Par tarifu regulēšanas nākotni diskutējot

Inguna Gulbe, Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja, un Juris Hāzners, projektu vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Inguna Gulbe

Juris Hāzners

Toreiz — pirms vairāk nekā diviem gadiem — faktu par Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra (LTVC) izveidošanu lielākā daļa sabiedrības nepamanīja. Skaļi sevi nereklamējot, centrs uzsāka darbību un — tikpat klusējoši presei — to arī turpina. Apdomīgi un veiksmīgi. Tādēļ, šķiet, īstais brīdis aicināt uz nelielu sarunu LTVC vadītāju Ingunu Gulbi un projektu vadītāju Juri Hāzneru.

— Kam radās doma, ka Latvijā būtu nepieciešama iestāde, kas nodarbotos ar lauksaimniecības tirgus apzināšanu?

— Pateikt, kam šī doma radās pašam pirmajam, nemaz tik vienkārši nevaru,- saka LTVC vadītāja Inguna Gulbe. — Institūcijas, kas nodarbojas ar lauksaimniecības tirgus pētījumiem - gan ar faktu konstatāciju, gan prognožu veidošanu, — ir visās Eiropas valstīs. Un, tā kā tās ir visā Eiropā, darbojas un turpina darboties, tātad tās ir vajadzīgas. Latvijā šajā ziņā nebija vēl pilnīgi nekā, un agrāk vai vēlāk tirgus pētīšanas jomā kaut kas tiktu radīts. Līdzīga doma bija arī Agrārās ekonomikas institūta (AEI) vadībai, tad šī institūta paspārnē un ar tā atbalstu tika izveidots mūsu Tirgus veicināšanas centrs.

— Vai esat privātuzņēmums?

— Mēs izveidojāmies kā AEI struktūrvienība un, tāpat kā institūts, darbojamies pēc pašfinansēšanās principa. Veicam pasūtījuma darbus — ar tirgus izpēti saistītus dažāda veida projektus, — skaidro Inguna Gulbe. — Šeit, AEI tiešā tuvumā, darbojamies tādēļ, ka uzskatām šo institūtu par vienu no progresīvākajām valsts un zinātnes iestādēm un bieži vien ir nepieciešams institūta speciālistu, zinātnieku viedoklis, kas mums nekad netiek liegts. LTVC pašlaik strādā 6 darbinieki.

— Sabiedrībai viszināmākais, visredzamākais jūsu veikums ir biļetens "Tirgus un cenu apskats", kurā sniegtos datus jau diezgan plaši izmanto ar lauksaimniecību saistītajās aprindās un ko pārpublicē arī dažādi lauksaimniecības izdevumi.

— Jā, arī tas ir viens no mūsu projektiem, — apstiprina centra vadītāja. — Paralēli šim redzamajam un aptaustāmajam darbiņam mēs īstenojam vēl citus projektus, kas ir daudz klusāki un nemanāmāki. Piemēram, mēs pētām iekšējā un ārējā tirgus tendences, sniedzam konsultācijas, vērtējumu, arī iesakām, kā vajadzētu rīkoties vienā vai otrā situācijā. Esam sakārtojuši un izdevuši arī tematisko Latvijas lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes uzņēmumu ceļvedi.

"Tirgus un cenu apskata" pasūtītājs un arī galvenais finansētājs ir Zemkopības ministrija, tādēļ arī to izplatām bez maksas daudzām valsts institūcijām, tajā skaitā rajonu lauksaimniecības departamentiem, pagastiem, arī Konsultāciju centram. Priecē tas, ka šim izdevumam arī jau ir parakstītāji, galvenokārt lauksaimniecības produkcijas ražotāji, pārstrādātāji, arī produkcijas tirgotāji. Tātad tas ir ne tikai vajadzīgs, bet arī noderīgs. Neviens, īpaši jau zemnieks, nemaksās par to, kas nav vērtīgs.

— Bet, lai veiktu tirgus pētījumus, nepieciešami dati. Kādi ir jūsu datu ieguves avoti?

— Protams, statistikas dati, un tos uzskatām par pietiekami ticamiem, — saka projektu vadītājs Juris Hāzners. — Gūstam informāciju no muitas dienestiem, veicam arī savus apsekojumus. Par norisēm tuvāko kaimiņvalstu lauksaimniecībā mūs informē Latvijas lauksaimniecības atašeji Lietuvā, Igaunijā, Krievijā. Pētām starptautiskos tematiskos izdevumus, jo mūsu tirgus, protams, ir saistīts ar pasaules tirgu, lielajām biržām, un tendences tajās neapšaubāmi ietekmē arī cenas Latvijā.

— Kas, raugoties uz tendencēm Latvijā, jūs pašlaik visvairāk uztrauc?

— Satrauc situācija liellopu gaļas tirgū, jo ar pašreizējām cenām liellopu gaļas ražošana zemniekiem nes zaudējumus. Taču ar laiku šī it kā apvienotā piena–gaļas lopkopība kļūs par normālu atdalītu piena lopkopību un gaļas lopkopību, — teic Juris Hāzners. — Tas nozīmē, ka nevis gaļai audzēs tos bullīšus, kas piedzimuši pienīgai govij, bet gan iepirks speciālus gaļas šķirnes lopus un nodarbosies tieši ar gaļas ražošanu. Pašlaik tas ir diezgan riskanti, jo liellopu gaļas cenām ir tendence vēl vairāk samazināties.

Taču mūs patiesi satrauc tas, kas šobrīd tiek dēvēts par netradicionālo saimniekošanu un kam subsīdiju veidā var tikt piešķirti budžeta līdzekļi. Piemēram, "lielo putnu invāzija Latvijā" jeb strausi. Ir izveidota pat strausu audzētāju asociācija. Nodibināti sakari ar Dānijas strausu audzētājiem, un tiek plānots Latvijā ievest apmēram 200 strausu mazuļu.

Palūkosimies, kā strausu gaļu lieto ASV. Viena gada laikā visa lielā Amerika patērē 30 tonnas šo putnu gaļas. Pastāvot tādam pašam strausu gaļas patēriņam, kāds ir ASV, Latvijā būtu nepieciešami 300 kilogrami. Jeb 7 strausi gadā. Vislabvēlīgākajos apstākļos!

Jārēķinās ne vien ar pircēju finansiālajām iespējām, bet arī ar cilvēku konservatīvismu, un diezin vai ir pamats cerēt, ka Latvijā notiks brīnums un visi pierastās cūkgaļas vietā steigšus sāks intensīvi ēst strausu gaļu. Te nelīdzēs arī visietekmīgākās reklāmas. Cerēt, ka pārtikā lietos strausu olas, arī ir utopija. Latvijā jau daudzviet var nopirkt paipalu olas. Bet vai tad tās tik plaši lieto? Nopērk vienu reizi, lai pamēģinātu, varbūt vēl kādu reizi, un tas arī ir viss.

— Šīs gaļas ražotājiem nebūs mazsvarīgi arī tas, — piebilst Inguna Gulbe, — ka diezin vai strausu gaļu būs iespējams eksportēt. Arī cerētais dzīvu strausu reeksports uz Dāniju izskatās nenopietni. Tas, ka dāņi plāno 2002. gadā 5 procentus no savas valsts gaļas tirgus piepildīt tieši ar šo lielo putnu gaļu, nenozīmē, ka daļu apjoma veidos Latvijā izaudzēto putnu gaļa. Vēl jau jārēķinās, ka visas ar strausiem saistītās darbības prasa krietnu naudu...

— Gribu runāt arī par sēnēm, — saka projektu vadītājs. — Latvijā nekad nebūs milzīgs šiitake sēņu patēriņš, jo tās nav sēnes klasiskajā izpratnē. Jā, Eiropas biržās šiitake var nopirkt. Ja Latvijā pēc šīm sēnēm tiešām būs liels pieprasījums, nav nekādu problēmu tās ievest, un diezin vai tas iznāks dārgāk. Tā ka arī šī niša pasaules pārtikas apritē ir aizņemta. Ja kāds vēlas Latvijā ar šiitake vai strausu audzēšanu nodarboties, lai to dara, tikai mūsu valsts diezin vai ir tik bagāta, lai šādu subsidēšanu varētu atļauties.

No visiem dīvainajiem un Latvijai neraksturīgajiem lauksaimniecības produktiem viscerīgāk raugāmies uz dzērveņu audzēšanu. Gribētāju audzēt šīs ogas jau ir krietni daudz, un pārstrādes uzņēmumiem arī ir radusies interese par šīm ogām lielos apjomos. Taču jebkurā gadījumā, lai, jau uzsākot biznesu, nenolemtu sevi drošam bankrotam, ir jāpēta tirgus. Cilvēki ļoti pretojas jauniem un vēl vairāk — īpatnējiem produktiem.

— Jaunu tradīciju iedibināšana ir dārga izprieca, — Inguna Gulbe ir pārliecināta par sacīto. — Taču jebkurā gadījumā jālēš, vai mērķis attaisnos pasākumā ieguldītos līdzekļus. "Es gribu un audzēšu" — tā ir vieglprātīga attieksme. Īpaši ja trūkst naudas. Izaudzēt varam daudz ko, arī nodrošinot izcilu kvalitāti, taču pats pirmais un galvenais nosacījums: vai es to varēšu pārdot. Diemžēl ne visi ražotāji grib šādu pieeju atzīt.

Nav nekur teikts, ka visus šos jocīgos un tiešām Latvijai netradicionālos produktus nevajag audzēt. Ja ir iespējas, tad arī vajag. Taču ne jau tādos apmēros, kādi šobrīd briest. Te vieta ir pāris zemniekiem, pāris ražotājiem.

— Tātad līdztekus ražošanai vajadzīga arī pārliecinoša (lasi — dārga) reklāma?

— Jā, laba reklāma ir tā, kas pievērš uzmanību vienam vai otram produktam, — saka Juris Hāzners. — Reklāma vienmēr ir tendencioza, un tādai tai arī jābūt. Piemēram, par kivi augli. Nu nav jau tas tik ļoti labs, tik ļoti neaizstājams. Bet — to reklamē, un cilvēki ēd atspērušies. Tajā pašā laikā Latvijas zemene, Latvijas ābols, kurš nav nedēļām transportēts un mēnešiem uzglabāts ar visvisādu ķimikāliju palīdzību, ir nesalīdzināmi veselīgāks un mūsu organismiem piemērotāks. Es nebūt neesmu ēdienkartes dažādošanas pretinieks, taču viss ir jādara ar mēru un apdomu. Un šobrīd jau arī ziemā var tirgū nopirkt Latvijā, Lietuvā izaudzētus ābolus, un kādēļ gan kālis, biete, kāposts, burkāns būtu sliktāks vitamīnu avots par to pašu kivi?...

— Vēl viena bēda ir tā, ka mūsu lauksaimnieki nespēj nodrošināt pietiekamu apjomu viendabīgas produkcijas, — secina Inguna Gulbe. — It kā visi audzē, bet, ja jāsavāc eksportam, piemēram, kartupeļi, izrādās — to nav. Mēs nespējam savākt pat nepieciešamo daudzumu, nemaz jau nerunājot par šķirņu viendabību! Un tieši tāpēc arī mūsu konservu ražotnes iepērk gurķus ārvalstīs, jo mūsu audzētāji nenodrošina vajadzīgo kvalitāti un daudzumu. Tādēļ atkal un atkal ir jārunā par nozaru asociāciju, kooperatīvo sabiedrību veidošanu, lai katrā jomā strādājošie zinātu, ko vajag, un kopīgi, apvienoti šo savu mērķi arī censtos sasniegt. Lai nebūtu nepieļaujamas sadrumstalotības visās nozīmēs. Un te tikai paši audzētāji varēs sev palīdzēt. Tad varēs slēgt līgumus ar pārstrādātājiem, tad vienoti un pamatoti varēs izvirzīt savas prasības, sevi aizstāvēt. Nekur mēs no tā neizbēgsim. Pašlaik to ir sapratuši igauņi. Mēs diemžēl vēl ne.

— Tātad atkal visi ceļi ved uz kopdarbību?

— Protams, šādu kooperatīvo sabiedrību izveidošana ļaus vieglāk panākt viendabīga produkta nodrošināšanu lielos apjomos konkrētā teritorijā, līdz ar to arī garantēt sava produkta kvalitāti, — piemetina Juris Hāzners. — Un arī pārstrādes uzņēmumiem ir izdevīgāk runāt ar ražotāju pārstāvniecības organizāciju, nevis meklēt vairākus mazos ražotājus. Negribu šeit klāstīt ābeces patiesības — pasaulē šāda sistēma darbojas ļoti sen un ir sevi pārliecinoši pierādījusi.

— Vai citās Baltijas valstīs arī ir tirgus pētīšanas organizācijas?

— Igaunijā ir Igaunijas ekonomiskās izpētes institūts EKI, kurā arī ir struktūras, kas pēta tirgus attiecības. Mēs savstarpēji apmaināmies ar informāciju. Lietuvā ir starptautiskās tirdzniecības aģentūra, bet ar to mūsu sakari nav tik nozīmīgi.

— Vai nav radusies iecere izveidot kopīgu Baltijas tirgus pētīšanas biroju vai centru?

— Nē, šādas ieceres nav, — saka Inguna Gulbe. — Taču plānojam papildināt biļetenu "Tirgus un cenu apskats" ar aktuālāku un vērtīgāku informāciju par norisēm mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Par to jau esam runājuši ar saviem Baltijas valstu kolēģiem un ceram savus lasītājus ar plašākām ziņām iepriecināt jau šā gada vasarā.

Rūta Bierande, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs