Latvijas valsts un tās vīri

Ar savu mūžu savai tautai, ar savu darbu savai valstij

Latviešu preses patriarhs Āronu Matīss, viņa mūžs un viņa 140 gadi

Par Janševska mūža nozīmi un nopelniem es vispārīgi īsi izteicos pie viņa kapa, noliekot vaiņagu no trim valdības iestādēm, Valsts kanclejas, Valdības Vēstneša redakcijas un Valsts tipogrāfijas, ar ku®ām aizgājējam viņa mūža beidzamajā cēlienā bija nemitīgi kopā turēšanās un kopā strādāšana. Uz vaiņaga lentas liku tautas dziesmas vārdus:

"Ai vējiņ, kam nolauzi

Rakstīto ozoliņu!"

Šie uz aizgājēju zīmētie vārdi — es kapa runā izteicos — ir div- un vairākkārt zīmīgi un patiesīgi par viņu, jo patlaban aizmestā kapā esam guldījuši ievērojamu mūsu tautas dziesmu pazinēju un mīļotāju, tāpat visu mūsu tautas tradiciju, viņas folkloras lielu pārzinātāju, turklāt lielu tautas dzīves tēlotāju, neskaitāmu tautas tipu radītāju un ievērojami lielu tautas valodas, vienkāršās, nebojātās, bagātās tautas valodas piekopēju un gaismā cēlēju savos rakstos. Tas ir tautas dziesmā apdziedātais "rakstītais ozols", ko vējš — nežēlīgā vētra uznākdama mums tik piepeši nolauzusi.

Jāatzīmē, ka apbedīšanas ceremoniju pie Janševska vadīja mācītājs Dr.J.Sanders, kas visas bē®u jeb kapa dziesmas lika nodziedāt tīrās tautas dziesmu meldijās. Tas laikam bija pirmais tāds pavadījums mūsu kapos no luteriskā mācītāja puses.

Šās garīgās ceremonijas izpildīšanai ar tautas dziesmu meldiju palīdzību vien gan es nevaru ar sirdi piekrist, kaut gan esmu tautas dziesmu dievinātājs un visu latviešu tradiciju cienītājs. Esmu par daudz ieaudzis kristīgā ticībā ar tās vairākām skaistām garīgām dziesmām un meldijām un to vietā likti mūsu tautas dziesmām līdzīgi teksti un meldijas man izliekas kā nevietā lietoti. Jaunākā paaudze pāraugs citāda un, redzams, daļa jau pāraugusi (domāju dievturības draudzi). Man jāpaliek garīgā ticības ziņā vēl pie daudzām vecām mīļām baznīcas dziesmām, ku®as sevišķi svinīgi skan, kad tās bazūnīgā ērģeļu pavadībā dzied plaša draudze.

Pēc Janševska nāves man piekomandēja Valdības Vēstneša redakcijā jaunu biedri, piedzīvojušu darbinieku, Jāni Ozolu, bijušu skolotāju, latviešu strēlnieku pulku virsnieku, Nacionālās armijas Imantas pulka dibinātāju un komandieri. Ozols jau pirms Pasaules ka®a bija darbojies avīžniecībā (no 1905.g. sākot), un arī tūliņ pēc ka®a viņa gaitas saistījās ar Latvijas Kareivi un Iekšlietu Ministrijas Vēstnesi, ku®a faktiskais redaktors un Saeimas atreferētājs Ozols bija pa visu šī laikraksta iznākšanas laiku (no 1926.—1932.gadam). Tā tad avīžniecībā ļoti dziļi iepraktizējies cilvēks. No Ozola ievērojamām īpašībām varu uzsvērt viņa lielu darba mīlestību un darba spēju, viņa labu apķērību un izpratni mūsu dzīves, sabiedrības, arī politikas jautājumos (viņš ilgāku laiku turēja politiskus priekšnesumus Rīgas radiofonā). Redakcijā viņš man paveica daudz no galvenajiem darbiem, uzsvērdams pastāvīgi savu lielu pienākuma apziņu. Viņš bija katru rītu jau stipri priekš plkst. 8 un 9 darbā un palikdams beidzamais darbā. Viņa darba griba bija tik liela, ka reiz — to atminos ļoti dzīvi — kad gribēju kādu daļu no viņa darba, reģistrācijas sakopošanas viņam atņemt, t.i. palīdzēt to vieglāk un ātrāk paveikt, viņš palika tik pikts un bija gatavs visu darbu mest pie malas un demonstrativi aiziet projām. Tikai pēc pailgākas runāšanas sapratāmies un samierinājāmies. Ozolā sastopams liels demonstratīvs spēks, arī lielas administratīvas spējas. Godkārība viņu nevaldzina, no daža laba godinājuma dzīvē viņš atrāvies. Tāpat mantrausība nav viņa dabā, kamēr gan devīga roka viņam piešķirta pat pārliecīgā mērā, kādēļ redakciju viņa laikā, sevišķi iesākumā, apmeklējuši daudzi tādi bēdu brāļi, kam jāpalīdz. Bet kur palīdzēsi, kad pašam rokas tukšas? Mūsu abu dabas ir vairāk kā vienā ziņā vienādas, tādēļ mēs vispārīgi labi satikām un es savu darba biedri visai cienu. Mēs varējām būt un arī bijām viens pret otru ļoti vaļsirdīgi un atklāti. No mūsu kopdarbības redakcijā vēl atzīmēšu, ka Ozols bija ļoti sapratīgs un spējīgs piepalīgs mūsu dažādu iestāžu rīkojumu, paziņojumu un sludinājumu valodas tīrīšanā no ierastā nelatviskuma, kas mūsu darbus un rūpes, protams, stipri vien palielināja, pat tik stipri, ka to ārenieki nemaz nevarēja iedomāties un no tiem daudzreiz dabūjām dzirdēt par vieglu darbu Valdības Vēstneša redakcijā. Bet mēs abi strādājām nenoguruši pie šī darba. Mana kolēģa skaistā dzīves mācība allaž skanēja: "darbs nav g®ūtums". Kaut visi mūsu tautas un valsts darbinieki varētu par sevi tā teikt!

Beidzot jāmin, ka Jānis Ozols stipri ievērojami piedalījies arī mūsu rakstniecībā. Viņš rūpīgi rediģēja Virzas vadībā sakrāto lielo rakstu krājumu par mūsu pirmo ārlietu ministri Zigfrīdu Meierovicu, sarakstīja monografiju par Čekoslovaku valsts nodibinātāju, filozofu Masariku un plašu skaistu darbu par slaveno franču ka®a vadoni Fošu un tamlīdz arī par visu Pasaules ka®u. Tagad atkal viņš ķēries pie liela milzu darba — lielā Napoleona aprakstīšanas. Tā tad viņš apstājas tikai pie lieliem vīriem un lieliem jautājumiem. Literatūras darbi Ozolam allaž bijuši mīļi un viņš ar tiem stipri saaudzis. Tā manā laikā viņš pastāvīgi kārtīgi iegādāja katru A.Gulbja izdevumu, gan literatūras, gan zinātnes darbu. Sveši viņam nebija arī citi labākie latviešu izdevumi.

Tagad pāriešu uz rakstniecības lauku un pastāstīšu, kā un kad es tajā sācis savu spalvu vilkt. "Rakstīt" dūšīgi sāku jau agri, savos zēna gados. Atminos, ka divi vasaras, kad nebija mājā tintes, es pa ganu laiku, pusdienās, kad citi atpūtās vai ko strādāja un gans bija brīvs, nostaigāju kājām ga®us ceļa gabalus, kamēr tintes pudelīte bija rokā. Vienu vasaru tā ceļš veda līdz tepat 11 kilometru attālajai Vestienas Kāla kroga pārdotavai un otrā vasarā pat līdz tālākajai Kalsnavas Virskas bodei. Kas bija mani pirmie rakstu darbi? Šādi tādi uzsmērējumi, tad sāku uzrakstīt, kad biju jau skolotājs, tautas dziesmas un tautas teikas un ticējumus, kas apkārt man bagātīgi plūda no manas mātes mutes.

Godinot vīru no "Latvijas Vēstneša" ciltskoka

V.Zosta šaržs žurnāla "Atpūta" 1933.gada 10.marta numurā sakarā ar "Valdības Vēstneša" redaktora Āronu Matīsa 75.šūpuļsvētkiem

Laiks aiznes visu sev līdz, bez žēlastības dzēsdams ziņas par pagātni, tās sabiedriskajiem darbiniekiem un māksliniekiem — arī tad, ja viņu padarītais kā reāla vērtība palicis mūsu kultūras pamatā. Aizmirstība un —padomju varas gados — vēlēšanās aizmirst lielā mērā skārusi arī Āronu Matīsu, pirmā neatkarīgās Latvijas oficiālā preses izdevuma "Valdības Vēstnesis" atbildīgo redaktoru (1919—1937). Taču mazliet pasekojot viņa dzīves gaitām, redzams, ka Āronu Matīss pieminams kā pirmais arī citos sabiedriski būtiskos pasākumos. Viņš ir pirmais latvietis, kas atsevišķā krājumā izdod mūsu tautasdziesmas (1888), tā līdzinādams ceļu Krišjāņa Barona "Latvju dainām". Viņš organizē pirmo latviešu grāmatu izstādi (1889) un vada pirmo etnogrāfisko pielikumu laikrakstā "Dienas Lapa" (1891—1895). Tūlīt pēc Krišjāņa Valdemāra nāves viņš uzraksta pirmo monogrāfiju par šo izcilo sabiedrisko darbinieku, bet, būdams laikraksta "Dzimtenes Vēstnesis" redaktors (1910—1917), 1913.gadā pirmais latviešu avīžniecībā sasniedz laikraksta metiena rekordskaitli — 68 000 eksemplāru.

Āronu Matīss dzimis Vidzemes vidienā, Bērzaunes Ādumniekos kā māju rentnieka un muižas klaušās gājēja dēls, taču drīz vecāki iepērk "Brencēnus" pie Krustenīša ezera, netālu no Gaiziņkalna. Tas ir laiks, kad Rīgas pilsētai nojauc vaļņus un sākas Rīgas—Daugavpils dzelzceļa būve, bet vēl ir "sveši bezdrāts telegrāfi, tāldzirdes un tālredzes ietaises, kinofilmas un citas tādas brīnumu lietas, kas dibinās uz jaunizgudrojumiem dabaszinātņu laukā, tāpat elektrības dažādā pielietošana mūsu dzīvē", Āronu Matīss stāsta autobiogrāfijā.

Tēvs rūpējas, lai dēls saņemtu pēc iespējas labāku izglītību apkārtnes pagasta un draudzes skolās, kā arī nokārtotu skolotāja eksāmenus. Saskare ar tādiem garīgi rosīgiem skolotājiem kā botāniķis Jānis Ilsters un dzejnieks Antons Tullijs un dažādu zinātnes un mākslas nozaru literatūru rada kaismīgu interesi par pasaulē notiekošo un gatavo cilvēku ar ideālu žurnālista un apgaismotāja intuīciju. Arī tad, kad vienubrīd šķiet — pēc vecākā brāļa nāves būs jāuzņemas Brencēnu saimniecības vadība, jauneklis jūt, ka arklam mierīgi pakaļ soļot varētu tikai tad, ja priekšā būtu uzlikta lasāmviela. Kāds draugs garāmejot arī patiešām redzējis — jaunais saimnieks nes labības maisu, vienā rokā turēdams atvērtu grāmatu...

Daudzpusīgās intereses labi raksturo pirmās publikācijas. 1877.gadā — apraksts par termometru. 1879.gadā — par grieķu un latviešu mitoloģiju un apcere par tautas gara mantām. Vēl pēc diviem gadiem "Zemes pirmradījumi".

Pats nopietnākais no jaunības gadu darbiem ir uz III Latviešu vispārīgajiem dziesmu svētkiem sagatavotais krājums "Mūsu tautas dziesmas". Tas aptver 2067 vienības. Agrīno folklorista darbību atceroties, Āronu Matīss raksta: "Savus tautasdziesmu, pasaku, teiku un visādu tautas ticējumu krājumus, kādus tos savā laikā esmu savācis un šur tur lietā licis, esmu dzirdējis un uzrakstījis gandrīz vienīgi no savas mātes mutes." Līdz ar to var apgalvot — latviešiem nav otra tāda krājuma, kas tik pārliecinoši dokumentētu viena teicēja dainu zināšanas (pat tad, ja kāda daļa būtu noklausīta arī citur). Folkloras vākumus Āronu Matīss sūta uz Maskavu Fricim Brīvzemniekam un ar viņa ieteikumu kļūst par Maskavas Dabaszinātņu draugu biedrības Etnogrāfiskās nodaļas korespondētājlocekli.

Krājums "Mūsu tautas dziesmas" un raksti par III Dziesmu svētkiem paver rosīgajam tautskolotājam ceļu uz Rīgu: viņu uzaicina strādāt "Dienas Lapas" redakcijā. Tur Āronu Matīss darbojas gan Pētera Stučkas, gan Raiņa vadības laikā (1888—1895). Viņa sirdslieta — avīzes etnogrāfiskais pielikums. Tā veidošanā spilgti izpaužas Āronu Matīsa organizatora talants — dažu gadu laikā tur publicējas ap 100 korespondentu. Vēlāk, pārņēmis žurnāla "Austrums" praktisko vadību (1895—1902), Āronu Matīss ap to sapulcina tādus izcilus dabaszinātniekus un literātus kā P.Valdens, A.Becenbergers, F.Fortunatovs un A.Meržinskis. Nopietni tautsaimnieki, literāti, dabaszinātnieki un valodnieki veido arī viņa vadītā laikraksta "Dzimtenes Vēstnesis" kodolu.

Āronu Matīss savā darbībā allaž uzsver tautas vienotības nepieciešamības intereses un iztur liberālu līniju, norobežodamies gan no bagātnieku merkantīlisma nacionālās kultūras jomā, gan no galēji kreisajiem strāvojumiem. Šinī sakarībā laikrakstam nākas izturēt vairākas asas diskusijas ar t.s. "marksistiem" (īpaši jautājumā par Aspazijas līdzdarbošanos "Dzimtenes Vēstnesī" 1911. un 1912.gadā), kuri ieskaita avīzes redaktoru vismelnākās "pilsoņu kliķes" nometnē. Savukārt šajā pašā laikā Rainis, apsveikdams Āronu Matīsu žurnālista darba trīsdesmit piecgadē, sirsnīgā vēstulē apbrīno gan viņa izturību un mīlestību "uz šo rijīgo, nekad rokrakstiem nepiebarojamo zvēru — avīzi", gan uzsvērdams kādreizējā darbabiedra ētisko skaidrību un turēšanos pie savas pārliecības:

"Tu esi palicis uzticīgs savai jaunībai un viņas ideāliem, un, kad uznāk cita jaunība un sāk darboties plaši slāņi, tiem jāatzīst tautībnieku paveiktais kultūras darbs, uz kuru arī tie balstās. Kad mēs arī esam aizgājuši katrs savu ceļu, es ar sirsnību pieminu pagātni. Cik ir runa par labākiem pēctečiem Taviem ne velti iemīļotiem Valdemāram un Kronvaldam, tik domā uz Tevi. Tu esi bijis darbīgākais un pašaizliedzīgākais /../ Visur Tu palīdzēji un atsaucies; jo neredzamāks un klusāks kāds darbs, jo knašāk Tu viņu darīji."

Aspazija savukārt nosauca Āronu Matīsu par "savu pirmo iedvesmotāju uz tautas dziesmu daiļumu".

Gluži cita attieksme pret kādreizējo darbabiedru un redaktoru ir Pēterim Stučkam. 1919.gada sākumā, Stučkas valdības laikā, Āronu Matīsu apcietina un viņa sieva velti klauvē pie Stučku ģimenes durvīm, lūgdama aizstāvību vīram. Redaktoru droši vien būtu sagaidījis traģiskais politiskā ķīlnieka liktenis, ja aresta lietā nebūtu iejaucies cits bijušais "Dienas Lapas" līdzstrādnieks Fricis Roziņš–Āzis un panācis kolēģa atbrīvošanu.

Neatkarīgās Latvijas valdības oficiozā "Valdības Vēstnesī" Āronu Matīss nostrādā gandrīz līdz pēdējam mūža gadam. Vēl viņš paspēj sarakstīt monogrāfiju par savdabīgo baltvācu literātu "Vecais Panteniuss" (1924) un nozīmīgu kultūrvēsturisku apcerējumu "Latviešu literāriskā (Latviešu draugu) biedrība savā simts gadu darbībā" (1929). Pašā mūža nogalē iznāk memuāri "Manas dzīves atmiņu grāmata" (1938) ar plašu ieskatu tieši 19. gadsimta kultūrdzīves procesos.

Āronu Matīss vienmēr ir aizņemts, vienmēr profesionāls sava darba jomā, reizē — nepraktisks un izklaidīgs personiskajā dzīvē. Literāts Jānis Akmens, atcerēdamies kopējos darba gadus, stāsta:

"Plašais rakstāmgalds — viens manuskriptu lēvenis, kurā Ārons tomēr brīnišķīgi orientējās, smalki atcerēdamies, pret kuru vietu un cik dziļi katram papīram vajadzēja gulēt. Pāris taustījumu ar roku — un vainīgais papīrs bija rokā. Turpretim par brilli vai par zīmuli šad tad šefam bija jāatgādina, ka tie nav meklējami uz galda vai zemē, bet atrodas uz pieres vai aiz auss."

Bet kā redaktors pats vērtē mūžu novakarē, kad bija pārskatāma dzīves gaita no pēdējiem klaušu laikos pavadītajiem gadiem līdz "tāldziržu un tālredžu", kino un lidmašīnu ēras sākumam?

"Es esmu dzīvojis brīnišķā laikmetā, mans mūžs kopots ar neparasti daudziem svarīgiem, lieliem pieredzējumiem un pārgrozībām, tiklab raugoties uz mūsu tautas un valsts vēsturisko un kulturālo dzīvi, bet arī visas pasaules plašumā."

Īsta žurnālista cienīga atbilde, dodot godu dzīvei, kas pavērusi radoša darba perspektīvu.

Saulcerīte Viese