Par lielo uzņēmumu privatizācijas procesu diskutējot

Valsts akciju sabiedrība "Rīgas vagonu rūpnīca" (RVR) stāv tumša, auksta un klusa. Atslēgta apkure, atvienoti tālruņa sakari ar ārpasauli. Tā parādniekiem pienākas, tā ar parādniekiem apietas. Šodien Rīgas apgabaltiesa lemj par uzņēmuma maksātnespēju. Ko gan citu arī var gaidīt, ja RVR kopējais parāds ir vairāk nekā 11 miljoni latu?

Tomēr maksātnespējas atzīšana vēl nenozīmē rūpnīcas vairāk nekā simt gadu pastāvēšanas galu, kaut arī pēc pirmā gauži neveiksmīgā privatizācijas mēģinājuma nu nākamā saimnieka atrašana kļuvusi vēl sarežģītāka, atlabšanas process — garāks un, atklāti sakot, arī daudz riskantāks. Tomēr gan strādnieki un uzņēmuma vadība, gan Latvijas Privatizācijas aģentūras vadība un ekonomikas ministrs Atis Sausnītis izteikuši pārliecību, ka Rīgas vagonu rūpnīca ir spējīga pārvarēt šīs grūtības un pastāvēt. Arī šobrīd, kad pie RVR slēgtajiem vārtiem klauvē kreditori un pieprasa parādus septiņzīmju skaitļos, pēc uzņēmuma produkcijas joprojām ir pieprasījums NVS valstīs un arī šobrīd spēkā ir līgumi ar pasūtītājiem par produkcijas izgatavošanu gandrīz 40 miljonu latu apmērā. Rūpnīcas montāžas cehā sāns pie sāna stāv 37 gandrīz gatavi vagoni; no tiem iespējams mēneša laikā sagatavot nosūtīšanai divus vilciena sastāvus. Pircēji ir, un uzņēmums nopelnītu apmēram 5 miljonus dolāru, no kuriem 300 tūkstoši latu nodokļu veidā ieplūstu valsts kasē. Tās nav nedz fantāzijas, nedz vēlamā pieņemšana par realitāti. Jāņem vērā, ka vēl samērā nesenā pagātnē RVR bija Eiropā lielākā šāda profila rūpnīca un jaudāja izgatavot vairāk nekā 600 vilciena vagonu gadā, ka viens vilciens maksā apmēram 3 miljonus dolāru un uzņēmuma noieta tirgus NVS valstīs, kaut arī krietni sarucis, tomēr saglabājies. Pienācis brīdis, kad jāizšķiras, vai šāda mašīnbūves nozare mūsu valstij ir vajadzīga.

Ko valsts iegūs, ja rūpnīcā netiks veikta sanācija un tā nokļūs zem ūtrupes āmura? Pirmām kārtām pāris tūkstošus bezdarbnieku, kuriem ilgstoši jānodrošina sociālās garantijas, un kā nešķiramu pavadoni— pamatīgu sociālo spriedzi. Izstaigājot vecos korpusus, redzams, ka kreditoriem, izpārdodot pārsvarā novecojušās ražošanas iekārtas un sagriežot lūžņos vai kā citādi realizējot pusgatavos vagonus, nav lielu cerību pilnā apjomā atgūt parādu miljonus. Varbūt vinnētājs varētu būt vienīgi tas, kurš par lētu naudu iegūtu ar teicamiem sliežu ceļiem nodrošinātu bāzi gandrīz vai pilsētas centrā un ierīkotu tur kaut vai muitas noliktavas... Tā var svērt un svērt, un neatrast loģiskus pamatojumus rūpnīcas pakļaušanai bankrota un likvidācijas procedūrai. Tātad atliek otrs ceļš — uzņēmuma darbības atjaunošana un sanācijas procesa uzsākšana. Kas tam nepieciešams?

5. martā apmeklējot RVR, ekonomikas ministrs Atis Sausnītis uzsvēra: rūpnīcai ir jāstrādā, un to var izdarīt, pirmām kārtām sniedzot atbalstu no valdības puses un rodot 795 tūkstošus latu, kas nodrošinātu uzņēmuma darbības atsākšanu. Tas būtu pirmais signāls potenciālajiem pasūtītājiem, ka RVR tomēr ir drošs uzņēmums, ka to atbalsta Latvijas valdība un tātad arī viņi var atļauties savu pasūtījumu izpildei uzņēmumā ieguldīt līdzekļus. Vilcieni ir ļoti sarežģīta un dārga produkcija, tādēļ, tāpat kā citās mašīnbūves nozarēs, uzņēmums no pasūtītājiem saņem priekšapmaksu apmēram 65 procentu vērtībā no gatavās produkcijas cenas. Ilgstošais rūpnīcas privatizācijas process, pēc tam caurkrišana ar kontrolpaketes pārdošanu Latvijas un Ukrainas kopuzņēmumam SIA "Latek", līguma laušanas procedūra un tiesvedības uzsākšana par maksātnespējas atzīšanu katrā ziņā nav bijuši klientu uzticību stimulējoši faktori. Sevišķi, ja potenciālie vilcienu pircēji atrodas austrumos no Latvijas.

Te gan laikam bez atskata netālā pagātnē neiztikt. LPA Privatizācijas procesa direktors Andrejs Tiknuss atzīst, ka, pietiekami radikāli izmainot kontrolpaketes pirkšanas nosacījumus atbilstoši RVR pašreizējam finansiālajam stāvoklim, tomēr būtu bijis iespējams otrreiz veiksmīgāk pārdot kontrolpaketi citam īpašniekam. Katrā ziņā interesi par uzņēmumu joprojām izrādījuši a/s "Baltijas holdings" un tā partneris Krievijā, kas spētu nodrošināt pasūtījumus un tātad arī uzņēmuma darbības atjaunošanu. VID Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas nodaļas prasība tiesai atzīt RVR maksātnespēju šo aizsākto darbu pārtrauca. A.Tiknuss uzsver, ka RVR patiešām atbilst visām maksātnespējas pazīmēm, tomēr attiecīgajā situācijā, kad tika darīts viss, lai tiktu galā ar krīzes situāciju, šo tiesas procesu nevajadzēja uzsākt.

— Regulāri ik nedēļu tiekoties ar rūpnīcas vadību, mēs redzam, ka būtu iespējams nodrošināt uzņēmumu ar pasūtījumiem. Tad tas arī varētu sākt pelnīt, un mēs neizslēdzam sanācijas plāna izstrādāšanas iespēju līdzīgi, kā notika ar "Dauteks". Ir jādara viss iespējamais, lai uzņēmumu varētu rehabilitēt. Tas ir optimistiskākais variants, — teic A.Tiknuss, Vagonu rūpnīcas privatizācijas sakarā pieminot sentenci: "Mēs dzīvojam mācoties un mācāmies dzīvojot..." — Līdz šim mēs nemēdzām izvirzīt pretendentiem speciālus nosacījumus, kādus piemērojam īpaši svarīgo lielo uzņēmumu, piemēram, "Latvijas gāze", privatizācijā. Vagonu rūpnīcu uzskatījām par ierindas uzņēmumu, kādu publiskajā piedāvājumā jau bijuši vairāki desmiti. To varbūt var atzīt par mūsu kļūdu. Bet varbūt par precedenta trūkumu. Pēc gadījuma ar SIA "Latek" mēs atsevišķos gadījumos pretendentiem pat izvirzām prasību par noteikta apjoma apmaksāto statūtkapitālu, lai būtu droši, ka tie ne tikai spēs piedalīties izsolē, bet arī izpildīt turpmākās saistības.

Te nu vienīgi var piebilst — jā, nonākt precedenta lomā gan ir bīstami...Bet ko vairs par to. Nu jādomā, kā tikt uz augšu. No viszemākā punkta. Vēl zemāk var būt tikai bankrots un likvidācija. Kad tika ierosināta tiesvedība par uzņēmuma maksātnespēju, Ekonomikas ministrija nodibināja darba grupu, kas izvērtēja situāciju un saskatīja iespējas uzņēmuma darbības atsākšanai un sanācijai. Tad arī valdībai tika iesniegti priekšlikumi par 795 000 latu piešķiršanu a/s "Rīgs vagonu rūpnīca" no valsts īpašuma privatizācijā iegūtajiem līdzekļiem.

Ministru kabineta 10. marta sēdē tika pieņemts lēmums par šo līdzekļu piešķiršanu RVR. Tātad valdības publiskais atbalsts ir gūts. A.Sausnītis drīzumā gatavojas tikties ar Baltkrievijas pārstāvjiem, lai runātu par viņu pasūtījumu izpildi. Arī tas ir nepieciešams rūpnīcas tēla spodrināšanai un drošināšanai.

Privatizācijas aģentūra segs RVR parādu saistības un kļūs par valsts akciju sabiedrības kreditoru. Kā tiks izlietoti šie līdzekļi?

Valsts akciju sabiedrības "Rīgas vagonu rūpnīca" valdes priekšsēdētājs Viktors Lelis saka:

— Galvenais ir novērst sociālo spriedzi, tādēļ jānokārto neizmaksātās algas, sociālie un citi aizkavētie maksājumi, lai tie šajā posmā nebūtu jātērē no pasūtītāju līdzekļiem. Tie mums nepieciešami komplektēšanas materiāliem, izejvielām — ražošanas vajadzībām. Sākuma posms būs ļoti grūts, jo visi uzkrājumi ir izlietoti. Pirmajās februāra dienās gaidījām naudas pārskaitījumu no Maskavas par pasūtījumu — diviem vilcieniem, taču šī naudas plūsma tika apturēta, jo 29. februārī tiesā tika iesniegta prasība par rūpnīcas maksātnespējas atzīšanu.

Tobrīd mums bija ļoti grūti potenciālajam pasūtītājam paskaidrot, ko tas nozīmē un ka mēs tomēr varēsim atsākt darbību. Taču šobrīd kontakti atjaunoti, un ir ļoti liela pārliecība, ka šis pasūtījums tiks realizēts. Tagad, kad redzams, ka valsts mūsu uzņēmumam uzticas un iegulda tajā līdzekļus, domāju, ka arī pārējo pasūtītāju attieksme pret mums mainīsies. Šie 795 tūkstoši latu RVR nav vajadzīgi iztērēšanai, mēs tos izmantosim kā bezprocentu kredītu un pakāpeniski aizdevumu atdosim.

RVR šobrīd burtiski ir aprakta zem parādu nastas. Taču Ekonomikas ministrijas Rūpniecības politikas departamenta direktors Agris Skuja uzskata, ka ne visi parādi šajā nastā nonākuši pilnīgi pamatoti un pie labas gribas to ir iespējams arī atvieglot.

— Valsts ieņēmumu dienesta 15. janvārī izsniegtā izziņa liecina, ka bez sociālā nodokļa parāda RVR pamatparāds ir vairāk nekā 2 miljoni latu, un tam seko nedaudz mazāka refinansēšanas likme un nokavējuma naudas. Kā šīs summas veidojas? Peļņas nodokļa pamatparāds ir Ls 102 000, pamatparāda palielinājums jeb refinansēšanas likme — Ls 4 000, bet nokavējuma nauda — Ls 550 000. Tātad tā piecas reizes pārsniedz pamatparādu. Tā ir nenormāla situācija. Pagājušā gada beigās likumā "Par nodokļiem un nodevām" gan tika ieviestas izmaiņas, kas nosaka, ka nokavējuma naudas un pamatparāda palielinājums nedrīkst pārsniegt pamatparādu. Tātad uzrēķins nokavējuma naudai un refinansēšanas likmei kopumā tiek apturēts tad, kad šī summa sasniegusi pamatparāda lielumu. Taču šis punkts (tāpat kā vairāki citi) nav saskaņots ar Civillikumu. Šobrīd nokavējumu likme ir 18 procentu gadā un 4 procenti ir refinansēšanas likme. Ja likumu "Par nodokļiem un nodevām" atvērs, tad Ekonomikas ministrija nāks klajā ar priekšlikumu atstāt nemainītu refinansēšanas likmi, bet lūgs likumdevēju nokavējuma naudas likmi samazināt līdz 6 procentiem. Ja Civillikuma normas iekļautu likumā "Par nodokļiem un nodevām", tad būtu jāievēro vēl viens nosacījums — nokavējuma naudas tiek dzēstas kopā ar pamatparādu proporcionālā vērtībā. Tātad nedrīkst dzēst tikai pamatparādu vai tikai nokavējuma naudu, bet šīs summas proporcionālā attiecībā ir jāsamazina. Šobrīd Valsts ieņēmumu dienestā parādu dzēšanas sistēmā vērojami visdažādākie varianti: tiek dzēsti pamatparādi un paliek gan refinansēšanas likmes, gan nokavējuma naudas, ko Civillikums neparedz. Tas nosaka: ja nav pamatparāda, tad nedrīkst būt arī soda naudu. Daudzos gadījumos tieši neatbilstības starp abiem likumiem novedušas pie tā, ka vesela rinda uzņēmumu, starp kuriem tagad daudzi jau bankrotējuši, varētu sekmīgi strādāt, ja nodokļu maksājumu bilance laikus būtu pienācīgi sakārtota. Ceram, ka šā gada laikā likumdošanu varētu sakārtot. Kā tas varētu ietekmēt RVR? Likuma izmaiņas stājās spēkā pagājušā gada decembrī. RVR bilanci varētu sakārtot vismaz šī likuma panta ietvaros, un nodokļu maksājumu aina jūtami mainītos Vagonu rūpnīcai par labu. Ja RVR sanācijas procesā būtu iespējams vienoties ar galveno kreditoru par pamatparāda palielinājumu un nokavējuma naudu samazināšanu vai pat dzēšanu, tad uzņēmums varētu cerīgi skatīties nākotnē. Jāņem vērā, ka lielās parādu summas uzņēmumam nāk līdzi no 1992. — 93. gada un var pat uzskatīt, ka tās ir kļūdaini radušās nesakārtotās likumdošanas dēļ. Ja abi iepriekšminētie likumi būtu saskaņoti jau 1996. gadā, situācija tautsaimniecībā būtu daudz labāka.

Rīgas vagonu rūpnīcai var palīdzēt vēl vienā veidā — izvietojot šeit ritošā sastāva izgatavošanas pasūtījumus. Satiksmes ministrs Vilis Krištopans vēstulē Ekonomikas ministrijai atzīst, ka RVR ražotie elektrovilcieni ir lētāki salīdzinājumā ar citās valstīs izgatavotajiem. Piemēram, firmā "ANSALDO" izgatavota divvagonu sekcija maksā Ls 1.950 000, bet RVR — Ls 350 000. Latvijas dzelzceļam 14 līdz 15 gadu laikā ik gadu būtu nepieciešamas jaunas 12 divvagonu sekcijas, kas varētu izmaksāt 4 — 5 miljonus ik gadu. Tāpat ik gadu būtu nepieciešams pa vienam jaunam dīzeļvilcienam. Taču Latvijas dzelzceļš šos pasūtījumus varētu izdarīt tikai pēc valsts un pašvaldības pasūtījuma ieviešanas dzelzceļa pasažieru pārvadājumos un dotācijas saņemšanas, kas savukārt dotu iespēju aizņemties naudu bankā un būt drošam par tās atdošanu laikus.

Latvijas dzelzceļam nepieciešama arī veco dīzeļvilcienu modernizācija. Ar to pašlaik nodarbojas ar Rīgas vagonu rūpnīcu Latvijā konkurējošā firma RRA. Vecā ritošā sastāva remontēšana un modernizācija RVR būtu bijis ļoti nozīmīgs darba virziens, jo visā bijušās PSRS teritorijā kursē savu laiku nokalpojuši vilcieni. Taču, kā atzīst rūpnīcas ģenerāldirektors Roberts Reingardts , savulaik, kad rūpnīcā jau bija jūtama pasūtījumu lejupslīde, tā tomēr vēl strādāja ar lielu jaudu, piedāvājumi par veco vilcienu un tramvaju ratiņu remontiem likušies pārāk nenozīmīgi un tie palaisti garām. Tikai tagad, kad šo nišu ieņēmuši citi gan Latvijā, gan Krievijā, iespējams novērtēt šīs toreizējās lepnības seku smagumu. Taču Rīgas vagonu rūpnīcas speciālisti uzskata, ka arī šajā jomā nokavēto kaut daļēji vēl var atgūt.

Mudīte Luksa, "LV"