēc koleģialitātes principa veidotās komisijas un stiprināšot Eiropas Ministru padomi, 15 ES valdību lēmumu pieņemšanas komisiju. Padomei jau tā esot izdevīgas arvien izteiktākās varas pārbīdes ES institucionālo spēku trijstūrī, teica Ferhoigens.

Vācijas federālo zemju piekoptā sabiedrisko uzņēmumu, kā federālo zemju banku un krājkašu, "protekcionēšanas" sistēma graujot ES sarunu vadītāju izteikumu ticamību prasībā valsts un tirgus ekonomiku pārcelt uz Viduseiropu un Austrumeiropu. Īpaši Bavārijā un Ziemeļreinā—Vestfālenē novērojamā sabiedriski tiesisko mediju ietekmēšana un atkarība no valdības partiju puses esot slikts paraugs ES kandidātvalstīm, teica Ferhoigens.

Viņš izteicās arī par iestāšanās sarunu paātrināšanu ar Turciju. ES līgumos neesot atrodams neviens norādījums, ka no dalības ES esot jāizslēdz kāda islāma valsts. ES jau šodien esot novērojamas atšķirības kultūrā.

"Smaidītājs ar grūto amatu"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.03.22.

Havjērs Solana Eiropas politiku piekopj draudzīgi, bet neatlaidīgi un padara sevi populāru Kosovā.

Gadu pēc tam, kad NATO sāka karu pret serbu vienībām, un deviņus mēnešus pēc tam, kad Kosova tika pārņemta ANO kontrolē, tā joprojām ir tālu no samierināšanās, nemaz jau nerunājot par mieru.

Solana saka, ka pēc ilgās neuzticēšanās, naida un etniskajiem konfliktiem ir jābūt pacietīgiem. Vismaz 30 gadu Solana ir regulārs viesis Kosovā, lai izpētītu, vai tam, ko šeit ir iesākušas NATO, ANO un ES, ir iespējams labs rezultāts. Viņš mēģina būt par starpnieku starp šīm trim partijām, kas ir sastrīdējušās savā starpā.

Tā kā nedrīkst pazaudēt arī vēl atlikušās nelielās izredzes uz mierīgu atrisinājumu Kosovā, tad Solana, ko Briselē sauc par "smaidītāju", šeit arī turpmāk būs biežs viesis. Viņam vienlīdz uzticas gan serbi, gan albāņi. Kad NATO cīnījās pret serbiem, Solana vēl bija NATO ģenerālsekretārs, par ko serbiem viņu vajadzētu ienīst. Taču viņa godīgā izturēšanās pret konflikta partijām gan kara laikā, gan arī pēc tam viņam nodrošināja abu pušu respektu. Tas ir labi, jo Kosovā izšķiras ne tikai jaunās ārpolitikas un drošības politikas jomās arvien pašapzinīgākās Eiropas Savienības liktenis, bet Kosova ir arī Havjera Solanas liktenis. Par to, kas varētu notikt, ja tur lietas noietu greizi un Balkānos atkal sāktos karš, viņš nevēlas pat domāt, vismaz atklāti ne. Viņš saprot, ka "simboliski Kosova ir ļoti nozīmīga".

Protams, ka simboliski, taču arī praktiski. Kari Balkānos iepriekšējos gados ir piešķīruši dinamiku Eiropas Kopējai ārējai un drošības politikai (GASP), kas deviņdesmito gadu sākumā tika uzskatīta par neiespējamu.

Havjeram Solanam kā "Padomes" ģenerālsekretāram ir jākārto lietas ar 15 dalībvalstu valdībām, bet kā augstajam pārstāvim viņam ir jāpiešķir seja GASP, bet kā Rietumeiropas aizsardzības savienības ģenerālsekretāram viņam šī organizācija ir jāiekļauj Eiropas drošības un aizsardzības politikā.

Viņam ir jānodarbojas ar struktūru izveidošanu krīžu pārvarēšanai, ir atkal jāpanāk normālas attiecības ar Krieviju un jākliedē ASV bažas, ka Eiropa varētu emancipēties no pasaules varas, un, protams, viņam ir jārūpējas arī par to, lai gūtu panākumus Kosovā.

Tas šķiet gandrīz vai nepaveicams darbs. To visu paveikt, turklāt neuzkāpjot uz varžacīm nacionālo valstu ārlietu ministriem, ES Komisijai vai pat valdību vadītājiem, ir gandrīz neiespējami. Taču Solanam tas, "protams, nav neiespējami", jo tas ir patiesi vajadzīgs. Neveiksmes alternatīvas nav, jo tas būtu bīstami ES, kas līdz ar karu Kosovā ir iegājusi jaunā un bīstamā politiskā teritorijā, no kuras tā var atkāpties vienīgi par smagu, iespējams, nekad vairs nekompensējamu zaudējumu cenu Eiropas politiskajai integrācijai. "Eiropai ir jāuzņemas atbildība," saka Solana. Un, proti, pasaules mērogā. Vienkārši tāpēc, ka tā ir pārāk liela un ekonomiski pārāk varena, un tāpēc, ka tās pamatā ir vērtības, kas tai ir jāaizstāv.

Un tas viss ir pareizi, taču ar to vien vēl nav atbildēts uz jautājumu,— kāpēc tieši šim simpātiskajam spāņu intelektuālim Havjeram Solanam ir jāuzņemas šis uzdevums, jo viņš pēc NATO varēja atgriezties Madridē, kur viņa partijā pēc Felipes Gonzalesa aiziešanas ir jāaizpilda vakuums. Atbilde ir meklējama Solanas biogrāfijā un nesenā pagātnē. 1999. gada 24. martā viņš deva pavēli uzbrukt serbu spēkiem. "Tas bija manas dzīves grūtākais moments", teica Solana. Viņš nepieciešamību lietot spēku vērtē kā "politikas neveiksmi".

Politikas neveiksme kā personīgā sakāve... Solanam tai vajadzēja būt rūgtai pieredzei. "Es esmu šeit ieradies, lai argumentētu," Prištinā teica Solana. Solana izvairās no galējībām un vēršas pie saprāta sabiedrībā. Jaunās Eiropas "būtība" esot apvienot "mērenos cilvēkus". Viņa tēvocis Salvadors de Madariaga, kas vienlaikus bija diplomāts, vēsturnieks un dzejnieks, bija neapstrīdama liberālās Spānijas vadošā figūra trimdā.

Felipes Gonzalesa vadībā Solana no 1982. gada līdz 1995. gadam bija ministrs Madridē. Viņš uzmanību sev pievērsa Spānijas ES prezidentūras laikā, kad bija ārlietu ministrs. Vēlāk viņam tika piedāvāts postenis NATO. Viņa panākumu atslēga ir izcilās spējas saprasties. Viņš ar lielajiem un mazajiem valdību vadītājiem prot runāt tā, ka arī grūtās situācijās beigās ir iespējams panākt saprātīgu atrisinājumu. Viņš Polijas, Ungārijas un Čehijas uzņemšanu NATO noorganizēja tā, ka Maskava no protestēšanas atteicās. Solanas prasme vest sarunas balstās uz gluži vienkāršu formulu: vispirms — nedrīkst pārāk daudziem uzkāpt uz varžacīm. Otrkārt, dalībniekiem ar panākto atrisinājumu ir "jājūtas apmierinātiem". Un tas īpaši spēkā ir ES, jo "tā ir ģimene un nedrīkst nodarīt pāri kādam no ģimenes locekļiem". Treškārt, nedrīkst no acīm izlaist "cilvēcisko faktoru". Solanas sirsnīgais draudzīgums, viņa dabiskums var nejaušu novērotāju maldināt spriedumos par viņa patieso raksturu.

Protams, ka viņš ir "patīkams cilvēks", taču reizē viņš ir arī "neatlaidīgs un izturīgs".

Ceļš līdz patiesai Eiropas ārējai un drošības politikai vēl ir tāls.

Martina Vintere

"Iestāšanās par institucionālajām reformām"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

-— 2000.04.11.

Šmits un Žiskārs apelē pie ES dalībvalstīm.

Vai iespējams vienlaikus savstarpēji savienot ES paplašināšanas un padziļināšanas mērķus? Pēc bijušā Francijas Komisijas prezidenta Delora tagad arī bijušais Francijas valsts prezidents Žiskārs d’Estēns no pilsoniski liberālās partijas UDF un bijušais Vācijas kanclers Šmits pieprasījuši politisku šī jautājumu noteikšanu.

ES dalībvalstu un valdību vadītāji ilgāk nedrīkstētu izvairīties no šīm debatēm. Pretējā gadījumā ES draudot smaga krīze. "Mūsu valdības nekļūdās, ja tās domā, ka ātra paplašināšanās noslēptu Māstrihtas un Amsterdamas neatrisinātās problēmas", tā pirmdien Žiskārs un Šmits rakstīja konservatīvajā dienas laikrakstā "Le Figaro".

Valstu un valdību vadītājiem uz jautājumu par ieplānoto ES paplašināšanos būtu jāatbild atklāti. Padziļināta integrācija kā mērķis, ko saskatīja Eiropas vienošanās procesa pamatlicēji, 30 valstu savienībā nav iespējama. "Ir acīm redzams, ka pilnīga integrācija nevar būt reāls 30 valstu mērķis, kuras savās politiskajās tradīcijās, kultūrā un ekonomiskajā attīstībā ir ļoti atšķirīgas", raksta abi valstsvīri. Šādu integrācijas mēģinājumu, ar tik lielu dalībnieku skaitu, beigās gaida "pilnīga izgāšanās".

Vienīgais "reālais veids" esot padziļināšanu ierobežot ar sešām dibinātājvalstīm (Vāciju, Franciju, Itāliju, Beļģiju, Luksemburgu) un citām "labas gribas " valstīm. Ar tām Žiskārs un Šmits saprata 11 eiro zonas dalībnieces. Vienpadsmitnieka "Eiropas pilsoņu" valstu grupa būtu jāpaplašina ar papildu institūcijām: "Padomi, parlamentāra struktūra, kas uztur sasaisti ar nacionālajiem parlamentiem". Viņi ierosina: "Pastāvošo institūciju iekšienē jārada jaunas institūcijas". Šīs tendences mērķis esot tāds, ka "eiroeiropieši" Eiropas kontinentā veidotu politisku vienotību, kādu to prezentē ASV Ziemeļamerikas kontinentā. "Poļu, čehu un ungāru nāciju uzņemšana ES ir pelnījusi, ka tai dod priekšroku. Tomēr daudz nepieciešamākas ir institucionālās reformas", minēts rakstā.

Turpretim Turcijas uzņemšanai "pilnībā nav prioritāras nozīmes". Autori piebilst, ka dažkārt asociatīvais līgums esot daudz piemērotāks. Žiskārs un Šmits ierosinājuši atbalstīt institucionālas reformas. "Ja acīm redzamā steiga paplašināties notiks bez institucionālām reformām, tad ES pirmās 21.gadsimta desmitgades laikā varētu piedzīvot smagas krīzes." ES tad beigsies kā brīvā tirdzniecības zona ar institūcijām, kurām ir margināla nozīme. Šāda attīstības tendence galvenokārt apmierinātu tos ASV politiķus, kuri grib panākt "zināmu savas valsts kontroli pār Eiropu".

"Lielās un mazās dalībvalstis strīdas par komisāriem"

"Die Presse"

— 2000.04.07.

Palielinās spiediens ierobežot Komisijas locekļu skaitu. Modē nāk "Drošības padomes modelis"

.

Cīņa starp mazajām un lielajām ES dalībvalstīm par ES Komisijas lielumu ir sākusies. Šie strīdi Starpvaldību konferences ietvaros gan jau bija ieprogrammēti, tomēr, pēc Austrijas vēstnieka ES Gregora Vošnaga domām, tie ir sākušies "ātrāk, nekā tika gaidīts". Vošnags pārstāv Austrijas ekspertu grupu, kas ir atbildīga par iepriekšējām sarunām. "Mūs gaida ļoti grūtas sarunas," "Presse" teica Vošnags. Diskusiju centrā atrodas divi jautājumi: cik daudz locekļiem turpmāk ir jābūt Komisijā un vai katra dalībvalsts arī turpmāk varēs saglabāt "savu" komisāru? Kamēr mazās dalībvalstis aizstāv principu "viena valsts — viens komisārs", lielākās dalībvalstis pastiprina spiedienu, lai komisāru skaits tiktu ierobežots. Iniciatore ir Francija, kas ir izteikusies par Komisiju, kurā maksimāli būtu 20 komisāru, kas rotācijas kārtībā mainītos ik pa pieciem gadiem. Parīzes vēlamais variants ir pat mazāks: 10 komisāru. Turpretī mazās valstis labprāt komisāru skaitu palielinātu pat līdz 30. Diplomātiskajās aprindās saka, ka šī iemesla dēļ atraktīvāks ir kompromisa priekšlikums, kas tiek saukts par "Drošības padomes modeli": ideja ir tāda, ka katrai valstij ir pa vienam komisāram, tomēr daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem. "Vecāko komisāru" skaits būtu ierobežots, turpretī "jaunāko komisāru" – sava veida valsts sekretāru – skaits ne. Abas pozīcijas, savstarpēji mainoties, ieņemtu gan lielās, gan mazās ES dalībvalstis. Briselē saka, ka "šo ideju pēc īsāka vai ilgāka laika nevarēs apiet arī mazās dalībvalstis".

Tomēr ir jautājums, vai arī "jaunākajiem komisāriem" būs pilnas balsstiesības tad, kad runa būs par lēmumu pieņemšanu Komisijā. Ja viņi tās neiegūs, tad mazās dalībvalstis šim modelim nepiekritīs. Tieši bilaterālie pasākumi pret Austriju parādīja, cik liela nozīme ir ES komisāriem, ja acīs ir jāpatur arī mazāko dalībvalstu intereses. Ja "jaunākie komisāri" iegūs pilnas balsstiesības, tad rodas pamatots jautājums – ar ko "juniori" atšķirsies no "senioriem". Turklāt vācieši atzīmē, ka šādos apstākļos lielākās dalībvalstis Komisijā varētu saglabāt arī otru pārstāvi. Vācijai, Francijai, Lielbritānijai, Itālijai un Spānijai ir jāatsakās no otra komisāra, lai dotu vietu jaunajām dalībvalstīm.

Kā kompensāciju lielākās ES dalībvalstis iegūs vairāk balsu Ministru padomē. Portugāles ES prezidentūra ir norūpējusies par ES reformu progresu, kurām ir jābūt pabeigtām līdz gada beigām.

Dorisa Krauza

No alfas līdz omegai

Pasaules presē

— 2000.04.

Indija kaļ pasaules brīnumu

Tam līdzās 36,6 m augstais Riodežaneiro Kristus un 92 m augstā Ņujorkas Brīvības statuja liksies kā pundurīši. Šefildas kalēji jau sākuši darbu, veidojot pasaulē lielāko skulptūru — 152,5 m augsto bronzas Budu, kas kļūs par kārtējo mūsdienu brīnumu. Statujas pasūtītāji mīt Indijā.

 

Puišelis dažās minūtēs kļuva miljonārs

Tikai dažās minūtēs par miljonāru kļuva divpadsmitgadīgs ziķeris no Sietlas. Ar pistoli bruņojies, viņš ielauzās kādā bankā, pavēlēja visiem klientiem nogulties uz grīdas, paķēra maisu ar naudu un izčibēja. Puišeļa meklējumiem nav nekāda rezultāta un diez vai būs, jo bankas telekameras spēj nofilmēt tikai tādus laupītājus, kuri ir garāki par metru.

 

Gaišredzība ienes miljonus

Apvārdošana, zīlēšana, gaišredzība, horoskopi laikrakstos, pa telefonu, internetā — vārdu sakot, katra atsevišķa cilvēka un visas valsts likteņa pareģošana Francijā kļuvusi par vienu no visienesīgākajiem biznesiem. Pēc sociologu ziņām, no tā pārtiek 100 000 profesionāļu un vēl 50 000 amatu apvienošanas kārtībā strādājošo. Kopumā dažādu pareģojumu bizness gadā dod 4 miljardu dolāru peļņas.

 

To sauc par patiesu fanātismu

Bulgārs Marins Zdravkovs 25 gadus bija uzticams angļu futbola kluba "Manchester United" līdzjutējs. Nesen Sofijas tiesa apmierināja 36 gadus vecā apsēstā vēlmi un izsniedza viņam pasi ar jaunu vārdu. Tagad Marina Zdravkova vairs nav. Viņa vietā parādījies Mančesters Junaiteds.

 

Vācieši grasās iekarot pasauli

Vācieši kārtējo reizi nolēmuši iekarot pasauli. Taču šoreiz nevis ar tanku, bet gan ar seksindustrijas un pornogrāfijas palīdzību. 80 gadu vecā seksimpērijas valdniece Betija Ūze savu aģentu iebrukumus citās valstīs vada no nelielās Dienvidvācijas pilsētiņas Flensburgas. Taču viņas lielveikali ir atvērti Berlīnē, Hamburgā, Ķelnē un citās lielākajās pilsētās. To popularitāte energiskajai večiņai ļāvusi sapelnīt desmitiem miljonu dolāru un izlaist akcijas, kuras augstu kotējas Vācijas fondu biržā. Tagad Ūzes kundzes darbinieki risina sarunas par veikalu atvēršanu Londonā, Birmingemā, Glāzgovā un Ņujorkā. Britu apskatnieki uzskata: ja vācieši ar sev piemītošo neatlaidību un atjautību iebruks angļvalodīgo zemju seksa tirgos, tad vietējiem seksa un pornobiznesa darboņiem būs jāmeklē cita nodarbe.

 

Čaka ielas meiteņu rožainā nākone

Kopš tā brīža, kad prostitūcija Zviedrijā ir aizliegta un sodāma, vietējās padauzas pārgājušas uz jauniem iedzīvotāju apkalpes veidiem. Savus piedāvājumus klientiem viņas tagad piesūta pa elektronisko pastu. Šo tirgu kontrolēt ir pārāk sarežģīti, un tas tagad zeļ un plaukst un ienes daudz lielākus ienākumus nekā vienkārša tirgošanās ar miesu uz ielas. Tik rožaina varētu būt arī mūsu Čaka ielas mīlas priesterieņu nākotne, ja vien Latvijas likumdevēji sadūšotos un aizliegtu prostitūciju.

 

Anglijas karaliene zeltu grābs internetā

73 gadus vecā Anglijas karaliene nav noturējusies pretim modernajam kārdinājumam "ielīst" internetā, un viņa drīz vien var kļūt par virtuālo miljardieri. Pirms četriem mēnešiem viņa ieguldīja 600 tūkstošu kādā ģeogrāfisko karšu ražotājfirmā un, kā vērtē eksperti, drīz vien varēs saņemt 100 miljonus.

 

"Briļļu čūska — 2000"

Konkursi mēdz būt visdažādākie. Anglijā, piemēram, katru gadu nosaka labāko briļļaini — cilvēku, kam šis nepavisam ne krāšņākais tualetes piederums piestāv vislabāk. 2000. gadā godpilno nosaukumu ieguvis grupas "Five" solists Ričijs Nevils.

 

Netalantīgākie no netalantīgākajiem

Paralēli gada labāko filmu un aktieru apbalvošanai ar "Oskaru" amerikāņu kritiķi ik gadu piespriež prēmiju "Banalitāte" sliktākajai filmai, netalantīgākajiem aktieriem, scenāristiem un kinoražošanā nodarbinātajiem mūziķiem. Par 1999. gada sliktāko 5 nominācijās atzīta filma "Mežonīgie Rietumi". Par gada sliktāko aktieri atzīts Adams Sandlers filmā "Lielais tētiņš", bet par sliktāko aktrisi atzīta Hezera Donahju par lomu filmā "Bleiras ragana". Piekasīgie kritiķi zemu novērtējuši arī Džara Banksa darbu, kas spēlēja epizodisku datorradīta indivīda lomu filmā "Zvaigžņu kari", kā arī otrā plāna aktrisi Denīzu Ričardsu, kas attēloja "kodolfiziķi" pēdējā filmā par Džeimsu Bondu. Kinokritiķi par XX gadsimta sliktākajiem aktieriem nosaukuši Silvestru Stalloni un Madonnu.

 

Valērijs Ļeontjevs šaus

Populārajam dziedātājam Valērijam Ļeontjevam, kas bija ieradies vieskoncertos Udmurtijas galvaspilsētā, tās varasvīri uzdāvināja jaunākā modeļa Kalašņikova automātu, ko ražo Iževskā.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors